Labās vēsts sludināšana krāšņajā Haiti

HAITI un Dominikāna atrodas Haiti salā, kas var lepoties ar visaugstākajiem kalniem Karību reģionā. Vairākas virsotnes pārsniedz 2400 metru augstumu. Šajā tropiskajā salā pat gada ”aukstajos” mēnešos ar plānu ledus kārtiņu mēdz pārklāties tikai nelieli kalnu ezeriņi.

Kalnus un ielejas Haiti dienviddaļā klāj krāšņi tropiski meži. Citur slejas kaili, robaini kalni, kas ir cietuši no mežu izciršanas. Tomēr kopumā Haiti ir ļoti gleznaina. Ceļojot pa šaurajiem, līkumainajiem kalnu ceļiem, paveras elpu aizraujošas un ļoti atšķirīgas zemes un jūras ainavas. It visur ir redzami krāšņi ziedi un spilgtas krāsas.

Lielākā daļa no 8,3 miljoniem šīs krāšņās zemes iedzīvotāju, kas pārsvarā dzīvo laukos, ir afrikāņu izcelsmes. Kaut arī vairākums no viņiem ir ļoti trūcīgi, šie cilvēki ir laipni un viesmīlīgi. Jau aptuveni 60 gadus Jehovas liecinieki sludina haitiešiem labo vēsti par Dieva Valstību un satiek atsaucīgus cilvēkus. (Mateja 24:14.)

Sludināšana lauku pilsētiņā

Kādas misionāres pieredzētais labi raksturo sludināšanu Haiti. Lūk, ko viņa stāstīja par to, kā viņa pirmo reizi sludināja kādā nelielā pilsētiņā.

Misionāre rakstīja: ”Kādā 2003. gada marta dienā mēs devāmies sludināt uz Kazalu, nelielu pilsētiņu aptuveni pusstundas braucienā no Kabarē, kurā mēs ar vīru pašlaik dzīvojam un kura atrodas apmēram 30 kilometrus no galvaspilsētas Portoprensas. Jehovas liecinieki pēdējo reizi Kazalā bija sludinājuši 1999. gadā, tāpēc septiņos no rīta, dodoties ceļā, mēs bijām priecīga satraukuma pilni. Divdesmit divi sludinātāji — gandrīz visa mūsu draudze — sasēdās divās lielās automašīnās. Braukdami pa kraujajiem zemes ceļiem, mēs priecīgi sarunājāmies un smējāmies, līdz nonācām ielejā, kurā slējās lieli koki. Cauri ielejai tecēja upe, kuras krastos atradās Kazala.

Šīs mierīgās pilsētiņas vēsture aizsākās 19. gadsimta sākumā, kad kopā ar savām haitiešu sievām te apmetās poļu kareivji, kas bija ieradušies Haiti, lai palīdzētu bijušajiem vergiem izcīnīt neatkarību. Tagad šajā vietā ir vērojama acij tīkama cilvēku dažādība. Ir aizraujoši redzēt tik dažādus cilvēkus — gan ar baltu, gan bronzas krāsas, gan tumšu ādu, zaļacainus, brūnacainus un tā tālāk.

Pirmais cilvēks, pie kura durvīm mēs pieklauvējām, neizrādīja interesi par to, ko mēs viņam gribējām pastāstīt. Kad mēs devāmies prom, pa ceļu nāca kāds vīrs, kas gribēja mūs satikt. Vīrietis vēlējās zināt, vai mēs ticam, ka starp Jēzu un Dievu ir atšķirība. Pēc mūsu lūguma viņš dabūja savu Bībeli, un uz Bībeli balstītā saruna viņu pārliecināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls un ka Dievs Jehova ir ”vienīgais patiesais Dievs”. (Jāņa 17:3.) Daudzi pilsētiņas iedzīvotāji mūs aicināja apsēsties un parunāt  ar viņiem. Ne viens vien no viņiem mums vaicāja: ”Kad jūs atgriezīsieties, lai mums mācītu Bībeli?”

