Jefta — cilvēks, kas turēja savu solījumu

KAROTĀJS ar uzvaru atgriežas mājās, atbrīvojis savu tautu no apspiedējiem. Viņa meita steidz tēvam pretī, līksmi dejodama un spēlēdama tamburīnu. Ieraudzījis meitu, tēvs nevis priecājas, bet gan izmisumā saplēš savas drēbes. Kāpēc viņš tā dara? Vai gan viņš nepriecājas, ka ir atgriezies mājās sveiks un vesels? Kādu kauju viņš ir uzvarējis?

Šis vīrs ir Jefta, viens no senās Izraēlas soģiem. Bet, lai atbildētu uz iepriekš minētajiem jautājumiem un uzzinātu, ko mēs varam mācīties no stāstījuma par Jeftu, būtu vairāk jāuzzina par notikumiem, kas risinājās pirms tikko aprakstītās satikšanās.

Izraēla piedzīvo smagus laikus

Jefta dzīvo kritiskā laikā. Viņa tautieši ir pārstājuši pielūgt Dievu Jehovu un kalpo sidoniešu, moābiešu, amoniešu un filistiešu dieviem. Tāpēc Jehova ir atstājis savu tautu un pieļāvis, ka izraēliešus jau 18 gadus apspiež amonieši un filistieši. Visgrūtāk klājas Gileādas iedzīvotājiem, kas mīt Jordānas upes austrumu krastā. * Galu galā izraēlieši aptver, cik nepareizi viņi ir rīkojušies. Viņi nožēlo savus grēkus, meklē Jehovas palīdzību, atkal sāk viņam kalpot un ”izmet no sava vidus svešo tautu dievus”. (Soģu 10:6—16.)

Amonieši izveido nometni Gileādā, un izraēlieši pulcējas, lai dotos tiem pretim. Taču izraēliešiem nav karavadoņa. (Soģu 10:17, 18.) Tajā laikā Jeftam netrūkst pašam savu raižu. Alkatīgie pusbrāļi bija viņu padzinuši, gribēdami atņemt viņam mantojumu. Tā nu Jefta bija devies uz Tobas zemi, apvidu, kas atrodas uz austrumiem no Gileādas un robežojas ar izraēliešu ienaidnieku teritoriju. Pie Jeftas bija sapulcējušies ”vaļas vīri” (LB-1825), kas, iespējams, bija zaudējuši darbu apspiedēju dēļ vai arī bija sacēlušies, nevēlēdamies tiem kalpot. Šie vīri ”gāja kopā ar viņu sirot”, uzbrukdami naidīgi noskaņotajām kaimiņtautām. Bībelē Jefta ir nosaukts par ”stipru karavīru”, droši vien tāpēc, ka viņš bija izveicīgs un drosmīgs cīnītājs. (Soģu 11:1—3.) Bet kas vadīs izraēliešus cīņā pret amoniešiem?

”Nāc un topi tu mums par vadoni”

Gileādas vecaji Jeftu skubina: ”Nāc un topi tu mums par vadoni!” Ja viņi gaida, ka Jefta, ilgi nedomājot, izmantos iespēju atgriezties dzimtajā pusē, viņi maldās. ”Vai jūs mani  neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama?” Jefta viņiem jautā. ”Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?” Cik netaisnīgi viņi ir rīkojušies, vispirms padzīdami Jeftu, bet pēc tam lūgdami viņam palīdzību! (Soģu 11:4—7.)

Tikai tad, ja tiktu ievērots kāds nosacījums, Jefta uzņemtos vadīt gileādiešus. Ja Jehova palīdzēs viņam uzveikt amoniešus, viņš vēlas tikt iecelts par vadoni. Uzvara cīņā liecinātu par Dieva atbalstu, un Jefta vēlas būt drošs, ka izraēlieši nepārstās pakļauties Dieva vadībai, tiklīdz grūtības būs garām. (Soģu 11:8—11.)

Sarunas ar amoniešiem

Jefta mēģina nokārtot jautājumu mierīgā ceļā. Viņš sūta pie amoniešu ķēniņa sūtņus, lai noskaidrotu amoniešu iebrukuma iemeslu. Viņš saņem atbildi, kurā izskan apsūdzība: izraēlieši, nākdami no Ēģiptes, esot piesavinājušies amoniešu teritoriju, un tagad tā ir jāatdod. (Soģu 11:12, 13.)

