”Sargaities no mantkārības”
”Sargaities no mantkārības”
”Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (LŪKAS 12:15.)
1., 2. a) Kas mūsdienās ir galvenais daudzu cilvēku dzīvē? b) Kā mūs var ietekmēt viņu domāšanas veids?
NAUDA, īpašumi, prestižs, labi atalgots darbs, ģimene — viss minētais pieder pie tā, ko lielākā daļa cilvēku uzskata par panākumu mērauklu un drošas nākotnes garantiju. Kā bagātās, tā trūcīgās zemēs daudzu cilvēku dzīvē galvenais ir materiālās vērtības un vēlme kaut ko sasniegt. Turpretī viņu interese par garīgiem jautājumiem strauji samazinās.
2 Tieši tas bija paredzēts Bībelē. Tajā teikts: ”Pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi.., mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” (2. Timotejam 3:1—5.) Patiesajiem kristiešiem diendienā jāsastopas ar šādiem cilvēkiem, un tāpēc nebūt nav viegli nepārņemt viņu domāšanas veidu un vērtību sistēmu. Kas mums palīdz ”netapt šai pasaulei līdzīgiem”? (Romiešiem 12:2.)
3. Kāds brīdinājums, ko izteica Jēzus, tālāk tiks apskatīts?
3 Mēs varam mācīties no Jēzus Kristus, ”ticības iesācēja un piepildītāja”. (Ebrejiem 12:2.) Reiz, kad Jēzus ļaužu pulkam skaidroja garīgus jautājumus, sarunā iejaucās kāds vīrietis ar lūgumu: ”Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Atbildot Jēzus deva šim vīrietim nopietnus padomus, ko bija vērtīgi pārdomāt visiem klātesošajiem. Viņš stingri brīdināja sargāties no mantkārības un, lai šī doma būtu vēl skaidrāka, izstāstīja interesantu līdzību. Arī mums jāņem vērā tas, ko Jēzus toreiz teica, un jāpadomā, kā mēs to varam attiecināt uz sevi. (Lūkas 12:13—21.)
Lūgums nevietā
4. Kāpēc tas, ka vīrietis pārtrauca Jēzu, bija nevietā?
4 Pirms vīrieša iejaukšanās Jēzus bija stāstījis saviem mācekļiem un citiem cilvēkiem par to, ka ir jāuzmanās no liekulības, par to, ka nav jābīstas apliecināt Cilvēka Dēlu, un par svētā gara palīdzību. (Lūkas 12:1—12.) Tie bija svarīgi jautājumi, kas mācekļiem bija jāpatur prātā. Tad pēkšņi vīrietis iejaucās šajā nopietnajā runā, lūgdams Jēzu izšķirt strīdu — acīmredzot radinieku nesaskaņas mantiskos jautājumos. No šī gadījuma var mācīties kaut ko būtisku.
5. Par ko liecināja vīrieša lūgums?
5 Kā trāpīgi atzīmēts kādā darbā, ”cilvēka dziļāko būtību bieži vien atspoguļo tas, par ko viņš domā, kad klausās reliģiskas pamācības”. Kamēr Jēzus skaidroja nopietnus garīgus jautājumus, šis vīrietis laikam apsvēra, kā viņš varētu gūt sev materiālu labumu. Tas, vai viņa sūdzībai par mantojumu bija pamatots iemesls, Bībelē nav minēts. Iespējams, viņš gribēja izmantot to, ka Jēzum bija autoritāte un gudra tiesneša reputācija. (Jesajas 11:3, 4; Mateja 22:16.) Jebkurā gadījumā no vīrieša lūguma ir redzams, ka viņam nebija pietiekami lielas cieņas pret garīgām vērtībām. Domājot par šo gadījumu, mums būtu jāpārbauda sevi. Piemēram, kad esam kristiešu sapulcēs, ir viegli aizsapņoties vai domāt par to, ko darīsim vēlāk. Taču mums jākoncentrējas uz to, kas tiek teikts no skatuves, un jāattiecina sacītais uz sevi, lai uzlabotu savas attiecības ar debesu Tēvu, Dievu Jehovu, kā arī ar ticības biedriem. (Psalms 22:23; Marka 4:24.)
