Dzīvesstāsts

Mēs gaidām Dieva Valstību, kas ”nav no šīs pasaules”

Pastāstījis Nikolajs Gucuļaks

Jau četrdesmit vienu dienu ilga ieslodzīto sacelšanās Kengiras koncentrācijas nometnē. Pēkšņi nakts vidū mani izrāva no miega lielgabalu šāvienu troksnis. Nometnē bija iebrukusi armija ar tankiem un sākusi apšaudi. Mana dzīvība karājās mata galā.

TAS notika 1954. gadā, kad es biju 30 gadus vecs. Tāpat kā daudzi citi Jehovas liecinieki, kas dzīvoja padomju varas gados, es biju nonācis ieslodzījumā par politiskās neitralitātes ievērošanu un Dieva Valstības sludināšanu. Koncentrācijas nometnē, kas atradās Kazahstānas vidienē, Kengiras ciema tuvumā, starp tūkstošiem ieslodzīto mēs bijām 80 Jehovas liecinieki — 46 vīrieši un 34 sievietes.

Iepriekšējā gadā bija nomiris Staļins, un daudzi ieslodzītie cerēja, ka jaunā valdība uzklausīs viņu sūdzības par necilvēcīgajiem apstākļiem nometnē. Taču nekas nemainījās, un, neapmierinātībai augot augumā, situācija nobrieda līdz atklātam dumpim. Tā kā mēs, Jehovas liecinieki, palikām neitrāli, mums sava pārliecība bija jāskaidro gan dumpiniekiem, gan nometnes apsardzei, un mums bija vajadzīga stipra ticība Dievam, lai mēs spētu saglabāt savu nostāju.

 Sacelšanās

Sacelšanās nometnē sākās 16. maijā. Pēc pāris dienām vairāk nekā 3200 ieslodzīto atteicās strādāt un pieprasīja uzlabot nometnes apstākļus, kā arī piešķirt politieslodzītajiem noteiktas tiesības. Notikumi attīstījās ļoti strauji. Vispirms dumpinieki piespieda apsardzi atstāt nometni un izveidoja pārrāvumus žogā, kas ieskāva nometni. Pēc tam viņi nojauca mūrus, kas šķīra vīriešu un sieviešu zonas, un izveidoja tā dēvētās ģimeņu barakas. Turpmākajās dienās daži ieslodzītie pat apprecējās — viņus salaulāja mācītāji, kas atradās ieslodzīto vidū. Sacelšanās aptvēra trīs nometnes zonas, un tajā ar lielu degsmi iesaistījās lielākā daļa no 14 tūkstošiem ieslodzīto.

Dumpinieki ievēlēja padomi, kuras uzdevums bija organizēt sarunas ar apsardzi, taču drīz vien padomes locekļu starpā radās domstarpības un nometnes pārraudzību pārņēma visradikālāk noskaņotie ieslodzītie. Kopējais noskaņojums nometnē kļuva aizvien agresīvāks. Lai nodrošinātu ”kārtību”, sacelšanās vadītāji izveidoja iekšējās drošības nodaļu, militāro nodaļu un propagandas nodaļu. Izmantodami ap nometni izvietotos skaļruņus, pretestības kustības vadoņi uzstājās ar kaismīgām runām, neļaudami dumpības garam noplakt. Dumpinieki raudzījās, lai neviens neatstātu nometni, un, ja kāds mēģināja izrādīt pretestību, viņi to pārmācīja, skaidri likdami saprast, ka nogalinās ikvienu, kas nepakļausies viņu noteikumiem. Klīda runas, ka ar dažiem viņi jau ir izrēķinājušies.

Ieslodzītie saprata, ka dumpja apspiešanai tiks izmantota armija, tāpēc viņi gatavojās aktīvi aizstāvēties. Lai panāktu, ka cīņā iesaistītos pēc iespējas vairāk ieslodzīto, dumpja vadītāji pavēlēja visiem apbruņoties. Vieni izlauza no baraku logiem restes un izkala no tām nažus un citus ieročus, citi tika pat pie šautenēm un sprāgstvielām.

Prasība pievienoties dumpim

Kad pie manis pienāca divi sacelšanās atbalstītāji, vienam no viņiem rokā bija nule uztrīts nazis. ”Ņem to!” viņš pavēlēja. ”Tas tev būs vajadzīgs aizsardzībai.” Es klusībā griezos pie Jehovas ar lūgšanu, lai viņš man palīdzētu saglabāt mieru, un atbildēju: ”Es esmu kristietis, un mēs, Jehovas liecinieki, atrodamies ieslodzījumā tāpēc, ka esam iesaistījušies nevis burtiskā, bet garīgā karā, un mūsu ieroči ir ticība un cerība uz Dieva Valstību.” (Efeziešiem 6:12.)

 Neticami, bet viens no vīriem pamāja, ka saprot manu domu. Otrs man spēcīgi iesita, un pēc tam viņi aizgāja. Dumpinieki apstaigāja baraku pēc barakas, cenzdamies panākt, lai Jehovas liecinieki iesaistītos dumpī, taču visi kristīgie brāļi un māsas atteicās to darīt.

