Kāpēc jāsaka taisnība?

ASTOŅPADSMITGADĪGAIS Manfrēds * bija praktikants kādā uzņēmumā, kura vadība praktikantiem bija sagādājusi iespēju divas dienas nedēļā mācīties, lai paaugstinātu savu kvalifikāciju. Kādu dienu praktikantus no mācībām atlaida agrāk, nekā paredzēts. Saskaņā ar uzņēmuma noteikto kārtību, viņiem atlikusī dienas daļa bija jāpavada darbā, taču visi, izņemot Manfrēdu, aizgāja izklaidēties. Sagadīšanās pēc uzņēmumā iegriezās praktikantu grupas vadītājs. Ieraudzījis Manfrēdu, vadītājs vaicāja: ”Vai tad jums pašlaik nenotiek nodarbības? Kur ir pārējie?” Kādu atbildi šādā situācijā dot?

Dilemma, ar kādu nācās saskarties šim jaunietim, nav nekas neparasts. Vai pareizākais viņa gadījumā būtu pateikt visu, kā ir, vai arī meklēt citu izeju? Manfrēds labi saprata, ka patiesa atbilde sagādātu grupas biedriem nepatikšanas un viņš sabojātu ar tiem attiecības. Varbūt šādā situācijā būtu pieļaujams izlīdzēties ar meliem? Ko jūs darītu Manfrēda vietā? Pirms mēs uzzinām, kā rīkojās šis puisis, aplūkosim, kas būtu jāņem vērā, pieņemot lēmumu, vai teikt taisnību vai ne.

Patiesība opozīcijā nepatiesībai

Cilvēces vēstures pirmsākumos viss balstījās uz patiesību. Nebija nedz viltotu faktu, nedz noklusētas vai sagrozītas patiesības. Radītājs, Dievs Jehova, ir ”patiesības Dievs”. Viņa vārdi ir patiesība — viņš nekad nemelo. Dievs nosoda melošanu, un tie, kas runā nepatiesību, izpelnās viņa nelabvēlību. (Psalms 31:6, VDP; Jāņa 17:17; Titam 1:2.)

Bet no kurienes ir cēlusies nepatiesība un meli? Atbildi uz šo jautājumu var redzēt Jēzus Kristus vārdos, ar kuriem viņš vērsās pie reliģiskajiem vadītājiem, kas gribēja viņu nogalināt. Jēzus sacīja: ”Jūs esat no sava tēva — velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc  savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa 8:44.) Jēzus atsaucās uz notikumiem, kas risinājās Ēdenes dārzā. Toreiz Sātans panāca, ka pirmie cilvēki nepaklausīja Dievam un nonāca grēka un nāves gūstā. (1. Mozus 3:1—5; Romiešiem 5:12.)

Jēzus nosauca Sātanu par ”melu tēvu” — pirmo melu un nepatiesības izplatītāju. Kopš tā laika Sātans ir bijis galvenais melu atbalstītājs, tāpēc Bībelē rakstīts, ka viņš ”pieviļ visu pasauli”. Uz Sātanu gulstas smaga atbildība par ļaunumu, ko cilvēcei ir nodarījusi nepatiesība visās tās izpausmēs. (Atklāsmes 12:9.)

Var teikt, ka starp patiesību un nepatiesību ir izvērtusies cīņa, kas joprojām nav galā. Tā aptver visus sabiedrības slāņus un ietekmē ikvienu no mums. Atkarībā no tā, kā cilvēks dzīvo, viņš šajā cīņā atbalsta vai nu vienu, vai otru pusi. Tie, kas saskaņo savu dzīvi ar Dieva vārdos, Bībelē, ietverto patiesību, atrodas Dieva pusē. Savukārt tie, kas nevēlas iet patiesības ceļu, apzināti vai neapzināti pakļaujas ”šīs pasaules valdniekam” — Sātanam. (Jāņa 14:30; Mateja 7:13, 14.)

Kāpēc ir tik daudz melu?

