Dzīvesstāsts

Kristus mācekļu gatavošana — mērķis, uz ko vienmēr esmu tiekusies

Pastāstījusi Lineta Pītersa

Bija svētdienas rīts. ASV jūras kājnieki bija ieradušies, lai mūs evakuētu. Snaiperis stāvēja uz ēkas jumta, citi kareivji bija nometušies zālē, un visiem ieroči bija kaujas gatavībā. Mēs ar vēl pāris misionāriem skrējām uz helikopteru, cenzdamies saglabāt mieru. Jau nākamajā mirklī helikopters pacēlās gaisā, un pēc desmit minūtēm mēs sekmīgi sasniedzām karakuģi, kas bija noenkurots netālu no krasta.

NĀKAMAJĀ rītā mēs uzzinājām, ka nemiernieki ir sabombardējuši viesnīcu, kurā mēs iepriekšējā naktī bijām patvērušies. Pilsoņu nemieri, kas Sjerraleonē bija plosījušies vairākus gadus, nu bija pārauguši īstā pilsoņu karā, tāpēc visiem ārzemniekiem gandrīz nekavējoties bija jāpamet valsts.

Es uzaugu Dienvidamerikā, Britu Gvajānā, kas kopš 1966. gada ir pazīstama kā Gajāna. Mana bērnība aizritēja piecdesmitajos gados, un tas bija skaists, bezrūpīgs laiks. Sabiedrībā augstu tika vērtēta izglītība, un vecāki vēlējās, lai viņu bērni apzinīgi mācītos. Es atceros, ka reiz kāds bankas ierēdnis manam tēvam vaicāja: ”Kāpēc jūs tērējat tik daudz naudas savu bērnu skološanai?” Bet tēvs viņam atbildēja: ”Tikai vislabākā izglītība ir drošs ceļš uz panākumiem.” Tad viņš vēl domāja, ka vislabāko izglītību var iegūt slavenās skolās, bet drīz viņa viedoklis mainījās.

Kad man bija 11 gadu, māte sāka iepazīt Bībeli — to viņai mācīja Jehovas liecinieces. Kādu vakaru viņa kopā ar kaimiņieni bija aizgājusi uz Valstības zāli, un tur dzirdētais  abas sievietes pārliecināja, ka viņas ir atradušas patiesību. Vēlāk māte par uzzināto pastāstīja citai kaimiņienei, un drīz misionāres Defnija Herija (vēlāk Berda) un Roza Kafija pasniedza Bībeles stundas viņām visām trim. Pēc nepilna gada māte un abas viņas draudzenes kristījās. Vēl pēc pieciem gadiem tēvs aizgāja no adventistu baznīcas un arī kļuva par Jehovas liecinieku.

Bērnībā mēs ar divām māsām (mēs bijām vecākās no desmit bērniem) daudz laimīgu stundu pavadījām misionāru mājā, kur dzīvoja Defnija un Roza. Mums patika klausīties, kā viņas stāsta par sludināšanu. Šīs misionāres pašaizliedzīgi centās palīdzēt cilvēkiem iegūt ticību, un bija skaidri redzams, ka viņām šis darbs sagādā prieku. Viņu priekšzīme modināja manī vēlēšanos kļūt par misionāri.

Lai gan mani radinieki un skolasbiedri par galveno vērtību dzīvē uzskatīja veiksmīgu karjeru un pastāvēja daudz vilinošu iespēju studēt jurisprudenci, mūziku, medicīnu vai kaut ko citu, manu vecāku labais piemērs man palīdzēja neizlaist no redzesloka izvirzīto mērķi — veltīt savu dzīvi sludināšanai. Vecāki dzīvoja saskaņā ar patiesību, nopietni pētīja Bībeli un no sirds centās palīdzēt citiem uzzināt par Jehovu. * Turklāt viņi regulāri uzņēma pie mums pilnas slodzes kalpotājus. Šo brāļu un māsu prieks un gandarījums par savu dzīvi stiprināja manu apņemšanos sasniegt iecerēto.