Jehovas liecinieku neitrālā nostāja tika apspriesta dumpinieku sēdē. ”Visu reliģiju pārstāvji — piecdesmitnieki, adventisti, baptisti un visi pārējie — atbalsta sacelšanos, tikai Jehovas liecinieki ne,” viņi runāja. ”Ko lai mēs ar viņiem iesākam?” Radās doma iemest vienu Jehovas liecinieku cietuma krāsnī pārējiem par biedinājumu. Bet tad kāds ieslodzītais, bijušais virsnieks, pret kuru pārējie izturējās ar cieņu, piecēlās un sacīja: ”Tas nav prātīgi. Labāk ieliksim viņus visus barakā, kas atrodas nometnes malā pie pašiem vārtiem. Ja armija mums uzbruks ar tankiem, Jehovas liecinieki būs pirmie, uz kuriem atklās uguni, un mēs nebūsim vainīgi viņu nāvē.” Pārējie šo ierosinājumu atbalstīja.

Starp divām ugunīm

Drīz vien pa visu nometni atskanēja pavēle: ”Jehovas liecinieki, laukā no barakām!” Kad visi astoņdesmit bijām sapulcināti vienuviet, mūs aizveda uz baraku pašā nometnes malā. No turienes tika izvāktas laukā visas nāras, lai atbrīvotu vairāk vietas, un šī baraka kļuva par mūsu cietumu cietumā.

Kristīgās māsas sašuva kopā palagus, un mēs ar tiem sadalījām baraku divās daļās — vienā pusē apmetās vīrieši, otrā sievietes. (Vēlāk kāds krievu brālis to attēloja zīmējumā, kas redzams šajā lappusē.) Dzīvodami tik lielā šaurībā, mēs bieži kopā lūdzām Jehovu, lai viņš dod mums gudrību un ”spēka pārpilnību”. (2. Korintiešiem 4:7.)

Tobrīd mēs atradāmies kā starp divām ugunīm — vienā pusē mums bija dumpinieki, bet otrā armijas pārstāvji. Neviens nezināja,  ko vieni vai otri jebkurā brīdī var pasākt. ”Nemokieties minējumos!” ieteica kāds padzīvojis brālis, kas gadiem ilgi bija uzticīgi kalpojis Dievam. ”Jehova mūs neatstās.”

Īpaši jāpiemin mūsu kristīgo māsu apbrīnojamā izturība. Viņu vidū bija kāda gadus astoņdesmit veca māsa, kurai bija vajadzīga aprūpe un palīdzība. Citas bija slimas, un viņām būtu bijis vajadzīgs ārsts. Visu šo laiku barakas durvīm bija jāstāv vaļā, lai bruņotie dumpinieki varētu mūs pastāvīgi novērot. Naktīs, ienākot mūsu barakā, viņi esot teikuši: ”Dieva Valstība guļ.” Pa dienu, kad mums ļāva aiziet līdz nometnes ēdnīcai, mēs vienmēr turējāmies kopā un lūdzām Jehovu, lai viņš mūs pasargā no vardarbīgiem uzbrukumiem.

Atrazdamies savā barakā, mēs centāmies cits citu garīgi stiprināt. Piemēram, bieži mēs darījām tā, ka viens brālis stāstīja kādu gadījumu no Bībeles, skaidroja, kā tas attiecas uz mums, un pārējie uzmanīgi klausījās. Kādam pavecam brālim īpaši patika runāt par Gideonu un viņa vīriem. ”Jehovas vārdā trīssimt vīru ar mūzikas instrumentiem rokā devās cīņā pret 135 tūkstošiem bruņotu karavīru, un visi trīssimt atgriezās mājās sveiki un veseli,” viņš mēdza atgādināt. (Soģu 7:16, 22; 8:10.) Šis un citi Bībelē aprakstītie gadījumi deva mums garīgu spēku. Es par Jehovas liecinieku biju kļuvis nesen, tāpēc redzēt, kā brāļi un māsas, kam bija lielāka pieredze, saglabāja savu ticību stipru, bija ļoti uzmundrinoši. Es jutu, ka Jehova ir ar mums.

Sākas kauja

Gāja nedēļas, un spriedze nometnē aizvien pieauga. Gan dumpinieki, gan varas pārstāvji savās prasībās kļuva aizvien kategoriskāki. Pirmie uzstāja, lai ar viņiem tiktos valdības pārstāvis no Maskavas, otrie pieprasīja, lai dumpinieki padotos, noliktu ieročus un atgrieztos pie darba. Ne sacelšanās vadītāji, ne nometnes administrācija nebija ar mieru piekāpties. Visbeidzot nometni ielenca armija, būdama gatava pēc pirmās pavēles sākt uzbrukumu. Arī dumpinieki, sacēluši barikādes un nodrošinājušies ar ieročiem, bija gatavi kaujai. Sadursme varēja sākties jebkurā brīdī.

