Kāpēc man patīk mācīt cilvēkiem Bībeli
Dzīvesstāsts
Kāpēc man patīk mācīt cilvēkiem Bībeli
Pastāstījusi Pamela Mozlija
1941. gadā, kad Anglija bija iesaistīta Otrajā pasaules karā, mana māte un es devāmies uz Lesteru, lai apmeklētu Jehovas liecinieku kongresu. Tajā mēs noklausījāmies Džozefa Raterforda īpašo runu par bērniem, un mēs ar māti kristījāmies. Tieši tad es ievēroju, cik priecīgas bija Jehovas liecinieces, kas mums bija mācījušas Bībeli. Toreiz es vēl nesapratu, kādu prieku sagādā Jēzus Kristus mācekļu gatavošana.
PAMATS šim notikumam tika likts apmēram gadu iepriekš. Es joprojām atceros to 1939. gada septembra dienu, kad sākās Otrais pasaules karš, — pa mātes vaigiem ritēja asaras, un viņa nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu jautājumu: ”Kāpēc pasaule nevar dzīvot mierā?” Mani vecāki Pirmajā pasaules karā bija bijuši frontē un paši savām acīm redzējuši kara šausmas. Māte uzdeva savu sāpīgo jautājumu anglikāņu priesterim, bet viņš vienaldzīgi atbildēja: ”Kari vienmēr ir bijuši un būs.”
Neilgi pēc tam mūs apmeklēja kāda paveca kundze, Jehovas lieciniece, un māte viņai uzdeva to pašu jautājumu: ”Kāpēc pasaule nevar dzīvot mierā?” Šī sieviete paskaidroja: tādas nelaimes kā kari liecina, ka pasaulei, kurā ir tik daudz vardarbības, tuvojas gals. (Mateja 24:3—14.) Jau drīz vien šīs sievietes meita sāka mums mācīt Bībeli, un viņas abas bija to cilvēku vidū, kas vēroja mūsu kristīšanos. Kāpēc Bībeles mācīšana sagādā tādu prieku? Vēlāk es pati to sapratu, un tāpēc vēlos pastāstīt nedaudz par to, ko esmu guvusi vairāk nekā 65 gados, kopš mācu Bībeli citiem.
Atklāju, cik liels prieks ir mācīt Bībeli
Vienpadsmit gadu vecumā es pirmo reizi devos sludināt Dieva Valstību. Kāds brālis Bristolē
man iedeva patafonu un kartīti, kurā bija lasāms aicinājums iegādāties Bībeles literatūru, un sacīja: ”Lūdzu, apmeklē mājas otrā ielas pusē.” Tā es arī aizgāju, viena pati, un, protams, es biju ļoti uztraukusies. Pie katras mājas es atskaņoju runu par Bībeli un parādīju cilvēkiem minēto kartīti.Sākot ar piecdesmitajiem gadiem, aizvien vairāk tika uzsvērts, ka, sludinot pa mājām, jālasa cilvēkiem priekšā Bībeles panti. Sākumā aiz iedzimtā kautrīguma man bija grūti risināt sarunas ar svešiem cilvēkiem un skaidrot viņiem Bībeles pantus, bet ar laiku es kļuvu drošāka, un tad sludināšana man patiesi iepatikās. Līdz tam daudzi cilvēki Jehovas lieciniekus bija uzskatījuši tikai par reliģiskas literatūras izplatītājiem, bet, kad mēs sākām viņiem lasīt un izskaidrot Bībeli, viņi saprata, ka esam Bībeles skolotāji. Man tik ļoti iepatikās risināt sarunas par Bībeli, ka vēlējos to darīt vairāk nekā iepriekš, un 1955. gada septembrī es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri.
