Dzīvesstāsts

Pareizi lēmumi mani ir darījuši laimīgu

Pastāstījis Pols Kušnirs

1897. gadā mani vecvecāki ar saviem četriem bērniem — trim dēliem un meitu — no Ukrainas pārcēlās uz Kanādu un apmetās Saskačevanas provincē, netālu no Jorktonas. Viņu meitas Marinkas ģimenē 1923. gadā piedzimu es, septītais no bērniem. Tajos gados dzīve bija vienkārša, bet droša un mierīga. Mums bija labs uzturs un siltas drēbes, un, ja bija jāveic kādi lieli darbi, kaimiņi labprāt nāca cits citam talkā. 1925. gada ziemā mūs apmeklēja kāds Bībeles pētnieks, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus, un šis notikums ievadīja daudzus citus, kuros mums bija jāpieņem būtiski lēmumi, par kuriem joprojām esmu priecīgs.

Mūsu ģimenē ienāk Bībeles patiesība

Mana māte paņēma dažas Bībeles pētnieka piedāvātās brošūras un jau drīz vien saprata, ka tajās ir rakstīta patiesība. Viņa kristījās 1926. gadā, un līdz ar to mūsu mājas dzīve ļoti izmainījās. Mēs savās mājās uzņēmām ceļojošos pārraugus, un pie mums bieži viesojās arī citi Bībeles pētnieki. 1928. gadā kāds ceļojošais pārraugs mūsu mājās rādīja fotodrāmas ”Radīšana” saīsināto variantu ar nosaukumu ”Heirēka”, kurā ietilpa arī diapozitīvi. Viņš no mums, bērniem, aizņēmās spēļu vardīti, ko varēja klikšķināt. Kad vardīte noklikšķēja, tika mainīts diapozitīvs. Mēs bijām ļoti lepni, ka mūsu vardīte noderēja tik svarīgā lietā!

Bieži pie mūsu mājas piebrauca ceļojošā pārrauga Emīla Zariska automašīna ar dzīvojamo piekabi, un reizēm viņam līdzi brauca viņa pieaugušais dēls, kas vienmēr mūs, bērnus, rosināja domāt par iespēju nākotnē kļūt par pilnas slodzes kalpotājiem jeb pionieriem. Mūsu mājā pārnakšņoja arī daudzi pionieri. Reiz māte paņēma salāpīt kāda pioniera kreklu un tikmēr aizdeva viņam kreklu no mūsu mājas, un viņš aizbraukdams to netīšām paņēma līdzi. Pēc krietna laika viņš to atsūtīja atpakaļ  kopā ar atvainošanās vēstuli, kurā rakstīja: ”Es diemžēl nevarēju atsūtīt jūsu kreklu agrāk, jo man nebija desmit centu, ko samaksāt par pasta sūtījumu.” Kā mēs gribējām, kaut viņš būtu paturējis šo kreklu! Es cerēju, ka arī es kādu dienu kļūšu par tikpat pašaizliedzīgu pilnas slodzes kalpotāju. Esmu pateicīgs savai mātei, jo viņa mums iemācīja, kas ir īsta viesmīlība. Tā ienesa prieku mūsu dzīvē un palīdzēja mums iemīlēt kristīgos brāļus un māsas. (1. Pētera 4:8, 9.)

Mūsu tētis tā arī nepievienojās Bībeles pētniekiem, taču viņam nebija iebildumu, ka to darījām mēs. 1930. gadā viņš pat atļāva mūsu lielajā šķūnī notikt vienas dienas kongresam. Lai gan man toreiz bija tikai septiņi gadi, svinīgais un priecīgais notikums man ir labi iespiedies atmiņā. Tētis nomira 1933. gadā, un, kaut arī māte palika viena ar astoņiem bērniem, tas nemazināja viņas apņemšanos turēties pie patiesās ticības un mācīt to bērniem. Viņa vienmēr lika man nākt līdzi sapulcēm, un, lai gan man tās likās nebeidzamas un es gribēju būt laukā pie citiem bērniem, kam vecāki sapulces laikā ļāva spēlēties ārā, taču aiz cieņas pret māti es paliku iekšā. Kad māte darbojās virtuvē, viņa bieži citēja Bībeles pantus un tad man vaicāja, kurā vietā Bībelē tie atrodas. 1933. gadā mums izauga varena kviešu raža, un par gūtajiem papildu ienākumiem māte izlēma nopirkt automašīnu. Daži kaimiņi māti nopēla, apgalvodami, ka viņa izšķiež naudu, bet māte domāja, ka automašīna mums palīdzēs vairāk paveikt kalpošanā, un viņai izrādījās taisnība.

