Apgraizīšana — vīrišķības pazīme?

DAUDZĀS vietās pasaulē mazi zēni tiek apgraizīti medicīnisku apsvērumu dēļ. Citās zemēs šāda paraduma nav, un vīrieši tur visu mūžu paliek neapgraizīti. Bet daudziem, piemēram, ebrejiem un musulmaņiem apgraizīšana ir kaut kas vairāk nekā veselības aizsardzības pasākums — tai ir reliģiska nozīme.

Dažās tautās apgraizīšanas rituāls tiek veikts tikai tad, kad zēns pāriet vīrieša kārtā. Parasti viņu nosūta uz īpašu skolu, kur viņš tiek apgraizīts un uz vairākām nedēļām nošķirts no sabiedrības, kamēr atlabst pēc operācijas. Šajā laikā zēnam jāpilda noteikti rituāli un viņam tiek mācīts, ko nozīmē būt vīrietim. Vai šāda apgraizīšana ir nepieciešama, lai jaunieti varētu uzskatīt par vīrieti? Noskaidrosim, kas Bībelē teikts par Dieva viedokli šajā jautājumā. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Dieva viedoklis par apgraizīšanu

Senatnē dažas tautas, piemēram, ēģiptieši, praktizēja dzimumlocekļa priekšādas apgraizīšanu, taču Ābrahāms nepiederēja pie šādas tautas. Lielāko daļu savas dzīves viņš bija neapgraizīts. Bet tas nenozīmēja, ka viņam trūka vīrišķības, — reiz viņš ar samērā nelielu pulku vajāja un sakāva četru ķēniņu karaspēku, lai atbrīvotu savu gūstā saņemto brāļadēlu Latu. (1. Mozus 14:8—16.) Aptuveni 14 gadus vēlāk Dievs pavēlēja Ābrahāmam apgraizīties un apgraizīt visus vīriešus, kas piederēja pie viņa saimes. Kāpēc Dievs deva šādu norādījumu?

Tā, protams, nebija zīme, ka Ābrahāms no jaunekļa ir kļuvis par vīru — kā nekā viņam jau bija 99 gadi! (1. Mozus 17:1, 26, 27.) Dievs minēja savas pavēles iemeslu, sacīdams: ”Apgraizītai jātop jūsu miesas priekšādai, un tā lai ir derības zīme starp mani un starp jums.” (1. Mozus 17:11.) Šī derība sevī ietvēra Dieva solījumu, ka ar Ābrahāma starpniecību tiks svētītas ”visas zemes ciltis”. (1. Mozus 12:2, 3.) Tātad Dieva acīs apgraizīšanai, kas tika veikta senatnē, nebija nekāda sakara ar vīrišķību — tās mērķis bija apliecināt, ka cilvēks pieder pie Ābrahāma mazdēla Israēla pēcnācējiem, kam bija ”uzticēti Dieva apsolījumi”. (Romiešiem 3:1, 2.)

Laika gaitā izrādījās, ka izraēliešu tauta nav šādas uzticības cienīga, jo tā nepieņēma patieso Ābrahāma ”dzimumu” — Jēzu Kristu. Tāpēc Dievs atmeta izraēliešus, un tam, ka tie bija apgraizīti, no Dieva viedokļa vairs nebija nekādas nozīmes. Tomēr daļa kristiešu mūsu ēras pirmajā gadsimtā aizstāvēja uzskatu, ka apgraizīšana joprojām ir Dieva prasība. (Apustuļu darbi 11:2, 3, LB-65r; 15:5, LB-65r.) Ņemot to vērā, apustulis Pāvils uzdeva Titam dažās draudzēs ”nokārtot to, kas vēl atlika”, proti, izlabot vairākus trūkumus. Piemēram, Pāvils Titam rakstīja: ”Daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairāk no apgraizītajiem, tiem jāaizbāž mute; viņi izposta  veselas ģimenes, negodīgas peļņas dēļ mācīdami to, kas neklājas.” (Titam 1:5, 10, 11, LB-65r.)

