Ticība Bībeles pravietojumiem glābj dzīvību

JĒZUS pēdējo reizi bija ieradies Jeruzalemes templī, un, kad viņš devās no tā prom, viens no viņa mācekļiem, norādīdams uz templi, ar apbrīnu sacīja: ”Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas.” Templis patiešām bija ebreju tautas gods un lepnums. Bet Jēzus māceklim atteica: ”Vai tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts.” (Marka 13:1, 2.)

Tas izklausījās pavisam neticami. Daži tempļa akmeņi bija ļoti lieli. Turklāt tas, ko Jēzus teica par templi, lika domāt, ka tiks izpostīta Jeruzaleme un, iespējams, vairs nebūs ebreju valsts, kurā templis bija reliģiskais centrs. Tāpēc Jēzus mācekļi tūlīt pat prasīja: ”Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?” (Marka 13:3, 4.)

”Gals vēl nav klāt,” Jēzus atbildēja un brīdināja, ka vispirms risināsies kari, daudzviet notiks zemestrīces un plosīsies bads un dažādas sērgas. Pēc tam ebreju tauta pieredzēs nebijušu katastrofu, ko Jēzus nosauca par ”lielām bēdām”, bet Dievs iejauksies, lai izglābtu ”izredzētos”, tas ir, viņam uzticīgos kristiešus. (Marka 13:7; Mateja 24:7, 21, 22; Lūkas 21:10, 11.)

Sacelšanās pret Romas varu

Kad bija pagājuši divdesmit astoņi gadi, kristieši Jeruzalemē joprojām gaidīja Jēzus apsolīto galu. Romas impērijā daudzviet risinājās kari un notika zemestrīces, tās iedzīvotājus daudz kur piemeklēja bads un sērgas. (Skat. ”Pazīmes, kas piepildījās pirmajā gadsimtā”.) Jūdejā plosījās pilsoņu nemieri un izcēlās etniskās sadursmes, bet mūru ieskautajā Jeruzalemē cilvēki vēl jutās kaut cik droši un mierīgi — viņi tāpat kā agrāk ēda un dzēra, strādāja, precējās un laida pasaulē bērnus. Milzīgais templis pilsētas iedzīvotājos viesa sajūtu, ka viņu pilsētu nevar skart nekāds posts.

Ap mūsu ēras 61. gadu Jeruzalemes kristieši saņēma vēstuli no apustuļa Pāvila. Tajā Pāvils viņus uzslavēja par izturību, bet pauda arī bažas, ka daļa ebreju kristiešu vairs pietiekami  skaidri neapzinājās, cik kritiskā laikā viņi dzīvo. Pāvils aizrādīja, ka dažu ticība ir atslābusi, bet citiem trūkst kristīgā brieduma. (Ebrejiem 2:1; 5:11, 12.) Viņš skubināja: ”Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi..! [..] ”Jo vēl mazs brīdis, un tas kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, manai dvēselei nav labs prāts.”” (Ebrejiem 10:35—38.) Šis padoms nāca īstajā laikā. Bet vai kristieši saglabāja modrību, un vai viņiem pietika ticības, ka Jēzus pravietojumi piepildīsies? Vai Jeruzalemes gals patiešām bija ļoti tuvu?

Nākamo piecu gadu laikā dzīve Jeruzalemē ievērojami pasliktinājās. 66. gadā negodīgais Jūdejas prokurators Flors paņēma no tempļa mantnīcas 17 talentus, lai piedzītu nodokļa parādu. Šāda rīcība izraisīja lielu sašutumu ebrejos, un viņi sacēlās. Ebreju dumpinieki zeloti sapulcējās Jeruzalemē un nogalināja tur izvietotos romiešu kareivjus, un pēc tam drosmīgi pasludināja Jūdejas neatkarību no Romas. Jūdeja un Roma nonāca kara stāvoklī.

Turpmāko trīs mēnešu laikā Sīrijas vietvaldis Cestijs Galls, savācis 30 tūkstošu vīru lielu armiju, veica karagājienu, lai apspiestu ebreju sacelšanos. Viņa karaspēks sasniedza Jeruzalemi Lieveņu svētkos un ātri ieņēma priekšpilsētas. Mazākumā esošie zeloti patvērās aiz augšpilsētas mūriem, kur atradās templis un cietoksnis, bet romiešu kareivji drīz vien sāka rakties zem tempļa mūra. Ebrejus pārņēma panika — pagāni uzbrūk jūdaisma svētākajai vietai un to apgāna! Taču pilsētā esošie kristieši atcerējās Jēzus vārdus: ”Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, ..lai tad tie, kas ir jūdu zemē, bēg kalnos.” (Mateja 24:15, 16.) Vai viņi ticēja Jēzus pravietiskajiem vārdiem un paklausīja tiem? Kā vēlāk izrādījās, no tā, vai viņi klausīs vai ne, bija atkarīga viņu dzīvība.

Pēkšņi, bez kāda redzama iemesla Cestijs Galls lika karaspēkam atkāpties un doties piekrastes virzienā, un zeloti tūlīt pat metās vajāt romiešus. Pārsteidzoši, bet bēdu laiks pilsētā bija bijis īss. Kristieši pierādīja, ka tic Jēzus pravietiskajam brīdinājumam, nekavējoties pameta Jeruzalemi un steidzās uz Pellu — neitrālu pilsētu kalnos otrpus Jordānas. Viņu bēgšana bija notikusi īstajā brīdī, jo zeloti drīz atgriezās Jeruzalemē un spieda palikušos iedzīvotājus pievienoties dumpim. *  Tikmēr kristieši jau atradās drošībā Pellā un gaidīja turpmākos notikumus.