6. Kāpēc Jēzus atteicās izpildīt vīrieša lūgumu?
6 Lai kādu iemeslu dēļ vīrietis izteica savu lūgumu, Jēzus atteicās to izpildīt. Jēzus viņam sacīja: ”Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lūkas 12:14.) Ar šiem vārdiem Jēzus atsaucās uz kaut ko cilvēkiem labi zināmu, jo pēc Mozus bauslības pilsētās bija iecelti tiesneši, kam bija jārisina šādi jautājumi. (5. Mozus 16:18—20; 21:15—17; Rutes 4:1, 2.) Jēzum bija jāveic svarīgāks uzdevums — jāsludina patiesība par Dieva Valstību un jāmāca cilvēkiem pildīt Dieva gribu. (Jāņa 18:37.) Mēs sekojam Jēzus priekšzīmei, nepieļaujot, ka mūsu uzmanību novērstu ikdienas raizes, un izmantojam savu laiku un spēkus, lai sludinātu labo vēsti un ”darītu par mācekļiem visas tautas”. (Mateja 24:14; 28:19.)
Jāuzmanās no mantkārības
7. Kādu padomu Jēzus deva?
7 Tā kā Jēzus spēja saskatīt dziļākos cilvēku sirds nodomus, viņš pamanīja, ka vīrieša lūgums atrisināt personiskas dabas jautājumu bija saistīts ar kaut ko nopietnāku. Tāpēc Jēzus nevis vienkārši noraidīja lūgumu palīdzēt, bet pievērsa uzmanību lietas būtībai, teikdams: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.)
8. Kas ir mantkārība, un kādas var būt tās sekas?
8 Mantkārība nav tikai vēlēšanās, lai mums būtu nauda un dažādas mantas, ko var izmantot lietderīgi. Tā ir ļoti spēcīga tieksme pēc mantas un bagātības, spēcīga tieksme iedzīvoties. Mantkārīgam cilvēkam piemīt neremdināma kāre pēc mantām — iespējams, tādām, kas pieder kādam citam —, un viņš tās vēlas iegūt vienkārši tāpat, neatkarīgi no tā, kas viņam patiesībā ir vajadzīgs un kā varētu justies citi. Vēlēšanās kaut ko dabūt sāk ietekmēt viņa domāšanu un rīcību tik lielā mērā, ka tas, ko viņš ir iekārojis, faktiski kļūst par viņa dievu. Apustulis Pāvils mantraušus pielīdzināja elku kalpiem, kam nav vietas Dieva Valstībā. (Efeziešiem 5:5; Kolosiešiem 3:5.)
9. Ko daži ir iekārojuši?
9 Iekārot var ne tikai mantu, bet arī daudz ko citu. Pēdējais no desmit baušļiem skanēja šādi: ”Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2. Mozus 20:17.) Bībelē ir stāstīts par daudziem, kas ir izdarījuši nopietnu grēku, jo kaut ko ir iekārojuši. Sātans bija pirmais, kurš tīkoja iegūt to, kas piederēja kādam citam, — slavu, godu un varu, kas pienākas tikai Jehovam. (Atklāsmes 4:11.) Ieva gribēja kļūt pilnīgi neatkarīga, un ar viņas pievilšanu sākās notikumi, kuru dēļ cilvēce nonāca grēka un nāves varā. (1. Mozus 3:4—7.) Dēmoni bija eņģeļi, kas kļuva neapmierināti ar ”savu augsto stāvokli” un ”savu mājokli atstāja”, lai iegūtu to, uz ko viņiem nebija tiesību. (Jūdas 6; 1. Mozus 6:2.) Var minēt arī Bileāmu, Ahanu, Gehazi un Jūdu Iskariotu. Nebūdami mierā ar to, kas viņiem bija, viņi ļaunprātīgi izmantoja savu stāvokli un mantkārības dēļ paši pieredzēja postu.
