”Vēl vecumā viņi nes augļus”
”Vēl vecumā viņi nes augļus”
”Dēstīti tā Kunga namā, viņi zaļo.. Vēl vecumā viņi nes augļus.” (PSALMS 92:14, 15.)
1., 2. a) Kas bieži nāk prātā, domājot par vecumu? b) Kas, saskaņā ar Bībeli, notiks ar Ādama grēka sekām?
PAR ko jums liek domāt vārds ”vecums”? Par grumbām sejā? Vāju dzirdi? Par nespēcīgām rokām un kājām? Varbūt jums nāk prātā vēl kaut kas cits, kas raksturīgs ”ļaunajām dienām”, par kurām spilgti stāstīts Salamana Mācītāja grāmatas 12. nodaļas pirmajos septiņos pantos. Ja tā ir, tad jāatceras, ka novecošanas apraksts, kas atrodams minētajā Bībeles vietā, neatbilst Radītāja, Dieva Jehovas, sākotnējai iecerei — šādas pārmaiņas ar cilvēka ķermeni notiek Ādama grēka dēļ. (Romiešiem 5:12.)
2 Tas, ka paiet dzīves gadi, pats par sevi nav nekas slikts. Visam dzīvajam ir jāaug un jāsasniedz briedums. Apkārt redzamais posts, ko seštūkstoš gadu laikā ir nodarījis grēks un nepilnība, drīz tiks likvidēts, un Dievam paklausīgo cilvēku dzīvi vairs neaptumšos novecošana un nāve, jo tāds ir Dieva nodoms. (1. Mozus 1:28; Atklāsmes 21:4, 5.) Tad vairs nebūs slimību un ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24.) Veci cilvēki atkal jutīsies kā ”senajās jaunības dienās”, un viņu miesa ”pildīsies ar jaunības spēku”. (Ījaba 33:25.) Tiesa, pagaidām neviens no mums nav brīvs no grēka, ko esam mantojuši no Ādama. Taču Jehovas kalpi, kas ir sasnieguši cienījamu vecumu, var saņemt brīnišķīgas svētības.
3. Kādā ziņā kristieši var ”vēl vecumā.. nest augļus”?
3 Dieva Rakstos par cilvēkiem, kas ”dēstīti tā Kunga namā”, ir sacīts, ka ”vēl vecumā viņi nes augļus”. (Psalms 92:14, 15.) Psalmu sacerētājs tēlainā valodā paskaidroja būtisku domu: uzticīgi Dieva kalpi var garīgā ziņā augt, zelt un plaukt pat tad, kad viņu fiziskie spēki iet mazumā. To apstiprina daudzi piemēri gan no Bībeles laikiem, gan no mūsdienām.
Viņa ”nešķīrās no Dieva nama”
4. Kā izpaudās pravietes Annas dievbijība, un kā viņa tika atalgota?
4 Lūkas evaņģēlijā ir stāstīts par 84 gadus veco pravieti Annu, kas nekad ”nešķīrās no Dieva nama, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu”. Annas tēvs, kas bija ”no Ašera cilts”, nebija levīts, un viņa nevarēja vārda tiešā nozīmē dzīvot templī. Annai noteikti nenācās viegli katru dienu būt templī no rīta upura laika līdz pat vakara upura laikam. Par savu dievbijību viņa tika bagātīgi atalgota. Anna bija klāt, kad Jāzeps un Marija atnesa uz templi mazo Jēzu, lai to pēc bauslības ”stādītu tam Kungam priekšā”. Ieraudzījusi Jēzu, Anna ”slavēja to Kungu, par to runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu”. (Lūkas 2:22—24, 36—38; 4. Mozus 18:6, 7.)
5., 6. Kādā ziņā daudzi gados veci cilvēki līdzinās pravietei Annai?
5 Mūsu vidū ir daudzi padzīvojuši cilvēki, kas līdzinās Annai, jo viņi regulāri apmeklē sapulces, dedzīgi lūdz par visu, kas saistīts ar Dieva gribas īstenošanos, un viņiem ir neremdināma vēlēšanās sludināt labo vēsti. Lūk, ko sacīja kāds brālis, kam ir vairāk nekā 80 gadu un kas kopā ar sievu regulāri apmeklē kristiešu sapulces: ”Sapulču apmeklēšana ir mūsu paradums. Mēs negribam būt nekur citur kā tikai tur, kur pulcējas Dieva tauta. Tur mēs jūtamies labi.” Mēs visi varam mācīties no šādas attieksmes. (Ebrejiem 10:24, 25.)
