Ko var mācīties no bērniem?

”TU NU gan izturies kā bērns!” Ja kāds mums tā pateiktu, mēs, ļoti iespējams, justos aizvainoti. Lai gan bērni ir piemīlīgi, maziem bērniem nepārprotami trūkst brieduma, pieredzes un gudrības, ko parasti iegūst ar gadiem. (Ījaba 32:7.)

Tomēr reiz Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā.” (Mateja 18:3.) Ko nozīmē šie Jēzus vārdi? Kādas bērniem raksturīgas īpašības pieaugušajiem būtu jācenšas attīstīt?

Pazemīgi kā bērni

Padomāsim par situāciju, kurā Jēzus izteica šo aicinājumu. Pēc gara ceļa ieradies Kapernaumā, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: ”Par ko jūs runājāt ceļā?” Mācekļi nokaunējušies klusēja, jo viņi bija strīdējušies par to, kurš no viņiem ir lielākais. Galu galā viņi sadūšojās un pajautāja Jēzum: ”Kas gan ir lielākais debesu valstībā?” (Marka 9:33, 34; Mateja 18:1.)

Varētu likties dīvaini, ka, pavadījuši gandrīz trīs gadus kopā ar Jēzu, mācekļi strīdējās par to, cik augsts ir viņu stāvoklis. Tomēr jāatceras, ka viņi bija uzauguši jūdaisma vidē, un šī reliģija īpaši uzsvēra cilvēka stāvokli. Acīmredzot jūdaisms bija ietekmējis mācekļu domāšanu, un sava ietekme, protams, bija arī cilvēciskajai nepilnībai.

 Jēzus apsēdās, pasauca savus mācekļus un sacīja: ”Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” (Marka 9:35.) Šie vārdi, iespējams, viņus stipri pārsteidza — Jēzus apgalvojums bija tiešā pretrunā ar jūdu priekšstatu par izcilību. Tad Jēzus pasauca kādu bērnu, to sirsnīgi apskāva un paskaidroja: ”Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais debesu valstībā.” (Mateja 18:3, 4.)

Tas bija ļoti uzskatāms pazemības piemērs. Iedomājieties — grupa pieaugušu, nopietnu vīriešu bija sastājušies apkārt mazam bērnam un uzmanīgi raudzījās uz to. Biklais un paļāvīgais bērns, kurā nebija ne vēsts no sāncensības gara un ļaunprātības, bija īsts Dievam tīkamas pazemības iemiesojums.

Ir skaidrs, ko Jēzus gribēja teikt, — lai iemantotu Dieva Valstību, mums visiem jāattīsta tāda pazemība, kāda piemīt bērniem. Jehovas kalpu vidū valda siltas attiecības, un starp viņiem nav vietas sāncensības garam un lepnumam. (Galatiešiem 5:26.) Tieši šīs sliktās īpašības pamudināja Sātanu Velnu sacelties pret Jehovu, un Jehova tās ienīst. (Salamana Pamācības 8:13.)

Patiesie kristieši vēlas kalpot citiem, nevis valdīt pār viņiem. Īsta pazemība mūs mudina nesavtīgi palīdzēt citiem, lai cik nepatīkams būtu veicamais darbs un lai cik neievērojams būtu cilvēks, kuram ir vajadzīga mūsu palīdzība. Šāda pazemīga kalpošana tiek bagātīgi atalgota. Jēzus teica: ”Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet, kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.” (Marka 9:37.) Ja mēs esam dāsni un pazemīgi, līdzīgi bērniem, tad mēs esam vienoti ar Visuma augstāko būtni un viņa Dēlu. (Jāņa 17:20, 21; 1. Pētera 5:5.) Turklāt nesavtīga rīcība sagādā lielu prieku. (Apustuļu darbi 20:35.) Vēl mēs jūtam gandarījumu par to, ka esam veicinājuši Dieva tautas mieru un vienotību. (Efeziešiem 4:1—3.)

 Zinātkāri un paļāvīgi

Vēlāk Jēzus atkal norādīja uz bērnu piemēru: ”Kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies.” (Marka 10:15, JD.) Bērni ir ne tikai pazemīgi, bet arī zinātkāri un labprāt pieņem to, kas viņiem tiek mācīts. ”Viņi uzsūc informāciju gluži kā sūkļi,” salīdzina kāda māte.

Lai iemantotu Dieva Valstību, mums ir jāuzklausa vēsts par Valstību un jārīkojas saskaņā ar to. (1. Tesaloniķiešiem 2:13.) Mums kā tikko piedzimušiem bērniem jākāro ”pēc garīgā tīrā piena, ka [mēs] ar to augam un topam izglābti”. (1. Pētera 2:2.) Bet ko darīt tad, ja mums kāda Bībeles mācība liekas grūti saprotama? ”Bērni turpina jautāt ”Kāpēc?”, līdz saņem apmierinošas atbildes uz saviem jautājumiem,” stāsta kāda bērnudārza darbiniece. Mums būtu jāseko viņu piemēram. Tāpēc turpināsim pētīt neskaidros jautājumus, meklēsim pieredzējušu kristiešu palīdzību un lūgsim gudrību no Jehovas. (Jēkaba 1:5.) Par neatlaidību lūgšanās mēs savā laikā tiksim atalgoti. (Mateja 7:7—11.)