Kas man palīdzēja pieņemt pareizus lēmumus

Visu jauniešu dzīvē pienāk laiks, kad ir jāpieņem lēmumi, kas ietekmēs viņu nākotni. Kad šis laiks pienāca manām vecākajām māsām Helēnai un Kejai, viņas kļuva par pionierēm. Viens no pionieriem, kas bija viesojies mūsu mājās, bija Džons Jazevskis, patīkams jauns cilvēks, un māte viņam palūdza kādu laiku palīdzēt mums lauku darbos. Vēlāk Džons apprecēja manu māsu Keju, un pēc kāzām viņu kalpošanas teritorija bija netālu no vietas, kur dzīvojām mēs. Kad man bija divpadsmit gadu un man sākās skolas brīvlaiks, viņi mani uzaicināja sludināt kopā ar viņiem, un tas man ļāva izjust, cik lieliski ir būt pionierim.

Kad nedaudz paaugos, mēs ar brāli Džonu varējām uzņemties lielāko daļu darbu mūsu zemnieku saimniecībā, un tas māmiņai deva iespēju vasarā sludināt vairāk nekā parasti (tagad viņu sauktu par palīgpionieri). Viņa brauca sludināt divričos, ko vilka vecs zirdziņš — tētis šo spītīgo lopiņu bija nosaucis par Saulu, bet mātes rokās tas bija paklausīgs radījums. Mums ar Džonu patika lauku darbi, bet ik reizi, kad māmiņa atgriezās no sludināšanas un stāstīja, kā viņai gājis, mūsu sirds aizvien vairāk nosliecās uz pionieru kalpošanu. No 1938. gada es sāku sludināt vairāk nekā agrāk, un 1940. gada 9. februārī es kristījos.

Pēc kāda laika man uzticēja atbildīgu pienākumu — rūpēties par draudzes dokumentiem, un, apkopojot pārskatus, es ļoti priecājos par visu, ko draudzes locekļi paveica sludināšanā. Mana sludināšanas teritorija atradās pilsētiņā kilometrus piecpadsmit no mūsu mājām. Pat ziemā es gāju uz turieni katru nedēļu un paliku tur pāris dienas — naktis es pārlaidu bēniņistabā kādā mājā, kur dzīvoja ģimene, kas bija sākusi interesēties par Bībeli. Reiz man iznāca saruna ar luterāņu mācītāju (jāatzīst, man šajā sarunā bija jābūt taktiskākam), kas man piedraudēja ar policiju, ja es nelikšot viņa ”avis” mierā. Šādi draudi tikai vairoja manu apņēmību sludināt.

1942. gadā Keja ar vīru plānoja doties uz kongresu, kas tika rīkots ASV, Klīvlendā,  un uzaicināja mani braukt viņiem līdzi. Šis kongress bija viens no brīnišķīgākajiem notikumiem manā mūžā, un tajā ļoti skaidri iezīmējās mani nākotnes plāni, jo brālis Neitans Nors, kas tajā laikā vadīja Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē, savā runā izteica kvēlu aicinājumu: ”Ir vajadzīgi desmit tūkstoši pionieru!” Es tūlīt pat izlēmu, ka būšu viens no viņiem.

1943. gadā mūsu draudzi apmeklēja ceļojošais pārraugs, vārdā Henrijs. Viņš sapulcē teica ļoti iedvesmojošu runu, kas mūsos iesvēla karstu vēlēšanos sludināt. Nākamajā dienā ārā bija mīnus četrdesmit grādi un pūta ass ziemeļrietenis, kura dēļ aukstums likās vēl nepanesamāks. Parasti tādā laikā mēs nekur negājām, bet Henrijs ļoti gribēja sludināt, un viņš kopā ar vēl dažiem sludinātājiem slēgtās kamanās, kurās bija ierīkota malkas krāsniņa, aizbrauca sludināt uz ciemu, līdz kuram bija vismaz desmit kilometri. Es viens pats aizgāju apmeklēt ģimeni, kurā auga pieci dēli. Šī ģimene pieņēma manu piedāvājumu mācīties Bībeli, un vēlāk visi tās locekļi kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Sludināšana aizlieguma laikā

