Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Ecēhiēla grāmata (pirmā daļa)

Ecēhiēla grāmata (pirmā daļa)

Jehovas vārdi ir dzīvi

Ecēhiēla grāmata (pirmā daļa)

IR 613. gads pirms mūsu ēras. Jūdejā darbojas pravietis Jeremija un bezbailīgi sludina, ka Jeruzaleme tiks nopostīta un visa Jūdejas zeme paliks tukša. Babilonijas valdnieks Nebukadnecars jau ir aizvedis gūstā daudzus ebrejus, to vidū arī jauno Daniēlu un viņa trīs biedrus, un šie jaunie ebreji kalpo valdnieka galmā. Lielākā daļa gūstā saņemto ebreju dzīvo ”kaldēju zemē pie Ķebaras upes”. (Ecēhiēla 1:1—3.) Jehova viņus neatstāj bez sava vēstneša un liek 30 gadus vecajam Ecēhiēlam darīt viņiem zināmus Jehovas vārdus.

Ecēhiēla grāmatā, kas ir pabeigta 591. gadā p.m.ē., ir aplūkots 22 gadus ilgs laika posms. Ecēhiēls savā darbā ir bijis ļoti rūpīgs — minēdams laiku, kad viņš ir saņēmis pravietojumus no Jehovas, viņš ir norādījis ne vien gadu, bet arī mēnesi un pat dienu. Ecēhiēla grāmatas pirmajā pusē vairāk ir runāts par Jeruzalemes iekarošanu un tās nopostīšanu, bet otrajā — par izraēliešu kaimiņtautām. Grāmatas beigās ir lasāmi pravietojumi par Jehovas pielūgsmes atjaunošanu. Šajā rakstā ir aplūkotas Ecēhiēla grāmatas pirmās divdesmit četras nodaļas, kurās var lasīt par Ecēhiēla redzētajām parādībām, izteiktajiem pravietojumiem un viņa veiktajām pravietiskajām darbībām, kas bija saistītas ar gaidāmo Jeruzalemes iekarošanu.

”ES TEVI ESMU IELICIS PAR SARGU”

(Ecēhiēla 1:1—19:14)

Kad Ecēhiēls iespaidīgā parādībā ir skatījis Jehovas troni, viņš saņem no Jehovas uzdevumu. ”Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam,” viņam saka Jehova. ”Kad tu uztversi vārdu no manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina manā vārdā.” (Ecēhiēla 3:17.) Lai darītu zināmu, ka Jeruzaleme tiks aplenkta un šim aplenkumam būs briesmīgas sekas, Ecēhiēlam divas reizes ir jāveic pravietiskas darbības. Runādams par Jūdeju, Jehova ar Ecēhiēla starpniecību paziņo: ”Redzi, Es likšu nākt pār jums zobenam un iznīcināšu jūsu elku altārus kalnu augstienēs.” (Ecēhiēla 6:3.) Jūdejas iedzīvotājiem Jehova saka: ”Tavs baigais liktenis nāk pār tevi!” (Ecēhiēla 7:7.)

612. gadā p.m.ē. Ecēhiēls redz parādību, kuras laikā tiek it kā pārnests uz Jeruzalemi, un Dieva templī viņš redz notiekam briesmīgas lietas. Jehova sūta debesu būtnes (tās simbolizē ”seši vīri”), lai sodītu atkritējus, un tiek paglābti tikai tie, kam ir uzvilkta ”uz pieres zīme”. (Ecēhiēla 9:2—6.) Bet vispirms pār pilsētu ir jātiek izkaisītām ”kvēlošām oglēm” — vēstij, ka Dievs ir lēmis pilsētu iznīcībai. (Ecēhiēla 10:2.) ”Es uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām,” saka Jehova, taču viņš arī apsola, ka vēlāk atkal savāks kopā starp dažādām tautām izkaisītos izraēliešus. (Ecēhiēla 11:17—21.)

Dieva gars parādībā aiznes Ecēhiēlu atpakaļ uz Haldeju. Ecēhiēls ar pravietisku rīcību attēlo, kā ķēniņš Cedekija un tauta bēgs no Jeruzalemes. Jehova nosoda viltus praviešus un pravietes un atstumj elku kalpus. Jūdeja tiek salīdzināta ar vīna koku, kas nekam nav derīgs. Mīkla par ērgļiem un vīna koku atklāj, cik smagi Jeruzaleme cietīs no tā, ka griezīsies pēc palīdzības pie Ēģiptes, un mīklas nobeigumā ir ietverts Jehovas solījums, ka viņš ”maigu zariņu.. dēstīs augstā.. kalnā”. (Ecēhiēla 17:22.) Bet Jūdejā vairs nebūs ”valdinieka sceptera”. (Ecēhiēla 19:14.)