Bet vai cilvēkam, kas labprāt uzklausa pamācības, nav jābaidās, ka viņu pievils? Tā nenotiks, ja pamācību avots būs pilnīgi uzticams. Piemēram, bērni instinktīvi gaida vadību no vecākiem. ”Vecāki pierāda, ka uz viņiem var paļauties, ik dienas aizsargājot un aprūpējot savus bērnus,” atzīmē kāds tēvs. Mums ir līdzīgs pamats paļauties uz mūsu debesu Tēvu, Jehovu. (Jēkaba 1:17; 1. Jāņa 4:9, 10.) Jehova mums dod uzticamu vadību Bībelē. Lai mūs mierinātu un atbalstītu, viņš izmanto savu garu un savu organizāciju. (Mateja 24:45—47; Jāņa 14:26.) Ja pieņemam šo palīdzību, mēs tiekam pasargāti no garīga posta. (Psalms 91:1—16.)

Ja mēs paļaujamies uz Dievu gluži kā bērni uz saviem vecākiem, mēs izjūtam iekšēju mieru. Kāds Bībeles komentētājs norāda: ”Kad bērni grib kopā ar vecākiem kaut kur aizbraukt, viņi bez svārstīšanās dodas ceļā,  lai gan viņiem nav naudas biļetei un viņi nezina, kā nonākt līdz galamērķim. Taču viņi ne mirkli nešaubās par to, ka vecāki viņus turp nogādās.” Vai mums ir tikpat stipra paļāvība uz Jehovu, ja runa ir par mūsu dzīves ceļojumu? (Jesajas 41:10.)

Pilnīga paļāvība uz Dievu mūs pasargā no tādas prāta ievirzes un rīcības, kas apdraudētu mūsu garīgumu. Mūsu debesu Tēvs zina, ko mēs darām, un mēs esam pārliecināti — ja vien mēs vispirms dzīsimies pēc Dieva Valstības un viņa taisnības, Dievs par mums gādās, kā paskaidroja Jēzus. Paļāvība uz Dievu mūs pasargā no tā, ka mēs pievērstu galveno uzmanību dzīves materiālajai pusei un atstātu novārtā garīgos pienākumus. (Mateja 6:19—34.)

”Mazi bērni ļaunumā”

Lai gan visi cilvēki ir nepilnīgi, maziem bērniem piemīt apbrīnojama sirds skaidrība. Tāpēc Bībelē lasāms aicinājums: ”Esiet mazi bērni ļaunumā.” (1. Korintiešiem 14:20.)

Reiz piecgadīgā Monika savai mammai sajūsmā stāstīja: ”Manai jaunajai draudzenei Sārai arī ir cirtaini mati, tāpat kā man!” To, ka Sārai ir cita ādas krāsa un tautība, viņa nemaz nepieminēja. Kāda māte saka: ”Mazi bērni nešķiro citus pēc ādas krāsas. Viņiem neko nenozīmē rases un aizspriedumi.” Šajā ziņā bērni lieliski atspoguļo mūsu objektīvā Dieva viedokli, jo viņš mīl visu tautību cilvēkus. (Apustuļu darbi 10:34, 35.)

Vēl bērniem piemīt spēja ārkārtīgi viegli piedot. Kāds tēvs stāsta: ”Kad mazais Džeks un Levijs sastrīdas, mēs viņiem liekam atvainoties, un pēc mirkļa viņi jau atkal priecīgi rotaļājas tālāk. Viņi nepatur sevī aizvainojumu, nepiemin agrākos pāridarījumus un piedod bez kādiem īpašiem nosacījumiem. Viņi vienkārši izlīgst un aizmirst nesaskaņas.” Būtu ļoti labi, ja pieaugušie rīkotos tāpat. (Kolosiešiem 3:13.)

Bērniem ir arī viegli atzīt Dieva pastāvēšanu. (Ebrejiem 11:6.) Viņi ir vaļsirdīgi, un tāpēc viņi brīvi un nepiespiesti stāsta par savu ticību citiem. (2. Ķēniņu 5:2, 3.) Bērnu vienkāršās, sirsnīgās lūgšanas spēj aizkustināt pat viscietākās sirdis. Sastopoties ar kārdinājumiem, viņi parāda ievērojamu morālo spēku. Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc Bībelē bērni ir nosaukti par Dieva dāvanu. (Psalms 127:3, 4.)

Lai labās īpašības atmirdz visā krāšņumā

Var rasties jautājums: vai ir iespējams panākt, ka mūsos uzplaukst tās īpašības, kas piemīt bērniem? Tas ir iespējams, jo kā gan citādi Jēzus būtu aicinājis savus sekotājus ”tapt kā bērniem”. (Mateja 18:3.)

Ilustrācijai var minēt to, kā restauratori pūlas, lai atjaunotu bezgala vērtīgu mākslas darbu. Darba gaitā viņi noņem sakrājušos netīrumus un likvidē iepriekšējo restauratoru pieļautās kļūdas. Pēc pacietīgi veikta apjomīga darba visi var ieraudzīt šedevra sākotnējās spilgtās krāsas un skaistumu. Tieši tāpat arī mēs ar neatlaidīgām pūlēm, ar Jehovas svētā gara palīdzību un kristiešu draudzes atbalstu varam atjaunot sevī tās skaistās īpašības, kas ir raksturīgas bērniem. (Efeziešiem 5:1.)

[Attēls 9. lpp.]

Bērni pēc dabas ir pazemīgi

[Attēls 10. lpp.]

Maziem bērniem nav aizspriedumu, viņi drīz piedod un aizmirst pāridarījumu