Dzīvesstāsts

Mēs apņēmāmies izpildīt savu kalpošanu līdz galam

Pastāstījusi Līna Deivisone

”Man acīs viss satumst. Es neko neredzu,” izdvesa mūsu lidmašīnas pilots. Pēc mirkļa viņš palaida vaļā mūsu nelielās lidmašīnas vadības sviru un bez samaņas atkrita savā krēslā. Mans vīrs, kas nemācēja vadīt lidmašīnu, visiem spēkiem centās dabūt pilotu pie samaņas. Mēs lidojām pāri Papua-Jaungvinejai. Bet, pirms es turpinu stāstu par to, kā mēs par mata tiesu paglābāmies no bojāejas, es gribētu pastāstīt, kā mēs nonācām šajā lidmašīnā.

ES PIEDZIMU Austrālijā 1929. gadā un uzaugu Sidnejā. Mans tēvs, Bils Maskats, bija noskaņots komunistiski, taču, lai cik tas būtu dīvaini, viņš ticēja Dievam. 1938. gadā viņš pat piekrita parakstīt petīciju, kurā bija izteikts lūgums atļaut Džozefam Raterfordam no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes teikt runu Sidnejas mērijā.

”Viņam noteikti ir kas svarīgs sakāms,” tēvs mums toreiz teica. Astoņus gadus vēlāk mums pavērās iespēja uzzināt vairāk par šo vēsti. Tēvs uzaicināja Normenu Belloti, kādu pionieri jeb Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāju, uz sarunu par Bībeli pie mums mājās. Mūsu ģimene ātri pieņēma Bībeles patiesību, un drīz mēs sākām aktīvi darboties kristīgajā kalpošanā.

20. gadsimta 40. gadu vidū es pametu mācības skolā, lai varētu palīdzēt mātei, kas cieta no hroniskas slimības. Sev iztiku es pelnīju, šūdama apģērbus. Sestdienu vakaros mēs ar manu māsu Rozu pievienojāmies dažiem pionieriem  un sludinājām ielās pie Sidnejas mērijas. 1952. gadā mans vecākais brālis Džons Amerikas Savienotajās Valstīs absolvēja Gileādas skolu, kur gatavo misionārus, un tika norīkots kalpot Pakistānā. Arī man patika sludināt, un es gribēju sekot viņa pēdās. Tāpēc jau nākamajā gadā es kļuvu par pionieri.

Apprecos un kļūstu par misionāri

Neilgi pēc tam es iepazinos ar Džonu Deivisonu, kas strādāja Jehovas liecinieku Austrālijas filiālē. Man ļoti patika viņa krietnums, pazemība un rakstura stingrība. Otrā pasaules kara laikā viņš trīs reizes bija atradies ieslodzījumā savas kristīgās neitralitātes dēļ. Mums bija līdzīgi mērķi, un mēs abi nolēmām savu dzīvi pilnībā veltīt kristīgajai kalpošanai.

1955. gada jūnijā mēs ar Džonu apprecējāmies. Mēs vēlējāmies sludināt Austrālijas lauku apvidos, tāpēc iegādājāmies autobusu, kuru pielāgojām dzīvošanai. Nākamajā gadā draudzēs tika izteikts aicinājums pārcelties uz Austrālijas pārziņā esošo Jaungvineju *. Šajā vietā vēsts par Valstību vēl nebija sludināta, tāpēc mēs uzreiz pieteicāmies palīdzēt.

Tajā laikā Jaungvinejā drīkstēja iebraukt tikai tie, kam bija līgums pilnas slodzes darbam, tāpēc Džons sāka meklēt darbu. Drīz viņam izdevās noslēgt līgumu ar kādu kokzāģētavu Jaunbritānijas salā, kas atrodas blakus Jaungvinejai. Pēc dažām nedēļām mēs devāmies ceļā uz savu jauno norīkojuma vietu un ieradāmies Jaunbritānijā, Rabaulas pilsētā. Tas bija 1956. gada jūlijā. Rabaulā mēs sešas dienas gaidījām kuteri, kas mūs aizvestu uz Voterfolas līci.

Sludinām Voterfolas līča apkārtnē

Pēc dažām nemierīgas kuģošanas dienām mēs ieradāmies Voterfolas līcī, kas ir apmēram 240 kilometrus uz dienvidiem no Rabaulas. Tur bija izvietota milzīga kokzāģētava, kurā tika apstrādāti džungļos nocirstie koki. Tovakar, visiem strādniekiem sēžot pie vakariņu galda, uzņēmuma vadītājs teica: ”Starp citu, Deivisona kungs un kundze, mūsu uzņēmumā no darbiniekiem tiek prasīts darīt zināmu savu reliģisko piederību.”

