Jeremijas grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
Jeremijas grāmata
PRAVIETOJUMI, ko Jeremija darīja zināmus saviem tautiešiem, izklausījās patiešām biedējoši. Varenais templis, kas vairāk nekā trīs gadsimtus ir bijis patiesās pielūgsmes centrs, tiks nodedzināts, Jeruzaleme un visa Jūdeja tiks izpostīta, bet iedzīvotāji tiks aizvesti gūstā. Gan šie, gan citi paziņojumi par Dieva piespriesto sodu ir rakstīti otrajā lielākajā Bībeles grāmatā — Jeremijas grāmatā. Šajā grāmatā ir arī stāstīts, kas notika ar pašu pravieti viņa 67 gadus ilgajā kalpošanas laikā. Informācija Jeremijas grāmatā ir sakārtota tematiski, nevis izklāstīta hronoloģiskā secībā.
Kāpēc ir vērts iedziļināties Jeremijas grāmatā? Tajā ir lasāmi daudzi pravietojumi, kas ir piepildījušies, un šis fakts stiprina mūsu ticību tam, ka Dievs Jehova vienmēr izpilda savus solījumus. (Jesajas 55:10, 11.) Arī mūsu dienās tiek veikts darbs, kas līdzinās Jeremijas sludināšanai, un cilvēku attieksme pret to daudz neatšķiras no seno izraēliešu attieksmes pret Jeremijas darbību. (1. Korintiešiem 10:11.) Turklāt no tā, kā Jehova izturējās pret savu tautu, var secināt, kādas ir viņa īpašības, un mums ir jādomā, vai mūsu dzīve atbilst viņa prasībām. (Ebrejiem 4:12.)
”MANA TAUTA IR ATĻĀVUSIES DIVKĀRTĒJU GRĒKU”
Jeremija saņem uzdevumu sludināt trīspadsmitajā Jūdejas ķēniņa Josijas valdīšanas gadā, tas ir, 40 gadu pirms Jeruzalemes izpostīšanas, kas notika 607. gadā p.m.ē. (Jeremijas 1:1, 2.) Pravietojumos, kuru lielākā daļa tika darīti zināmi atlikušajos astoņpadsmit Josijas valdīšanas gados, Jeremija runā par Jūdejas iedzīvotāju ļaunumu un to, ka Jehova spriedīs viņiem tiesu. ”Jeruzālemi Es darīšu par drupu kaudzi,” ir noteicis Jehova, ”un Jūdas ciemus un pilsētas Es pārvērtīšu par tuksnešainām nomalēm, kur neviens nedzīvo!” (Jeremijas 9:10.) Kāds ir tā iemesls? ”Jo mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku,” viņš paskaidro. (Jeremijas 2:13.)
Pravietis dara zināmu arī to, ka atlikušie izraēlieši, kas nožēlos grēkus, atgriezīsies atpakaļ tēvzemē. (Jeremijas 3:14—18; 12:14, 15; 16:14—21.) Taču ļaudīm nepatīk Jeremijas sludināšana, un priesteris liek Jeremiju nopērt un ieslēgt to pa nakti siekstā. (Jeremijas 20:1—3.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:11, 12. Kāpēc tas, ka Jehova ir nomodā par savu vārdu, ir saistīts ar ”mostošos mandeļkoka zaru ar ziediem”? Izraēlā viens no pirmajiem kokiem, kas pavasarī mostas un uzzied, ir mandeļkoks. Jehova jau kopš seniem laikiem sūtīja praviešus, lai izraēliešu tautai darītu zināmus savus spriedumus, un ”bija nomodā” jeb gādāja, lai tie piepildītos. (Jeremijas 7:25.)
2:10, 11. Kas Dievam neuzticīgo izraēliešu rīcībā bija tik neparasts? Lai gan pagānu tautas līdz pat kitejiešu krastiem rietumos un Kedarai austrumos pievienoja savām dievībām arī citu tautu dievus, tomēr neviena tauta savus dievus pilnībā neaizstāja ar svešiem. Bet izraēlieši bija pametuši Jehovu un dzīvā Dieva vietā sākuši godināt nedzīvus elkus.