10. Ko nozīmē Jēzus brīdinājums uzmanīties?
10 Nav brīnums, ka Jēzus, sākdams runāt par mantkārību, jau pašā sākumā brīdināja uzmanīties. Cilvēkiem ir viegli pamanīt alkatību un mantkārību citos, bet daudz grūtāk ir atzīt, ka viņiem pašiem piemīt šādas īpašības. Apustulis Pāvils rakstīja, ka ”visu ļaunumu sakne ir mantas kārība”. (1. Timotejam 6:9, 10.) Māceklis Jēkabs norādīja: ”Kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku.” (Jēkaba 1:15.) Ņemot vērā Jēzus teikto, mums nevis jāraugās, vai citi nav mantkārīgi, bet uzmanīgi jāpārbauda, kas ir mūsu pašu sirdī, lai ”sargātos no mantkārības”.
”Neviens nedzīvo no.. mantas”
11., 12. a) Kādu brīdinājumu Jēzus izteica par mantkārību? b) Kāpēc Jēzus brīdinājums ir svarīgs?
11 Ir vēl kāds iemesls sargāties no mantkārības. Lūk, ko Jēzus sacīja tālāk: ”Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.) Mūsdienu materiālistiskajā pasaulē, kad cilvēki bieži saista laimi un panākumus tieši ar labklājību, par šiem vārdiem ir vērts padomāt. Tos teikdams, Jēzus paskaidroja, ka patiesi saturīga dzīve nav atkarīga no mantas, lai cik daudz tās kādam būtu.
12 Protams, ir cilvēki, kas tam nepiekrīt. Varbūt viņi spriež, ka tas, kas cilvēkam pieder, padara dzīvi vieglāku un patīkamāku, tātad arī saturīgāku. Tāpēc viņi dara visu, lai būtu iespējams īstenot savu mērķi — dzīvot tā, lai varētu atļauties jaunāko tehniku un citas mantas, ko sirds kāro. Tā viņi cer padarīt savu dzīvi pilnvērtīgu, taču viņi neņem vērā Jēzus vārdus.
13. Kāds ir saprātīgs viedoklis par dzīvi un mantu?
13 Jēzus nerunāja par to, vai cilvēks drīkst vai nedrīkst dzīvot pārpilnībā, — viņš uzsvēra, ka cilvēks nedzīvo no tā, ka ”viņam ir daudz mantas”, proti, no tā, kas viņam jau pieder. Kā mēs visi zinām, lai uzturētu dzīvību, nekas daudz nav vajadzīgs — pietiek, ja ir pieejams mazliet pārtikas, kaut kas, ko uzvilkt mugurā, un vieta, kur pārnakšņot. Bagātajiem tā visa ir vairāk nekā gana, savukārt trūcīgajiem ir smagi jānopūlas, lai sagādātu pašu nepieciešamāko. Taču atšķirība starp viņiem pazūd, kad dzīvei pienāk gals, — tam, kas cilvēkam ir piederējis, vairs nav nekādas nozīmes. (Salamans Mācītājs 9:5, 6.) Tātad, lai dzīvei būtu jēga un nozīme, ir jādara kaut kas vairāk nekā vienkārši jāiegādājas un jākrāj mantas.
14. Ko var mācīties no vārdiem ”neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas”?
14 Ar vārdiem ”neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas,” Jēzus paskaidroja, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir bagāts vai nabadzīgs, vai viņš dzīvo greznībā vai tik tikko sagādā sev iztiku, viņš nevar pats noteikt sava mūža ilgumu un pat nezina, vai rīt vēl būs dzīvs. Kalna runā Jēzus jautāja: ”Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” (Mateja 6:27.) Bībelē skaidri norādīts, ka vienīgi Jehova ir ”dzīvības avots”, un tikai viņš uzticīgajiem cilvēkiem var dot ”īsto dzīvību” — ”mūžīgo dzīvību”, dzīvi, kas nekad nebeigsies, vai nu debesīs, vai uz zemes. (Psalms 36:10; 1. Timotejam 6:12, 19.)