Ap pusdienlaiku mēs atradām jauku, ēnainu vietiņu un sākām gatavoties pusdienām. Divas kristīgās māsas bija pievārījušas lielu katlu ar zivīm. Ēdiens bija tik garšīgs! Kamēr mēs ieturējāmies un sarunājāmies, mēs arī sludinājām garāmgājējiem. Pēc tam mēs devāmies pāri upei sludināt otrā pilsētas daļā. Mums bija liels prieks sarunāties ar šiem draudzīgajiem cilvēkiem, kas sēdēja koku paēnā pie savām vienkāršajām mājām. Tāpat bija patīkami dzirdēt līksmās bērnu balsis un noraudzīties, kā jaunākās sievietes upē mazgā veļu, bet vecas māmuļas maļ kafijas pupiņas.

Drīz vien jau pienāca pulksten četri, un visa grupa priecīgā noskaņojumā atkal sapulcējās pie automašīnām, lai atgrieztos Kabarē. Mēs ar vīru bijām priecīgi par mūsu pirmo iespēju sludināt Kazalā un runāt ar tās viesmīlīgajiem, draudzīgajiem cilvēkiem.”

Kopš 1945. gada, kad Haiti ieradās pirmie Jehovas liecinieku misionāri, Valstības sludinātāju skaits šajā zemē aizvien ir audzis. Šobrīd Haiti ir ap 14 000 sludinātāju, kas aktīvi sludina labo vēsti par Dieva Valstību un vada vairāk nekā 22 000 Bībeles nodarbību. Viņi ir ietekmējuši daudzu cilvēku dzīvi, un par to liecina fakts, ka 2005. gada martā Jēzus Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 59 372 cilvēki. Tālāk ir apskatīts, cik daudzveidīgi Jehovas liecinieku darbs ir ietekmējis haitiešu dzīvi.

Bībeles ainas košās krāsās

Lielākajai daļai haitiešu patīk košas krāsas. Par to liecina viņu apģērbs, krāsainie nami, dažādām puķēm pilnie dārzi un viņu mākslas darbi. Pa visu Portoprensu uz ielām ir izlikti spilgtajā haitiešiem raksturīgajā glezniecības stilā L’Art Haitien darinātas gleznas. Cilvēki, kas vēlas iegādāties šīs gleznas, ierodas no daudzām pasaules zemēm.

Košas krāsas ir redzamas ne tikai gleznās, bet arī Portoprensas ielās, pa kurām kursē krāšņi apgleznoti pasažieru autobusi, ko dēvē par ”tap tap”. Bieži vien uz tiem ir attēlotas kādas Bībeles ainas.

Pastaigājoties pa pilsētas ielām, nav nekas neparasts uz garāmbraucoša autobusa pakaļējā  loga pamanīt attēlotu kādu pazīstamu ainu, piemēram, Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā. Tāpat uz šiem autobusiem bieži vien ir uzrakstīti kādi Bībeles panti vai teicieni, kuros ietverts Jehovas vārds. Jehovas vārds pat ir iekļauts vairāku uzņēmumu nosaukumos.

Labā vēsts skan skolās

Gados jaunajiem Jehovas lieciniekiem Haiti rodas daudz iespēju palīdzēt saviem skolas biedriem vairāk uzzināt par Bībeli. Par to liecina gadījums, ko pieredzēja kāda 17 gadus veca Jehovas lieciniece.

Viņa stāstīja: ”Kādu dienu viens no klasesbiedriem man pajautāja, ko nozīmē vārds ”netiklība”. Domādama, ka viņš vienkārši cenšas piesaistīt manu uzmanību, es viņu ignorēju. Taču, kad viņš šo pašu jautājumu uzdeva kādam puisim no klases, visi pārējie klasesbiedri saausījās. Tāpēc es, izpētījusi šo jautājumu dziļāk, nākamajā nedēļā uzstājos visas klases priekšā, lai pastāstītu, kāpēc Jehovas liecinieki cenšas ievērot morālu, garīgu un fizisku tīrību.