3:11—22; 11:10—12, 17. Kāpēc Jeremija runāja arī par desmit cilšu valsti, lai gan Samarija bija iekarota jau 740. gadā p.m.ē.? Tas bija tāpēc, ka Jeruzalemes izpostīšana 607. gadā p.m.ē. bija Jehovas sods visai izraēliešu tautai, nevis tikai Jūdejas iedzīvotājiem. (Ecēhiēla 9:9, 10.) Turklāt, ņemot vērā, ka pēc desmit cilšu valsts Izraēlas iekarošanas Dieva pravieši savos vēstījumos runāja arī par bijušajiem tās iedzīvotājiem, šo izraēliešu cerības acīmredzot joprojām saistījās ar Jeruzalemi.
4:3, 4. Ko nozīmē šis aicinājums? No Dieva atkritušajiem ebrejiem bija jāsagatavo un jāattīra simboliska ”augsne” — viņu sirds — un jāpanāk, lai tā nav cieta. Aicinājums nomest ”sirds priekšādu” nozīmē, ka viņiem bija jāatbrīvojas no tādām domām un vēlmēm, ko Dievs uzskata par netīrām. (Jeremijas 9:24, 25; Apustuļu darbi 7:51.) Viņiem bija jāmaina sava dzīve, jāatmet ļauni darbi un jāsāk darīt to, ko Dievs sauc par labu.
4:10; 15:18. Kādā ziņā Jehova bija maldinājis izraēliešus, kas bija novērsušies no viņa? Vienlaikus ar Jeremiju darbojās arī cilvēki, kas ”sludināja melus”. (Jeremijas 5:31; 20:6; 23:16, 17, 25—28, 32.) Jehova neatturēja viltus praviešus no maldu sludināšanas.
16:16. Kas bija domāts ar to, ka Jehova ”sūtīs daudz zvejnieku” un ”daudz mednieku”? Šie vārdi varēja attiekties uz naidīga karaspēka sūtīšanu, lai tas atrastu visus Jehovam neuzticīgos ebrejus, ko viņš gribēja sodīt. Taču, ņemot vērā, kas rakstīts iepriekšējā, 15. pantā, var secināt arī citādi, proti, ka 16. pantā ir runāts par to izraēliešu uzmeklēšanu, kuri nožēloja grēkus.
20:7. Kā Jehova parādīja, ka ir stiprāks par Jeremiju, un par ko Jehova viņu pārliecināja? Tā kā Jeremija, stāstot par gaidāmo Jehovas tiesu, sastapās ar vienaldzību, tautieši viņu raidīja prom un vajāja, viņam droši vien šķita, ka viņš vairs nespēs veikt savu uzdevumu. Bet Jehova deva Jeremijam spēku un tā viņu pārliecināja, ka viņš ir spējīgs sludināt Jehovas vēstis nepaklausīgajai tautai.
Ko mēs varam mācīties.
1:8. Jehova var pasargāt savus kalpus vajāšanās, piemēram, viņš var panākt, ka godprātīgi tiesneši pieņem lēmumus, kas izmaina notikumu gaitu, naidīgi noskaņotu amatpersonu vietā tiek iecelti cilvēki, kam nav reliģisku aizspriedumu, un tāpat Jehova var dot spēku izturēt vajāšanas. (1. Korintiešiem 10:13.)
2:13, 18. Izraēlieši bija atļāvušies divkārtēju grēku: viņi bija pametuši Jehovu, patieso avotu, no kā nāk svētība, vadība un aizsardzība, un simboliskā nozīmē izrakuši sev cauras akas, proti, tiekušies pēc militāras savienības ar Ēģipti un Asīriju. Arī tagad, ja kāds pamet patieso Dievu un aizraujas ar dažādām cilvēku izdomātām teorijām un politiku, var teikt, ka viņš ir aizstājis ”dzīvā ūdens avotu” ar ”caurumainām akām”.
6:16. Jehova aicināja savu dumpīgo tautu apstāties un padomāt, un atgriezties uz tās dievbijīgo priekšteču staigātā ceļa. Mums arī laiku pa laikam būtu jāpārbauda, vai mēs joprojām esam uz tā ceļa, pa kuru iet mūs mudina Jehova.
7:1—15. Tā kā izraēliešiem bija templis, viņi domāja, ka tas viņus pasargās, taču šāda paļāvība bija velta. Mums jādzīvo ticībā, nevis skatīšanā. (2. Korintiešiem 5:7.)
