Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Sludināt ar lielu drosmi

Sludināt ar lielu drosmi

”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”

Sludināt ar lielu drosmi

SANIKNOTS pūlis grasās nonāvēt paklausīgu Dieva kalpotāju. Pēdējā brīdī romiešu kareivji pagūst izglābt šo cilvēku no uzbrucēju rokām un apcietina viņu. Šis gadījums aizsāk virkni notikumu, kas risinās turpmākos piecus gadus, kuru laikā daudzām augstām Romas amatpersonām ir iespēja dzirdēt par Jēzu Kristu.

Cilvēks, ko romieši ir izglābuši no saniknotā pūļa, ir apustulis Pāvils. Ap mūsu ēras 34. gadu Jēzus atklāja, ka Pāvils (Sauls) nesīs viņa vārdu ”ķēniņu” priekšā. (Apustuļu darbi 9:15.) Līdz 56. gadam tas vēl nebija noticis. Taču, kad apustuļa trešais misijas ceļojums rit uz beigām, situācija sāk mainīties.

Pretestība nemazina dedzību

Pāvils ir ceļā uz Jeruzalemi, kad vairāki kristieši ”caur Garu” viņu brīdina, ka pilsētā viņu sagaida spēcīgas vajāšanas. Pāvils drosmīgi atbild: ”Es esmu gatavs par Kunga Jēzus vārdu Jeruzālemē nevien uzņemties saites, bet arī mirt.” (Apustuļu darbi 21:4—14.) Kad Pāvils ir nonācis Jeruzalemē un ieradies templī, Āzijas jūdi, kas zina par apustuļa sekmīgo sludināšanu Āzijā, sakūda ļaudis, lai tie Pāvilu nogalinātu. Romiešu kareivji steidzas viņam palīgā. (Apustuļu darbi 21:27—32.) Pēc šī notikuma Pāvilam paveras neparastas iespējas stāstīt patiesību par Kristu naidīgi noskaņotiem klausītājiem un augstām amatpersonām.

Sludināšana neparastai auditorijai

Lai Pāvils būtu drošībā, viņš tiek vests uz Antonija cietoksni. * Stāvēdams uz šī cietokšņa kāpnēm, apustulis reliģiski noskaņotajam pūlim droši liecina par savu ticību. (Apustuļu darbi 21:33—22:21.) Taču, tiklīdz kā viņš piemin savu uzdevumu sludināt cittautiešiem, pūļa naids uzliesmo atkal. Karaspēka komandieris Lizijs pavēl nopērt un nopratināt Pāvilu, lai uzzinātu, kāpēc jūdi viņu apsūdz. Kad Pāvils dara zināmu, ka viņš ir Romas pilsonis, pēršana tiek atcelta. Nākamajā dienā Lizijs ved Pāvilu sinedrija priekšā, lai noskaidrotu, par ko jūdi viņu apsūdz. (Apustuļu darbi 22:22—30.)

Kad Pāvils atrodas jūdu augstās tiesas priekšā, viņam paveras vēl viena lieliska iespēja sludināt saviem tautiešiem ebrejiem, un viņš bezbailīgi paziņo, ka tic augšāmcelšanai. (Apustuļu darbi 23:1—8.) Jūdu nevaldāmais naids pret Pāvilu nerimstas, un viņš tiek aizvests uz karaspēka mītni. Nākamajā naktī viņš saņem no Kunga stiprinošu ziņu: ”Esi drošs! Kā tu par mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.” (Apustuļu darbi 23:9—11.)

Jūdi ir nodomājuši nogalināt Pāvilu, bet viņu plāni tiek izjaukti, jo apustulis slepeni tiek aizvests uz Cēzareju, Romas provinces Jūdejas administratīvo galvaspilsētu. (Apustuļu darbi 23:12—24.) Cēzarejā Pāvilam atkal paveras īpaša iespēja sludināt ”ķēniņiem”. Taču vispirms apustulis romiešu pārvaldniekam Fēliksam paskaidro, ka pret viņu vērstajām apsūdzībām nav nekāda pamata. Vēlāk Pāvils Fēliksam un viņa sievai Druzillai sludina par Jēzu, kā arī par ”taisnību un atturību un nākamo tiesu”. Tomēr divus gadus Pāvils tiek turēts cietumā, jo Fēlikss cer saņemt kukuli, ko viņš tā arī nekad nesagaida. (Apustuļu darbi 23:33—24:27.)

Kad Fēliksu amatā nomaina Fēsts, jūdi atkal cenšas panākt, lai Pāvilu notiesā un soda ar nāvi. Pāvila lieta vēlreiz tiek izskatīta Cēzarejā, un, lai nepieļautu, ka tiesa tiek pārcelta uz Jeruzalemi, Pāvils saka: ”Es stāvu ķeizara tiesas priekšā.. [..] ..es piesaucu ķeizaru.” (Apustuļu darbi 25:1—11, 20, 21.) Pēc dažām dienām apustulis uzstājas ķēniņa Hēroda Agripas II priekšā. Pēc viņa runas ķēniņš viņam saka: ”Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” (Apustuļu darbi 26:1—28.) Ap 58. gadu Pāvilu nosūta uz Romu. Atrazdamies Romā ieslodzījumā, apustulis divus gadus atrod dažādas iespējas sludināt par Kristu. (Apustuļu darbi 28:16—31.) Pēc visa spriežot, Pāvils galu galā nonāca imperatora Nerona priekšā, tika atzīts par nevainīgu un beidzot atkal varēja kalpot par misionāru kā brīvs cilvēks. Nav ziņu, ka vēl kādam apustulim būtu bijusi iespēja pastāstīt labo vēsti cilvēkiem, kam bija tik augsts stāvoklis.

Kā redzams, apustulis Pāvils dzīvoja saskaņā ar būtisko principu, ko jūdu tiesas priekšā bija izteikuši viņa ticības biedri: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29.) Apustulis Pāvils ir labs paraugs mums. Kaut arī cilvēki neatlaidīgi centās viņu apturēt, apustulis nelokāmi klausīja pavēlei sludināt. Būdams pilnīgi paklausīgs Dievam, Pāvils izpildīja savu uzdevumu būt par ”izredzētu ieroci”, kas nesa Jēzus vārdu ”pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā”. (Apustuļu darbi 9:15.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 8. rk. Skat. Jehovas liecinieku kalendāru 2006. gadam, novembris—decembris.

[Papildmateriāls/Attēli 9. lpp.]

VAI PĀVILS VĒLĒJĀS TIKAI AIZSTĀVĒT SEVI?

Bībeles komentētājs Bens Viteringtons par šo jautājumu rakstīja: ”No Pāvila.. viedokļa galvenais nebija aizstāvēt sevi, bet gan sludināt evaņģēliju kā jūdu, tā cittautiešu amatpersonām. ..patiesībā tas bija evaņģēlijs, kas tika izskatīts tiesā.”