Kā ir radusies mūsu unikālā Saules sistēma

DAUDZI faktori padara mūsu vietu Visumā unikālu. Saules sistēma atrodas starp diviem Galaktikas spirālzariem apgabalā, kurā ir salīdzinoši maz zvaigžņu. Gandrīz visas zvaigznes, ko mēs redzam pie naksnīgajām debesīm, ir tik tālu no mums, ka pat visspēcīgākajos teleskopos tās joprojām izskatās kā gaismas punktiņi. Ko var teikt par šādu Saules sistēmas novietojumu?

Ja Saules sistēma atrastos tuvu Galaktikas centram, problēmas rastos lielās zvaigžņu koncentrācijas dēļ. Visticamāk, Zemes orbīta kļūtu nestabila un cilvēce pieredzētu katastrofālas sekas. Var teikt, ka Saules sistēma atrodas mūsu Galaktikā īstajā vietā, lai tai nedraudētu ne šīs, ne kādas citas briesmas. Piemēram, tā ir pasargāta no pārkaršanas, kas rastos, ja tās ceļš vestu cauri gāzes mākoņiem, to neapdraud arī zvaigžņu sprādzieni un citi iznīcinošas radiācijas avoti.

Saule ir tāda tipa zvaigzne, kas precīzi atbilst mūsu vajadzībām, — tā izstaro enerģiju vienmērīgi, tās mūžs ir ilgs, tā nav ne pārāk liela, nedz pārāk karsta. Vairākums mūsu Galaktikas zvaigžņu ir daudz mazākas par Sauli un nedod pietiekami daudz gaismas un siltuma, lai uzturētu dzīvību uz Zemei līdzīgas planētas. Turklāt lielāko daļu zvaigžņu gravitācija saista ar vienu vai vairākām citām zvaigznēm, un tās riņķo cita ap citu. Turpretī Saule ir neatkarīga zvaigzne. Ļoti maz ticams, ka Saules sistēma saglabātos tāda pati kā tagad, ja to ietekmētu divu vai vairāku sauļu pievilkšanas spēki.

Vēl viens apstāklis, kas padara Saules sistēmu īpašu, ir lielo planētu novietojums. Tās kustas pa gandrīz riņķveida orbītām Saules sistēmas ārējā daļā, tāpēc to pievilkšanas spēks neapdraud Zemes grupas planētas, kas atrodas Saules sistēmas iekšējā daļā. * Patiesībā lielās planētas aizsargā šīs planētas, jo vai nu pievelk, vai novirza bīstamus objektus. ”Zemes sadursmes ar asteroīdiem un komētām nenotiek pārlieku bieži, pateicoties tādām milzu gāzveida planētām kā Jupiters,” skaidro zinātnieki Pīters Vords un Donalds Braunlijs savā grāmatā Rare Earth—Why Complex Life Is Uncommon in the Universe. Astronomi ir atklājuši citas planētu sistēmas, kurās ietilpst milzu planētas, bet vairākums šo milžu pārvietojas pa tādām orbītām, ka apdraudētu mazākas, Zemes tipa planētas.

Mēness nozīme

Kopš senatnes cilvēki ir apbrīnojuši Mēnesi. Tas ir iedvesmojis dzejniekus un mūziķus radīt brīnišķīgus darbus. Kāds sens ebreju dzejnieks rakstīja: ”Kā mēness uz mūžiem, kā patiess liecinieks padebešos!” (Psalms 89:38, VDP.)

Nozīmīgs veids, kā Mēness ietekmē dzīvību uz Zemes, ir Mēness gravitācijas spēka  izraisītie paisumi un bēgumi. Plūdmaiņām, kā tiek uzskatīts, ir būtiska nozīme okeāna straumju pastāvēšanā, savukārt okeāna straumes ietekmē klimatu.

Tāpat Mēness gravitācijas spēks stabilizē Zemes rotācijas ass novietojumu attiecībā pret Zemes orbītas plakni. Kā rakstīts zinātniskajā žurnālā Nature, ja nebūtu Mēness, Zeme lēnām zvalstītos, jo ass slīpums pret orbītas plakni ilgā laika periodā svārstītos 85 grādu amplitūdā. Bet ja nu Zemes ass nebūtu slīpa? Mēs nevarētu priecāties par gadalaiku maiņu un ciestu no sausuma. Uz Zemes valdītu tik ekstremālas temperatūras, ka dzīvība nevarētu pastāvēt. ”Pašreizējo klimata stabilitāti nodrošina izcila parādība — Mēness klātbūtne,” secina astronoms Žaks Laskārs. Lai pildītu savu stabilizējošo funkciju, Mēness ir salīdzinoši liels — tas attiecībā pret Zemi ir daudz lielāks nekā milzu planētu pavadoņi attiecībā pret savu planētu.