6 ”Ja man ir iespēja piedalīties kādā garīgā pasākumā, es to nelaižu garām” — pēc šāda principa vadās Džīna, kristīga atraitne, kas ir pārkāpusi 80 gadu slieksni. Viņa saka: ”Protams, dzīvē gadās arī brīži, kas mani apbēdina, bet es cenšos to neizrādīt, jo kāpēc gan lai es skumdinātu citus?” Džīnas acīs atmirdz prieks, kad viņa stāsta par saviem braucieniem uz citām zemēm, kur viņai ir bijusi iespēja apmeklēt Jehovas liecinieku starptautiskos kongresus. Nesen šāda brauciena laikā viņa saviem ceļabiedriem teica: ”Daudz labprātāk es nevis skatītos uz pilīm, bet ietu sludināt!” Kaut gan Džīna nezināja tās zemes valodu, viņa tiešām devās sludināt, un viņai izdevās ieinteresēt cilvēkus par to, kas teikts Bībelē. Vairākus gadus viņa piederēja pie draudzes, kurai bija vajadzīga palīdzība, lai gan tāpēc viņai bija jāmācās jauna valoda, bet ceļš uz sapulcēm aizņēma veselu stundu vienā virzienā.
Aktīva prāta darbība
7. Kā Mozus, būdams jau gados, pauda vēlēšanos stiprināt savas attiecības ar Dievu?
7 Pieredzi dzīvē cilvēks uzkrāj ar laiku. (Ījaba 32:7.) Turpretī garīgā izaugsme, gadiem ejot, nenotiek pati no sevis. Tāpēc uzticīgiem Dieva kalpiem nevis jāpaļaujas uz agrāk iegūtām zināšanām, bet visu laiku jācenšas ”ieņemties mācībā”. (Salamana Pamācības 9:9.) Kad Jehova sūtīja Mozu pie faraona, Mozum jau bija 80 gadu. (2. Mozus 7:7.) Tolaik šāda vecuma sasniegšanu acīmredzot uzskatīja par kaut ko sevišķu, jo Mozus pats rakstīja: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi.” (Psalms 90:10.) Tomēr Mozus nesāka domāt, ka viņš ir pārāk vecs, lai mācītos. Kad viņš jau desmitiem gadu bija kalpojis Dievam, bija saņēmis daudzas īpašas priekšrocības un pildījis atbildīgus pienākumus, viņš lūdza Jehovam: ”Lūdzams, liec man zināt tavu ceļu, lai es Tevi zinātu.” (2. Mozus 33:13.) Mozum ne uz brīdi nezuda vēlēšanās stiprināt savas attiecības ar Jehovu.
8. Kā Daniēls vairāk nekā 90 gadu vecumā joprojām lika savam prātam aktīvi darboties, un ko viņš tāpēc pieredzēja?
8 Kad pravietim Daniēlam, visticamāk, jau bija vairāk nekā 90 gadu, viņš joprojām nopietni iedziļinājās Dieva Rakstos. Tas, ko viņš uzzināja no ”svētajiem rakstiem” — acīmredzot no 3. Mozus, Jesajas, Jeremijas, Hozejas un Amosa grāmatām —, viņu pamudināja vērsties pie Jehovas dedzīgā lūgšanā. (Daniēla 9:1, 2.) Dievs atbildēja uz šo lūgšanu, darīdams zināmus svarīgus faktus par Mesijas atnākšanu un tīrās pielūgsmes nākotni. (Daniēla 9:20—27.)
9., 10. Ko daži ir darījuši, lai liktu savam prātam aktīvi darboties?
9 Tāpat kā Mozus un Daniēls, arī mēs varam likt savam prātam aktīvi darboties, ja koncentrējamies uz garīgiem jautājumiem, lai cik mums būtu gadu. Daudzi tieši tā arī rīkojas. Verts, kristiešu draudzes vecākais, kam ir pāri 80, vienmēr lasa jaunāko informāciju, ko publicē ”uzticīgais un gudrais kalps”. (Mateja 24:45.) Viņš saka: ”Patiesība man ir bezgala dārga, un ir tik aizraujoši redzēt, ka patiesības gaisma kļūst arvien spožāka un spožāka.” (Salamana Pamācības 4:18.) Savukārt Freds, kas jau vairāk nekā 60 gadus kalpo Bētelē, izmanto katru iespēju uzsākt sarunas par Bībeli ar ticības biedriem. ”Man ir ļoti svarīgi pārdomāt Bībelē teikto,” viņš saka. ”Ja Bībeles mācības manā prātā ir skaidras, ja es tās izprotu un spēju saskatīt kopainu, ko veido ”veselīgo mācību paraugs”, tad man galvā nav tikai atsevišķas informācijas drumslas. Katra mācība tad iegūst patiesu skaistumu, jo ir tieši savā vietā.” (2. Timotejam 1:13.)
