Johanness Vesels Gansforts — ”reformators pirms reformācijas”

Lutera, Tindala un Kalvina vārdi visiem, kas ir lasījuši par reformāciju, kura sākās 1517. gadā, ir pazīstami, taču par Johannesu Veselu Gansfortu ir dzirdējis tikai retais. Viņš ir saukts par ”reformatoru pirms reformācijas”. Vai vēlaties kaut ko uzzināt par šo cilvēku?

VESELS ir dzimis 1419. gadā Nīderlandē, Groningenā. 15. gadsimtā tikai pavisam nedaudziem cilvēkiem bija iespēja mācīties skolā, un viņu vidū bija arī Vesels. Lai gan viņam mācībās veicās spīdoši, jau deviņu gadu vecumā viņam skola bija jāpamet vecāku nabadzības dēļ. Bet tad par zēna gaišo galvu uzzināja kāda bagāta atraitne un piedāvāja apmaksāt viņa skološanos, tāpēc viņš turpināja izglītību. Vēlāk viņš kļuva par mākslas maģistru un, pēc visa spriežot, arī par teoloģijas zinātņu doktoru.

Veselam piemita neremdināma kāre pēc zināšanām, taču tajā laikā bija ļoti maz bibliotēku. Lai gan jau viņa dzīves laikā bija ieviesta grāmatu iespiešana, lielākā daļa grāmatu joprojām bija rakstītas ar roku un bija ļoti dārgas. Vesels braukāja no vienas bibliotēkas uz otru, no viena klostera uz otru, lai atrastu retus rokrakstus un sen aizmirstas grāmatas, un pārsprieda savus atklājumus ar citiem mācītiem vīriem. Viņš savāca milzum daudz informācijas un izrakstīja daudz citātu un garāku fragmentu no antīko klasiķu darbiem. Citi teologi lūkojās uz Veselu ar aizdomām, jo Vesels zināja daudz ko tādu, par ko viņi nebija pat dzirdējuši.

”Kāpēc tu mani neved pie Kristus?”

Aptuveni 50 gadu pirms reformācijas Vesels iepazinās ar Kempijas Tomu (ap 1379—1471), ko ir pieņemts uzskatīt par viduslaikos plaši pazīstamā darba ”Kristus atdarināšana” autoru. Kempijas Toms piederēja pie ”Vienkāršās dzīves brālības” — kustības, kas uzsvēra dievbijības nozīmi dzīvē. Kāds Vesela biogrāfs rakstīja, ka Kempijas Toms vairākas reizes ir skubinājis Veselu lūgt Mariju, lai tā viņam palīdzētu, bet Vesels ir atteicis: ”Kāpēc tu mani neved pie  Kristus, kas aicina visus nomāktos nākt pie viņa?”

Kā norādīts avotos, Vesels nav gribējis kļūt par priesteri. Kad viņam vaicāts, kāpēc viņš atsakās no tonzūras (noteiktā veidā izskūta matu josla galvvidū, kāda bija katoļu garīdzniekiem), viņš atbildējis, ka nebaidās no karātavām, ja vien viņam paliek veselais saprāts. Vesels acīmredzot atsaucās uz faktu, ka priesterus nevarēja tiesāt, un, pēc visa spriežot, tonzūra patiešām daudzus bija paglābusi no karātavām. Vesels arī iestājās pret dažām izplatītām reliģiskām paražām. Piemēram, viņam pārmeta, ka viņš neticot tolaik populārajā grāmatā Dialogus Miraculorum aprakstītajiem brīnumiem, bet Vesels esot atbildējis: ”Labāk būtu, ja tiktu lasīti Svētie Raksti.”

”Mēs zinām tikai tik daudz, cik mēs jautājam”

Vesels mācījās senebreju un grieķu valodu un rūpīgi iepazinās ar agrīno baznīcas tēvu darbiem. Viņa interese par Bībeles oriģinālvalodām ir īpaši iezīmīga tāpēc, ka viņš dzīvoja agrāk nekā Roterdamas Erasms un Johanness Reihlīns *. Pirms reformācijas nebija daudz cilvēku, kas zināja grieķu valodu, — piemēram, vācu zemēs to prata tikai saujiņa zinātnieku — un nebija mācību līdzekļu šīs valodas apguvei. Pēc Konstantinopoles krišanas, kas notika 1453. gadā, uz Rietumiem atbēga grieķu mūki, un Vesels acīmredzot tikās ar viņiem un iemācījās no viņiem grieķu valodas pamatus. Tā kā senebreju valodu tolaik zināja tikai ebreji, šīs valodas pamatus viņš acīmredzot iemācījās no kristietībā pārgājušiem ebrejiem.

