Vai jūs varat ”atdarīt sirdi” mīlestībā?

LAI kuģis nenorautos no enkura, enkura ķēdei ir jābūt ārkārtīgi stiprai. Taču tās izturība ir atkarīga no tā, vai stiprs ir katrs atsevišķs ķēdes posms un vai tas ir cieši savienots ar pārējiem. Ja tā nav, enkura ķēde pārtrūks un kuģis tiks aiznests jūrā.

Šo salīdzinājumu var attiecināt arī uz kristiešu draudzi. Lai tā būtu vienota un spēcīga, ikvienam draudzes loceklim jābūt cieši saistītam ar pārējiem. Kas viņus saista kopā? Visstiprākais vienojošais spēks, kāds vien pastāv, — mīlestība. Jēzus Kristus saviem mācekļiem teica: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Tātad patiesos kristiešus vieno mīlestība, nevis tikai draudzība un savstarpēja cieņa, un šī mīlestība ir pašaizliedzīga. (Jāņa 13:34, 35.)

Kādai jābūt mūsu attieksmei pret ticības biedriem?

Daudzās draudzēs ir cilvēki, kas pieder pie dažādām vecuma grupām, rasēm, tautībām, kultūrām un sabiedrības slāņiem un runā dažādās valodās. Katram ir kaut kas, kas viņam patīk un kas nepatīk, savas vēlmes un savas raizes, un daudziem ir arī jātiek galā ar kaut kādām grūtībām — sliktu veselību, materiālo nestabilitāti vai kaut ko citu. Šīs dažādības dēļ var šķist, ka kristiešiem ir grūti būt vienotiem. Kas var palīdzēt, lai ikviens draudzes loceklis atdarītu savu sirdi mīlestībā un draudze vienmēr būtu vienota? Mums augstu jāvērtē visi draudzes locekļi, tad mūsu savstarpējā mīlestība kļūs aizvien dziļāka.

Ja mēs augstu vērtējam savus ticības biedrus, mēs ņemam vērā viņu vajadzības, labprāt atzīstam, cik lieliskas īpašības viņiem piemīt, cik labi viņiem kaut kas padodas, un priecājamies, ka viņi kopā ar mums pielūdz Dievu. Tā mēs viņus dziļi iemīlam. Aplūkojot sīkāk, ko apustulis Pāvils rakstīja Korintas kristiešiem, mēs uzzināsim, kā vēl labāk paust kristīgu mīlestību.

Korintiešu sirdī citiem nebija vietas

Savu pirmo vēstuli korintiešiem Pāvils uzrakstīja 55. gadā un arī otro — tajā pašā gadā, tikai pēc vairākiem mēnešiem. No viņa vārdiem izriet, ka dažiem Korintas draudzes kristiešiem trūka mīlestības pret citiem. Pāvils situāciju aprakstīja šādi: ”Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies. Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas.” (2. Korintiešiem 6:11, 12.) Kādā citā tulkojumā (JDV) 12. panta beigas skan: ”Šaurība ir jūsu sirdīs.” Ko Pāvils domāja ar šiem vārdiem?

Kādā Bībeles komentārā ir rakstīts, ka korintiešu mīlestībai pret Pāvilu ”bija jāpārvar klinšains šaurums, proti, šķēršļi, ko radīja  nepamatotas aizdomas.. un aizvainota patmīlība”.

Lūk, kādu padomu viņiem deva Pāvils: ”Par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirdis atdarās.” (2. Korintiešiem 6:13.) Tātad Pāvils mudināja korintiešus atvērt sirdi mīlestībā pret ticības biedriem. Viņiem bija jāmaina sava attieksme — jāatmet neuzticēšanās un patmīlība un jākļūst sirsnīgiem un atsaucīgiem.

Atdarīsim sirdi mīlestībā

Ir ļoti iepriecinoši redzēt, kā patiesie Dieva kalpi cenšas, lai viņu sirds vienmēr būtu plaši atvērta citam pret citu. Tiesa, tas prasa noteiktas pūles, jo nepietiek tikai ar apziņu, ka kristiešiem ir jābūt tādiem, — ir vajadzīga konkrēta rīcība. Pirmām kārtām ir jāpatur prātā, ka kristieši nedrīkst izturēties pret citiem tā, kā to dara cilvēki, kuriem Bībeles principi nav svarīgi un kuru acīs citu vēlmēm un vajadzībām nav lielas nozīmes. Šādi cilvēki mēdz būt nevērīgi un vīzdegunīgi, un bieži vien sarkastiski. Mēs nedrīkstam pārņemt to attieksmi, kas ir šādas izturēšanās pamatā. Būtu ļoti bēdīgi, ja mēs sāktu neuzticēties ticības biedriem, kā to darīja senās Korintas kristieši, un tādā veidā liktu šķēršļus kristīgai mīlestībai. Tā var notikt, ja mēs pievēršam pārmērīgu uzmanību kristīga brāļa trūkumiem, bet nevēlamies atzīt viņa stiprās puses vai arī ja vilcināmies atdarīt savu sirdi pret kādu, kam ir cita tautība.

