Speciālistu mainīgie padomi

MŪSDIENĀS vecākiem tiek piedāvāti neskaitāmi padomi par to, kā pareizi audzināt bērnus. Ja jūs vēlētos apkopot visus pieejamos padomus un kaut reizi tos izlasīt, tas paņemtu tik daudz laika, ka jūsu bērni paspētu izaugt un uzsākt patstāvīgu dzīvi, pirms jūs beigtu lasīt.

Bet pie kā vecāki griezās pēc padoma, kad vēl nebija pediatru, bērnu psihologu un interneta? Parasti viņi meklēja atbalstu pie saviem vecākiem un citiem radiniekiem, kas bija gatavi ne tikai dot labus ieteikumus, bet arī sniegt materiālu palīdzību un pieskatīt bērnus. Diemžēl daudzās zemēs cilvēki masveidā ir pārcēlušies dzīvot no laukiem uz pilsētām, līdz ar to ciešās saites starp radiniekiem ir gandrīz izirušas un arvien biežāk vecāki ir spiesti vienatnē cīnīties ar grūtībām, kas saistītas ar bērnu audzināšanu.

Tas, bez šaubām, ir viens no iemesliem, kāpēc ir izveidojusies vesela nozare, kas piedāvā vecākiem dažādus pakalpojumus un padomus. To ir veicinājusi arī cilvēku lielā uzticēšanās zinātnieku teiktajam. Piemēram, Amerikā jau 19. gadsimta beigās bija izveidojies uzskats, ka zinātne var uzlabot ikvienu cilvēka dzīves jomu. Kāpēc tad nepieņemt, ka tā varētu palīdzēt arī sekmīgi izaudzināt bērnus? Kad 1899. gadā Amerikas Nacionālajā māšu kongresā atklāti tika paziņots, ka ”vecāki nespēj tikt galā ar uzdevumu audzināt bērnus”, drīz vien parādījās vesela speciālistu plejāde, kas solījās vecākiem palīdzēt.

Bērnu audzināšana pēc grāmatām

Ko šie speciālisti ir panākuši? Vai vecāki, kas patlaban audzina bērnus, jūtas mazāk nedroši un ir labāk sagatavoti savu pienākumu veikšanai? Kā liecina kāda nesen Lielbritānijā veikta aptauja, atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša. Aptaujā tika noskaidrots, ka aptuveni 35 procenti vecāku, kuriem ir mazi bērni, joprojām meklē padomus, kuriem viņi varētu uzticēties. Bet daudzi uzskata, ka viņiem neatliek nekas cits kā paļauties uz savu intuīciju.

Enna Halberta, kas pati ir divu bērnu māte, savā grāmatā Raising America: Experts, Parents, and a Century of Advice About Children aplūko bērnu audzināšanas rokasgrāmatu vēsturi un secina, ka daudzi speciālistu ieteikumi nav bijuši pietiekami zinātniski pamatoti. Autore norāda, ka viņi acīmredzot vairāk ir balstījušies uz pašu pieredzi, nevis uz objektīviem faktiem. Daudz kas no viņu rakstītā patiesībā ir bijis tikai īslaicīgs modes untums un tagad šķiet pretrunīgs vai pat visai dīvains.

Tad ko var teikt par situāciju, kādā patlaban atrodas vecāki? Lai gan ir iespējams dzirdēt tik daudz padomu, viedokļu un diskusiju kā nekad iepriekš, daudzi vecāki ir neziņā, kā rīkoties. Tomēr to nevar sacīt par visiem. Ir vecāki, kam neatsveramu palīdzību sniedz kāds ļoti sens gudrības avots, no kura joprojām var smelties vērtīgus padomus. Par to var pārliecināties, izlasot nākamo rakstu.