Vesels Bībeli vērtēja ļoti augstu, viņam tā bija Dieva iedvesmota grāmata, kuras daļas ir pilnīgā saskaņā. Pēc Vesela domām, Bībeles pantu skaidrojumam ir jāatbilst kontekstam un to nedrīkst sagrozīt — teksta jēgas sagrozīšana, uzsvēra Vesels, ir ķecerība. Viens no viņa mīļākajiem Bībeles pantiem bija Mateja evaņģēlija 7. nodaļas 7. pants,  kur teikts: ”Meklējiet, tad jūs atradīsit.” Balstīdamies uz šo pantu, Vesels nelokāmi turējās pie uzskata, ka ir jāuzdod jautājumi, un apgalvoja, ka ”mēs zinām tikai tik daudz, cik mēs jautājam”.

Nozīmīgs lūgums

1473. gadā Vesels ieradās Romā, kur viņam bija audience pie pāvesta Siksta IV. Tas bija pirmais no sešiem pāvestiem, kuru morālais pagrimums bija viens no faktoriem, kas veicināja reformāciju. Kā rakstīja vēsturniece Barbara Takmena, ar Siksta IV stāšanos pāvesta amatā sākās periods, kad ”notika nekaunīga, neslēpta, nerimstoša dzīšanās pēc personiskā labuma un tika īstenota spēka politika”. Šis pāvests daudzos baznīcas amatos atklāti iecēla savus tuvus radiniekus, tā izraisot tautā sašutumu, — kāda vēsturnieka vārdiem runājot, izskatījās, ka Siksts uzskata pāvesta amatu par ģimenes lietu. Tikai retais uzdrošinājās nosodīt šādus pārkāpumus.

Taču Vesels Gansforts bija citāds. Kādu dienu Siksts viņam sacīja: ”Mans dēls, lūdz, ko vien vēlies, un tu to saņemsi.” Vesels nekavējoties atbildēja: ”Svēto tēv, ..tā kā jūs uz zemes esat visaugstākā priestera un gana amatā, es lūdzu, lai.. jūs savu augsto pienākumu pildītu tā, ka Lielais avju Gans.., kad viņš nāks.., varētu jums teikt: ”Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā!”” Siksts atteica, ka tā ir viņa darīšana un ka Veselam ir jālūdz kaut kas sev, un tad Vesels palūdza: ”Tādā gadījumā dodiet man, lūdzu, Bībeli grieķu un ebreju valodā no Vatikāna bibliotēkas.” Pāvests apmierināja šo prasību, taču piebilda, ka Vesels ir rīkojies muļķīgi, jo nav lūdzis sev bīskapiju.

”Meli un krāpšana”

Tā kā Sikstam trūka līdzekļu kapelas (tagad slavenā Siksta kapela) celtniecībai, viņš ķērās pie tirgošanās ar indulgencēm mirušo labā. Šīs indulgences kļuva ļoti populāras. Grāmatā Kristus vietnieki — pāvesta varas tumšā  puse par ļaužu reakciju ir rakstīts: ”Atraitnes un atraitņi, vecāki, kas bija zaudējuši bērnus, — visi atdeva pēdējo grasi, lai tikai atbrīvotu no šķīstītavas cilvēkus, kas viņiem reiz bijuši mīļi.” (Vicars of Christ—The Dark Side of the Papacy.) Tauta aizrautīgi pirka indulgences, jo ticēja, ka pāvests var nodrošināt, lai viņu mirušie tuvinieki nonāktu debesīs.

Taču Vesels bija pārliecināts, ka ne baznīcai, ne pašam pāvestam nav tiesību piedot grēkus, un indulgenču pārdošanu viņš atklāti sauca par ”meliem un krāpšanu”. Tāpat viņš neuzskatīja, ka ir jāizsūdz priesterim grēki, lai saņemtu piedošanu.

Vesels arī apšaubīja pāvesta nemaldīgumu un uzsvēra, ka ticības pamati būtu vāji, ja cilvēkiem vienmēr būtu jātic pāvestiem, jo pāvesti taču kļūdās. Vesels rakstīja: ”Ja prelāti noraida Dieva likumus un ievieš savējos.., tam, ko viņi dara un pavēl darīt citiem, nav nekādas jēgas.”

