Lasītāju jautājumi

Ja bērni no draudzes vecāko vai kalpošanas palīgu ģimenēm ir vainojami sliktā uzvedībā, no kā ir atkarīgs, vai ģimenes galva arī turpmāk var ieņemt savu amatu draudzē?

Bībelē ir skaidri norādīts, ka precētiem vīriešiem, kas draudzē pilda vecāko un kalpošanas palīgu pienākumus, jābūt priekšzīmīgiem vīriem un tēviem. Tajā teikts: ”Bīskapam [tas ir, draudzes pārraugam] pienākas būt.. tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; (bet ja kas neprot valdīt savu paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?).” (1. Timotejam 3:2, 4, 5.) ”Diakoniem [tas ir, kalpošanas palīgiem] jābūt vienas sievas vīriem, kas labi valda bērnus un savu pašu namu.” (1. Timotejam 3:12.)

Draudzei ir pilnīgs pamats gaidīt, ka vecāko, kalpošanas palīgu un viņu ģimenes locekļu kristīgais dzīvesveids būs priekšzīmīgs. (Salīdzināt 1. Timotejam 4:12; 1. Pētera 5:3.) Ja tā vairs nav, šī situācija var nelabvēlīgi ietekmēt draudzes garīgumu. Piemēram, ja vecāko un kalpošanas palīgu bērni neņem vērā Bībeles principus, tas var iedrošināt arī citus bērnus draudzē rīkoties tāpat un attaisnot savu nepareizo rīcību, atsaucoties uz slikto piemēru. (Salīdzināt 1. Korintiešiem 8:9—13; 10:31, 32.) Vēl nopietnāk ir tad, ja vecāko un kalpošanas palīgu bērni izdara smagu pārkāpumu.

Tāpēc, ja kāda draudzes vecākā vai kalpošanas palīga bērni sagādā negodu savai ģimenei un draudzei, vecāko kolektīvam jāizlemj, vai bērnu tēvs var saglabāt savu amatu. Tas, ka viņš pats uzskata sevi par piemērotu kalpošanai, nav izšķirošais faktors, kas vecāko kolektīvam jāņem vērā, pieņemot lēmumu.

Lai brālis varētu palikt vecākais vai kalpošanas palīgs, ir jābūt skaidri redzamam, ka viņš spēj sniegt savai ģimenei nepieciešamo garīgo vadību un nav pieļāvis nopietnu nevērību šī pienākuma pildīšanā. Ģimenes galva, kas labi pazīst savas ģimenes locekļus, parasti spēj pamanīt problēmas, pirms tās ir samilzušas. Tā kā viņš prot vadīt savu namu, viņš zina, kas jādara, lai novērstu nepatīkamas situācijas ģimenē. Var gadīties, ka viņa bērni izdara kaut ko nepareizu, taču viņam jāspēj audzināt un pārmācīt bērnus tā, lai tie nekļūtu par tādiem, kas Bībelē ir saukti par ”palaidņiem”. (Titam 1:6.)

Protams, var notikt arī tā, ka bērns novēršas no patiesības ceļa vai izdara pārkāpumu, kaut arī tēvs, rūpēdamies par ģimenes garīgumu, ir darījis visu iespējamo. Pārējo viņa bērnu uzvedība, iespējams, ir nevainojama, un var skaidri redzēt, ka vecāki viņus ir labi audzinājuši. Turpretī tad, ja nepilngadīgi bērni, kas vēl dzīvo kopā ar vecākiem, sasnieguši noteiktu vecumu, viens pēc otra sāk rīkoties apšaubāmi un sagādā negodu savai ģimenei un draudzei, rodas nopietnas bažas, vai tēvs labi vada savu namu. Šādās reizēs jāuzmanās, lai situācijas nopietnība netiktu ignorēta tikai tāpēc, ka Bībelē ir minēti gadījumi, kad uzticīgu Dieva kalpu  bērni ir aizgājuši pa nepareizu ceļu, kā, piemēram, notika ar Ēzavu, Samuēla dēliem un citiem. (1. Mozus 25:27—34; 26:34, 35; 1. Samuēla 8:2, 3, 5.) Jāatceras, ka lielākā daļa no šiem Bībelē minētajiem cilvēkiem jau bija pieauguši un pilnībā spējīgi paši pieņemt lēmumus. Viņiem vairs nebija pienākums tik lielā mērā pakļauties vecāku vadībai un norādījumiem, kā tas jādara nepilngadīgiem bērniem, par kuriem ir runa šajā rakstā.

Ņemot vērā, kāds kaitējums draudzei var tikt nodarīts, ja vecāko vai kalpošanas palīgu bērni izdara nopietnus pārkāpumus, tiem brāļiem, kuru bērni ir iesaistīti šādā nepareizā rīcībā, pilnībā jāsadarbojas ar vecāko kolektīvu, kad tiek noskaidroti visi fakti. Viņi nedrīkst iztēlot situāciju tā, lai viņu bērnu vaina liktos mazāka nekā īstenībā, vai slēpt notikušo, mēģinot saglabāt savu amatu. Tāpat viņi nedrīkst izturēties pret bērniem pārāk bargi. (Efeziešiem 6:4.) Tēvam no sirds jācenšas palīdzēt saviem bērniem garīgā ziņā, cik vien attiecīgajos apstākļos ir iespējams. Pirmām kārtām viņam jādomā par savas ģimenes garīgumu, nevis par to, vai viņš varēs palikt vecākais vai kalpošanas palīgs. (Salīdzināt 1. Timotejam 5:8.)

Tātad, ja bērni no kāda draudzes vecākā vai kalpošanas palīga ģimenes izdara smagu pārkāpumu un draudzē rodas nopietnas šaubas, vai šis brālis pienācīgi vada savu ģimeni, viņš turpmāk vairs nevar būt vecākais vai kalpošanas palīgs. Ja šis brālis ir vecākais un citi vecākie pieļauj, ka viņu lēmumu ietekmē draudzības jūtas un personiskas simpātijas, nevis Bībeles principi, un viņi ļauj šim brālim arī turpmāk ieņemt draudzes vecākā amatu, lai gan īstenībā viņš tam vairs neatbilst, tad draudzei tas garīgā ziņā nāk par sliktu. Tā tiek grauta cieņa pret visu vecāko kolektīvu, savukārt citiem bērniem draudzē rodas attaisnojums nepareizai rīcībai. Ir jāpatur prātā, ka runa nav par brāļa oratora talantu, organizatora spējām vai patīkamajām īpašībām. Galvenais ir tas, vai viņš pienācīgi pilda savus tēva pienākumus. Tikai tad, ja viņš tos pilda, viņš var palikt savā amatā. Protams, ja tā ir, pārējiem vecākajiem nebūtu jābūt pārāk kritiskiem un nebūtu jācenšas par katru cenu atrast trūkumus viņa ģimenē.