Mēs bijām pārliecināti, ka tādas prasības uzņēmumā nav, taču, tā kā iepriekš bijām atteikušies no piedāvājuma uzsmēķēt, citi uz mums raudzījās ar aizdomām. Lai vai kā, Džons atbildēja: ”Mēs esam Jehovas liecinieki.” Tad iestājās neveikls klusuma brīdis. Šie strādnieki bija Otrā pasaules kara veterāni, un viņiem bija zināmi aizspriedumi pret Jehovas lieciniekiem, jo tie kara laikā ievēroja neitralitāti. Kopš šī brīža strādnieki meklēja katru iespēju apgrūtināt mūsu dzīvi.

Vispirms vadītājs atteicās mums piešķirt ledusskapi un plīti, lai gan mums pienācās abas šīs lietas. Mūsu pārtikas produkti ātri bojājās, un gatavot ēdienu nācās uz salauztas plīts, kuru atradām džungļos. Turklāt vietējo ciematu  iedzīvotājiem bija aizliegts pārdot mums svaigu pārtiku, tāpēc mums bija jāiztiek ar tiem dārzeņiem, ko varējām sameklēt paši. Mūs nodēvēja arī par spiegiem un cītīgi uzmanīja, vai tikai mēs kādam nemācām Bībeli. Visu vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es saslimu ar malāriju.

Par spīti tam visam, mēs bijām apņēmušies izpildīt savu kalpošanu līdz galam. Tāpēc mēs palūdzām divus jauniešus, kas strādāja kokzāģētavā un kas prata angļu valodu, lai viņi mums mācītu melanēziešu pidžinu, kurā runāja vietējie iedzīvotāji. Savukārt mēs mācījām viņiem Bībeli. Nedēļas nogalēs mēs mēdzām doties tālās ”ekskursijās”. Pa ceļam mēs neuzkrītoši sludinājām sastaptajiem ciemu iedzīvotājiem; mūsu Bībeles skolnieki tulkoja mūsu teikto. Reizēm mēs šķērsojām straujas upes, kuru krastos saulē gozējās milzīgi krokodili. Šie draudīgie plēsoņas mūs īpaši netraucēja, kaut gan vienreiz mēs tikai ar grūtībām izsprukām sveikā.

Izgatavojam Bībeles mācību palīglīdzekļus

Cilvēku atsaucībai augot, mēs nolēmām izgatavot nelielas kartītes, kurās vienkāršā valodā bija paskaidrotas domas no Bībeles un kuras varēja iedot interesentiem. Mūsu Bībeles skolnieki no kokzāģētavas palīdzēja mums iztulkot pirmos tekstus. Mēs pavadījām daudzas naktis, izgatavodami kartītes, kuras vēlāk izplatījām vietējiem iedzīvotājiem un visiem, kas bija piestājuši līcī.

1957. gadā mums par lielu uzmundrinājumu mūs apciemoja Džons Katforts, pieredzējis ceļojošais kalpotājs. * Viņš ieteica, ka mēs varētu labāk iemācīt Bībeles patiesību cilvēkiem, kas neprot lasīt, ja mēs izmantotu attēlus. Kopā ar manu vīru viņi izveidoja zīmējumu sēriju, kuros vienkāršotā veidā bija attēlotas Bībeles pamatmācības. Vēlāk mēs stundām ilgi darbojāmies, pārzīmēdami šos attēlus skolas burtnīcās. Katrs Bībeles skolnieks saņēma vienu šādu burtnīcu, un ar tās palīdzību viņš varēja sludināt citiem. Šo sludināšanas metodi ar laiku sāka izmantot visā reģionā.

Pēc divarpus gadiem beidzās mūsu līgums darbam Voterfolas līcī. Tomēr varas iestādes mums atļāva palikt, un mēs piekritām piedāvājumam kalpot par speciālajiem pionieriem.

Atgriežamies Rabaulā

Dodoties pa jūru uz Rabaulu, mēs piestājām pārnakšņot Vaidas līcī pie plantācijas, kurā ieguva kopru un kakao. Tā piederēja laulātam pārim, kas bija jau gados un vēlējās pārcelties uz Austrāliju, lai pavadītu tur savas vecumdienas. Viņi piedāvāja Džonam vadīt plantāciju.  Šis piedāvājums bija ļoti kārdinošs, taču, kad mēs šo jautājumu tovakar pārrunājām, mēs nolēmām piedāvājumu noraidīt, jo bijām ieradušies Jaungvinejā, lai kalpotu par pionieriem, nevis lai kļūtu bagāti. Nākamajā dienā mēs pateicām šim pārim, ko bijām nolēmuši, un devāmies tālāk.