Bībeles pantu skaidrojums.

1:4—28. Ko simbolizē debesu rati? Rati simbolizē Jehovas organizācijas debesu daļu, ko veido viņam uzticīgās garīgās būtnes. Spēks, kas virza šos ratus, ir Jehovas svētais gars, bet persona, kas tos vada un ko apņem neaprakstāma godība, ir Jehova, un ar skaisto varavīksni ir attēlots Jehovas miers.

1:5—11. Kas ir četri dzīvie radījumi? Ecēhiēls debesu ratus redzēja parādībā arī otrreiz, un tad viņš četras dzīvās būtnes sauca par ķerubiem. (Ecēhiēla 10:1—11; 11:22.) Otrās parādības aprakstā ir teikts: ”Pirmā bija ķeruba, patiesībā vērša, seja,” — un tas ir pamatoti, jo vērsis simbolizē spēku un ķerubi ir varenas garīgas būtnes. (Ecēhiēla 10:14.)

2:6; 11:2. Kāpēc Ecēhiēls vairākas reizes ir uzrunāts ar vārdiem ”cilvēka bērns” un ”cilvēka dēls”? Dievs Jehova šādi uzrunāja Ecēhiēlu, lai viņam atgādinātu, ka viņš ir būtne ar miesu un asinīm, un tādā veidā uzsvērtu, cik liela atšķirība ir starp sludināmās vēsts autoru Dievu un to, kam bija jāsludina Dieva vēsts, — cilvēku. Evaņģēlijos Jēzus Kristus vairāk nekā 80 reižu ir saukts par Cilvēka dēlu, un tas skaidri parāda, ka Dieva Dēls uz zemes bija cilvēks, nevis iemiesojusies garīga būtne.

2:9—3:3. Kāpēc rakstu ritulis ar raudu dziesmām un nopūtām Ecēhiēlam likās salds? Ecēhiēla attieksme pret uzdoto darbu bija tā, kas darīja šo rituli saldu. Ecēhiēls ar prieku kalpoja Jehovam un sludināja pravietiskas vēstis.

4:1—17. Vai Ecēhiēls patiešām veica darbības, kurās simboliski bija attēlots gaidāmais Jeruzalemes aplenkums? Ecēhiēls Jehovam lūdza, lai viņam atļautu lietot citu kurināmo, un Jehova to arī atļāva, un tas liecina, ka pravietis patiešām veica 4. nodaļā aprakstītās darbības. Laiks, ko viņš gulēja uz kreisā sāna, atbilda 390 gadiem, kuru laikā desmit cilšu valsts noziedzās pret Dievu, un tas tika skaitīts no 997. gada p.m.ē., kad šī valsts izveidojās, līdz 607. gadam p.m.ē., kad tika sagrauta Jeruzaleme. Laiks, ko Ecēhiēls gulēja uz labā sāna, atbilda 40 gadiem, kad notika noziegumi Jūdejā, — tas tika skaitīts no 647. gada p.m.ē., kad sāka pravietot Jeremija, līdz 607. gadam p.m.ē. Visas 430 dienas Ecēhiēls iztika ar niecīgu pārtikas un ūdens devu, un tā pravietiski tika norādīts uz badu, kāds aplenkuma laikā valdīs Jeruzalemē.

5:1—3. Ko nozīmēja tas, ka Ecēhiēlam bija jāpaņem mazliet matu no tās daļas, kas bija domāta izputināšanai vējā, un tie jāiesien svārku stūrī? Tas viņam bija jādara, lai parādītu, ka tautas atlikums atgriezīsies Jūdejā un pēc 70 gadiem, kuru laikā zeme būs bijusi izpostīta un tukša, atjaunos patiesā Dieva pielūgsmi. (Ecēhiēla 11:17—20.)

