Sauls. Tikšanās ar senajiem draugiem un bijušajiem ienaidniekiem

SAULU droši vien māca bažas, kad viņš, kļuvis par kristieti, pirmo reizi atgriezās Jeruzalemē. * Pirms trim gadiem viņš pameta Jeruzalemi, ”draudus un nāvi šņākdams” pret Jēzus sekotājiem. Toreiz Sauls bija saņēmis pilnvaras apcietināt ikvienu kristieti, ko viņš atrastu Damaskā. (Apustuļu darbi 9:1, 2; Galatiešiem 1:18.)

Kad Sauls pats bija kļuvis par kristieti, viņš dedzīgi apliecināja ticību augšāmceltajam Mesijam, tāpēc ebreji Damaskā gribēja viņu nogalināt. (Apustuļu darbi 9:19—25.) Kā Saulu sagaidīja viņa agrākie draugi Jeruzalemē? Bet vēl svarīgāk — vai viņam tur izdevās atrast Kristus sekotājus un tiem pievienoties? Tas noteikti nebija viegls uzdevums.

”Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis,” teikts Bībelē. (Apustuļu darbi 9:26.) Tas ir pilnīgi saprotams, jo viņi Saulu pazina kā nežēlīgu vajātāju. Saula apgalvojumu, ka viņš ir kļuvis par kristieti, Jēzus mācekļi, iespējams, uzskatīja par veiklu  triku, ko viņš izmanto, lai iekļūtu draudzē. Šī iemesla dēļ Jeruzalemes kristieši turējās no Saula drošā attālumā.

Tomēr šajā grūtajā situācijā viens no viņiem Saulam palīdzēja — tas bija Barnaba. Bībelē rakstīts, ka Barnaba aizveda bijušo vajātāju ”pie apustuļiem”, acīmredzot pie Pētera un Jēkaba, Jēzus brāļa, un pastāstīja par Saula pievēršanos kristietībai un sludināšanu Damaskā. (Apustuļu darbi 9:27; Galatiešiem 1:18, 19.) Bībelē nav paskaidrots, kā Sauls bija iemantojis Barnabas uzticību. Iespējams, viņi jau agrāk bija pazīstami, un tāpēc Barnaba nolēma pārliecināties, vai Sauls stāsta patiesību, un pēc tam bija gatavs galvot par viņu. Varbūt Barnaba pazina kādu no Damaskas kristiešiem, kas viņam bija pastāstījis, cik krasi Sauls ir mainījis savu nostāju. Lai kā arī būtu, Barnaba izkliedēja kristiešu aizdomas, un Sauls palika pie apustuļa Pētera piecpadsmit dienas.

Uzdevumu sludināt Sauls bija saņēmis tieši no Jēzus, un, kā viņš uzsvēra vēstulē galatiešiem, viņam nebija nepieciešama neviena cilvēka dota pilnvara. (Galatiešiem 1:11, 12.) Taču Sauls, bez šaubām, saprata, cik svarīgi ir uzzināt vairāk par Jēzus kalpošanu, un, esot kopā ar Kēfu (Pēteri), viņam pavērtos šāda iespēja. (Lūkas 24:12; 1. Korintiešiem 15:3—8.) Saulam droši vien bija daudz jautājumu, ko  uzdot Pēterim un Jēkabam, savukārt abiem apustuļiem noteikti interesēja Saula redzētā parādība un viņam dotais uzdevums.

Izglābts no bijušajiem draugiem

Jēzus māceklis Stefans, kas tika nogalināts savas ticības dēļ, tiek dēvēts par pirmo kristiešu mocekli. Tie, kuri bija uzsākuši ar Stefanu vārdu cīņu, bija no ”tā saucamās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas, un daži no Kilikijas un Āzijas”. Kad Sauls bija ieradies Jeruzalemē, viņš ”runāja.. un cīnījās ar hellēnistiem” jeb grieķiski runājošajiem ebrejiem, drosmīgi tiem sludinādams. Kāda bija viņu reakcija? Viņi bija gatavi nogalināt Saulu. (Apustuļu darbi 6:9; 9:28, 29.)