15:16, 17. Tāpat kā Jeremija, arī mēs varam nepadoties nomāktībai. Šajā ziņā palīdz rūpīga iedziļināšanās Bībelē, sludināšana, kurā slavējam Jehovu, un tas, ka vairāmies no sliktas sabiedrības.
17:1, 2. Jūdejas iedzīvotāju grēku dēļ viņu upuri Jehovam nebija pieņemami. Ja mēs nebūsim morāli tīri, Jehova nepieņems mūsu slavas upurus.
17:5—8. Uz cilvēkiem un institūcijām var paļauties tikai tik lielā mērā, kādā tie rīkojas saskaņā ar Dieva gribu un principiem. Ja ir runa par mieru un drošību, mums jāpaļaujas tikai uz Jehovu, jo vienīgi no viņa nāk īsta palīdzība. (Psalms 146:3.)
20:8—11. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka citu cilvēku vienaldzība, naidīgā attieksme vai pat vajāšanas apslāpētu mūsu dedzību Dieva Valstības sludināšanā. (Jēkaba 5:10, 11.)
”PADODIETIES BĀBELES ĶĒNIŅA JŪGAM!”
Jeremija dara zināmu, kāds ir Dieva spriedums pēdējiem četriem Jūdejas ķēniņiem, kā arī viltus praviešiem, sliktajiem ganiem un negodīgajiem priesteriem. Salīdzinādams atlikušos dievbijīgos ebrejus ar labām vīģēm, Jehova apsola: ”Manas acis raudzīsies uz tiem ar žēlastību.” (Jeremijas 24:5, 6.) 25. nodaļā ir ietverti trīs pravietojumi par gaidāmo sodu, un tie ir sīkāk izklāstīti tālākajās nodaļās.
Priesteri un pravieši norunā, ka Jeremija jānonāvē. Jeremija viņus aicina kalpot Babilonas valdniekam un, vērsdamies pie ķēniņa Cedekijas, saka: ”Padodieties Bābeles ķēniņa jūgam!” (Jeremijas 27:12.) Vēlāk ”Viņš, tas Kungs, kas izklīdināja Israēlu,” to atkal sapulcinās kopā. (Jeremijas 31:10.) Rehabiešiem viņu paklausības dēļ tiek apsolīta Dieva svētība. Jeremiju ievieto ”pilssardzes pagalma cietumā”. (Jeremijas 37:21.) Jeruzaleme tiek nopostīta, un lielākā daļa iedzīvotāju tiek aizvesti gūstā, bet Jeremija un viņa sekretārs Baruhs ir to ļaužu vidū, ko atstāj dzimtenē. Lai gan Jeremija brīdina nebēgt uz Ēģipti, pārbijušies izraēlieši viņu neklausa. 46. līdz 51. nodaļā ir lasāms, ko Jeremija pravietoja par citām tautām.
Bībeles pantu skaidrojums.
22:30. Vai šis lēmums neatņēma Jēzum Kristum tiesības mantot Dāvida troni? (Mateja 1:1, 11.) Nē, to šis lēmums nenozīmēja. Pantā minētais Dieva spriedums vairs neļāva nevienam Jojahīna pēctecim ”sēdēt uz Dāvida troņa un.. valdīt pār Jūdu”. Jēzum bija jāvalda no debesīm, nevis Jūdejā.
23:33. Kas ir Jehovas ”smagā nasta”? Jeremijas vārdi par Jeruzalemes izpostīšanu viņa tautiešiem bija grūti panesami. Savukārt neatsaucīgā tauta Jehovam bija tāda nasta, ka viņš taisījās to nomest. Līdzīgi ir arī mūsu laikos: Bībelē ietvertais brīdinājums kristīgajai pasaulei par tās tuvo galu tai ir grūti panesams, un cilvēki, kas neņem vērā šo brīdinājumu, Dievam ir smaga nasta.
31:33. Kā Dieva bauslība jeb likumi tiek ierakstīti sirdī? Kad Dieva likumi cilvēkam kļūst tik dārgi, ka viņš no visas sirds vēlas pildīt Dieva gribu, var teikt, ka Dieva likumi ir ierakstīti šī cilvēka sirdī.