Dieva kalps, kas atdara savu sirdi mīlestībā, augstu vērtē savus ticības biedrus, izturas pret tiem ar cieņu un ņem vērā viņu vajadzības. Pat tad, ja ir radies pamatots iemesls būt neapmierinātam, viņš labprāt  piedod un nepatur sevī aizvainojumu, un viņš nepiedēvē citiem kristiešiem sliktus rīcības motīvus. Viņa attieksme pret ticības biedriem liecina par mīlestību, par kādu runāja Jēzus: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.)

Paplašināsim draugu loku

Sirsnīga mīlestība mūs skubina neaprobežoties tikai ar šauru draugu loku, bet gan censties sadraudzēties ar tiem draudzes locekļiem, ar kuriem mums nav ciešu attiecību. Piemēram, būtu labi, ja mēs padomātu par tiem kristīgajiem brāļiem un māsām, kas pēc dabas ir kautrīgi, vai tiem, kam kaut kāda iemesla dēļ nav daudz draugu. Varbūt mums sākumā liksies, ka, izņemot ticību, mums ar viņiem ir maz kopīga. Taču atcerēsimies: Bībelē ir stāstīts par ciešām draudzības saitēm, kas bija izveidojušās starp ļoti atšķirīgiem cilvēkiem.

Piemēram, Rute un Naomija piederēja pie dažādām paaudzēm, un viņām bija dažāda tautība. Tomēr, kaut arī viņu izcelsme ļoti atšķīrās, viņas saistīja bezgala sirsnīga draudzība. Jonatāns bija audzis ķēniņa ģimenē, bet Dāvids bija gans. Viņiem bija ievērojama vecuma starpība, taču viņu abu draudzība ir viena no ciešākajām, kas minēta Bībelē. Gan abas minētās sievietes, gan abi minētie vīrieši sniedza viens otram lielu atbalstu. (Rutes 1:16; 4:15; 1. Samuēla 18:3; 2. Samuēla 1:26.)

Arī tagad patieso kristiešu vidū starp cilvēkiem, kuri pieder pie dažādām vecuma grupām un kuru dzīves apstākļi ļoti atšķiras, bieži izveidojas cieša draudzība. Lūk, kāds piemērs. Regīnai * ir divi bērni pusaudža vecumā, kurus viņa audzina viena pati. Viņa ir ļoti aizņemta, un viņai nav daudz laika, ko veltīt draugiem. Haralds un Ute ir sasnieguši pensijas vecumu, un viņiem nav bērnu. Sākumā var likties, ka abām šīm ģimenēm ir maz kopīga. Bet Haralds un Ute sekoja Bībeles padomam atdarīt savu sirdi un sāka aicināt Regīnu ar viņas bērniem uz daudziem kopīgiem pasākumiem — viņi kopā devās sludināt un arī atpūtās.

Vai arī mēs nevarētu paplašināt savu draugu loku? Būtu labi, ja mēs veidotu ciešas attiecības arī ar tiem ticības biedriem, kam ir cita tautība, kas pieder citai kultūrai un vecuma grupai.

Ņemsim vērā citu vajadzības

Mīlestības pilna sirds mūs mudina ņemt vērā citu cilvēku vajadzības. Padomāsim, kas ir vajadzīgs mūsu draudzes locekļiem. Bērniem ir nepieciešama vadība, gados vecāki cilvēki būtu pateicīgi par uzmundrinājumu, pilnas slodzes sludinātāji priecātos par uzslavu un atbalstu, savukārt nomāktajiem brāļiem un māsām ir vajadzīgs kāds, kas viņus uzklausa. Visiem ir savas vajadzības, un mums tās ir jāņem vērā, cik vien tas ir iespējams.

Tāpat mums ir jāizturas ar sapratni pret cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, piemēram, tiem, kas cieš no hroniskas slimības, un tiem, kam jācīnās ar kādām citām lielām grūtībām. Atdarot sirdi mīlestībā, mēs labāk izpratīsim un atbalstīsim šos cilvēkus.

Bībeles pravietojumi, kuros ir runāts par laiku mums tuvā nākotnē, tuvojas savam piepildījumam, un ciešas attiecības ar draudzes locekļiem ir daudz vērtīgākas nekā manta, īpaši talanti vai kādi sasniegumi. (1. Pētera 4:7, 8.) Ikviens no mums personiski var dot savu ieguldījumu draudzes vienotības stiprināšanā ar to, ka atdara sirdi visiem ticības biedriem. Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mūs bagātīgi svētīs, ja mēs klausīsim tam, ko teicis viņa Dēls Jēzus Kristus: ”Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 15:12.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 10. lpp.]

Mums dziļi jāciena visi garīgie brāļi un māsas un jāņem vērā viņu vajadzības