Neatlaidībai ir augļi
Viena no manām pirmajām atziņām bija tā, ka ir jābūt neatlaidīgai, lai sagaidītu augļus. Reiz es sludināšanā satiku kādu sievieti, kas paņēma manis piedāvāto Sargtorni. Kad atnācu pie viņas nākamreiz, Vaioleta Morisa (tā sauca šo sievieti) plaši atvēra durvis, omulīgi sakrustoja rokas un, stāvēdama durvīs, uzmanīgi klausījās, ko es viņai stāstu un lasu no Bībeles. Arī nākamajās reizēs viņa likās patiesi ieinteresēta, bet, kad es viņai piedāvāju Bībeles stundas, viņa noraidoši kratīja galvu: ”Nē, nē. Bībeli es sākšu mācīties tad, kad būs paaugušies bērni.” Tas man bija liels sarūgtinājums. Bībelē ir atzīts: ”Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt.” (Salamans Mācītājs 3:6.) Es izlēmu, ka vēl nav pienācis laiks zaudēt.
Pēc kāda mēneša es atkal piezvanīju pie Vaioletas durvīm un nolasīju un paskaidroju viņai vairākus Bībeles pantus. Nemaz nepagāja ilgs laiks, kad viņa jau bija sākusi mācīties Bībeli, tikai mūsu iknedēļas nodarbības noritēja, viņai stāvot uz sliekšņa, līdz kādu reizi viņa ieteicās: ”Vai nebūtu labāk mācīties iekšā? Ienāciet, lūdzu!” Vaioleta kristījās un kļuva par lielisku kristīgo māsu, un mēs abas cieši sadraudzējāmies.
Kādu dienu Vaioleta uzzināja kaut ko satriecošu: vīrs bez viņas ziņas ir pārdevis māju, kur viņi abi dzīvoja, un viņu pametis. Taču jau tās pašas dienas pēcpusdienā ar kāda pazīstama Jehovas liecinieka palīdzību viņai izdevās atrast citu dzīvesvietu. Aiz dziļās pateicības pret Jehovu Vaioleta izlēma visu dzīvi veltīt pilnas slodzes kalpošanai. Kad redzēju, kā Jehovas gars viņu rosina dedzīgi kalpot, es sapratu, kāpēc Kristus mācekļu gatavošana sagādā lielu prieku, un apņēmos vienmēr to uzskatīt par galveno savā dzīvē.
1957. gadā mūs ar Mēriju Robinsoni aizsūtīja kalpot par pionierēm uz Skotijas vidieni — uz rūpniecisko Raterglenas rajonu Glāzgovas apkaimē. Mēs sludinājām lietū un vējā, miglā un sniegputenī, taču to darīt bija vērts. Kādu dienu es satiku sievieti, vārdā Džesija, kas sāka mācīties Bībeli, un man ļoti patika vadīt viņai nodarbības. Džesijas vīrs Volijs bija komunists, un sākumā viņš vairījās mani satikt. Taču, kad arī viņš sāka mācīties Bībeli un uzzināja, ka ideālus apstākļus cilvēkiem sagādās tikai Dieva Valstība, viņš bija ļoti priecīgs. Pēc kāda laika viņi abi kļuva par Kristus mācekļiem un paši sāka mācīt cilvēkiem Bībeli.
Pirmais iespaids var būt maldinošs
Vēlāk mūs ar Mēriju aizsūtīja kalpot uz Peizli pilsētu, kas arī atrodas Skotijā. Reiz sludināšanā kāda sieviete aizcirta manā priekšā durvis, bet jau pēc kāda brītiņa viņa iznāca no mājas, lai sameklētu mani un atvainotos. Nākamajā nedēļā,
kad apmeklēju viņu, viņa sacīja: ”Man radās tāda sajūta, it kā es būtu aizcirtusi durvis Dieva priekšā, tāpēc es gāju jūs meklēt.” Pērla, kā sauca šo sievieti, pastāstīja, ka draugi un radinieki viņai bija sagādājuši dziļu vilšanos un viņa bija lūgusi Dievam, lai varētu atrast īstu draudzeni. ”Tad jūs piezvanījāt pie manas mājas durvīm,” viņa stāstīja, ”un tagad man šķiet, ka jūs varētu būt tā īstā draudzene, par kuru es lūdzu.”Taču nemaz nebija viegli uzturēt draudzību ar Pērlu, jo viņa dzīvoja stāva kalna galā, līdz kurienei man bija jākāpj kājām. Kad Pērla gribēja pirmo reizi iet uz sapulci, es aizgāju viņai pretī, un spēcīgs lietus un vējš mani gandrīz nogāza no kājām, kā arī salauza manu lietussargu. Jau pusgadu pēc mūsu pirmās tikšanās reizes, kad Pērla bija aizcirtusi durvis, viņa kristījās.