Pēc ierašanās Rabaulā mēs sadarbojāmies ar nedaudzajiem Jehovas lieciniekiem, kas bija atbraukuši no citām zemēm. Vietējos iedzīvotājus ļoti interesēja vēsts par Valstību, un mums izdevās uzsākt daudz Bībeles nodarbību. Tajā laikā mēs sapulces rīkojām kādā īrētā zālē, un tās apmeklēja līdz 150 cilvēkiem vienā reizē. Daudzi no šiem cilvēkiem pieņēma Bībeles patiesību un palīdzēja sludināt labo vēsti arī citos apgabalos. (Mateja 24:14.)

Mēs regulāri mērojām 50 kilometrus līdz Vunabalai, kur bija pulciņš cilvēku, kam ļoti interesēja Bībeles patiesība. Par viņiem drīz uzzināja kāds ietekmīgs katolis. Kādu reizi viņš kopā ar saviem paziņām no baznīcas pārtrauca mūsu iknedēļas Bībeles nodarbību un izdzina mūs no ciemata. Kad mēs uzzinājām, ka arī nākamajā nedēļā ir paredzami sarežģījumi, mēs palūdzām, lai ceļā uz Bībeles nodarbību mūs pavadītu policisti.

Todien gar ceļa malām vairāku kilometru garumā stāvēja naidīgi noskaņoti katoļi, kas mūs izsmēja. Daudzi bija gatavi mūs nomētāt ar akmeņiem. Tikmēr priesteris ciema centrā bija sapulcējis simtiem vietējo iedzīvotāju. Policisti mums apstiprināja, ka drīkstam noturēt savu sapulci, un viņi mums pašķīra eju cauri pūlim. Taču, sākoties sapulcei, priesteris sakūdīja pūli, un tas sāka trakot. Policisti nespēja savaldīt šos cilvēkus, tāpēc policijas priekšnieks ieteica mums doties prom un pavadīja mūs līdz mašīnai.

Ap mums drūzmējās pūlis ļaužu, izkliegdami lamuvārdus, spļaudami un kratīdami dūres, bet priesteris tikmēr, sakrustojis rokas, stāvēja malā un smīnēja. Pēc tam, kad bijām tikuši drošībā, policijas priekšnieks atzina, ka tā ir bijusi bīstamākā situācija, kādā viņš jebkad ir nonācis. Lai gan vairums Vunabalas iedzīvotāju ļāva šim pūļa uzbrukumam sevi iebiedēt, viens Bībeles skolnieks drosmīgi nolēma kalpot Jehovam. Kopš tā laika vēl daudzi simti citu cilvēku visā Jaunbritānijā ir izdarījuši līdzīgu izvēli.

Nonākam Jaungvinejā

1960. gada novembrī mūs norīkoja kalpot Madangā, lielā pilsētā, kas atrodas Jaungvinejas ziemeļu krastā. Tur mūs ar Džonu apbēra ar darba piedāvājumiem. Kāds uzņēmums vēlējās, lai es kļūtu par apģērbu veikala vadītāju. Cits piedāvāja darbu ar apģērbu pāršūšanu. Dažas ārzemnieces pat teica, ka viņas varētu atvērt šūšanas darbnīcu, ko es varētu vadīt. Paturot prātā savu mērķi, mēs pieklājīgi noraidījām šos un vēl citus piedāvājumus. (2. Timotejam 2:4.)

Teritorija Madangā bija auglīga, un drīz tur izveidojās plaukstoša draudze. Dažkārt mēs ar kājām vai ar motociklu devāmies sludināt uz attāliem ciematiem un atgriezāmies tikai pēc vairākām dienām. Pa ceļam mēs pārlaidām naktis pamestās būdiņās, kuru grīdu noklājām ar zāli. Bez konserviem, cepumiem un moskītu tīkla mums līdzi nebija gandrīz nekā cita.

Reiz vienā no šādiem braucieniem mēs apciemojām ieinteresētu cilvēku grupu Talidigā, ciematā, kas atrodas aptuveni 50 kilometrus uz ziemeļiem no Madangas. Šie cilvēki sekmīgi apguva Bībeles patiesību, taču skolas direktors aizliedza mācīties Bībeli uz ciemata  zemes. Vēlāk viņš sakūdīja policistus, lai tie izdemolētu šo cilvēku mājas un padzītu viņus no ciema. Par laimi, kaimiņu ciema vecākais atļāva viņiem apmesties uz dzīvi sev piederošajā teritorijā. Ar laiku šis laipnais vadonis pieņēma Bībeles patiesību, un vēlāk šajā apkaimē tika uzbūvēta mūsdienīga Valstības zāle.