10 Vecums pats par sevi cilvēkam neliedz apgūt kaut ko jaunu un sarežģītu. Piemēram, ir cilvēki, kas ir iemācījušies lasīt un rakstīt, kad viņiem jau ir bijis pāri 60, 70 un pat 80 gadiem, un daudzi šādā vecumā ir apguvuši jaunas valodas. Jehovas liecinieku starpā ir tādi, kas to ir darījuši ar mērķi sludināt labo vēsti dažādu tautību cilvēkiem. (Marka 13:10.) Harijam un viņa sievai bija gandrīz 70 gadi, kad viņi nolēma palīdzēt sludināšanā portugāļu valodā. ”Būsim godīgi — ar gadiem mācīties kaut ko jaunu kļūst arvien grūtāk,” atzīst Harijs. Tomēr, tā kā viņi ar sievu bija neatlaidīgi un gatavi pūlēties, viņiem izdevās pat vadīt Bībeles nodarbības portugāļu valodā. Nu jau daudzus gadus Harijs šajā valodā saka arī runas apgabala kongresos.
11. Kāpēc ir noderīgi pārdomāt, ko ir paveikuši cienījama vecuma dievbijīgi cilvēki?
11 Protams, ne visiem veselība un citi apstākļi ļauj uzņemties kaut ko tik grūtu. Kāpēc tad vispār būtu jārunā par to, ko daži ir paveikuši cienījamā vecumā? Tas netiek darīts ar mērķi norādīt, ka pārējiem jācenšas sasniegt to pašu, ko viņiem. Taču pārdomāt citu paveikto ir noderīgi, ņemot vērā, ko apustulis Pāvils ebreju tautības kristiešiem rakstīja par draudzes vecākajiem: ”Vērodami viņu dzīves veidu, esiet tādā pašā ticībā!” (Ebrejiem 13:7, JDV.) Kad domājam par gados veco brāļu dedzību kalpošanā, mums rodas vēlēšanās veidot tikpat stipru ticību, kāda ir viņiem. Jau minētais Harijs, kam tagad ir 87 gadi, paskaidro, kāpēc viņš cenšas tik aktīvi darboties: ”Es gribu gudri nodzīvot atlikušo mūžu un pēc iespējas vairāk paveikt kalpošanā Jehovam.” Fredam, par ko arī jau bija runāts, darbs Bētelē sagādā dziļu gandarījumu. Viņš saka: ”Katram ir jāatrod veids, kā viņš var vislabāk kalpot Jehovam, un jāizmanto visas iespējas to darīt.”
Uzticība Dievam, kad notiek pārmaiņas
12., 13. Kā Barsilajs apliecināja, ka ir dievbijīgs cilvēks, kaut gan viņa dzīvē daudz kas bija mainījies?
12 Pielāgoties pārmaiņām, kas ar gadiem notiek organismā, var būt grūti, tomēr arī tad cilvēkam ir iespējams saglabāt dievbijību. Par to liecina, piemēram, gileādieša Barsilaja piemērs. Kad Barsilajam bija 80 gadi, viņš ārkārtīgi laipni uzņēma Dāvidu un tā vīrus, sagādādams tiem uzturu un pajumti Absaloma sacelšanās laikā. Kad Dāvids atgriezās Jeruzalemē, Barsilajs viņu pavadīja līdz Jordānas upei. Dāvids piedāvāja Barsilajam vietu savā galmā, bet Barsilajs atbildēja: ”Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs.. Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? [..] Bet redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš kopā ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kas vien tev labpatīk!” (2. Samuēla 17:27—29; 19:32—41.)
13 Lai gan Barsilaja spēki bija gājuši mazumā, viņš visādi centās atbalstīt Jehovas svaidīto ķēniņu. Barsilajs saprata, ka viņa garša un dzirde vairs nav tāda kā agrāk, bet viņš par to nežēlojās. Ierosinādams, lai privilēģijas tiktu piešķirtas Kimhamam, Barsilajs apliecināja patiesu nesavtību. Tieši tāpat arī mūsdienās daudzi padzīvojuši cilvēki ir nesavtīgi un devīgi. Viņi visiem spēkiem atbalsta Dieva pielūgsmi, jo zina, ka ”tādi upuri Dievam labi patīk”. Ir brīnišķīgi, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki! (Ebrejiem 13:16.)
14. Kāpēc 37. psalma 23.—25. pantu var saprast vēl dziļāk, ņemot vērā, ka Dāvids šos vārdus rakstīja, būdams vecs?
14 Apstākļi Dāvida dzīvē gadu gaitā mainījās daudzkārt, bet viņš nezaudēja pārliecību, ka Jehova vienmēr gādā par saviem uzticīgajiem kalpiem. Mūža nogalē Dāvids sacerēja dziesmu, kas mūsdienās ir pazīstama kā 37. psalms. Varam iedomāties, kā Dāvids gremdējās pārdomās, spēlēdams arfu un dziedādams: ”Tas Kungs dara drošus vīra soļus, un Viņam ir prieks par viņa ceļu. Kad viņš klūp, tas tomēr nenokrīt pilnīgi zemē, jo tas Kungs tur viņa roku. Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” (Psalms 37:23—25.) Jehova uzskatīja par nepieciešamu, lai šajā psalmā būtu minēts, ka Dāvids jau bija vecs, un tas padara dziesmas vārdus vēl izjustākus.