Neilgi pēc tam arī Pērlas vīrs sāka mācīties Bībeli, un uzzinātais viņu tik dziļi ietekmēja, ka jau drīz vien viņš izlēma doties man līdzi sludināšanā pa mājām. Tajā dienā, kā parasti, lija, bet Pērlas vīrs sacīja: ”Neraizējieties par mani — ja jau es varēju stundām ilgi stāvēt lietū, lai skatītos futbolu, tad noteikti es varu stāvēt lietū Jehovas labad.” Es tiešām vienmēr esmu apbrīnojusi skotus par viņu izturību.
Tagad, pēc daudziem gadiem apciemojot Skotiju, man lielu prieku sagādā tas, ka lielākā daļa cilvēku, kuriem biju mācījusi Bībeli, joprojām ir stipri ticībā. Kristus mācekļu gatavošana patiešām sagādā dziļu gandarījumu. (1. Tesaloniķiešiem 2:17—20.) 1966. gadā, kad biju sludinājusi Skotijā jau astoņus gadus, mani uzaicināja mācīties Gileādas skolā, kur gatavo misionārus.
Uz svešu zemi
Pēc skolas absolvēšanas mani aizsūtīja uz Bolīviju, uz tropu pilsētu Santakrusu, kur darbojās aptuveni 50 cilvēku liela draudze. Daudz kas šajā pilsētā man atgādināja mežonīgos Rietumus no Holivudas filmām. Tagad, atskatoties uz daudzajiem Bolīvijā pavadītajiem gadiem, varu teikt, ka man ir bijusi diezgan parasta misionāres dzīve. Man nav uzbrukuši krokodili, mani nav apdraudējis saniknotu ļaužu pūlis, es neesmu apmaldījusies tuksnesī un neesmu cietusi kuģa katastrofā. Tomēr mana dzīve ir bijusi ļoti aizraujoša, jo daudz spilgtu iespaidu man ir sagādājusi Kristus mācekļu gatavošana.
Viena no manām pirmajām Bībeles skolniecēm Santakrusā bija Antonija. Man negāja viegli ar spāņu valodu, un reiz Antonijas dēlēns viņai izbrīnīts vaicāja: ”Mammu, vai viņa tīšām runā nepareizi, lai mūs smīdinātu?” Antonija pēc kāda laika kristījās, un tāpat arī viņas meita Jolanda. Jolandai bija draugs, juridiskās fakultātes students Dito, kas arī sāka mācīties Bībeli un apmeklēt mūsu sapulces. Mācot viņam Bībeli, es nonācu pie atziņas, ka reizēm Bībeles skolniekiem ir taktiski, tomēr diezgan tieši jāliek saprast, kā būtu jārīkojas.
Kad Dito pasāka izlaist Bībeles stundas, es aicināju viņu padomāt: ”Dito, Jehova nekādā gadījumā nespiež tevi atbalstīt viņa Valstību. Tev pašam ir jāizlemj, ko tu gribi darīt.” Dito iebilda, ka viņš gribot kalpot Dievam, bet tad es viņam sacīju: ”Tev šeit istabā atrodas revolucionāras kustības vadoņa attēli. Kā tev šķiet: vai cilvēkiem, kas pie tevis ienāk, liekas, ka tu vēlies atbalstīt Dieva Valstību?” Turpmākie notikumi liecināja, ka Dito bija visu sapratis.