Kā atzīmēts tādā senā grāmatā kā Bībele, vēl viens Zemes dabiskā pavadoņa uzdevums ir dot gaismu naktīs. (1. Mozus 1:16.)

Radusies nejauši vai ar nodomu radīta?

Kā izskaidrot tik daudzu apstākļu sakritību, kas padara dzīvi uz Zemes ne vien iespējamu, bet arī patīkamu? Šķiet, pastāv tikai divas iespējamās atbildes: vai nu šie apstākļi ir nejaušas sagadīšanās rezultāts, vai arī tie ir apzināti radīti.

Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Svētajos Rakstos, Bībelē, bija teikts, ka Visumu iecerēja un izveidoja Radītājs — Visvarenais Dievs. Ja tā ir patiesība, tad Saules sistēmā esošie apstākļi nav nejaušības rezultāts, bet ir apzināti radīti. Radītājs ir atstājis sava veida ziņojumu par to, kā viņš soli pa solim izveidoja uz Zemes dzīvībai piemērotus apstākļus. Varbūt tas liksies pārsteidzoši, bet šis ziņojums, kas ir tapis pirms aptuveni 3500 gadiem, pamatā sakrīt ar zinātnieku priekšstatiem par to, kā ir risinājušies notikumi Visuma vēsturē. Šis apraksts ir atrodams Bībelē, Pirmajā Mozus grāmatā.

Radīšanas apraksts

”Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi,” lasāms Pirmās Mozus grāmatas 1. nodaļas 1. pantā. Bībeles pirmie vārdi attiecas uz mūsu Saules sistēmas un Zemes, kā arī zvaigžņu, kuras veido miljardiem Visuma galaktiku, radīšanu. Saskaņā ar Bībeli, savulaik Zemes virsma bija ”neiztaisīta un tukša”. Tad nebija ne sauszemes masīvu, ne auglīgas augsnes. Taču tālāk Bībeles aprakstā uzmanība ir pievērsta tam, kas, pēc zinātnieku uzskata, ir svarīgākais  priekšnoteikums dzīvības pastāvēšanai uz kādas planētas, — bagātīgam ūdens krājumam. Mēs varam lasīt, ka Dieva gars ”lidinājās pār ūdeņiem”. (1. Mozus 1:2.)

Lai uz planētas pastāvētu ūdens šķidrā veidā, planētai jābūt pareizā attālumā no savas zvaigznes. ”Marss ir pārāk auksts, Venēra ir pārāk karsta, Zeme ir tieši tāda, kā vajadzīgs,” skaidro planetologs Endrū Ingersols. Tāpat, lai uz planētas būtu augu valsts, tai jāsaņem pietiekami daudz gaismas. Zīmīgi, ka jau pirmajā radīšanas periodā Dievs lika Saules gaismai izlauzties cauri tumšajiem ūdens tvaika mākoņiem, kas ietina okeānu līdzīgi kā ”tinamie auti” bērnu. (Ījaba 38:4, 9; 1. Mozus 1:3—5.)

Tālākajos Pirmās Mozus grāmatas pantos mēs lasām, ka Radītājs izveidoja ”izplatījumu”. (1. Mozus 1:6—8.) Šo izplatījumu piepildīja gāzes, kas veido Zemes atmosfēru.

Pēc tam Bībelē stāstīts, ka Dievs mainīja Zemes virsmu, lai parādītos sauszeme. (1. Mozus 1:9, 10.) Dievs acīmredzot izraisīja Zemes garozas kustēšanos un krokošanos, un tā, iespējams, okeānā radās dziļas ieplakas un virs ūdens pacēlās kontinenti. (Psalms 104:6—8.)

Kādā konkrēti neminētā Zemes vēstures periodā Dievs radīja okeānos mikroskopiskas aļģes. Izmantojot Saules enerģiju, šie vairoties spējīgie vienšūnas organismi no oglekļa dioksīda sāka sintezēt barības vielas un izdalīt atmosfērā skābekli. Šis apbrīnojamais process paātrinājās, kad trešajā radīšanas periodā tika radīti augi, kas pakāpeniski noklāja visu zemi. Skābekļa daudzums atmosfērā pieauga, radot labvēlīgus apstākļus cilvēkiem un dzīvniekiem, kuru dzīvību uztur elpošana. (1. Mozus 1:11, 12.)