Vesels sagatavo ceļu reformācijai

Vesels nomira 1489. gadā. Lai gan viņš bija iebildis pret daudziem baznīcas maldiem, viņš tomēr palika katolis un baznīca viņu nesauca par ķeceri. Bet pēc viņa nāves fanātiski katoļu mūki gribēja iznīcināt viņa darbus, jo neuzskatīja tos par atbilstošiem baznīcas mācībām. Lutera dzīves laikā Vesela vārds bija gandrīz aizmirsts, viņa darbi nebija iespiesti un bija saglabājušies tikai daži rokraksti. Pirmais Vesela darbu izdevums nāca klajā starp 1520. un 1522. gadu, un tajā bija iekļauta arī Lutera sarakstīta vēstule, kurā viņš par Vesela darbiem izteicās atzinīgi.

Lai gan Vesels nebija reformators kā Luters, viņš atklāti nosodīja baznīcas nepareizo rīcību, kas galu galā izraisīja reformāciju. Maklintoka un Stronga enciklopēdijā viņš ir nosaukts par ”visievērojamāko ģermāņu izcelsmes teologu, kas palīdzēja sagatavot ceļu reformācijai”.

Luters Veselā saskatīja sabiedroto. Baznīcas vēsturnieks K. Augusteins rakstīja: ”Luters savu laikmetu un likteni pielīdzina Elijas laikmetam un liktenim. Tāpat kā šis pravietis bija domājis, ka viņš ir palicis vienīgais, kas var izcīnīt Dieva cīņas, arī Luters bija domājis, ka viņš ir vienīgais cīņās ar baznīcu. Bet, izlasījis Vesela darbus, viņš saprata, ka Kungs ir paglābis ”Izraēlā kādu atlikumu”.” Kā norādīja minētais vēsturnieks, ”Luters pat rakstīja: ”Ja es būtu lasījis viņa darbus agrāk, mani ienaidnieki būtu varējuši domāt, ka Luters visu ir pārņēmis no Vesela, — tik ļoti viņa domas saskan ar manējām.”” *

”Jūs atradīsit”

Kad sākās reformācija, tas nebija kaut kas pilnīgi negaidīts — reformācijas idejas jau kādu laiku bija virmojušas sabiedrībā. Vesels saprata, ka pāvestu morālais pagrimums beigu beigās sabiedrībā radīs vēlmi pēc pārmaiņām, un, piemēram, reiz kādu studentu viņš iedrošināja ar vārdiem: ”Centīgo puisi, tu redzēsi, ka pienāks diena, kad visi īstie kristīgie zinātnieki noraidīs ..strīdīgo teologu mācības.”

Lai gan Vesels bija saskatījis dažas no nepareizībām un ļaunprātībām, kas tajā laikā notika baznīcā, viņa spēkos nebija likt Bībeles patiesības gaismai atspīdēt pilnībā. Tomēr, viņaprāt, Bībele bija grāmata, kas jālasa un jāpētī. Kā teikts kādā darbā par kristietības vēsturi, Vesels ”domāja, ka Bībele, būdama Svētā Gara iedvesmota, ir augstākā autoritāte ticības jautājumos” (A History of Christianity). Arī tagad patiesie kristieši uzskata Bībeli par Dieva iedvesmotiem vārdiem. (2. Timotejam 3:16.) Bet Bībeles patiesība vairs nav neskaidra un grūti atrodama, un tagad vairāk nekā agrāk ir redzams, cik patiesi ir vārdi: ”Meklējiet, tad jūs atradīsit.” (Mateja 7:7; Salamana Pamācības 2:1—6.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

VESELS UN DIEVA VĀRDS

Vesela darbos Dieva vārds parasti ir rakstīts Johava (iohauah), bet vismaz divās vietās viņš lietoja formu Jehova. Analizējot Vesela uzskatus, vēsturnieks H. Obermanis secināja: Vesels ir uzskatījis, ka tādā gadījumā, ja Akvīnas Toms un citi būtu zinājuši senebreju valodu, ”viņi būtu sapratuši, ka Mozum atklātais Dieva vārds nenozīmē ”Es esmu, kas es esmu”, bet gan ”Es būšu, kas es būšu””. * Arī latviešu valodas Bībeles 1825. gada izdevumā 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 13. un 14. pantā, kur runāts par Dieva vārda nozīmi, var lasīt šādu tulkojumu: ”Es būšu, kas es būšu.”

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par autortiesībām]

Manuskripts: Universiteitsbibliotheek, Utrecht

[Attēli 15. lpp.]

Vesels nosodīja tirgošanos ar indulgencēm, ko atbalstīja pāvests Siksts IV