Druva, kas ir ”balta pļaujai”

Dienvidamerikas pašos ziemeļos atrodas Gvahiras pussala, kurā iestiepjas Kolumbijas ziemeļdaļa un Venecuēlas ziemeļrietumu gals. Šajā pustuksnesī gaisa temperatūra mēdz uzkāpt līdz pat 40 grādiem. Lai gan kveldējošās saules un reto lietu dēļ apstākļus Gvahiras pussalā ir grūti nosaukt par labvēlīgiem, vietējie iedzīvotāji aktīvi nodarbojas ar lauksaimniecību. Okeāna brīzes un ziemeļaustrumu pasāti atnes pussalai mazliet spirgtuma un ļauj viesiem priecāties par turienes valdzinošajām ainavām un gleznainajām pludmalēm.

ESIET SVEICINĀTI vaju indiāņu zemē! Vaju kopējais skaits ir aptuveni 305 tūkstoši, no kuriem apmēram 135 tūkstoši dzīvo Kolumbijā. Šī indiāņu cilts Gvahiras pussalā ir dzīvojusi vēl ilgi pirms spāņu kolonizatoru ierašanās.

Kā jau bija minēts, vaji gādā sev iztiku, galvenokārt kopjot zemi un audzējot lopus. Viņi arī nodarbojas ar zvejniecību un tirdzniecību. Vaju sievietes ir meistarīgas audējas, un viņu košos darinājumus labprāt iegādājas tūristi.

Vaji ir sirsnīgi un viesmīlīgi ļaudis, taču arī viņus ietekmē ”grūtie laiki”, kādi ir iestājušies visā pasaulē. (2. Timotejam 3:1.) Viena no lielākajām vaju nelaimēm ir nabadzība, kas savukārt izraisa tādas problēmas kā analfabētisms, nepilnvērtīgs uzturs, no kura lielākoties cieš bērni, nepietiekama medicīniskā aprūpe un dažviet arī noziedzība.

Jau gadu desmitiem baznīcas ir sūtījušas uz Gvahiras pussalu misionārus, tāpēc lielākā daļa internātskolu un mācību iestāžu, kurās sagatavo pedagogus, atrodas baznīcas pārraudzībā. Daudzi vaji ir pārņēmuši tradīcijas, kas tiek uzskatītas par kristīgām, piemēram, tēlu pielūgsmi un zīdaiņu kristīšanu, taču viņi arī nav atteikušies no ticējumiem un rituāliem, kas sakņojas viņu mitoloģijā un māņticīgajos priekšstatos.

Kopumā var teikt, ka vaji ir dievbijīgi cilvēki un labprāt uzklausa Bībeles patiesību, ko māca Jehovas liecinieki. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Gvahiras pussalā bija tikai septiņi vaji, kas bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, un trīs no tiem dzīvoja departamenta galvaspilsētā Rioačā. Viņus atbalstīja 20 brāļi un māsas, kas labo vēsti par Valstību sludināja spāņu valodā.

Bībeles vēsts dzimtajā valodā

Lielākā daļa Rioačā dzīvojošo vaju runā vajunaiki valodā, un viņu spāņu valodas zināšanas ir visai ierobežotas. Sākumā Valstības sludināšana šajā pilsētā īsti nesekmējās — šķita, ka vietējie iedzīvotāji nevēlas iesaistīties sarunās ar arijunas, kā viņi dēvē cittautiešus. Kad Jehovas liecinieki viņus apmeklēja un uzsāka sarunu par kādu Bībeles tēmu, vaji parasti atbildēja nevis spāņu, bet savā dzimtajā valodā, un Jehovas lieciniekiem nekas cits neatlika kā doties tālāk.

Bet tad 1994. gada beigās Jehovas liecinieku Kolumbijas filiāle vairākus brāļus un māsas iecēla Rioačas draudzē par speciālajiem pionieriem  (jeb pilnas slodzes Bībeles skolotājiem), un pionieri palūdza kādam vietējam Jehovas lieciniekam iemācīt viņiem vajunaiki valodu. Kad Bībeles skolotāji bija iemācījušies tik daudz, ka spēja nedaudzos vārdos uzrunāt vietējos iedzīvotājus to dzimtajā valodā, viņi uzreiz pamanīja, cik atšķirīga bija cilvēku reakcija. Lai gan viņi spēja pateikt pavisam nedaudz un runāja ar kļūdām, vaji, izdzirdot savu dzimto valodu, bija patīkami pārsteigti, labprāt viņus uzklausīja un dažkārt pat bija gatavi turpināt sarunu spāņu valodā!