Otrā pasaules kara laikā Jehovas liecinieku darbība Kanādā bija aizliegta, un mums bija jāslēpj Bībeles literatūra. Mūsu zemnieku saimniecībā tika ierīkotas daudzas slēptuves, un, kaut arī mūs bieži apmeklēja policisti, viņi ne reizi neatrada literatūru. Sludinot mēs lietojām tikai Bībeli, sapulces notika mazās grupās, un mans brālis Džons un es tikām izraudzīti par kurjeriem.

Kara laikā mūsu draudze piedalījās brošūras Nacisma gals izplatīšanā, kas notika visā valstī. Mēs nakts vidū piegājām pie katras mājas tā, lai mūs neviens nepamana, un atstājām uz sliekšņa brošūru. Es vēl nekad savā mūžā nebiju tik ļoti uztraucies un nobijies, tāpēc izjutu milzīgu atvieglojumu, kad brošūru krājums bija cauri. Mēs steidzāmies atpakaļ uz drošā vietā atstāto automašīnu, pārliecinājāmies, ka neviena netrūkst, un izgaisām nakts tumsā.

Kalpošana par pionieri, cietumi, kongresi

1943. gada 1. maijā es atvadījos no mātes un ar 20 dolāriem kabatā un mazu čemodāniņu pie rokas devos prom no dzimtajām mājām uz Kvilleiku — pirmo pilsētu, kur tiku sūtīts kalpot par pionieri. Tur mani laipni uzņēma pie sevis kristīgā brāļa Toma Trūpa ģimene. Nākamajā gadā es pārcēlos uz Veibērnu, un tā paša gada 24. decembrī, kad es sludināju uz ielas, mani apcietināja. Kad biju pavadījis kādu laiku pilsētas cietumā, mani pārsūtīja uz nometni, kas atradās citā Kanādas provincē — Albertā —, Džasperas pilsētā. Visapkārt slējās varenie Klinšu kalni, un es kopā ar citiem ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem varēju apbrīnot to diženumu, kas tik nepārprotami liecina par to Radītāju — Dievu Jehovu. 1945. gada sākumā nometnes vadība mums atļāva aizbraukt uz Edmontonu, lai apmeklētu sapulci, un tajā runu teica brālis Nors. Viņš stāstīja, kā visā pasaulē vēršas plašumā sludināšana, un mēs ļoti ilgojāmies pēc tās dienas, kad tiksim atbrīvoti un atkal varēsim ar visu sirdi nodoties labās vēsts izplatīšanai.

Kad mani atbrīvoja no cietuma, es atsāku kalpot par pionieri. Neilgi pēc tam tika paziņots, ka ASV, Losandželosā, notiks liels Jehovas liecinieku kongress. Kāds brālis no manas jaunās draudzes ierīkoja savā smagajā automašīnā sēdvietas divdesmit pasažieriem, un 1947. gada 1. augustā mēs devāmies 7200 kilometru garā ceļā. Mēs braucām cauri prērijām un tuksnešiem, skatījām vienreizējas ainavas un redzējām pat Jeloustonas un Josemitu nacionālos parkus. Mūsu ceļojums pavisam ilga divdesmit septiņas dienas, un tas bija patiesi brīnišķīgs.

Neaizmirstams izvērtās arī pats kongress, uz kuru mēs braucām. Gribēdams tajā piedalīties, cik vien lielā mērā iespējams, dienā es veicu apkalpotāja pienākumus, bet naktī — sarga. Es aizgāju arī uz sapulci tiem, kas vēlas kļūt par misionāriem, un aizpildīju iesniegumu, taču neloloju nekādas īpašas cerības, ka  mani uzaicinās. Nākamajā gadā es atsaucos uz organizācijas aicinājumu kalpot par pionieri Kvebekas provincē. (Jesajas 6:8.)