Sasniegusi 15 gadu vecumu, es kristījos, un, kad biju pabeigusi vidusskolu, es sāku kalpot par pionieri. Pirmais cilvēks, kam es palīdzēju iepazīt Jehovu un kļūt par viņa liecinieci, bija kāda sieviete, vārdā Filomena, kas strādāja slimnīcā. Vērojot, kā viņa pakāpeniski iemīl Jehovu, es izjutu lielu prieku, un mana vēlēšanās turpināt pilnas slodzes kalpošanu kļuva vēl nopietnāka. Drīz pēc tam valsts iestādē, kur es strādāju par sekretāri, man piedāvāja labāku darbu, taču es šo piedāvājumu noraidīju un turpināju kalpot par pionieri.

Tolaik es joprojām dzīvoju kopā ar vecākiem, un pie mums pastāvīgi viesojās misionāri. Kad viņi stāstīja par sludināšanu svešās zemēs, es klausījos ar aizturētu elpu, un vēlme pašai kļūt par misionāri manī auga jo dienas, jo lielāka. Es labi sapratu, ka, visticamāk, šis sapnis nekad nepiepildīsies, — tolaik misionāri tika sūtīti no citām valstīm uz Gajānu, nevis otrādi, un tā tas notiek joprojām. Taču 1969. gadā kādu dienu es pēkšņi saņēmu uzaicinājumu ierasties Ņujorkā, lai mācītos Gileādas skolā.

Necerēts pavērsiens

Gileādas skolas 48. grupā bija iekļauti 54 kristieši no 21 valsts. To vidū septiņpadsmit  bija neprecētas māsas. Vēl tagad, pēc 37 gadiem, piecus mēnešus ilgais mācību laiks man palicis spilgtā atmiņā. Mēs ne tikai ieguvām dziļas Bībeles zināšanas, bet arī saņēmām daudz praktisku ieteikumu un padomu, kas palīdz misionāru darbā. Piemēram, mums mācīja, cik svarīgi ir pakļauties teokrātiskajai vadībai, neaizrauties ar sekošanu modes tendencēm un neatstāt savu kalpošanu, kad rodas grūtības.

Mani vecāki vienmēr sekoja tam, lai mūsu ģimene regulāri apmeklētu kristiešu sapulces. Ja kāds svētdien teica, ka jūtas apslimis un tāpēc nevar doties uz sapulci, viņam neizdevās tik strauji ”atveseļoties”, lai pirmdien ietu, piemēram, uz koncertu. Tomēr, mācoties Gileādas skolā, es pasāku pa kādai sapulcei izlaist. Kādu piektdienas vakaru es Donam un Doloresai Adamsiem, Bēteles darbiniekiem, kas mani parasti veda uz Valstības zāli, centos paskaidrot, kāpēc es tajā vakarā nevaru braukt uz sapulci: ”Ak vai, man ir uzdots tik daudz mājasdarbu! Man vienkārši nav laika teokrātiskās kalpošanas skolai un kalpošanas sapulcei!” Brītiņu apspriedis ar mani šo jautājumu, brālis Adamss noteica: ”Lai sirdsapziņa tev pasaka, kā rīkoties!” Es ņēmu vērā viņa teikto un nepalaidu garām sapulci ne tovakar, ne arī nākamajos vakaros. Visus turpmākos gadus, ja neskaita ārkārtas situācijas, es sapulcēs vienmēr esmu bijusi klāt.

Kad mācības Gileādā bija apmēram pusē, topošie misionāri sāka prātot, uz kurām valstīm viņi varētu tikt norīkoti sludināt. Es allaž biju domājusi, ka man būs jāatgriežas Gajānā, jo tur bija ļoti vajadzīga palīdzība. Iztēlojieties manu pārsteigumu, kad uzzināju, ka došos nevis uz savu zemi, bet uz Rietumāfrikas valsti Sjerraleoni! Es jutos bezgala pateicīga Jehovam, ka mans sapnis kalpot par misionāri tālu prom no mājām beidzot ir piepildījies.