Druva ”balta pļaujai”

Apustulis Pāvils Kristus mācekļu gatavošanu salīdzināja ar darbu, kādu veic zemnieks. Vajiem, kas paši nodarbojas ar zemkopību, šis salīdzinājums ir labi saprotams. (1. Korintiešiem 3:5—9.) Pārnestā nozīmē visa Gvahiras pussala ir kā druva, kas ir ”balta pļaujai”. (Jāņa 4:35.)

Nīlam, vaju indiānim, kas dzīvoja Manaurē, bija kāds iedzimts defekts. Četrpadsmitgadīgais zēns vainoja tajā Dievu un bija tik nomākts, ka pat mēģināja izdarīt pašnāvību. Bet tad kāds Jehovas liecinieks, kam darba darīšanās bija jābraukā pa dažādām pilsētām, izmantoja izdevību sludināt Manaurē pa mājām un, sastapis Nīlu, pastāstīja viņam par Dieva Valstību. Nīlu tas ieinteresēja, un viņš piekrita mācīties Bībeli. Uzzinājis, ka Jehovas galvenā īpašība ir mīlestība, zēns saprata, ka Jehova nav vainojams viņa ciešanās. Viņu ļoti iepriecināja Dieva solījums izveidot uz zemes paradīzi, kur neviens vairs neslimos. (Jesajas 33:24; Mateja 6:9, 10.)

Tajā laikā starp viņa dzimtu un kādu citu dzimtu bija uzliesmojis naids, un, lai sevi aizsargātu, Nīla tuvinieki veica dažādus rituālus. Nīls atceras: ”Sākumā es baidījos viņiem stāstīt par savu ticību, un jo sevišķi man bija bail runāt ar dzimtas vecākajiem, kurus visi ļoti cienīja.” Kad Nīla vecāki uzzināja, ka dēlam nav pieņemamas mācības, kas nebalstās uz Bībeli, un ka viņš nav ar mieru ievērot spiritiskas tradīcijas, viņi bija ļoti dusmīgi. Tad Nīls pārcēlās uz Rioaču, sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces un pēc kāda laika kristījās. 1993. gadā viņu iecēla par kalpošanas palīgu, un trīs gadus vēlāk jaunais vīrietis kļuva par pionieri. 1997. gadā viņam uzticēja draudzes vecākā pienākumus, bet 2000. gadā īstenojās viņa vēlēšanās kalpot Dievam vēl lielākā mērā un viņš kļuva par speciālo pionieri.

Arī vaju indiānietei, vārdā Teresa, Jehovas liecinieki piedāvāja Bībeles nodarbības, un viņa pieņēma šo piedāvājumu. Danjels, ar kuru Teresa dzīvoja kopā, viņu visādi izsmēja un gan pret Teresu pašu, gan pret viņu trim bērniem mēdza pacelt roku. Kaut arī pēc kāda laika Danjels piekrita kopā ar Teresu mācīties Bībeli, viņš ar draugiem bieži nodevās uzdzīvei, kas dažkārt ilga četras piecas dienas, un atstāja ģimeni bez iztikas līdzekļiem. Taču Teresa nepārstāja iedziļināties Bībelē un apmeklēt kristiešu sapulces. Tas Danjelam palīdzēja saprast, cik svarīga viņai ir iespēja mācīties Bībeli. Tad notika nelaime — viens  no viņu bērniem iekrita katlā ar verdošu ūdeni, guva smagus apdegumus un nomira. Teresai klājās ļoti grūti ne tikai tāpēc, ka viņai sāpēja sirds par dēla zaudējumu, bet arī tāpēc, ka draugi un kaimiņi centās viņu piespiest ievērot bēru paražas, kas ir pretrunā ar Bībeli.