Gileādas skola un turpmākā kalpošana

1949. gadā es ar sajūsmu uzņēmu ziņu, ka varēšu mācīties Gileādas skolā un būšu iekļauts četrpadsmitajā topošo misionāru grupā. Mācības misionāru skolā nostiprināja manu ticību un tuvināja mani Jehovam. Mana māsa Keja un viņas vīrs Džons arī bija mācījušies Gileādas skolā, tikai vienpadsmitajā grupā, un tajā laikā jau bija misionāri Ziemeļrodēzijā, ko tagad sauc par Zambiju. Mans brālis Džons absolvēja Gileādas skolu 1956. gadā, un viņš kopā ar sievu Frīdu sludināja Brazīlijā trīsdesmit divus gadus, līdz pat savai nāvei.

Mana izlaiduma diena pienāca 1950. gada februārī, un tajā es saņēmu divas iepriecinošas telegrammas: vienu no mātes un otru no Trūpiem, pie kuriem es biju dzīvojis Kvilleikā. Trūpu ģimene savā telegrammā rakstīja: ”Absolventam. Ir tava lielā diena klāt, To vienmēr atceries! Lai prieks un veiksme nepārstāj Tev visur līdzi iet.”

Pēc misionāru skolas pabeigšanas es saņēmu uzdevumu sludināt Kvebekas pilsētā, bet pirms došanās uz turieni man vēl kādu laiku bija jāpaliek Sargtorņa biedrības lauku saimniecībā, kur tolaik bija izvietota arī Gileādas skola. Kādu dienu brālis Nors apvaicājās, vai es negribētu kalpot Beļģijā, bet jau pēc pāris dienām jautāja, vai es būtu ar mieru, ja man uzdotu kalpot Nīderlandē. Pēc tam es saņēmu vēstuli, kurā izlasīju, ka man Nīderlandē būs ”jāstrādā par filiāles pārraugu”. Jāsaka, es biju ļoti pārsteigts.

1950. gada 24. augustā sākās mans vienpadsmit dienu ilgais ceļojums ar kuģi uz Nīderlandi. Ar šo laiku man pietika, lai izlasītu nupat klajā nākušos Kristiešu grieķu rakstus Jaunās pasaules tulkojumā. 5. septembrī es ierados Roterdamā, kur mani sirsnīgi uzņēma Bēteles darbinieki. Kaut gan Nīderlande karā bija smagi cietusi, brāļi bija sekmīgi atjaunojuši kristīgo darbību. Es klausījos, kā šiem uzticīgajiem brāļiem ir klājies kara laikā, kad viņi tika vajāti, un man nedeva mieru doma, ka viņiem droši vien būs grūti darboties nepieredzējuša, gados jauna filiāles pārrauga vadībā. Bet jau drīz vien izrādījās, ka manām bažām nav pamata.

Protams, bija daži jautājumi, kas bija jānokārto. Es biju atbraucis tieši pirms kongresa un biju pārsteigts, redzot, ka vairāki tūkstoši brāļu un māsu nakšņo tieši kongresa norises vietā, tāpēc ieteicu, lai pirms nākamā kongresa tiktu rasta iespēja no tālienes atbraukušajiem nakšņot pie cilvēkiem mājās. Brāļi atbildēja, ka tas ir labs ieteikums, taču viņu zemē tas neesot reāli. Kādu laiku apsprieduši šo jautājumu, mēs nonācām pie kompromisa: puse kongresa apmeklētāju nakšņos kongresa norises vietā, bet otra puse — tajā pašā pilsētā,  mājās pie cilvēkiem, kas nav Jehovas liecinieki. Uz šo kongresu atbrauca brālis Nors, un mūsu sarunā es ar zināmu lepnumu pieminēju sasniegto. Taču tas izkūpēja kā nebijis, kad vēlāk par mūsu kongresu Sargtornī lasīju: ”Cerams, nākamreiz brāļiem būs pietiekami daudz ticības, lai viņi kongresa dalībniekiem sagādātu iespēju nakšņot tur, kur var efektīvi sludināt, — cilvēku mājās.” Tieši to mēs nākamreiz arī izdarījām.

1961. gada jūlijā divi pārstāvji no mūsu filiāles bija uzaicināti uz Londonu, uz daudzu filiāļu pārstāvju sapulci. Tajā brālis Nors paziņoja, ka ir plāns izdot Bībeli Jaunās pasaules tulkojumā vēl vairākās valodās, to vidū arī nīderlandiešu valodā, un mēs bijām sajūsmā. Par laimi, tobrīd mēs vēl pat nenojautām, cik daudz pūļu prasīs šis darbs. Taču jau pēc diviem gadiem, 1963. gadā, man bija gods Ņujorkā piedalīties kongresā, kurā tika paziņots, ka nīderlandiešu valodā ir izdoti Kristiešu grieķu raksti Jaunās pasaules tulkojumā.