15. Kāpēc daudzi cilvēki paļaujas uz materiālām vērtībām?
15 No Jēzus vārdiem var redzēt, cik viegli ir izveidot nepareizu priekšstatu par dzīvi. Visi cilvēki, gan bagātie, gan trūcīgie, ir nepilnīgi, un viņu dzīvei ir viens un tas pats iznākums. Mozus kādreiz rakstīja: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10; Ījaba 14:1, 2; 1. Pētera 1:24.) Tāpēc cilvēkiem, kas nav izveidojuši labas attiecības ar Dievu, bieži vien ir tāda attieksme pret dzīvi, par kādu runāja apustulis Pāvils: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam.” (1. Korintiešiem 15:32.) Citi, kas apzinās dzīves īsumu un nepastāvību, mēģina rast drošību un stabilitāti, iegādādamies dažādas mantas. Iespējams, viņiem šķiet, ka materiālās vērtības padarīs viņu dzīvi drošāku, tāpēc viņi neatlaidīgi nopūlas uzkrāt bagātību un mantu, maldīgi domādami, ka tas ir ceļš uz drošību un laimi. (Psalms 49:7, 12, 13.)
Droša nākotne
16. Kas nenosaka patieso dzīves vērtību?
16 Protams, ja cilvēkam ir augstāks dzīves līmenis — ja viņam nav jāraizējas par pārtiku, apģērbu, pajumti un daudz ko citu —, viņa dzīve ir komfortablāka, un iespēja saņemt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi var pat pagarināt mūžu par dažiem gadiem. Taču vai šādu dzīvi var nosaukt par pilnvērtīgu un drošu? Dzīves patieso vērtību nenosaka ne nodzīvotie mūža gadi, ne uzkrātās mantas daudzums. Apustulis Pāvils brīdināja, ka uz to nevajag paļauties. Vēstulē Timotejam viņš rakstīja: ”Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt.” (1. Timotejam 6:17.)
17., 18. a) Kādiem cilvēkiem ir vērts līdzināties, ja runa ir par attieksmi pret materiālām vērtībām? b) Par kādu Jēzus stāstītu līdzību ir runa nākamajā rakstā?
17 Likt cerību uz bagātību nav saprātīgi, jo tā ir ”nedroša”. Patriarhs Ījabs bija ļoti turīgs cilvēks, bet, kad pēkšņi notika nelaime, bagātība viņam nespēja palīdzēt — tā pagaisa vienā acumirklī. Izturēt pārbaudījumus Ījabam palīdzēja viņa ciešās attiecības ar Dievu. (Ījaba 1:1, 3, 20—22.) Arī Ābrahāmam piederēja daudz mantas, tomēr viņš paklausīja grūti izpildāmam Jehovas norādījumam un tika svētīts ar to, ka kļuva par ”tēvu daudzām tautām”. (1. Mozus 12:1, 4; 17:4—6.) Bībelē ir stāstīts arī par citiem cilvēkiem, kam ir vērts līdzināties. Mums visiem, gan jauniem, gan veciem, ir jāpārbauda pašiem sevi, lai redzētu, kas mūsu dzīvē ir patiesi svarīgs un uz ko mēs liekam savu cerību. (Efeziešiem 5:10; Filipiešiem 1:10.)
18 Nedaudzie vārdi, ko Jēzus teica par mantkārību, uzsverot, kāds ir pareizs viedoklis par dzīvi, ir ļoti vērtīgi un pamācoši. Taču Jēzus ar to neaprobežojās un pastāstīja interesantu līdzību par nesaprātīgu bagātnieku. Kā šī līdzība attiecas uz mūsu dzīvi, un ko no tās var mācīties? Par to var lasīt nākamajā rakstā.
Kā jūs atbildētu?
• Ko var mācīties no tā, ka Jēzus atteicās izpildīt kāda vīrieša lūgumu?
• Kāpēc ir jāsargās no mantkārības, un kā to var darīt?
• Kāpēc ir patiesi vārdi ”neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas”?
• Kas padara dzīvi patiesi pilnvērtīgu un drošu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 15. lpp.]
Kāpēc Jēzus noraidīja vīrieša lūgumu palīdzēt?
[Attēls 15. lpp.]
Mantkārībai var būt briesmīgas sekas
[Attēli 17. lpp.]
Kas liecina, ka Ābrahāmam bija pareizs viedoklis par materiālām vērtībām?