Šajā grūtajā laikā Teresa un Danjels saņēma palīdzību un mierinājumu no tuvējo Jehovas liecinieku draudžu locekļiem. Brāļi un māsas no vajunaiki valodas draudzes turpināja viņus apciemot arī pēc dēla bērēm. Redzēdams, kāda mīlestība valda kristiešu starpā, Danjels juta pamudinājumu nopietni iedziļināties Bībelē un mainīt savu dzīvi. Viņš pārstāja dzert un darīt pāri Teresai. Viņi apprecējās, un Danjels sāka kārtīgi strādāt, lai gādātu par ģimeni. Abu dzīvesbiedru Bībeles zināšanas un mīlestība pret Dievu auga, un 2003. gadā viņi kristījās. Patlaban viņi jau vairākiem cilvēkiem pasniedz Bībeles stundas. Teresas radiniekiem viņas uzticība Bībeles principiem un nelokāmā nostāja ir likusi mainīt attieksmi pret Jehovas lieciniekiem, un tagad viņi labprāt tos uzklausa. Danjela māsasdēls ir kļuvis par nekristītu sludinātāju, un viņa māsasmeita un brāļameita mācās Bībeli un apmeklē kristiešu sapulces. Vēlēšanos iepazīt Bībeli ir izteikusi arī Danjela māsa, kas, tāpat kā Teresa un Danjels, traģiskā negadījumā ir zaudējusi dēlu. Interesi par Bībeles patiesību ir izrādījuši arī citi viņas ģimenes locekļi.

Bībeli skaidrojošas publikācijas vajunaiki valodā

1998. gadā vajunaiki valodā tika izdota brošūra Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi! *. Šī publikācija tika plaši izmantota, lai sludinātu vaju indiāņiem, un ar tās palīdzību daudziem no viņiem pavērās iespēja apgūt Bībeles pamatmācības. 2003. gadā tika organizēti kursi, kuros vairāki brāļi apguva Jehovas liecinieku publikāciju tulkošanu vajunaiki valodā. Tā kā tagad Rioačā darbojas tulkotāju grupa, ir nākušas klajā vairākas brošūras, kas vajunaiki valodā runājošajiem cilvēkiem palīdz vēl labāk saprast Bībeli.

Kopš 2001. gada apgabala kongresos vairākas programmas daļas tiek tulkotas vajunaiki valodā. Klausoties runas dzimtajā valodā, Bībeles skolnieki gūst lielu garīgu stiprinājumu. Viņi ar nepacietību gaida laiku, kad vajunaiki valodā varēs skatīties arī uzvedumus par dažādām Bībeles tēmām.

Sludināšana nes labus augļus

Uribijā, kas atrodas aptuveni 100 kilometru no Rioačas, ir vaju draudze, kurā ir 16 sludinātāji. Viņi īpaši cenšas sludināt indiāņiem, kas dzīvo lauku rajonos. Kāds draudzes vecākais stāsta: ”Reiz mēs devāmies uz ciemu, ko veido kāds desmits māju ar slīpiem jumtiem un nelieliem logiem. Pie katras mājas slejas nojume, kuras jumts ir austs no yotojolo — kaktusa koksnainās serdes. Zem tās ģimenes locekļi un viesi rod patvērumu no tveicīgās saules. Mums par lielu prieku, daudziem ciema iedzīvotājiem bija dzīva interese par Bībeli, tāpēc mēs apsolījām atgriezties un uzsākt ar viņiem Bībeles nodarbības. Ieradušies ciemā nākamajā reizē, mēs atklājām, ka daudzi ciema iedzīvotāji ir analfabēti. Tad viņi mums pastāstīja par kādu skolu, kas bija slēgta līdzekļu trūkuma dēļ, un mēs saņēmām atļauju izmantot vienu no skolas telpām, lai mācītu ciema iedzīvotājiem lasīt un rakstīt un vadītu viņiem Bībeles stundas. Seši vaji jau ir apguvuši lasītprasmi un patlaban cītīgi mācās Bībeli. Mūs aizkustina ciema iedzīvotāju pateicība un gatavība mācīties, un mēs plānojam tur organizēt arī kristiešu sapulces.”

Vietējie Jehovas liecinieki ir ļoti pateicīgi brāļiem un māsām, kas ir iemācījušies vajunaiki valodu un sludina tajā. Patlaban Gvahiras pussalā ir astoņas draudzes un divas grupas, kurās sapulces notiek vajunaiki valodā.

Nav šaubu, ka Jehova ir svētījis savu kalpu pūles, taču darbs vēl nav galā. Vaju indiāņu vidū joprojām ir daudz cilvēku, kas vēlas saprast Dieva Rakstus un kļūt par Kristus mācekļiem. Mēs varam pievienoties Jēzus vārdiem un lūgt, lai Jehova sūta vēl vairāk strādnieku šajā druvā, kas ir ”balta pļaujai”. (Mateja 9:37, 38.)

[Zemsvītras piezīme]

[Kartes 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

VENECUĒLA

KOLUMBIJA

GVAHIRA

Manaure

Rioača

Uribija

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Vaju indiāņu ciems: Victor Englebert