Labi zinādams izraēliešu vēsturi, Jefta prasmīgi atspēko amoniešu apgalvojumus. Viņš tiem norāda, ka izraēlieši, nākdami no Ēģiptes, nav apdraudējuši ne amoniešus, ne moābiešus, ne ēdomiešus un teritorija, kuras dēļ tagad ir izcēlies konflikts, tajā laikā amoniešiem nemaz nav piederējusi. Tā piederēja amoriešiem, bet Dievs viņu ķēniņu Sihonu bija nodevis izraēliešu rokās. Turklāt izraēlieši minētajā teritorijā dzīvoja jau kādus 300 gadus. Kāpēc amonieši pieprasa šo zemi tikai tagad? (Soģu 11:14—22, 26.)

Jefta arī pievērš uzmanību jautājumam, kas ir saistīts ar galveno iemeslu izraēliešu grūtajam stāvoklim. Kas ir patiesais Dievs? Vai tas ir Jehova vai arī tās zemes dievs, kuru izraēlieši ir iekarojuši? Ja Kamošam vispār ir kāds spēks, vai gan viņš to neliktu lietā, lai palīdzētu savai tautai? Tā ir cīņa starp patieso pielūgsmi un viltus reliģiju, ko piekopj amonieši. Tāpēc Jefta loģiski secina: ”Lai tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!” (Soģu 11:23—27.)

Amoniešu ķēniņš neuzklausa Jeftas skaidro vēsti. Tad ”tā Kunga gars nāk pār Jeftu, un viņš apstaigā Gileādu un Manasi”, acīmredzot pulcēdams vīrus, kas spētu doties cīņā pret amoniešiem. (Soģu 11:28, 29.)

Jeftas solījums

Dedzīgi vēlēdamies saņemt Dieva vadību, Jefta Dievam apsola: ”Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā, tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri!” Atbildot uz Jeftas lūgumu, Dievs viņam dod iespēju ”varen lielā kaujā” iekarot 20 amoniešu pilsētas un tā pakļaut izraēliešu ienaidniekus. (Soģu 11:30—33.)

Kad Jefta atgriežas no cīņas, pirmais, kas iznāk viņam pretī, ir viņa mīļotā meita, viņa vienīgais bērns! ”Tiklīdz viņš to ieraudzīja,” sacīts Bībelē, ”viņš saplēsa savas drēbes un sauca: ”Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!”” (Soģu 11:34, 35.)

Vai Jefta tiešām grasās upurēt savu meitu, atņemot tai dzīvību? Nē, viņam tas nenāk ne prātā. Jehova ienīst cilvēku upurēšanu, vienu no nežēlīgajiem kanaāniešu paradumiem. (3. Mozus 18:21; 5. Mozus 12:31.) Brīdī, kad Jefta deva savu solījumu, pār viņu bija nācis Dieva gars, un Dievs arī svētīja Jeftas centienus. Bībelē ir atzinīgi runāts par Jeftas ticību un to, ko viņš bija darījis, sekmēdams Jehovas nodoma piepildīšanos. (1. Samuēla 12:11; Ebrejiem 11:32—34.) Tāpēc ir skaidrs, ka par burtisku cilvēka upurēšanu — par viņa nogalināšanu — te nevar būt ne runas. Bet ko Jefta domāja, solīdams upurēt kādu mājinieku Jehovam?

 Jefta acīmredzot gribēja novēlēt cilvēku, kas viņu pirmais satiks, īpašai kalpošanai Dievam, un Mozus bauslībā bija paredzēta šāda iespēja. Piemēram, svētnīcā kalpoja sievietes, kuru pienākums, iespējams, bija sanest ūdeni. (2. Mozus 38:8; 1. Samuēla 2:22.) Par šādu kalpošanu nav daudz zināms, arī tas ne, vai tā parasti ilga visu mūžu. Cik var spriest, Jefta, dodams solījumu Jehovam, gribēja novēlēt kādu no saviem mājiniekiem pastāvīgai kalpošanai Jehovas svētnīcā.