Apgūstu daudz ko jaunu

Pirmo reizi ieraugot Sjerraleoni, mani apbūra tās pasakainais skaistums. Šajā Rietumāfrikas valstī ir daudz gleznainu kalnu, līču un pludmaļu, taču galvenais tās skaistums slēpjas vietējos iedzīvotājos, kuru mīlestība un laipnība pat iebraucējiem ļauj šajā zemē justies kā mājās. Tas daudziem jauniem misionāriem ir palīdzējis pārvarēt ilgas pēc dzimtenes. Vietējie iedzīvotāji labprāt citiem stāsta par savām ieražām un kultūru un palīdz apgūt Sjerraleonē runāto anglisko kreolisko valodu.

Šajā valodā ir daudz izteiksmīgu parunu un sakāmvārdu. Piemēram, paruna ”Pērtiķis strādā, paviāns ēd” nozīmē, ka ne vienmēr tas, kurš sēj, arī ievāc ražu. Cik spilgti šī paruna attēlo netaisnību, kāda valda pasaulē! (Jesajas 65:22.)

Sludināt un gatavot Kristus mācekļus Sjerraleonē bija ļoti patīkami. Reti gadījās sastapt cilvēku, kam neinteresēja sarunas par Bībeli. Gadu gaitā ar misionāru un citu ilggadēju sludinātāju palīdzību daudzi visdažādākā vecuma un visdažādākās izcelsmes cilvēki šajā valstī ir pieņēmuši patiesību.

Erla Senthila bija pirmā misionāre, ar kuru es pastāvīgi sadarbojos kalpošanā. Viņa bija ne tikai nenogurdināma un dedzīga sludinātāja, bet arī ļoti apzinīgi gādāja par kārtību misionāru mājā. Erla man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir iepazīties ar kaimiņiem, apciemot  slimos brāļus, māsas un ieinteresētos cilvēkus un, kad kāds nomirst, ierasties uz bērēm, ja tas ir iespējams. Tāpat viņa man iemācīja, ka pēc sludināšanas kādā rajonā ir labi kaut uz mirkli iegriezties pie brāļiem un māsām, kas tur dzīvo, un tikai tad doties mājās. Paklausot viņas padomiem, es ātri vien ieguvu mātes, brāļus, māsas un draugus, un jaunā vieta, kur es kalpoju Jehovam, kļuva par manām mājām. (Marka 10:29, 30.)

Pa šiem gadiem man ir izveidojusies tuva draudzība arī ar citām misionārēm, kas ir bijušas manas darba biedrenes. To vidū ir Adna Bērda, kas Sjerraleonē sludināja no 1978. līdz 1981. gadam, un Šerila Fērgusone, ar kuru kopā es kalpoju pēdējos 24 gadus.

Pilsoņu karš un turpmākie pārbaudījumi

1997. gadā, apmēram mēnesi pēc Sjerraleones filiāles jauno ēku svinīgās atklāšanas, kara dēļ mums nācās atstāt valsti, kā jau es sākumā stāstīju. Sešus gadus iepriekš Sjerraleonē bija ieradušies mūsu ticības biedri no Libērijas. Karš bija piespiedis viņus pamest savu zemi, un daudzi no viņiem bija zaudējuši visu, kas viņiem bija piederējis. Taču šiem brāļiem un māsām bija stipra ticība, un, par spīti grūtībām, viņi katru dienu devās sludināt. Bija aizkustinoši redzēt viņu mīlestību pret Jehovu un cilvēkiem.

Kad mēs paši bijām kļuvuši par bēgļiem un bijām nonākuši Gvinejā, mēs sekojām Libērijas brāļu piemēram — pilnībā paļāvāmies uz Jehovu un ierādījām Valstības interesēm galveno vietu mūsu dzīvē. Pagāja gads, un mums ļāva atgriezties Sjerraleonē, bet pēc septiņiem mēnešiem karš uzliesmoja no jauna un mums atkal bija jābēg uz Gvineju.

Drīz pēc tam mēs uzzinājām, ka mūsu misionāru māju, kas atradās Kisi, ir ieņēmusi viena no konfliktā iesaistītajām pusēm un kareivji visu mūsu iedzīvi ir vai nu izlaupījuši, vai iznīcinājuši. Taču šī ziņa mūs nesatrieca — mēs jutāmies pateicīgi Jehovam, ka esam palikuši dzīvi. Kaut arī materiālā ziņā mums tikpat kā nekā nebija, mēs tomēr iztikām.