Ir pavisam dabiski, ka Sauls saviem draugiem vēlējās paskaidrot, kādas izmaiņas bija notikušas viņa dzīvē un ka Jēzus ir Mesija. Taču šos ebreju hellēnistus tas tikai saniknoja, jo viņi uzskatīja Saulu par nodevēju.

Vai Sauls saprata, cik lielas briesmas viņam draud? Bībelē var lasīt, ka tad, kad Sauls templī lūdza Dievu, viņš ”tika garā aizrauts” un redzēja Jēzu, kurš viņam teica: ”Steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par mani!” Sauls atbildēja: ”Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz tevi. Un kad tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.” (Apustuļu darbi 22:17—20.)

Pēc dažu domām, Saula atbilde parādīja, ka viņš apzinājās, cik bīstama ir situācija. Citi savukārt uzskata, ka Sauls būtībā teica: ”Viņi ļoti labi zina, ka es, tāpat kā viņi, biju kristiešu vajātājs. Viņiem mana pievēršanās kristietībai būtu jāuztver nopietni. Varbūt es viņiem varu palīdzēt saprast patiesību!” Tomēr Jēzus zināja, ka šie ebreji neņems vērā to, ko saka ”atkritējs”, un Saulam teica: ”Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Apustuļu darbi 22:21, 22.)

Kad ticības biedri saprata, kādas briesmas draud Saulam, viņi aizveda Saulu uz ostas pilsētu Cēzareju un tālāk aizsūtīja uz dzimto pilsētu Tarsu, kas atradās 500 kilometrus no Cēzarejas. (Apustuļu darbi 9:30.) Pagāja vairāki gadi, līdz Sauls atkal atgriezās Jeruzalemē.

Saula ātrā aizbraukšana, iespējams, pasargāja kristiešu draudzi, jo bijušā vajātāja uzturēšanās Jeruzalemē draudzi varēja pakļaut briesmām. Kad Saula vairs nebija Jeruzalemē, ”draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu”. (Apustuļu darbi 9:31.)

Nedrīkst aizmirst par piesardzību

Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī mūsdienās ir situācijas, kad nepieciešama piesardzība. Mums nav jābūt pārāk aizdomīgiem pret svešiniekiem, tomēr ir bijuši gadījumi, kad negodīgi cilvēki ir centušies izmantot Jehovas kalpus, lai gūtu savtīgu labumu vai arī nodarītu ļaunu draudzei. Ņemot to vērā, mums jābūt uzmanīgiem, lai nekļūtu par krāpnieku upuriem. (Salamana Pamācības 3:27; 2. Timotejam 3:13.)

No Saula sludināšanas Jeruzalemē mēs varam mācīties, ka piesardzība nepieciešama vēl kādā jomā. Reizēm sludināt kādam cilvēkam, pat ja viņš ir bijis mūsu draugs, var būt bīstami gan fiziskā, gan garīgā, gan morālā ziņā, un to pašu var teikt par sludināšanu noteiktos rajonos. Tāpēc ir jābūt piesardzīgiem un rūpīgi jāizraugās laiks un vieta, kad sludināt. (Salamana Pamācības 22:3; Mateja 10:16.)

Mēs varam būt pārliecināti, ka labā vēsts par Dieva Valstību tiks sludināta, līdz nāks šīs ļaunās sistēmas gals. Sauls ir rādījis labu piemēru, ”droši sludinādams tā Kunga vārdā” pat senajiem draugiem un bijušajiem ienaidniekiem. (Apustuļu darbi 9:28.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 16. lpp.]

Ierodoties Jeruzalemē, Sauls drosmīgi sludināja grieķiski runājošajiem ebrejiem