Pēc divām nedēļām sākās sacelšanās, un izcēlās apšaude starp studentiem un policistiem. Redzēdams notiekošo, Dito uzsauca draugam: ”Bēgam prom!”, bet draugu sacelšanās aizrāva: ”Nē, nekur es nebēgšu! Šī ir mūsu lielā diena, ko mēs tik ļoti gaidījām!” Viņš pagrāba šauteni un metās uz universitātes jumtu. Tajā dienā gāja bojā astoņi Dito draugi, viņu vidū arī tas, kuru Dito bija aicinājis pamest notikumu vietu. Ir viegli iztēloties, kādu prieku es tagad jūtu, redzot Dito, kas būtu varējis iet bojā, ja nebūtu kļuvis par patieso kristieti.
Redzu, kā darbojas Jehovas gars
Reiz sludināšanā es pagāju garām kādai mājai, nepiezvanījusi pie tās, jo man šķita, ka esmu jau tur bijusi, bet tad no turienes iznāca sieviete un sauca man pakaļ, lai es pagaidot. Vēlāk izrādījās, ka šo sievieti sauc Ignāsija un viņa šeit dzīvo ar savu vīru Adalberto — gara auguma plecīgu policistu. Ignāsija agrāk bija mācījusies Bībeli,
bet vīram tas nebija paticis, un viņa agresīvās rīcības dēļ Bībeles nodarbības bija pārtrūkušas. Ignāsijai bija daudz jautājumu par Bībeles pamatmācībām, tāpēc es sāku viņai pasniegt Bībeles stundas. Adalberto darīja visu, lai sieva arī šoreiz pārtrauktu mācīties Bībeli, taču reiz man izraisījās diezgan gara saruna ar viņu par citām tēmām, un pēc tam viņš sāka izturēties pret mani laipnāk.Es biju bezgala priecīga, kad Ignāsija kļuva par jauku mūsu draudzes locekli, kas vienmēr ir gatava visdažādākajos veidos palīdzēt tiem, kuriem vajadzīgs atbalsts un mierinājums. Pēc kāda laika par Jehovas lieciniekiem kļuva arī Ignāsijas vīrs Adalberto un trīs viņu bērni. Bija pat tā: kad Adalberto beidzot bija sapratis labās vēsts jēgu, viņš devās uz savu policijas iecirkni un ar tik lielu entuziasmu stāstīja policistiem Bībeles vēsti, ka saņēma no viņiem 200 pieteikumus abonēt Sargtorni un Atmostieties!.
Darbs vēršas plašumā
Pēc sešiem Santakrusā pavadītiem gadiem mani aizsūtīja sludināt uz Bolīvijas faktisko galvaspilsētu Lapasu, kur es paliku nākamos divdesmit piecus gadus. Septiņdesmito gadu sākumā Jehovas liecinieku organizācijas filiālē, kas bija izvietota Lapasā, strādāja tikai divpadsmit cilvēki, bet, sludinātāju darbībai vēršoties plašumā, radās vajadzība pēc lielākas filiāles, un strauji uzplaukstošajā Santakrusā tika uzbūvēta jauna filiāle. 1998. gadā filiāles darbinieki pārcēlās no Lapasas uz Santakrusu un arī es tiku uzaicināta tur strādāt. Pašreiz filiālē strādā vairāk nekā piecdesmit cilvēki.
1966. gadā, kad es ierados Bolīvijā, Santakrusā bija tikai viena draudze, bet tagad to ir vairāk nekā piecdesmit. Toreiz visā Bolīvijā bija tikai 640 Jehovas liecinieki, bet patlaban jau ir gandrīz 18 tūkstoši.
Es esmu priecīga, ka manai darbībai Bolīvijā ir bijuši labi augļi. Mani vienmēr ir stiprinājusi citu kristiešu uzticība Dievam, lai kur viņi kalpotu. Mēs visi priecājamies, redzot, kā Jehova svētī viņa Valstības sludināšanu. Bībeles mācīšana ir darbs, kas man sagādā vislielāko gandarījumu. (Mateja 28:19, 20.)
[Attēls 13. lpp.]
Kad kalpoju par pionieri Skotijā
[Attēli 15. lpp.]
Tagad es strādāju Bolīvijas filiālē. Pa kreisi: Gileādas skolas 42. grupas izlaidumā