Kā Anna ieguva sirdsmieru

DIEVBIJĪGA izraēliete, vārdā Anna, cildināja Dievu Jehovu sirsnīgā lūgšanā, pateikdamās par to, ka Dievs viņas pazemojumu un sāpes ir pārvērtis priekā.

Kas bija noticis šīs sievietes dzīvē? Kāds bija viņas prieka iemesls? Vai no Annas dzīves mēs varam kaut ko mācīties?

Nesaskaņas ģimenē

Ēfraima teritorijā dzīvoja kāds levīts, ko sauca Elkana, un viņam bija divas sievas — Anna un Penīna. (1. Samuēla 1:1, 2; 1. Laiku 6:18, 19.) Lai gan Dievs sākotnēji nebija iecerējis, ka cilvēku sabiedrībā pastāvēs daudzsievība, senatnē viņš to pieļāva, un Mozus bauslībā viņš bija iekļāvis likumus, kas noteica sievu tiesības šādās laulībās. Poligāmijas dēļ ģimenēs nereti valdīja saspīlējums, un, kaut arī Elkana un abas viņa sievas pielūdza Jehovu, viņu ģimene šajā ziņā nebija izņēmums.

Penīna bija dzemdējusi vairākus bērnus, turpretī Anna bija neauglīga, un Penīna izmantoja katru iespēju, lai demonstrētu savu pārākumu pār Annu. (1. Samuēla 1:2.)

Tolaik izraēliešu vidū neauglība tika uzskatīta par negodu un pat par pierādījumu, ka Dievs neauglīgo sievieti uzskata par nevērtīgu. Lai gan Annas gadījumā nekas neliecināja, ka viņas nespēja laist pasaulē bērnus būtu saistīta ar Dieva nelabvēlību, Penīna nevis mierināja Annu, bet dižojās ar savu stāvokli, lai Annai būtu vēl smagāk.

Pārdzīvojumi Jehovas svētnīcā

Neraugoties uz spriedzi abu sieviešu attiecībās, visa Elkanas ģimene ik gadus devās uz Jehovas svētnīcu Šilo, lai upurētu Jehovam kaujamos upurus. * Kādus trīsdesmit kilometrus garo ceļu līdz svētnīcai viņi droši vien mēroja kājām. Uzturēšanās svētnīcā Annai sagādāja daudz pārdzīvojumu. Kāpēc? Elkana ”savai sievai Peninnai un visiem viņas dēliem un meitām (no tā upuŗa) deva daļas”, un arī ”Annai viņš vienu gabalu deva”. (1. Samuēla 1:3—5, LB-1882.) Penīna nekavējās izmantot to, ka Anna saņēma tikai vienu gabalu, lai viņu kaitinātu un apbēdinātu, jo šķita, ka Jehova ir ”aizslēdzis viņas klēpi”. Tā tas atkārtojās gadu no gada, un Anna jutās tik slikti, ka raudāja un neēda. Lai gan uzturēšanās svētnīcā Annai sagādāja nevis prieku, kā tam vajadzētu būt, bet drīzāk mokas, Anna nepārstāja ik gadus doties uz Šilo. (1. Samuēla 1:6, 7.)

Anna ir labs paraugs mums. Kā mēs rīkojamies, kad jūtamies nomākti? Vai mēs norobežojamies no citiem un pārstājam tikties ar saviem ticības biedriem? Anna tā nedarīja — viņa regulāri devās uz turieni, kur varēja būt kopā ar citiem Jehovas kalpiem. Lai cik grūti mums reizēm klātos, arī mums jārīkojas tāpat. (Psalms 26:12; 122:1; Salamana Pamācības 18:1; Ebrejiem 10:24, 25.)

Elkana centās mierināt Annu un noskaidrot, kas viņu tik ļoti ir sāpinājis. ”Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc  tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?” viņš vaicāja. (1. Samuēla 1:8.) Iespējams, Elkana nezināja par Penīnas cietsirdīgo izturēšanos, un varbūt Annai šķita labāk paturēt bēdas sevī, nevis žēloties. Lai kā arī būtu bijis, Anna paļāvās uz Jehovu un meklēja sirdsmieru, izkratot savu sirdi viņa priekšā.

Annas solījums

Visa ģimene atkal bija ieradusies Šilo. Izgājusi no telpas, kur tika ēsts kaujamais pateicības upuris, Anna vērsās pie Dieva lūgšanā. (1. Samuēla 1:9, 10.) ”Kungs Cebaot!” viņa uzrunāja Dievu. ”Ja Tu laipnīgi noraudzītos uz savas kalpones bēdām, un ja Tu mani atcerētos, un Tu arī neaizmirstu savu kalponi un piešķirtu savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku tam Kungam, un dzenamais nazis nenāktu pār viņa galvu.” (1. Samuēla 1:11.)

Annas lūgums bija ļoti konkrēts. Viņa lūdza pēc dēla un apsolīja, ka zēns kļūs par nazīrieti un būs novēlēts Jehovam uz visu mūžu. (4. Mozus 6:1—5.) Šādu solījumu sieva varēja dot tikai ar vīra atļauju, un Elkanas turpmākā rīcība parādīja, ka viņam pret to nekas nebija iebilstams. (4. Mozus 30:7—9.)

Vērojot, kā Anna lūdz Dievu, augstajam priesterim Ēlim radās iespaids, ka viņa ir piedzērusies. Viņš redzēja, ka sievietes lūpas kustas, bet nedzirdēja ne vārda, jo Anna ”runāja savā sirdī”. Viņa lūdzās sevišķi izmisīgi. (1. Samuēla 1:12—14.) Annai noteikti bija ļoti nepatīkami dzirdēt Ēļa pārmetumus, ka viņa atrodas dzēruma varā, tomēr viņa augstajam priesterim atbildēja ar cieņu. Sapratis, ka Anna bija lūgusi Dievu, ”vaļu ļaudama savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām”, Ēlis viņai sacīja: ”Lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu!” (1. Samuēla 1:15—17.) Tad Anna aizgāja savu ceļu un ēda, un ”viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi”. (1. Samuēla 1:18.)