17:1—24. Kas ir domāts ar diviem lielajiem ērgļiem? Kā tiek nolauzts ciedra zars, un kas ir ”maigais zariņš”, ko Jehova iedēsta? Pirmais ērglis simbolizē Babilonijas valdnieku, bet otrais — Ēģiptes valdnieku. Pirmais ērglis nolaižas ciedra galotnē, ar ko ir domāts valdnieks no Dāvida dzimtas, un nolauž pašu augšējo ciedra zaru, proti, aizstāj Jūdejas ķēniņu Jojahīnu ar Cedekiju. Lai gan Cedekija ir zvērējis uzticību Babilonijas valdniekam, viņš griežas pēc palīdzības pie Ēģiptes valdnieka — otra ērgļa —, taču nesekmīgi. Tiek pravietots, ka Cedekiju saņems gūstā un aizvedīs uz Babiloniju, kur viņš nomirs. Jehova nolauž arī ”maigu zariņu” — mesiānisko Ķēniņu — un iedēsta to ”augstā un stāvus izslietā kraujā kalnā”, tas ir, debesu Ciānas kalnā, kur tam jātop par ”krāšņu ciedru koku”, kas dos īstu svētību zemei. (Atklāsmes 14:1.)

Ko mēs varam mācīties.

2:6—8; 3:8, 9, 18—21. Mums nav jābīstas no bezdievīgajiem un nav jāpārtrauc sludināt Dieva vēsti, kurā izskan arī brīdinājums viņiem. Kad sastopamies ar ļaužu vienaldzību vai pretestību, mums jābūt tikpat cietiem kā dimantam, taču mēs nedrīkstam kļūt neiejūtīgi, tādi, kam trūkst žēlsirdības. Jēzus juta līdzi cilvēkiem, kam viņš sludināja, un arī mums jāsludina aiz līdzjūtības pret cilvēkiem. (Mateja 9:36.)

3:15. Kad Ecēhiēls saņēma uzdevumu pravietot, viņš Tel-Abibā septiņas dienas sēdēja klusēdams un pārdomāja, kas viņam bija jāsludina. Mums ir rūpīgi jāiedziļinās Bībelē un jāpārdomā, ko esam uzzinājuši, lai izprastu nopietnus garīgus jautājumus.

4:1—5:4. Lai veiktu aprakstītās pravietiskās darbības, Ecēhiēlam bija vajadzīga pazemība un drosme. Arī mums jābūt pazemīgiem un drosmīgiem, lai mēs spētu pildīt jebkuru Dieva uzticētu uzdevumu.

7:4, 9; 8:18; 9:5, 10. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mēs sāktu ar līdzcietību raudzīties uz tiem, kam jāsaņem Dieva sods, un tos žēlotu.

7:19. Kad Jehova īstenos savu spriedumu pašreizējai pasaulei, naudai nebūs nekādas vērtības.

8:5—18. Tie, kas ir atkrituši no Dieva, izpelnās viņa nosodījumu. ”Viltnieka un liekuļa [”atkritēja”, NW] valodas dēļ viņa tuvākais top postā likts.” (Salamana Pamācības 11:9.) Mēs nedrīkstam pat interesēties par atkritēju runām.

9:3—6. Lai mēs paliktu dzīvi ”lielajās bēdās”, mums jāiegūst ”zīme”, proti, ir jābūt skaidri redzamam, ka esam kristīti Dieva kalpi un ka mums ir kristīgas īpašības. (Mateja 24:21.) Ar garu svaidītie kristieši, ko simbolizē vīrs ar rakstāmajiem rīkiem, vada Dieva Valstības sludināšanu — darbu, ar kuru cilvēkiem simboliski tiek uzvilkta ”zīme”. Ja mēs vēlamies saglabāt savu ”zīmi”, mums dedzīgi jāatbalsta svaidītie kristieši šajā darbā.

12:26—28. Pat tiem, kas smējās par Ecēhiēla teikto, Ecēhiēls pasludināja šādus Jehovas vārdus: ”Ne ar viena mana vārda piepildīšanos nebūs nekādas vilcināšanās.” Mums no visas sirds jācenšas palīdzēt citiem cilvēkiem, lai arī viņi sāktu paļauties uz Jehovu, pirms viņš ir darījis galu tagadējai pasaules kārtībai.

14:12—23. No mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs izglābsimies. Neviens cits nevar mūsu vietā kalpot Dievam. (Romiešiem 14:12.)

18:1—29. Mēs paši esam atbildīgi par savas rīcības sekām.

”VISU, VISU ES PĀRVĒRTĪŠU DRUPĀS, DRUPĀS, DRUPĀS!”

(Ecēhiēla 20:1—24:27)

Rit septītais gūsta gads (611. gads p.m.ē.), kad izraēliešu vecākie atnāk pie Ecēhiēla, ”lai tam Kungam ko jautātu”. Ecēhiēls viņiem atgādina, no cik seniem laikiem izraēlieši ir bijuši dumpīgi pret Jehovu, un brīdina, ka Jehova ”izvilks savu zobenu”, lai vērstos pret tautu. (Ecēhiēla 20:1; 21:8.) Par izraēliešu valdnieku (Cedekiju) Jehova saka: ”Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! Tas nepaliks tā, kā tas tagad ir! Zemajam jātop paaugstinātam un augstajam pazemotam. Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās! Lāsts viņam! Lai tomēr paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība [Jēzus Kristus], tam Es to nodošu.” (Ecēhiēla 21:31, 32.)