Fakts, ka Sātans ir ”pasaules valdnieks”, ļauj saprast, kāpēc tik daudzi cilvēki melo. Taču varētu rasties jautājums: kādu iemeslu dēļ Sātans kļuva par ”melu tēvu”? Viņš labi zināja, ka Jehova ir tiesīgs valdīt pār visu, ko viņš ir radījis, arī pār cilvēkiem. Taču Sātans Dieva Jehovas augsto stāvokli iekāroja sev, lai gan viņam uz to nebija nekādu tiesību. Padevies alkatībai un savtīgumam, viņš izdomāja viltīgu plānu, kā ieņemt Jehovas vietu. Lai to realizētu, Sātans lika lietā melus un viltu. (1. Timotejam 3:6.)

Jūs droši vien piekritīsiet, ka alkatība un savtīgums arī mūsdienās daudzus pamudina rīkoties negodīgi. Krāpšana, maldināšana un meli ir visai izplatīta parādība gan biznesā, gan politikā, gan viltus reliģijā, jo cilvēki, alkatības un godkāres dzīti, tiecas pēc panākumiem, bagātības, varas vai stāvokļa, uz kādu viņiem nav tiesību. Senās Izraēlas gudrais ķēniņš Salamans brīdināja: ”Tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs.” (Salamana Pamācības 28:20.) Savukārt apustulis Pāvils rakstīja: ”Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība.” (1. Timotejam 6:10.) To pašu var teikt par kāri pēc varas vai ievērojama stāvokļa.

Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki melo, ir bailes. Viņi baidās, ko citi par viņiem domās un kādas būs sekas, ja viņi atklās patiesību. Vēlēšanās citiem patikt un izpelnīties citu atzinību ir dabiska, taču tā var pamudināt vairāk vai mazāk sagrozīt patiesību, lai nomaskētu kādas kļūdas, noslēptu nepatīkamas detaļas vai vienkārši radītu par sevi labāku iespaidu. Salamans rakstīja: ”Baidīšanās no ļaudīm noved pie pazušanas, bet kas paļaujas uz to Kungu tiek pasargāts.” (Salamana Pamācības 29:25.)

Uzticība ”patiesības Dievam”

Kā Manfrēds atbildēja praktikantu grupas vadītājam, kad tas prasīja no viņa paskaidrojumus? Manfrēds pateica taisnību. ”Skolotājs mūs atlaida ātrāk, tāpēc es atgriezos darbā. Par citiem es neko nevaru pateikt. Jums vajadzētu pavaicāt viņiem pašiem,” viņš atbildēja.

Manfrēds būtu varējis sagudrot veiklus melus, kas viņu celtu grupas biedru acīs, bet viņam bija nopietns iemesls stingri turēties pie patiesības, jo viņš ir Jehovas liecinieks.  Būdams godīgs, Manfrēds ne tikai saglabāja tīru sirdsapziņu, bet arī iemantoja sava darba devēja uzticību. Jaunietis tika norīkots praksē uz juvelierizstrādājumu nodaļu, kurā praktikanti parasti nestrādā. Apmēram 15 gadus vēlāk, kad Manfrēds, strādādams tajā pašā uzņēmumā, ieguva paaugstinājumu, viņa kādreizējais grupas vadītājs piezvanīja, lai viņu apsveiktu un atgādinātu gadījumu, kad Manfrēds bija rīkojies, kā godīgam cilvēkam pienākas.

Tā kā Jehova ir ”patiesības Dievs”, katram, kas vēlas izveidot ar viņu ciešas attiecības, ir ”jāatmet meli” un ”jārunā patiesība”. Dieva kalpam ir jāmīl patiesība. ”Patiess liecinieks nemelo,” norādīja Salamans. Bet kas īsti ir meli? (Efeziešiem 4:25; Salamana Pamācības 14:5.)

Kas ir meli?

Ikvieni meli ir nepatiesība, bet ne ikviena nepatiesība ir meli. Kāpēc tā var apgalvot? Latviešu literārās valodas vārdnīcā meli ir skaidroti kā ”apzināti nepatiess izteikums (parasti kāda maldināšanai)”. Tātad melot nozīmē tīšuprāt kādu maldināt. Taču neviļus pateikt kaut ko, kas neatbilst patiesībai, piemēram, nosaukt kļūdainus faktus vai skaitļus, nav tas pats, kas melot.