Strādājam tulkošanā un apmeklējam draudzes

Tikai divus gadus pēc tam, kad mēs 1956. gadā ieradāmies Jaunbritānijas salā, mums ar Džonu piedāvāja tulkot Jehovas liecinieku publikācijas melanēziešu pidžinā. Mēs ilgus gadus nodarbojāmies ar tulkošanu. 1970. gadā mūs uzaicināja strādāt par tulkotājiem un pasniegt melanēziešu pidžina kursus mūsu organizācijas filiālē, kas atradās Portmorsbi, Papua-Jaungvinejas galvaspilsētā.

1975. gadā mēs atgriezāmies Jaunbritānijas salā un sākām apmeklēt šīs salas draudzes. Nākamo 13 gadu laikā, pārvietojoties ar lidmašīnu, laivu, mašīnu vai vienkārši kājām, mēs apceļojām visu valsti. Mums bieži ceļā gadījās bīstamas situācijas, piemēram, tā, par kuru stāstīju šī raksta sākumā. Toreiz mūsu pilotam pēkšņi saasinājās gastrīts un viņš paģība, pirms mēs paguvām nosēsties Kandrianas lidlaukā Jaunbritānijas salā. Lidmašīna autopilotā turpināja bezmērķīgi riņķot virs džungļiem, kamēr Džons izmisīgi mēģināja dabūt pilotu pie samaņas. Galu galā pilots atguvās, viņa redze sāka atjaunoties, un viņam izdevās veikt avārijas nosēšanos. Pēc tam viņš atkal saļima.

Saņemam jaunu norīkojumu

1988. gadā mūs norīkoja kalpot Portmorsbi, filiālē, kur bija liela vajadzība pēc tulkotājiem. Mēs, aptuveni piecdesmit filiāles darbinieki, dzīvojām vienkopus, un mēs ar Džonu apmācījām jaunos tulkotājus. Visiem filiāles darbiniekiem tika ierādīti nelieli vienistabas dzīvokļi. Mēs ar Džonu izlēmām turēt dzīvokļa durvis vaļā, lai filiāles darbinieki un viesi, ejot garām, iegrieztos pie mums un iepazītos. Tā mēs ļoti satuvinājāmies ar saviem darbabiedriem, un mums bieži bija iespēja apliecināt citiem sirsnīgu mīlestību un pašiem izjust atbalstu.

1993. gadā Džonam bija infarkts, un viņš nomira. Man likās, ka reizē ar viņu es esmu zaudējusi daļu no sevis. Mēs bijām nodzīvojuši laulībā 38 gadus, un visu šo laiku mēs bijām kalpojuši Dievam kopā. Tomēr es apņēmos turpināt savu kalpošanu, paļaujoties uz Jehovas spēku. (2. Korintiešiem 4:7.) Sava dzīvokļa durvis es arī turpmāk bieži turēju vaļā, un citi joprojām labprāt mani apciemoja. Laba sabiedrība man palīdzēja saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi.

2003. gadā sliktās veselības dēļ mani pārcēla uz Austrālijas filiāli Sidnejā. Šobrīd man ir 77 gadi, un es joprojām strādāju pilnu slodzi tulkošanas nodaļā un aktīvi piedalos sludināšanā. Mani draugi un garīgie bērni nebeidz mani priecēt.

Manas istabas durvis Bētelē vēl joprojām mēdz stāvēt vaļā, un gandrīz katru dienu pie manis ir ciemiņi. Patiesībā, kad manas durvis ir ciet, garām ejošie brāļi un māsas mēdz pieklauvēt un painteresēties, vai kaut kas nav noticis. Esmu apņēmusies līdz savam pēdējam elpas vilcienam slavēt Dievu Jehovu un izpildīt savu kalpošanu līdz galam. (2. Timotejam 4:5.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Kartes 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

JAUNGVINEJA

AUSTRĀLIJA

Sidneja

INDONĒZIJA

PAPUA-JAUNGVINEJA

Talidiga

Madanga

PORTMORSBI

JAUNBRITĀNIJA

Rabaula

Vunabala

Vaidas līcis

Voterfolas līcis

[Norāde par autortiesībām]

Karte un zemeslode: Based on NASA/Visible Earth imagery

[Attēls 17. lpp.]

Kopā ar Džonu kongresā Laē (Jaungvineja) 1973. gadā

[Attēls 20. lpp.]

Papua-Jaungvinejas filiālē 2002. gadā