Klasesbiedri man uzdeva daudz jautājumu un uzklausīja, ko es, pamatodamās uz Bībeli, viņiem atbildēju. Pat skolas direktors, kas sākumā bija visai atturīgs, uzdeva daudz jautājumu un parūpējās, lai es varētu uzstāties arī citās klasēs. Es klausītājiem parādīju grāmatu Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes *, un daudzi izrādīja interesi par to. Nākamajā dienā es skolasbiedriem izdalīju 45 grāmatas. Daudzi ļoti ātri izlasīja grāmatu, un daļa no viņiem pašlaik mācās Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Kāds skolasbiedrs, kas dzīvo netālu no manas mājas, tagad apmeklē visas draudzes sapulces.”

Sludināšana haitiešu kreolu valodā

Interesanta ir ne tikai šī zeme un tās iedzīvotāji, bet arī haitiešu kreolu valoda, kas sevī apvieno franču vārdus un Rietumāfrikas valodu gramatiku. Kreolu valoda ir haitiešu dzimtā valoda, un Jehovas liecinieki sludina galvenokārt kreolu valodā. Tajā ir paredzēts izdot arī vairāk bībeliskas literatūras.

1987. gadā kreolu valodā tika iztulkota brošūra Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi!, vēlāk klajā nāca grāmata Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, bet vēl pēc kāda laika — brošūra Ko Dievs no mums prasa?. Šīs publikācijas ir ļoti palīdzējušas cilvēkiem, kas vēlējās apgūt Bībeles pamatpatiesības. No 2002. gada 1. septembra kreolu valodā iznāk arī žurnāls Sargtornis. Haiti joprojām tiek izmantota arī literatūra franču valodā, tomēr daudzi labprātāk lasa publikācijas savā dzimtajā valodā.

Labo vēsti dzird arī cietumnieki

Nesen Jehovas liecinieki ir sākuši sludināt labo vēsti cilvēkiem, kas atrodas ieslodzījumā. Jehovas liecinieki, kas veic šo darbu, ir priecīgi par iespēju nest mierinošu vēsti tiem, kas atrodas bēdīgā situācijā.

Viens no sludinātājiem pastāstīja: ”Kad mēs pirmo reizi ieradāmies kādā cietumā, ieslodzītie bija sapulcēti lielā telpā, lai tiktos ar mums. Mēs mazliet bažījāmies par to, kā viņi reaģēs, taču, kad mēs paskaidrojām, ka esam ieradušies, lai palīdzētu viņiem saprast Bībeli, visi 50 klātesošie mūs uzņēma labvēlīgi. Mēs sanākušajiem parādījām kreolu valodā izdotās brošūras Mācies lasīt un rakstīt un Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi!, un 26 no viņiem piekrita mācīties Bībeli. Desmit no klātesošajiem neprata lasīt, taču viņi ar interesi skatījās, kad mēs viņiem paskaidrojām, kā ilustrācijas šajās brošūrās var palīdzēt saprast tekstu.”

 Kad Jehovas liecinieki atkal ieradās cietumā, viens vīrietis sacīja: ”Es pārlasīju šo brošūru vēl un vēl. Es visu laiku domāju par to, kas tajā sacīts, un gaidīju, kad jūs atnāksiet.” Kāds vīrietis, kas izcieta sodu par bruņotu laupīšanu, sacīja, ka viņš vēlētos mainīties, un vēlējās, lai kāds mācītu Bībeli viņa sievai. Kāds ieslodzītais, kam bija divi bērni, izteica šādu pašu lūgumu, jo gribēja, lai viņa sieva ieraudzītu atšķirību starp patieso reliģiju un viltus mācībām. Kāds protestantu mācītājs, kas atradās cietumā par to, ka bija izkrāpis savas draudzes locekļiem lielu naudas summu, sacīja, ka nu viņš ir atradis patiesību un ka pēc soda izciešanas viņš gribētu palīdzēt savas baznīcas locekļiem kļūt par Jehovas lieciniekiem.