Lai zeme kļūtu auglīga, Radītājs izveidoja dažādus augsnē mītošus mikroorganismus. (Jeremijas 51:15.) Šīs sīkbūtnes noārda organiskās atliekas, pārveidojot tās savienojumos, ko augi no jauna var izmantot. Īpašas augsnes baktērijas saista gaisā esošo slāpekli un padara to pieejamu augiem, kam šis svarīgais elements ir nepieciešams augšanai. Sauja melnzemes satur vismaz sešus miljardus mikroorganismu.

Pirmās Mozus grāmatas 1. nodaļā, 14.—19. pantā, stāstīts, ka Dievs radīja Sauli, Mēnesi un zvaigznes ceturtajā radīšanas periodā. Pirmajā mirklī tas varētu šķist pretrunā iepriekšējo Bībeles pantu skaidrojumam. Taču jāpatur prātā, ka Mozus aprakstīja radīšanu tā, kā to būtu redzējis cilvēks, atrazdamies uz Zemes. Acīmredzot šajā posmā Saule, Mēness un zvaigznes kļuva saskatāmi cauri Zemes atmosfērai.

Saskaņā ar Pirmās Mozus grāmatas aprakstu, jūras radījumi parādījās piektajā periodā, bet sauszemes dzīvnieki un cilvēki sestajā radīšanas periodā. (1. Mozus 1:20—31.)

 Zeme radīta tā, lai dzīve uz tās būtu patīkama

Vai nešķiet, ka Zeme, kas tika radīta tā, kā aprakstīts Pirmajā Mozus grāmatā, ir veidota, lai dzīve uz tās sagādātu prieku? Vai esat kādreiz pamodušies saulainā dienā, ieelpojuši spirgto rīta gaisu un jutušies priecīgi par to, ka esat dzīvi? Iespējams, jūs devāties pastaigā pa dārzu un priecājāties par ziedu skaistumu un aromātu. Bet varbūt jūs iegājāt augļu dārzā un salasījāt gardus augļus. Nekas no tā nebūtu iespējams, ja nebūtu 1) bagātīgu ūdens krājumu uz Zemes, 2) pietiekami daudz Saules siltuma un gaismas, 3) atmosfēras ar pareizu gāzu sastāvu un 4) auglīgas zemes.

Visi šie apstākļi — tādu nav ne uz Marsa, ne Venēras, nedz uz citām mūsu kaimiņplanētām — nav aklas nejaušības rezultāts. Tie visi tika ar lielu precizitāti saskaņoti, lai dzīve uz Zemes būtu patīkama. Kā ir paskaidrots nākamajā rakstā, Bībele māca arī to, ka Radītājs ir izveidojis mūsu brīnišķīgo planētu, lai tā pastāvētu mūžīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

”Ja man kā ģeologam būtu īsi jāpaskaidro mūsu modernie priekšstati par Zemes izcelsmi un dzīvības attīstību uz tās vienkāršiem ganu ļaudīm, kādi piederēja pie ciltīm, kurām bija domāta Pirmā Mozus grāmata, tad labākais, ko es varētu darīt, būtu cieši turēties pie Pirmās Mozus grāmatas pirmās nodaļas teksta.” (Ģeologs Volless Prats.)

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

PIEMĒROTA VIETA VISUMA PĒTĪJUMIEM

Ja Saule atrastos citā Galaktikas vietā, mēs nevarētu tik labi saskatīt zvaigznes. ”Saules sistēma atrodas.. tālu no putekļainiem, ar gaismu piesārņotiem apgabaliem, tāpēc paveras teicams skats gan uz tuvējām zvaigznēm, gan Visuma dzīlēm,” skaidrots grāmatā The Privileged Planet.

Interesanti, ka Mēness izmēri un attālums no Zemes ir tieši tāds, lai tas periodiski aizsegtu Saules disku, izraisot pilnīgu Saules aptumsumu. Šī retā un neparastā dabas parādība dod astronomiem īpašas iespējas pētīt Sauli, un šo pētījumu ceļā viņi ir noskaidrojuši daudzus zvaigžņu spīdēšanas noslēpumus.

[Attēls 5. lpp.]

Mēness masa ir pietiekami liela, lai tā gravitācija stabilizētu Zemes rotācijas ass nolieci

[Attēli 7. lpp.]

Kas padara dzīvi uz Zemes iespējamu? Bagātīgi ūdens krājumi, pareizs gaismas un siltuma daudzums, atmosfēra un auglīga zeme

[Norādes par autortiesībām]

Zemeslode: Based on NASA Photo; kvieši: Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.