15. Kā apustulis Jānis apliecināja uzticību Dievam, kad jau bija sasniedzis lielu vecumu un pieredzēja pārmaiņas dzīvē?
15 Arī apustulis Jānis palika uzticīgs Dievam, kad bija sasniedzis lielu vecumu un pieredzēja pārmaiņas dzīvē. Jānis bija kalpojis Dievam gandrīz 70 gadus, kad viņš tika izsūtīts uz Patmas salu ”Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ”. (Atklāsmes 1:9.) Taču viņa darbs vēl nebija galā. Visas Bībeles daļas, ko ir sarakstījis Jānis, viņš sarakstīja mūža pēdējos gados. Patmas salā viņš saņēma iespaidīgu redzējumu — atklāsmi, ko viņš pēc tam rūpīgi aprakstīja. (Atklāsmes 1:1, 2.) Parasti tiek uzskatīts, ka Romas imperatora Nervas valdīšanas laikā Jānim atļāva atgriezties no izsūtījuma. Pēc tam, ap mūsu ēras 98. gadu, būdams kādus 90 vai varbūt pat 100 gadus vecs, Jānis sarakstīja evaņģēliju un trīs vēstules.
Izturība, kas netiks aizmirsta
16. Kā savu uzticību Jehovam var apliecināt tie cilvēki, kam veselības traucējumu dēļ ir grūti sazināties?
16 Vecumā mūsu iespējas var būt ierobežotas ļoti dažādos veidos un dažādā mērā. Piemēram, ir cilvēki, kam veselības traucējumu dēļ ir grūti sazināties. Tomēr viņi joprojām spilgti atceras Dieva mīlestības un žēlastības apliecinājumus. Iespējams, viņi nespēj izrunāt vārdus, bet savā sirdī viņi saka Jehovam: ”Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas.” (Psalms 119:97.) Savukārt Jehova pazīst tos, kas ”domā par Viņa vārdu”, un zina, cik ļoti viņi atšķiras no lielākās daļas cilvēku, kas vispār neinteresējas par Dievu. (Maleahija 3:16; Psalms 10:4.) Ir brīnišķīgi apzināties, ka Jehovam ir patīkamas mūsu sirds domas. (1. Laiku 28:9; Psalms 19:15.)
17. Par ko var būt pārliecināti cilvēki, kas ilgus gadus kalpo Jehovam?
17 Jehova nekad neaizmirsīs to brāļu un māsu izturību, kuri viņam kalpo jau ilgus gadus. Jēzus norādīja, cik svarīga ir izturība: ”Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lūkas 21:19.) Bez izturības nav iespējams iegūt mūžīgu dzīvi. Visi, kas ir ”Dieva prātu darījuši” un ar savu dzīvi apliecinājuši uzticību Dievam, var droši paļauties, ka viņi ”iemantos apsolījumu”. (Ebrejiem 10:36.)
18. a) Par ko Jehovam ir prieks, kad viņš raugās uz veciem cilvēkiem? b) Par ko stāstīts nākamajā rakstā?
18 Jehova augstu vērtē kalpošanu no sirds, lai cik daudz vai maz mēs spētu darīt. Neatkarīgi no tā, kas novecojot notiek ar ”ārīgo cilvēku”, ”iekšķīgais” cilvēks var atjaunoties dienu no dienas. (2. Korintiešiem 4:16.) Nav nekādu šaubu, ka Jehova atceras, ko viņa kalpi ir darījuši kādreiz, bet tikpat skaidrs ir tas, ka viņš augstu vērtē arī to, ko tie pašreiz dara viņa vārda dēļ. (Ebrejiem 6:10.) Nākamajā rakstā stāstīts par to, kā padzīvojušo Jehovas kalpu uzticība var ietekmēt citus.
Kā jūs atbildētu?
• Ko gados veci kristieši var mācīties no Annas?
• Kāpēc vecums ne vienmēr liedz uzņemties grūtus pienākumus?
• Kā padzīvojuši cilvēki var apliecināt savu uzticību Dievam?
• Kāds ir Jehovas viedoklis par saviem kalpiem, kas ir sasnieguši cienījamu vecumu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 23. lpp.]
Daniēls mūža nogalē no ”svētajiem rakstiem” izdibināja, cik ilgi Jūdejas iedzīvotājiem būs jāpaliek trimdā
[Attēli 25. lpp.]
Daudzi gados veci cilvēki regulāri apmeklē sapulces, dedzīgi sludina un iedziļinās Bībelē