Vēl ir jāņem vērā, vai cilvēkam, kas vēlas no mums iegūt kādu informāciju, ir tiesības zināt visu patiesību. Ja Manfrēdam šos pašus jautājumus būtu uzdevusi, teiksim, kāda cita uzņēmuma amatpersona, vai viņa pienākums būtu sniegt detalizētu atbildi? Droši vien nē. Tā kā šim cilvēkam nebūtu tiesību pieprasīt attiecīgo informāciju, tas nebūtu Manfrēda pienākums viņam to sniegt. Protams, pat šādā situācijā Manfrēds nedrīkstētu melot.

Piemēru šajā ziņā ir rādījis Jēzus Kristus. Reiz cilvēki, kas nebija Jēzus mācekļi, izrādīja interesi par to, kur viņš tālāk dosies. ”Aizej no šejienes un ej uz Jūdeju,” viņi ieteica. Ko Jēzus viņiem atbildēja? ”Ejiet jūs uz svētkiem [Jeruzalemē], es vēl neeimu uz svētkiem, jo mans laiks vēl nav pilns,” viņš sacīja. Bet pavisam drīz Jēzus tomēr devās uz Jeruzalemi. Kāpēc viņš bija šādi atbildējis? Šiem cilvēkiem nebija jāzina, kad un kur Jēzus atradīsies, tāpēc viņa atbilde bija nepilna un ļāva novērst briesmas, ko viņa ienaidnieki varētu radīt viņam pašam un viņa sekotājiem. Taču Jēzus nemeloja, jo apustulis Pēteris par viņu rakstīja: ”Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu viņa mutē.” (Jāņa 7:1—13; 1. Pētera 2:22.)

Kā rīkojās Pēteris pats? Vai naktī, kad Jēzu apcietināja, viņš trīs reizes nemeloja, ka nepazīst Jēzu? Jā, Pēteris padevās bailēm un  sameloja, taču viņš tūlīt pat, ”gauži raudādams”, nožēloja savu vainu, tāpēc viņa grēks tika piedots. Turklāt viņš mācījās no savām kļūdām. Jau pēc neilga laika Pēteris daudzu cilvēku priekšā runāja par Jēzu un nenobijās pat tad, kad ebreju tautas vadītāji ar draudiem centās viņu apklusināt. Atceroties Pētera īslaicīgo vājuma brīdi un ātro atgūšanos, mēs varam smelties uzmundrinājumu, jo arī mūsu dzīvē var gadīties brīži, kad zaudējam garīgo līdzsvaru un paklūpam vārdos vai darbos. (Mateja 26:69—75; Apustuļu darbi 4:18—20; 5:27—32; Jēkaba 3:2.)

Patiesība pastāvēs mūžīgi

”Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi,” teikts Salamana Pamācību grāmatas 12. nodaļas 19. pantā. Jā, patiesībai ir pastāvīga un nezūdoša vērtība. Cilvēku attiecības kļūst daudz noturīgākas un sniedz lielāku gandarījumu, ja viņi ir apņēmušies runāt taisnību un rīkoties godīgi. Ieguvums, ko dod patiesīgums, ir tūlītējs. Godīgam cilvēkam ir tīra sirdsapziņa, laba reputācija un stabilas attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem un pat biznesa partneriem.

Turpretī meli neiztur laika pārbaudi. Cilvēks ar ”nepatiesu valodu” varbūt kādu arī piekrāpj, bet agri vai vēlu viņa meli nāk gaismā. Turklāt Jehova, būdams ”patiesības Dievs”, necietīs nepatiesību un negodīgus cilvēkus mūžīgi. Bībelē ir apsolīts, ka pienāks laiks, kad Jehova vairs neļaus Sātanam, ”melu tēvam”, pievilt visu pasauli. Jehova ir apņēmies drīzumā darīt galu meliem un sodīt tos, kas runā melus. (Atklāsmes 21:8.)

Kāds tas būs atvieglojums, kad uz zemes paliks vienīgi ”patiesības paudēja mute”!

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Daudzi rīkojas negodīgi alkatības un savtīguma dēļ

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Ikvieni meli ir nepatiesība, bet ne ikviena nepatiesība ir meli

[Attēls 3. lpp.]

Ko var mācīties no gadījuma, kad Pēteris aizliedza Kristu?

[Attēls 7. lpp.]

Ja cilvēki runā taisnību, viņu starpā izveidojas labas un noturīgas attiecības