26. jūnija naktī mūs atmodināja apdullinošs lielgabalu šāviņu troksnis. Tanki cauri žogam lauzās iekšā nometnē, un tiem sekoja karavīri ar automātiem. Ieslodzītie — gan vīrieši, gan sievietes — metās pretī tankiem, kliegdami ”urā!” un mezdami akmeņus, paštaisītus spridzekļus un visu citu, kas gadījās pa rokai. Izvērtās karsta cīņa, un mēs, Jehovas liecinieki, atradāmies tieši pa  vidu starp abām naidīgajām pusēm. Kā Jehova atbildēja uz mūsu lūgšanām pēc palīdzības?

Negaidot mūsu barakā ieskrēja karavīri un sauca: ”Svētie, nāciet ārā! Ātri pametiet nometnes teritoriju!” Viņu komandieris bija pavēlējis uz mums nešaut, bet palikt ar mums kopā un mūs aizsargāt. Kamēr nometnē norisinājās cīņa, mēs sēdējām zemē aiz nometnes sienām. Četras stundas mēs klausījāmies sprādzienu un šāvienu troksnī, kliedzienos un vaidos. Pēc tam nometnē iestājās klusums. Svīstot gaismai, mēs redzējām, kā karavīri no nometnes nes laukā mirušos, un uzzinājām, ka ievainoto un kritušo skaits sniedzas simtos.

Vēlāk tajā pašā dienā kāds virsnieks, kuru es pazinu, pienāca pie mums un augstprātīgi pavaicāja: ”Nu, Nikolaj, kas jūs izglāba — mēs vai Jehova?” Mēs sirsnīgi pateicāmies, ka viņi ir saudzējuši mūs, taču es piebildu: ”Mēs ticam, ka Visvarenais Dievs Jehova lika jūsu sirdī domu mūs pasargāt, tāpat kā viņš Bībeles laikos ir pamudinājis citus rīkoties viņa kalpu labā.” (Ezras 1:1, 2.)

Pēc tam šis virsnieks paskaidroja, kā karavīri zināja, kas mēs esam un kur atrodamies. Vienā no reizēm, kad bija notikušas sarunas starp ieslodzītajiem un varas pārstāvjiem, dumpiniekiem tika pārmests, ka tie nogalina ieslodzītos, kas neatbalsta sacelšanos. Dumpinieki bija aizstāvējušies, atbildot, ka Jehovas liecinieki neiesaistās dumpī, taču viņi nav nogalināti, bet ir ieslodzīti visi vienā barakā. Virsnieki bija ņēmuši vērā šos vārdus.

Mēs bijām Dieva Valstības pusē

Par notikumiem, kas risinājās Kengiras nometnē, savā grāmatā Gulaga arhipelāgs stāstīja arī pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins. Analizējot iemeslus, kāpēc izcēlās dumpis, viņš rakstīja: ”Mēs, protams, gribam brīvību.., bet kas mums to dos?” Arī mēs, Jehovas liecinieki, atradāmies šajā koncentrācijas nometnē, un arī mēs ilgojāmies to atstāt. Taču mūsu mērķis nebija vienkārši izkļūt brīvībā — mēs sapņojām par brīvību, kādu spēj nodrošināt vienīgi Dieva Valstība. Atrazdamies aiz cietuma sienām, mēs sapratām, ka mums ir vajadzīgs Jehovas spēks, lai stingri stāvētu viņa Valstības pusē, un Jehova mums to deva. Viņš mums ļāva uzvarēt bez nažiem un granātām. (2. Korintiešiem 10:3.)

”Mana valstība nav no šīs pasaules,” Jēzus Kristus sacīja Pilātam. ”Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos.” (Jāņa 18:36.) Mēs, būdami Kristus sekotāji, nebijām ar mieru iesaistīties politiskos konfliktos. Gan sacelšanās laikā, gan pēc tās apkārtējie varēja redzēt, ka esam uzticīgi Dieva Valstībai. Par mūsu nostāju A. Solžeņicins rakstīja: ”[Jehovas liecinieki] dzīvoja paši pēc saviem likumiem un atteicās ņemt rokā ieročus, taisīt nocietinājumus un stāvēt sardzē.”

Lai gan kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi, es bieži pārdomāju toreizējos dramatiskos notikumus, kas man iemācīja, cik svarīgi ir gaidīt uz Jehovu un pilnībā paļauties uz viņa vareno spēku. Tāpat kā daudzi citi Jehovas liecinieki bijušajā Padomju Savienībā, arī es esmu pārliecinājies, ka Dievs Jehova aizsargā un atbrīvo tos, kuri gaida viņa Valstību, kas ”nav no šīs pasaules”.

[Attēli 8., 9. lpp.]

Koncentrācijas nometne Kazahstānā, kur mēs bijām ieslodzīti

[Attēls 10. lpp.]

Zīmējums, kas attēlo Jehovas liecinieku barakas daļu, kurā mitinājās sievietes

[Attēls 11. lpp.]

Kopā ar kristīgajiem brāļiem pēc mūsu atbrīvošanas