Pēc otrās evakuācijas mēs ar Šerilu palikām Gvinejā, bet tas nozīmēja, ka mums bija  jāmācās franču valoda. Daudzi misionāri ātri vien sāka runāt franciski, īpaši neuztraukdamies par kļūdām, taču es paniski baidījos kļūdīties un tāpēc runāju franču valodā tikai absolūtas nepieciešamības gadījumā. Tas bija mokoši, un man katru dienu vajadzēja sev atgādināt, ka atrodos šajā zemē tādēļ, lai palīdzētu citiem iepazīt Jehovu.

Taču es nepadevos — es studēju mācību grāmatas, klausījos cilvēkos, kas runāja labā franču valodā, draudzē lūdzu palīdzību bērniem, kas nekautrējās mani labot, un tā pakāpeniski arvien labāk apguvu šo valodu. Drīz es saņēmu arī negaidītu palīdzību no Jehovas organizācijas. Kopš 2001. gada septembra Valstības Kalpošanā papildus padomiem, kā uzsākt sarunas ar dažādu reliģiju pārstāvjiem par mūsu brošūrām un grāmatām, regulāri tiek publicēti ieteikumi, kā piedāvāt žurnālus. Tagad es sludināšanā jūtos daudz drošāk un mierīgāk, kaut arī nespēju franču valodā izteikties tik brīvi kā savā dzimtajā valodā.

Tā kā es esmu uzaugusi lielā ģimenē, man nav bijis grūti dzīvot zem viena jumta cieši kopā ar daudziem citiem misionāriem. Reiz vienā misionāru mājā mēs bijām 17 brāļi un māsas. 37 gadu laikā, ko esmu pavadījusi misionāres kalpošanā, šādi es esmu iepazinusi vairāk nekā 100 misionāru. Ir bijis ļoti interesanti redzēt, ka visi šie atšķirīgie cilvēki darbojas viena mērķa labā. Būt Dieva darba biedriem un redzēt, kā cilvēki, kam mēs sludinām, pieņem Bībeles patiesību, ir īpašs gods. (1. Korintiešiem 3:9.)

Pa šiem gadiem es esmu palaidusi garām daudzus notikumus, kas ir bijuši svarīgi manai ģimenei, piemēram, jaunāko brāļu un māsu kāzas. Un es neesmu bijusi kopā ar savu brāļu un māsu bērniem tik bieži, kā man būtu gribējies. Kaut arī tas no manas un manu tuvinieku puses ir bijis liels upuris, viņi vienmēr pašaizliedzīgi ir mudinājuši mani turpināt misionāres kalpošanu.

To, kas man ir gājis secen ģimenes lokā, es dažādos veidos esmu atguvusi, kalpodama par misionāri. Lai gan es nolēmu palikt neprecēta, man ir daudz garīgu bērnu — ne tikai tie, kuriem esmu mācījusi Bībeli, bet arī citi, ar kuriem mani saista ciešas draudzības saites. Es esmu vērojusi, kā izaug viņu bērni, apprecas un audzina paši savus bērnus, cenšoties tajos attīstīt mīlestību pret Dievu. Un viņu vidū ir tādi, kam Kristus mācekļu gatavošana ir kļuvusi par mērķi, pēc kura viņi tiecas tikpat apņēmīgi, kā to savulaik darīju es.

[Zemsvītras piezīme]

[Kartes 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Mani norīkoja kalpot par misionāri Sjerraleonē (Rietumāfrika)

GVINEJA

SJERRALEONE

[Attēls 13. lpp.]

Manas māsas, kas, tāpat kā es, piecdesmitajos gados daudz laika pavadīja kopā ar misionārēm

[Attēls 14. lpp.]

Starp topošajiem misionāriem, kas mācījās Gileādas skolas 48. grupā

[Attēls 16. lpp.]

Sjerraleones filiāles jauno ēku svinīgā atklāšana