Ko mēs no tā varam mācīties? Lūdzot Jehovu par to, kas mums dara raizes, mēs varam viņam atklāti stāstīt par savām jūtām un izkratīt savu sirdi. Ja esam pūlējušies atrisināt radušos problēmu un vairāk neko nevaram darīt, tad pareizākais ir atstāt šo lietu Jehovas ziņā. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Dedzīgas un sirsnīgas lūgšanas Jehovas kalpiem ļauj iegūt mieru, kādu izjuta arī Anna. Apustulis Pāvils par to rakstīja: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.) Kad mēs metam savu nastu uz Jehovu, mēs ļaujam, lai tālāk rīkotos viņš, un mums, līdzīgi Annai, vairs nav par to jāraizējas. (Psalms 55:23.)

Izlūgtais dēls tiek novēlēts Jehovam

Dievs Annu ”pieminēja” — viņai iestājās grūtniecība un piedzima dēls. (1. Samuēla 1:19, 20.) Tas ir viens no retajiem Bībelē aprakstītajiem gadījumiem, kad Dievs iejaucās notikumu gaitā, lai nāktu pasaulē cilvēks, kam bija jākļūst par īpašu viņa kalpu. Elkanas un Annas dēlam Samuēlam bija jākļūst par Jehovas pravieti, ar kura starpniecību Izraēlā vēlāk tika izveidota ķēniņa vara.

Anna, jādomā, jau agri sāka mācīt Samuēlam par Jehovu. Viņa arī neaizmirsa Dievam doto solījumu, kā to var redzēt no vārdiem, ko viņa sacīja savam vīram: ”Kad puisītis būs atšķirts, tad es viņu uzvedīšu augšā, lai viņš parādās tā Kunga priekšā un lai viņš tur paliek uz mūžu.” Kad Samuēls trīs gadu vecumā vai nedaudz vēlāk bija atšķirts no krūts, Anna viņu aizveda uz Jehovas svētnīcu, kā bija solījusi. (1. Samuēla 1:21—24; 2. Laiku 31:16.)

Ziedojuši Jehovam kaujamo upuri, Anna un viņas vīrs pieveda Samuēlu pie Ēļa. Anna droši vien turēja puisēnu pie rokas, kad  uzrunāja Ēli: ”Mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs! Es esmu tā pati sieva, kas šeitan pie tevis stāvēja, lūgdama to Kungu. Es lūdzu pēc šī zēna, un tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. Tādēļ es arī to tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, — viņš ir no tā Kunga izlūgts!” Tā sākās Samuēla īpašā kalpošana, kas ilga visa mūža garumā. (1. Samuēla 1:25—28; 2:11.)

Laikam ejot, Anna neaizmirsa savu dēlu. Bībelē ir teikts: ”Māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtas kaujamo upuri.” (1. Samuēla 2:19.) Anna, bez šaubām, lūdza Dievu par Samuēlu un, ik gadus ierodoties svētnīcā, mudināja viņu uzticīgi kalpot Dievam.

Vienā no reizēm, kad Anna un Elkana bija atnākuši uz Šilo, Ēlis viņus svētīja un sacīja Elkanam: ”Lai tas Kungs dod tev pēcnācējus no šīs sievas tā izlūgtā vietā, kuru viņa ir no tā Kunga izlūgusi!” Tā arī notika — Annai un Elkanam piedzima vēl trīs dēli un divas meitas. (1. Samuēla 2:20, 21.)

Vai Elkana un Anna nav brīnišķīgs piemērs kristīgiem vecākiem? Daudzi kristieši tagad kalpo Jehovam pilnu slodzi tālu prom no vecāku mājām, jo vecāki viņus ir ”novēlējuši” Jehovam, jau agri mudinādami izvēlēties šādu kalpošanu. Vecāki, kas ir nesuši šādu upuri, ir pelnījuši mūsu uzslavu, un Jehova viņus noteikti atalgos.

Annas pateicības lūgšana

Cik krasi bija izmainījusies Annas dzīve! Bībelē ir lasāmas tikai dažas lūgšanas, ar kādām sievietes ir griezušās pie Dieva, bet stāstījumā par Annu ir iekļautas veselas divas viņas lūgšanas. Pirmā atklāj Annas sarūgtinājumu un bēdas, turpretī otra vēstī par viņas prieku un dziļo pateicību Dievam. Šī pateicības lūgšana sākas ar vārdiem: ”Mana sirds ir līksma par to Kungu.” Anna pauda prieku, ka ”pat neauglīgā ir dzemdējusi”, un cildināja Jehovu, kas ”liek piecelties” un ”no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos.. paceļ augšā no dubļiem”. (1. Samuēla 2:1—10.)

No Dieva iedvesmotā stāstījuma par Annas dzīvi var redzēt, ka citu nepilnības vai pat ļaunprātības dēļ mums reizēm ir jāpieredz ciešanas. Taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka šādi pārbaudījumi mums laupītu prieku kalpošanā Jehovam. Jehova uzklausa savu uzticīgo kalpu lūgšanas un atbild uz tām. Viņš palīdz tiem, kas ir grimuši postā, svētī tos un piešķir tiem pārpilnībā mieru. (Psalms 22:24—27; 34:7—9; 65:3.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 17. lpp.]

Anna novēlēja Samuēlu Jehovam