Jeruzaleme tiek apsūdzēta, un pravietis norāda uz Oholas (Izraēlas) un Oholibas (Jūdejas) vainu. Ohola jau ir nodota ”viņas mīļāko — asiriešu rokā”. (Ecēhiēla 23:9.) Drīz nāks posts arī pār Oholibu. 609. gadā p.m.ē. sākas Jeruzalemes aplenkums, un tas ilgst pusotru gadu. Ecēhiēls pravieto — kad pilsēta beidzot būs iekarota, izraēlieši būs tik satriekti, ka nespēs izteikt savas bēdas. Ecēhiēlam vairs nav jāsludina Dieva vēsts gūstā esošajiem tautiešiem līdz tam brīdim, kad viņš no kāda bēgļa uzzinās par pilsētas nopostīšanu. (Ecēhiēla 24:26, 27.)

Bībeles pantu skaidrojums.

21:8. Kas ir ”zobens”, ko Jehova izvelk no maksts? ”Zobens”, ko Jehova izmantoja, lai sodītu Jeruzalemi un visu Jūdeju, bija Babilonijas valdnieks Nebukadnecars un viņa karaspēks. Varbūt Jehova izmantoja arī varenas garīgas būtnes, kas ietilpst viņa organizācijas debesu daļā.

24:6—14. Ko simbolizē rūsa uz poda? Aplenktā Jeruzaleme ir salīdzināta ar sarūsējušu podu, un ar rūsu ir domāta pilsētas iedzīvotāju morālā netīrība — viņu izlaidība un varas darbi. Šī morālā netīrība ir tik neiedomājama, ka pat tad, kad tukšais pods ir uzlikts uz gailošām oglēm un tiek karsēts, rūsa nenozūd.

Ko mēs varam mācīties.

20:1; 21:5. Izraēliešu vecāko teiktais liecina, ka viņi īpaši neticēja Ecēhiēla sludinātajai vēstij. Mums jāuzmanās, lai mēs nekad nesāktu apšaubīt Dieva brīdinājumus.

21:23—27. Kaut arī Nebukadnecars zīlēja, tomēr tieši Jehova bija tas, kurš lika šim pagānu valdniekam doties uz Jeruzalemi. Tātad pat dēmoni nevar atturēt no Jehovas nodoma īstenošanas spēkus, ar kuru starpniecību Jehova īsteno sodu.

22:6—16. Jehova ienīst apmelošanu, izlaidību, patvaļu un kukuļņemšanu. Mēs nedrīkstam krist šādos grēkos.

23:5—49. Kad Izraēla un Jūdeja noslēdza savienības ar citām tautām, tās pārņēma arī šo tautu viltus dievus. Tāpēc mums ir jāuzmanās, lai mums nesāktu veidoties tik ciešas attiecības ar pasaulīgiem cilvēkiem, ka tiktu sagrauta mūsu ticība. (Jēkaba 4:4.)

Vēsts, kas ir dzīva un spēcīga

No Ecēhiēla grāmatas pirmajām divdesmit četrām nodaļām patiešām var uzzināt ļoti daudz ko vērtīgu. Tajās ir aprakstīts, kas izraisa Dieva nelabvēlību, kā iegūt Dieva žēlastību un kāpēc ir jābrīdina bezdievīgi cilvēki. Pravietojumi par Jeruzalemes izpostīšanu skaidri liecina, ka Dievs Jehova dara zināmus saviem kalpiem jaunus pavēstījumus, pirms tie piepildās. (Jesajas 42:9.)

Pravietojumos, kas lasāmi Ecēhiēla 17:22—24 un 21:31, 32, ir runa par Mesijas Valstības nodibināšanu debesīs. Ļoti drīz šī Valstība panāks, ka uz zemes notiks Dieva prāts, un sagādās zemei svētības, un mēs to gaidām ar stingru ticību un pārliecību. (Mateja 6:9, 10.) Mēs patiešām varam teikt, ka ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs”. (Ebrejiem 4:12.)

[Attēls 6. lpp.]

Ko simbolizē debesu rati?

[Attēls 8. lpp.]

Ja mēs dedzīgi sludinām Dieva Valstību, mēs saglabājam savu ”zīmi”