Kāds cits ieslodzītais, kam pašam nebija brošūras Ko Dievs no mums prasa? kreolu valodā, pārrakstīja visu brošūru, kas piederēja kādam viņa kameras biedram, un iemācījās tās tekstu no galvas. Kāda sieviete, kas atradās ieslodzījumā, deviņām kameras biedrenēm sāka stāstīt par to, ko pati bija uzzinājusi no Bībeles, un pat mācīt viņām Bībeli. Kāds ieslodzītais, kas bija mācījies Bībeli ar brošūras palīdzību un turpinājis to darīt, izmantojot grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, sāka sludināt citiem cietumniekiem. Drīz vien viņš mācīja Bībeli četriem cietuma biedriem.

Merkonī * bija mācījies Bībeli, un vairāki viņa radinieki bija Jehovas liecinieki. Viņš mudināja citus ieslodzītos lasīt bībelisko literatūru, ko radinieki viņam nesa. Viņš stāstīja: ”Kad es citiem ieslodzītajiem piedāvāju literatūru, viņi mani sauca par Jehovas liecinieku. Es viņiem teicu, ka es tas neesmu, jo labi zināju, ko nozīmē būt Jehovas lieciniekam. Tagad es vēlos nopietni ķerties pie Bībeles studēšanas un kristīties. Ja vien, būdams jaunāks, es būtu sekojis savu brāļu priekšzīmei, es nebūtu nokļuvis cietumā.”

Viens no ieslodzītajiem, kam Merkonī bija devis bībelisku literatūru, sacīja Jehovas lieciniekam, kas viņu apmeklēja: ”Pirms tam, kad jūs pagājušajā pirmdienā ieradāties šeit, es biju ļoti nomākts un pat gatavojos izbeigt savu dzīvi. Taču, izlasījis jūsu žurnālus, es lūdzu, lai Dievs man piedod par visu slikto, ko esmu izdarījis, un sūta kādu, kas man parādītu pareizo ceļu. Es biju ļoti priecīgs, kad jūs nākamajā dienā ieradāties, lai piedāvātu mums mācīties Bībeli. Es gribētu, lai jūs man iemācāt, kā kalpot Jehovam.”

Žurnāls Atmostieties! daudzus iepazīstina ar labo vēsti

2000. gada 8. novembra Atmostieties! numurā bija raksti par medicīnas māsu darbu. Kāda sieviete pasūtīja 2000 žurnāla eksemplārus un izdalīja tos medmāsām, kas bija ieradušās uz semināru Portoprensā. 2002. gada 8. jūlija Atmostieties! numurs, kurā bija raksti par policiju un tās darbu, tika iedots daudziem Portoprensas policistiem. Viņiem šis žurnāls ļoti patika, un pat vēl tagad gadās, ka policisti uz ielas aptur Jehovas lieciniekus un vaicā, vai nevar dabūt dažus šī žurnāla numurus.

Nesen kāda Pasaules Veselības organizācijas pārstāve organizēja programmu, kuras mērķis bija izglītot cilvēkus par AIDS. Viņa tika uzaicināta uz Jehovas liecinieku filiāles biroju, kur viņai parādīja žurnālos Atmostieties! publicēto informāciju par šo jautājumu. Viņu patīkami pārsteidza raksti, kuros, pamatojoties uz Bībeli, bija apskatīts, kā vislabāk pasargāt sevi no AIDS un kā palīdzēt inficētajiem viņu grūtajā situācijā. Viņa atzīmēja, ka cilvēku informēšanā par šādiem jautājumiem žurnāls Atmostieties! ir soli priekšā citiem.

Jehovas liecinieki krāšņajā Haiti izplata labo vēsti par Valstību dažādos veidos, tāpat kā viņi to dara arī 234 citās zemēs visā pasaulē. Daudzi ir atsaukušies uz šo vēsti un ir iemācījušies nekoncentrēties uz pašreizējām dzīves grūtībām, bet domāt par jauno pasauli, kur visi, kas pielūgs patieso Dievu Jehovu, dzīvos nevainojamos apstākļos. (Atklāsmes 21:4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

Fons: ©Adalberto Rios Szalay/photodisc/age fotostock