Kādi upuri Dievam ir patīkami?

”DZĪVĪBU uztur nāve — šāds uzskats bija actekiem, kas upurēja saviem dieviem cilvēkus tik lielā skaitā kā neviens cits visā Mezoamerikā,” teikts grāmatā Varenie acteki (The Mighty Aztecs). ”Acteku paļāvība uz savu valsti, tai pieaugot spēkā un varenībā, tika nostiprināta ar jaunām un jaunām asinīm.” Saskaņā ar kādu enciklopēdiju, acteki upurēja aptuveni 20 tūkstošus cilvēku gadā.

Bailes no nezināmā un vainas apziņa visā vēstures gaitā ir bijis dzinulis, kāpēc cilvēki ir ziedojuši saviem dieviem dažāda veida upurus. Turpretī Bībelē var lasīt par upuriem, kurus ziedot prasīja pats Visvarenais Dievs Jehova. Tāpēc būtu jāuzzina atbilde uz jautājumiem: kādi upuri Dievam ir patīkami, un vai tagad Dievs vēlas, lai tie, kas viņu pielūdz, kaut ko upurētu?

Upurēšana patiesajam Dievam

Kad tika izveidota Izraēla tauta, Jehova deva skaidrus norādījumus par to, kā šai tautai viņš būtu jāpielūdz un kādi upuri jāziedo. (4. Mozus 28., 29. nodaļa.) Dažreiz tika ziedota daļa no ievāktās ražas; citreiz tika upurēti dzīvnieki, piemēram, vērši, aitas, āži, baloži un ūbeles. (3. Mozus 1:3, 5, 10, 14; 23:10—18; 4. Mozus 15:1—7; 28:7.) Bija paredzēti dedzināmie upuri, kas bija pilnībā jāsadedzina ugunī. (2. Mozus 29:38—42.) Turpretī daļu no pateicības upura ēda cilvēks, kas bija atnesis šo ziedojumu. (3. Mozus 19:5—8.)

Nesot upurus, kādus noteica Mozus bauslība, izraēlieši pielūdza Dievu un parādīja, ka atzīst viņu par augstāko valdnieku. Tā izraēlieši arī apliecināja, ka ir pateicīgi Jehovam par viņa labvēlību un aizsardzību, un šie upuri pavēra iespēju iegūt grēku piedošanu. Kamēr vien tauta pielūdza Jehovu saskaņā ar viņa prasībām, tā saņēma daudz svētību. (Salamana Pamācības 3:9, 10.)

Jehovas acīs pats galvenais bija tas, kāda sirds nostāja ir cilvēkam, kas nes upuri. Ar pravieša Hozejas starpniecību Jehova teica: ”Man ir prieks par mīlestību un ne  par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri.” (Hozejas 6:6.) Kad izraēlieši novērsās no patiesās pielūgsmes, rīkojās netikli un izlēja nevainīgas asinis, upuriem, ko viņi nesa uz Jehovas altāra, zuda jebkāda vērtība. Tieši tāpēc ar pravieša Jesajas muti Jehova paziņoja Izraēla tautai: ”Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri? ..Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, man netīk jēru un āžu asinis.” (Jesajas 1:11.)

Ko Jehova nebija pavēlējis

Atšķirībā no tā, ko prasīja izraēliešu reliģija, Kanaānas iedzīvotāji upurēja saviem dieviem bērnus — šādi upuri tika ziedoti, piemēram, amoniešu dievam Moloham, kas vēl pazīstams kā Milkoms. (1. Ķēniņu 11:5, 7, 33; Apustuļu darbi 7:43.) Henrija Helija izdotajā Bībeles komentārā ir sacīts: ”Pie kanaāniešu reliģijas piederēja nodošanās izvirtīgiem reliģiskiem rituāliem par godu viņu dieviem un pirmdzimto bērnu slepkavības — tie tika upurēti šiem pašiem dieviem.” (Halley’s Bible Handbook.)

Ko par šādu rīcību domāja Dievs Jehova? Pirms izraēliešu ieiešanas Kanaāna zemē Jehova viņiem deva likumu, kas ir lasāms 3. Mozus grāmatā, 20. nodaļas 2. un 3. pantā: ”Saki Israēla bērniem: Ikvienu no Israēla cilts un no svešiniekiem, kas mīt Israēla vidū un no sava dzimuma dod kādu Moloham, to būs neizbēgami nonāvēt; zemes iemītniekiem būs viņu nomētāt ar akmeņiem. Un Es pacelšu dusmās savu vaigu uz šo vīru un to izdeldēšu no viņa tautas, tāpēc ka tas no saviem pēcnācējiem ir upurējis Moloham, tā nešķīstu darīdams manu svētumu un apgānīdams manu svēto vārdu.”

Lai cik tas liktos neticami, tomēr bija izraēlieši, kas novērsās no patiesās pielūgsmes un sāka upurēt savus bērnus elkiem, tādā veidā pielūdzot ļaunos garus. 106. psalmā, no 35. līdz 38. pantam, ir teikts, ka izraēlieši ”sajaucās ar pagānu tautām, piesavinājās viņu dzīves veidu un kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Ir savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis, — savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaāna elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asins grēkiem.”