Pilsētā sākas anarhija

Nākamajā, 67. gadā uz Jeruzalemi virzījās jauns romiešu karaspēks. Karavadonim Vespasiānam un viņa dēlam Titam bija izdevies sapulcināt 60 tūkstošu vīru lielu armiju, un turpmāko divu gadu laikā šis varenais spēks neatlaidīgi lauzās uz priekšu, sagraudams savā ceļā jebkādu pretestību. Pašā Jeruzalemē tajā laikā notika nežēlīgas cīņas starp dažādiem ebreju grupējumiem, pilsētas graudu krājumi tika sadedzināti, mājas ap templi sagrautas un nolīdzinātas līdz ar zemi un vairāk nekā 20 tūkstoši ebreju nogalināti. Bet Vespasiāns nesteidzās uzbrukt pilsētai. Viņš teica: ”Dievs ir labāks karavadonis par mani,” — pamatodams savu vilcināšanos ar vārdiem: ”Mūsu ienaidnieki paši savām rokām nokauj cits citu.”

Tad nomira imperators Nerons, un Vespasiāns devās uz Romu, lai pats kļūtu par jauno imperatoru, bet viņš atstāja Jūdejā savu dēlu Titu, lai tas pabeigtu militāro kampaņu. 70. gadā ap Pasā svētku laiku romiešu karaspēks Tita vadībā ielenca Jeruzalemi, kurā tobrīd atradās ne vien pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, bet arī daudzi citi ebreji, kas bija ieradušies uz svētkiem. Romieši nocirta ap Jeruzalemi visus kokus, lai uzbūvētu apmēram septiņus kilometrus garu mietu žogu visapkārt pilsētai. Šādi piepildījās Jēzus vārdi: ”Tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.” (Lūkas 19:43.)

Pilsētā sākās bads. Bruņotas bandas ielauzās mājās, kuru iemītnieki bija tuvu nāvei vai arī jau bija miruši, un tās izlaupīja. Vismaz viena sieviete aiz izmisuma nogalināja un apēda savu bērnu, un tā piepildījās paredzējums: ”Tu ēdīsi pats sava klēpja augļus, savu dēlu un savu meitu miesas.. badā un trūkumā, ar ko tavi ienaidnieki tevi spaidīs.” (5. Mozus 28:53—57.)

Pēc piecu mēnešu ilga aplenkuma Jeruzaleme tika ieņemta. Pilsētu un tās diženo templi izlaupīja un nodedzināja, un pēc  tam visas ēkas akmeni pa akmenim noplēsa. (Daniēla 9:26.) Kopumā gāja bojā apmēram 1,1 miljons ebreju, bet 97 tūkstoši tika pārdoti verdzībā. * (5. Mozus 28:68.) Jūdeja palika gandrīz tukša. Tā bija nepieredzēta mēroga nacionāla katastrofa, kas kardināli izmainīja ebreju tautas politisko, reliģisko un kultūras dzīvi. *

Bet kristieši Pellā no visas sirds pateicās Dievam par glābšanu. Viņu ticība Bībeles pravietojumiem bija glābusi viņu dzīvību.

Pārdomājot šos pagātnes notikumus, mums būtu jāuzdod sev jautājums: ”Vai man ir tāda ticība, kas nepieciešama, lai izglābtos lielajās bēdās, kas pavisam drīz piemeklēs šo pasauli? Vai es esmu to vidū, ”kas tic un iemanto dzīvību”?” (Ebrejiem 10:39; Atklāsmes 7:14.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Tabula 9. lpp.]

Pazīmes, kas piepildījās pirmajā gadsimtā

KARI

Gallijā (39., 40. g.)

Ziemeļāfrikā (41. g.)

Britānijā (43., 60. g.)

Armēnijā (58.—62. g.)

Pilsoņu nemieri un etniskās sadursmes Jūdejā (50.—66. g.)

ZEMESTRĪCES

Romā (54. g.)

Pompejās (62. g.)

Mazāzijā (53., 62. g.)

Krētā (62. g.)

BADS

Romā, Grieķijā, Ēģiptē (ap 42. g.)

Jūdejā (ap 46. g.)

SĒRGAS

Babilonijā (40. g.)

Romā (60., 65. g.)

VILTUS PRAVIEŠI

Jūdejā (ap 56. g.)

[Karte/Attēls 10. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Romiešu militārā kampaņa Palestīnā 67.—70. gadā

Ptolemaīda

Galilejas jūra

Pella

PEREJA

SAMARIJA

Jeruzaleme

Sāls jūra

JŪDEJA

Cēzareja

[Norāde par autortiesībām]

Karte: Based on maps copyrighted by Pictorial Archive (Near Eastern History) Est. and Survey of Israel

[Attēls 11. lpp.]

”Mūsu ienaidnieki paši savām rokām nokauj cits citu.” (Vespasiāns)

[Attēli 11. lpp.]

Mūsu ēras 70. gadā romiešu karaspēks nopostīja Jeruzalemi

[Norādes par attēlu autortiesībām 11. lpp.]

Cilnis: Soprintendenza Archeologica di Roma; Vespasiāns: Bildarchiv Preussischer Kulturbesitz/Art Resource, NY