Pāvila padoms joprojām ir spēkā. Ja kristietis mudinātu citus apgraizīt savus bērnus, viņa rīcība būtu pretrunā ar Bībeli. Kristieši sargās ”jaukties svešās lietās” un ļauj vecākiem pašiem pieņemt lēmumus. (1. Pētera 4:15.) Turklāt par apgraizīšanu, kas tika veikta pēc Mozus bauslības, Pāvils rakstīja: ”Ja kāds aicināts, būdams apgraizīts, lai to neslēpj. Ja kāds aicināts kā neapgraizīts, lai netiek apgraizīts. Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana. Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts.” (1. Korintiešiem 7:18—20, LB-65r.)

”Apgraizīšanas skolas”

Bet kā rīkoties vecākiem, kas izlemj, ka viņu dēlam jātiek apgraizītam? Vai būtu saskaņā ar Bībeli sūtīt viņu tā saucamajās ”apgraizīšanas skolās”, par kurām jau tika runāts iepriekš? Šādu skolu apmeklēšana sevī ietver daudz vairāk nekā tikai apgraizīšanas operāciju. Ja kristīgi vecāki sūtītu savu dēlu šādā skolā, zēnam vairākas nedēļas būtu jādzīvo plecu pie pleca ar citiem skolniekiem un skolotājiem, kas nav Jehovas kalpi. Daudz kas no tā, ko māca šajās skolās, neatbilst Bībeles augstajiem morāles principiem. Bībelē ir lasāms brīdinājums: ”Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Korintiešiem 15:33.)

Pēdējā laikā ir nākuši gaismā fakti, kas liecina, ka apgraizīšanas skolu apmeklēšana var būt bīstama veselībai un pat dzīvībai. 2003. gadā kādā medicīnas žurnālā, kas iznāk Āfrikā, bija rakstīts: ”Šogad atkal ir bijuši šausminoši gadījumi, kas saistīti ar apgraizīšanu, un pasaules ziņu aģentūras ir izplatījušas informāciju par zēniem, kas ir miruši vai tikuši sakropļoti. [..] Īsumā var teikt, ka daudzas no tā saucamajām ”apgraizīšanas skolām” ir viena vienīga krāpšana un tur notiekošais apdraud zēnu dzīvību.” (South African Medical Journal.)

Risks veselībai nav vienīgās briesmas — vēl bīstamāka ir situācija garīgā ziņā. Daudz kas no tā, kas tiek mācīts un darīts apgraizīšanas skolās, ir cieši saistīts ar spiritismu un senču pielūgsmi. Piemēram, daudzi neatzīst, ka traģiskos gadījumus ir izraisījusi ķirurgu nolaidība un antisanitārie apstākļi, bet skaidro tos ar burvestībām un mirušo dusmām. Par iesaistīšanos viltus reliģijā Bībelē ir teikts: ”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? [..] Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad es jūs pieņemšu.” (2. Korintiešiem 6:14—17.) Ņemot vērā šo padomu, kristīgi vecāki rīkotos ārkārtīgi nesaprātīgi, ja sūtītu savu dēlu apgraizīšanas skolā.

Kas kristieti padara vīrišķīgu?

Tam, vai kristietis ir vai nav apgraizīts, nav nekāda sakara ar viņa vīrišķību. Patiesajiem kristiešiem galvenais ir būt patīkamiem Dieva acīs, nevis lepoties ar to, kas ”noticis pie.. miesas”. (Galatiešiem 6:12, 13.)

Lai patiktu Dievam, kristietim ”jāapgraiza sava sirds”. (5. Mozus 10:16; 30:6; Mateja 5:8.) Tas nav izdarāms ar skalpeli — ir jāatbrīvojas no nepareizām vēlmēm un lepnuma, kā arī no uzskata, ka miesas apgraizīšana cilvēku dara pārāku par citiem. Izturot pārbaudījumus un ”stāvot ticībā”, kristietis var apliecināt savu vīrišķību neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav apgraizīts. (1. Korintiešiem 16:13; Jēkaba 1:12.)