Jeftas meita piekrita tēva solījumam, un tāpat vēlāk rīkojās arī mazais Samuēls, kas paklausīja saviem dievbijīgajiem vecākiem, kuri bija devuši solījumu Jehovam. (1. Samuēla 1:11.) Būdama uzticīga Jehovas kalpotāja, Jeftas meita bija tikpat pārliecināta kā pats Jefta, ka dotais solījums jāpilda. Tas bija liels upuris no viņas puses, jo šis solījums nozīmēja, ka viņa nekad neapprecēsies, bet visi izraēlieši vēlējās laist pasaulē bērnus, lai tiktu saglabāts ģimenes vārds un īpašums. Tāpēc viņa apraudāja savu jaunavību. Savukārt Jeftam solījuma pildīšana nozīmēja to, ka viņam būs jāšķiras no sava vienīgā bērna. (Soģu 11:36—39.)

Šīs Dievam uzticīgās jaunietes dzīve netika izniekota. Viņa visu savu laiku veltīja kalpošanai Jehovas namā, un tas bija lielisks, gandarījuma pilns un slavējams veids, kā viņa varēja godāt Dievu. Tāpēc ”gadu no gada Israēla meitas devās, lai apraudātu dziesmās [”slavētu”, NW] gileādieša Jeftas meitu”. (Soģu 11:40.) Un arī pats Jefta droši vien priecājās par to, ka viņa meita var kalpot šādā īpašā veidā.

Daudzi Dieva kalpotāji mūsdienās izlemj kalpot pilnu slodzi un kļūst par pionieriem, misionāriem, ceļojošajiem pārraugiem vai Bēteles darbiniekiem. Var gadīties, ka tāpēc viņi neredz savus ģimenes locekļus tik bieži, kā gribētos. Taču pilnas slodzes kalpotāji gūst prieku svētajā kalpošanā, un par viņiem var priecāties arī viņu ģimenes locekļi. (Psalms 110:3; Ebrejiem 13:15, 16.)

Sacelšanās pret Dievu

Pārdomājot notikumus, kas risinās laikā, kad dzīvo Jefta, ir redzams, ka daudzi izraēlieši nepieņem Jehovas vadību. Kaut arī ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs svētī Jeftu, ēfraimieši sāk ar viņu strīdēties. Viņi grib zināt, kāpēc Jefta nav viņus aicinājis cīnīties ar amoniešiem, un ir pat gatavi nodedzināt Jeftas namu kopā ar viņu pašu. (Soģu 12:1.)

Jefta ēfraimiešiem atbild, ka aicināja viņus, bet viņi neatsaucās uz aicinājumu. Galu galā kauju ir izcīnījis Dievs. Vai viņi tagad ir neapmierināti, ka gileādieši, izraudzīdamies par karavadoni Jeftu, nav apspriedušies ar viņiem? Patiesībā ēfraimiešu neapmierinātība liecina, ka viņi ir sacēlušies pret Jehovu, tāpēc nav citas izejas kā cīnīties ar viņiem. Seko kauja, kurā ēfraimieši tiek sakauti. Daudzi metas bēgt, bet viņus ir viegli pazīt, jo ēfraimieši nespēj pareizi izrunāt vārdu ”šibolet”, kas tiek uzdots visiem, kuri grib tikt pāri upei. Kopumā dzīvību zaudē 42 tūkstoši ēfraimiešu. (Soģu 12:2—6.)

Tie patiešām izraēliešiem ir grūti laiki! Kaujas, kuras agrāk bija izcīnījuši soģi Otniēls, Ehuds, Baraks un Gideons, atnesa mieru. Šajā reizē Bībelē par mieru nekas nav teikts. Stāstījums par Jeftu izskan ar vārdiem: ”Jefta bija soģis Israēlā sešus gadus; tad [viņš] nomira, un viņu apraka viņa dzimts pilsētā Gileādā.” (Soģu 3:11, 30; 5:31; 8:28; 12:7.)

Ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem? Kaut arī Jeftas dzīve bija trauksmainu notikumu pilna, viņš bija uzticīgs Dievam. Šis varonīgais vīrs pieminēja Jehovu, kad runāja ar citiem — gan ar Gileādas vecajiem, gan amoniešiem, gan ar savu meitu, gan ar ēfraimiešiem — un, protams, arī tad, kad deva Jehovam savu īpašo solījumu. (Soģu 11:9, 23, 27, 30, 31, 35; 12:3.) Dievs atalgoja Jeftu par viņa uzticību, izmantodams gan viņu pašu, gan viņa meitu tīrās pielūgsmes veicināšanā. Laikā, kad citi atmeta Dieva likumus, Jefta tos cieši ievēroja. Vai arī mēs vienmēr paklausām Jehovam, tāpat kā to darīja Jefta?

[Zemsvītras piezīme]