Pauzdams savu riebumu pret šādiem upuriem, Jehova ar Jeremijas starpniecību teica par Jūdas bērniem: ”Tie nostatīja savus negantos elkus tai namā, kas nes manu vārdu,  lai to apgānītu, un uzcēla Tofetam altāri Ben-Hinomas ielejā, lai tur ziedotu savus dēlus un meitas, ko Es neesmu pavēlējis un kas Man nekad nevarēja nākt prātā.” (Jeremijas 7:30, 31.)

Šīs zemiskās rīcības dēļ Izraēla ar laiku zaudēja Dieva labvēlību. Tās galvaspilsēta Jeruzaleme tika izpostīta, un tās iedzīvotāji aizvesti gūstā uz Babilonu. (Jeremijas 7:32—34.) Patiesais Dievs nekad nav prasījis upurēt cilvēkus, un šādai rīcībai nav nekā kopīga ar Dievam pieņemamu pielūgsmi. Jebkāda veida cilvēku upurēšanai ir saikne ar ļaunajiem gariem, un tie, kas vēlas pareizi pielūgt Dievu, izvairās no visa, kas varētu būt saistīts ar šādiem upuriem.

Jēzus Kristus izpirkuma upuris

Tomēr kādam varētu rasties jautājums: kāpēc Jehovas dotajā bauslībā no izraēliešiem tika prasīti dzīvnieku upuri? Iztirzājot šo jautājumu, apustulis Pāvils rakstīja: ”Kāpēc tad nu dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klātpielikta — līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums.. [..] Tā tad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja.” (Galatiešiem 3:19—24.) Dzīvnieku upuri, kas tika nesti saskaņā ar Mozus bauslību, attēloja kādu daudz nozīmīgāku upuri, ko Dievs Jehova vēlāk sagādāja cilvēcei, — viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Par šo dāvanu Jēzus sacīja: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.)

Aiz mīlestības pret Dievu un cilvēci Jēzus labprātīgi atdeva savu pilnīga cilvēka dzīvību, lai izpirktu Ādama pēcnācējus. (Romiešiem 5:12, 15.) Jēzus teica: ”Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:28.) Neviens cits nespētu atbrīvot cilvēkus no grēka un nāves verdzības, kurā tie atrodas Ādama grēka dēļ. (Psalms 49:8, 9.) Pāvils paskaidroja, ka Jēzus ”ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu”. (Ebrejiem 9:12.) Pieņemdams Jēzus upuri, Dievs ir ”izdzēsis pret mums vērsto rakstu”, proti, viņš ir atcēlis Mozus bauslību, arī prasību nest upurus, un ir devis cilvēkiem iespēju iegūt mūžīgo dzīvību. (Kolosiešiem 2:14; Romiešiem 6:23.)

Garīgi upuri

Lai gan mūsdienās, pielūdzot Dievu, vairs nav jāupurē dzīvnieki, mums tomēr kaut kas ir jāziedo. Jēzus Kristus no daudz kā atteicās, kalpodams uz zemes, un galu galā atdeva pats sevi par upuri Dievam, lai glābtu cilvēci. Turklāt viņš paziņoja: ”Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.” (Mateja 16:24.) Tas nozīmē, ka visiem, kas vēlas kļūt par Jēzus sekotājiem, ir jānes zināmi upuri.

Viens no šādiem upuriem ir tas, ka patiesie Kristus sekotāji vairs nedzīvo sev pašiem — viņiem galvenais ir pildīt Dieva  gribu. Viņi savas vēlmes saskaņo ar to, ko vēlas Dievs. Šo domu labi izteica apustulis Pāvils: ”Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:1, 2.)

Turklāt, kā parāda Bībele, arī slavinājuma vārdi, ar kuriem mēs vēršamies pie Jehovas, var tikt uzskatīti par upuriem, kas tiek ziedoti viņam. Pravietis Hozeja teica, ka Dievam ir prieks pieņemt ”lūpu upurus” — viņam veltītos cildinājumus —, un no tā izriet, ka Dieva acīs šādi upuri ir ļoti vērtīgi. (Hozejas 14:3.) Apustulis Pāvils mudināja ebreju kristiešus: ”Nesīsim.. slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir lūpu augli, kas viņa vārdu slavē.” (Ebrejiem 13:15.) Mūsu laikos Jehovas liecinieki aktīvi sludina labo vēsti un gatavo mācekļus visās tautās. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Viņi dienām un naktīm visā pasaulē nes Dievam slavas upurus. (Atklāsmes 7:15.)

Vēl pie Dievam patīkamiem upuriem pieder mūsu centieni darīt labu citiem. ”Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot,” atgādināja Pāvils, ”jo tādi upuri Dievam labi patīk.” (Ebrejiem 13:16.) Lai mūsu slavas upuri Dievam būtu pieņemami, mūsu dzīvesveidam ir jābūt nevainojamam. Pāvils aicināja: ”Dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evanģelija cienīgi.” (Filipiešiem 1:27; Jesajas 52:11.)

Visos laikos Jehovas kalpi, kas ar saviem upuriem ir atbalstījuši patieso pielūgsmi, ir izjutuši lielu prieku un ir saņēmuši bagātīgas Jehovas svētības. Tāpēc nesīsim arī mēs tādus upurus, kas Dievam patiešām ir patīkami!

[Attēls 18. lpp.]

”Savus dēlus un savas meitas.. viņi upurēja Kānaāna elkiem”

[Attēli 20. lpp.]

Sludinot labo vēsti un nesavtīgi palīdzot citiem, patiesie kristieši nes upurus, kas Dievam ir patīkami