32:10—15. Kādēļ tika uzrakstīti divi pirkšanas līguma eksemplāri? Viens eksemplārs bija domāts, lai vienmēr tajā varētu ieskatīties, bet ”apzīmogotais pirkšanas līgums” bija domāts, lai vajadzības gadījumā varētu pārbaudīt pirmā precizitāti. Mēs varam šajā ziņā mācīties no Jeremijas, kas ievēroja nepieciešamās juridiskās formalitātes arī tad, kad kārtoja darījumu ar radinieku un ticības biedru.
33:23, 24. Kas bija šajos pantos minētās ”abas ciltis jeb.. abi nami”? Viens ”nams” jeb dzimta bija ķēniņa Dāvida dzimta, otra bija priesteru dzimta, kas cēlusies no Ārona. Kad tika nopostīta Jeruzaleme un Jehovas templis, varēja likties, ka Jehova šīs abas dzimtas ir atstūmis, ka nebūs ķēniņa, kas valdīs pār zemi, un ka Jehovas pielūgsme netiks atjaunota.
46:22. Kāpēc tad, kad notiek uzbrukums Ēģiptei, ir dzirdams ”troksnis, it kā čūskai.. šņācot”? Iespējams, ar čūskas šņākšanu ir salīdzināta ēģiptiešu atkāpšanās vai arī pazemojums, ko sakāves dēļ pieredz šī tauta. Šis salīdzinājums arī parāda, cik veltīgi bija tas, ka faraoni cerēja uz sargātājdievieti Uadžetu, kuras simbols — svētā čūska — bija faraona galvasrotas elements.
Ko mēs varam mācīties.
21:8, 9; 38:19. Pat tad, kad Jeruzalemei jau neizbēgami draudēja izpostīšana, Jehova nepaklausīgajiem pilsētas iedzīvotājiem vēl piedāvāja izvēli, lai gan viņi bija pelnījuši nāvi. ”Bezgalīga ir Viņa [Jehovas] žēlastība.” (2. Samuēla 24:14; Psalms 119:156.)
31:34. Jehova vairs nepiemin tos grēkus, ko viņš ir piedevis, un netaisās par tiem sodīt vēlreiz, un šī apziņa sniedz lielu mierinājumu.
38:7—13; 39:15—18. Jehova neaizmirst mūsu uzticīgo kalpošanu, pie kuras pieder arī tas, ka mēs ”kalpojam svētajiem”. (Ebrejiem 6:10.)
45:4, 5. Tāpat kā bija Jūdejas valsts pēdējās dienās, arī tagad, pašreizējās pasaules kārtības pēdējās dienās, nav īstais laiks ”meklēt sev.. ko lielu”, piemēram, bagātību un ievērojamu stāvokli. (2. Timotejam 3:1; 1. Jāņa 2:17.)
JERUZALEME LIESMĀS
Ir 607. gads p.m.ē., ķēniņa Cedekijas vienpadsmitais valdīšanas gads. Jau pusotru gadu Babilonas valdnieks Nebukadnecars tur Jeruzalemi aplenkumā, un viņa valdīšanas deviņpadsmitajā gadā, piektā mēneša septītajā dienā, uz Jeruzalemi ”nāk” viņa miesassardzes priekšnieks Nebusaradans. (2. Ķēniņu 25:8.) Iespējams, atrazdamies aiz pilsētas mūriem izveidotajā karaspēka nometnē, Nebusaradans iepazīstas ar situāciju un izplāno turpmāko rīcību. Trīs dienas vēlāk, piektā mēneša desmitajā dienā, viņš ”ieiet” Jeruzalemē un liek to nodedzināt. (Jeremijas 52:12, 13.)
Jeremija sīki apraksta Jeruzalemes krišanu, un viņam patiešām bija pamats sērot. Par šiem notikumiem sacerētās dziesmas veido nākamo Bībeles grāmatu — Jeremijas Raudu Dziesmas.
[Attēls 8. lpp.]
Jeremija sludināja, ka Jehova sodīs Jeruzalemi
[Attēls 9. lpp.]
Par ko Jehova pārliecināja Jeremiju?
[Attēls 10. lpp.]
”Kā šīs labās vīģes, tā Es žēlīgi uzlūkošu sagūstītos jūdiešus.” (Jeremijas 24:5)