Lēmumi un jauni uzdevumi

1961. gada augustā es apprecējos ar Leidu Vamelinku. Visa viņas ģimene bija pieņēmusi patiesību 1942. gadā, kad nacisti Nīderlandē Jehovas lieciniekus vajāja. 1950. gadā viņa bija kļuvusi par pionieri, un 1953. gadā sākusi strādāt Bētelē. Viņas čaklums Bētelē un draudzē ļāva spriest, ka viņa būs man uzticams biedrs un palīgs kalpošanā.

Nedaudz vairāk kā gadu pēc kāzām mani uzaicināja uz Ņujorku, Jehovas liecinieku galveno pārvaldi, apmeklēt desmit mēnešus ilgus kursus. Tolaik nebija iespējams, ka sievas dodas līdzi vīriem, bet Leida, kuras veselība vairs nebija tik laba, piekrita tam, ka es braucu uz šiem kursiem. Diemžēl ar laiku Leidas veselība pasliktinājās, un, lai gan mēs centāmies darīt visu, lai nebūtu jāpamet darbs Bētelē, tomēr sapratām, ka būtu labāk, ja mēs mainītu kalpošanas veidu. Tā es sāku ceļojošā pārrauga darbu. Neilgi pēc tam Leidai tika izdarīta smaga operācija, taču ar draugu atbalstu mums izdevās tikt ar visu galā, un jau pēc gada es pat varēju kļūt par apgabala pārraugu.

Septiņus gadus mēs ar prieku apmeklējām draudzes, bet tad man no jauna bija jāpieņem svarīgs lēmums: mani uzaicināja būt par pasniedzēju Valstības kalpošanas kursos Bētelē. Mēs piekritām, lai gan šī pārmaiņa nebija viegla, jo mums abiem patika iepriekšējā kalpošana. Es mācīju četrdesmit septiņas draudžu vecāko grupas, katrai grupai mācības ilga divas nedēļas, un tā bija laba iespēja dalīties garīgajā bagātībā ar šiem pieredzējušajiem brāļiem.

Apmēram tajā laikā es sāku gatavoties braucienam uz Kanādu, lai apciemotu savu māti. Šo braucienu es plānoju veikt 1978. gadā, taču pēkšņi 1977. gada 29. aprīlī saņēmu telegrammu, ka māte ir mirusi. Mani dziļi satrieca apziņa, ka vairs nedzirdēšu viņas mīļo balsi un nevarēšu viņai vēlreiz pateikties par visu, ko viņa ir darījusi manā labā.

Kad Valstības kalpošanas kursi bija galā, mūs uzaicināja pievienoties Bēteles saimei, un desmit gadu es biju filiāles komitejas koordinators. Vēlāk Vadošā padome iecēla jaunu koordinatoru, kas ar šiem pienākumiem spēja tikt galā labāk par mani, un es par to ļoti priecājos.

Kalpojam tik daudz, cik ļauj mūsu vecums

Gan man, gan Leidai tagad ir 83 gadi. Vairāk nekā 60 gadu es esmu pavadījis pilnas slodzes kalpošanā, un pēdējos 45 — kopā ar savu uzticamo sievu. Viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka, atbalstīdama mani visos kalpošanas veidos, viņa pierāda savu uzticību Jehovam. Patlaban mēs darām, ko spējam, Bētelē un draudzē. (Jesajas 46:4.)

Laiku pa laikam mēs atsaucam atmiņā mūsu dzīves jaukākos brīžus, un, kad pārdomājam visu, ko esam darījuši kalpošanā Jehovam, mums nekas nav jānožēlo, — jaunībā izdarītā izvēle ir bijusi pati labākā. Mēs esam apņēmušies arī turpmāk kalpot Jehovam un godāt viņu, cik vien to spēsim.

[Attēls 13. lpp.]

Es kopā ar vecāko brāli Bilu un mūsu zirgu Saulu

[Attēls 15. lpp.]

Mēs ar Leidu kāzu dienā 1961. gada augustā

[Attēls 15. lpp.]

Mēs ar Leidu tagad