Hozejas grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
Hozejas grāmata
DESMIT CILŠU valstī Izraēlā patiesā Dieva pielūgsme ir gandrīz izzudusi. Valdot Jerobeāmam II, Izraēla piedzīvo ekonomisku uzplaukumu, bet pēc viņa nāves valsts drīz vien panīkst. Izraēlu pārņem politiska nestabilitāte — viena sacelšanās uzliesmo pēc otras un četri no nākamajiem sešiem ķēniņiem mirst vardarbīgā nāvē. (2. Ķēniņu 14:29; 15:8—30; 17:1—6.) Šajā tik nemierīgajā laikā pravieša pienākumus pilda Hozeja, kurš ir sācis pravietot ne vēlāk kā 804. gadā p.m.ē. un turpina to darīt vismaz 59 gadus.
Lai atklātu, kādas ir Dieva Jehovas jūtas pret nepakļāvīgo Izraēla tautu, par spilgtu simbolisku tēlu tiek izmantotas Hozejas attiecības ar viņa sievu. Hozeja atmasko Izraēla pārkāpumus un pasludina pravietiskus spriedumus kā Izraēlai, tā arī Jūdejai. To visu var lasīt Hozejas sarakstītajā grāmatā, kurā pravietis lieto gan ļoti iejūtīgu un maigu, gan ļoti spēcīgu un izteiksmīgu valodu. Hozejas grāmata ir daļa no Dieva iedvesmotajiem vārdiem, un tās vēsts ir dzīva un spēcīga. (Ebrejiem 4:12.)
”ŅEM SEV NETIKLI SIEVU”
Jehova dod Hozejam norādījumu: ”Ej un ņem sev netikli sievu.” (Hozejas 1:2.) Hozeja paklausa, un viņa sieva Gomera dzemdē Hozejam dēlu. Pēc tam Gomera laiž pasaulē vēl divus bērnus, bet viņu tēvs acīmredzot nav Hozeja. Šo bērnu vārdi — Lo-Ruhama un Lo-Ammi — norāda uz to, ka Jehova neapžēlos Izraēlu un atteiksies no savas neuzticīgās tautas.
Bet kādas ir Jehovas jūtas pret viņa dumpīgo tautu? To atklāj Jehovas vārdi Hozejam: ”Eji vēlreiz un iemīli precētu sievieti, kas ir cita mīļākā un kas pārkāpj laulību, tāpat kā tas Kungs mīl Israēla bērnus, kaut viņi labāk piegriežas citiem dieviem.” (Hozejas 3:1.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:1. Kāpēc Hozeja piemin visus četrus Jūdejas ķēniņus, kas valdīja viņa kalpošanas laikā, bet no Izraēlas valdniekiem nosauc tikai vienu? Tas ir tāpēc, ka vienīgi ķēniņi no Dāvida dzimtas tika atzīti par pilntiesīgiem Dieva izredzētās tautas valdniekiem. Izraēlas ķēniņi nebija cēlušies no Dāvida dzimtas, turpretī Jūdejas ķēniņi bija Dāvida pēcnācēji.
1:2—9. Vai Hozeja tiešām apprecēja ”netikli sievu”? Jā, Hozeja apprecēja sievieti, kas vēlāk pārkāpa laulību. Nekas no pravieša teiktā neliecina, ka tas, ko viņš stāsta par savu ģimenes dzīvi, būtu sapnis vai parādība.
1:7. Kad Jehova apžēlojās par ”Jūdas namu” un tam palīdzēja? Tas notika 732. gadā p.m.ē., kad valdīja ķēniņš Hiskija un Jeruzalemi apdraudēja asīrieši. Jehova tos piespieda atkāpties, liekot eņģelim vienā naktī nonāvēt 185 tūkstošus karavīru. (2. Ķēniņu 19:34, 35.) Tā Jehova izglāba Jūdeju ”nedz ar stopu, nedz ar zobenu un ieročiem, nedz arī ar zirgiem un jātniekiem”, bet gan ar eņģeļa palīdzību.
2:1, 2. Kā piepildījās vārdi, ka ”Jūdas bērni un Israēla bērni sadosies kopā”, ja ņem vērā, ka desmit cilšu valsts Izraēla beidza pastāvēt 740. gadā p.m.ē.? Pirms Jūdejas iedzīvotāji 607. gadā p.m.ē. tika aizvesti gūstā uz Babiloniju, daudzi Izraēlas iedzīvotāji bija apmetušies Jūdejā. (2. Laiku 11:13—17; 30:6—12, 18—20, 25.) 537. gadā p.m.ē., kad ebreju trimdinieki atgriezās tēvzemē, viņu vidū bija arī Izraēlas iedzīvotāju pēcnācēji. (Ezras 2:70.)
2:23—25. Uz ko norādīja pravietiskie vārdi, ko teica Jehova: ”Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, ..un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā.”? Oriģinālteksts liecina, ka vārdi, kas latviešu valodas 1965. gada Bībeles izdevumā ir tulkoti ”paturēšu sev sēklai”, attiecas uz Jezreēlu, kas minēts 24. panta beigās. Tā sauca Hozejas pirmdzimto dēlu, ko viņam bija dzemdējusi Gomera. (Hozejas 1:2—4.) Viņa vārds, kas nozīmē ”Dievs sēs sēklu”, pravietiski norādīja uz to, ka 537. gadā p.m.ē. Jehova sapulcinās uzticīgo tautas atlikumu un ”iesēs” to kā ”sēklu” Jūdejā. Tad zemei pēc 70 gadu gulēšanas atmatā būs jānes bagātīga raža — labība, vīnogu sula un eļļa. Pravietojumā ir tēlaini aprakstīts, ka labība, vīnogu sula un eļļa it kā vērsīsies pie zemes ar lūgumu pēc barības vielām, savukārt zeme lūgs debesīm lietu, bet debesis vērsīsies pie Dieva, lai tas dotu lietus mākoņus. Tas viss tiks darīts, lai dāsni apgādātu tautas atlikumu, kas būs atgriezies tēvzemē. Apustuļi Pāvils un Pēteris vārdus no Hozejas 2:25 attiecināja uz garīgā Izraēla atlikuma pulcēšanu. (Romiešiem 9:25, 26; 1. Pētera 2:10.)
Ko mēs varam mācīties.
1:2—9; 3:1, 2. Hozeja rīkojās ļoti pašaizliedzīgi, kad, pakļaudamies Dieva gribai, saglabāja laulību. Uz ko mēs esam gatavi, ja runa ir par Dieva gribas pildīšanu?
1:6—9. Jehova ienīst garīgu laulības pārkāpšanu tikpat lielā mērā kā burtisku laulības pārkāpšanu.
1:7; 2:1, 2; 2:16—25. Viss, ko Jehova teica par Izraēlu un Jūdeju, īstenojās. Jehovas vārdi piepildās vienmēr.
2:18, 21, 23—25; 3:1—4. Jehova labprāt piedod tiem, kas apliecina patiesu nožēlu. (Nehemijas 9:17.) Mums, tāpat kā Jehovam, jāizturas pret citiem līdzjūtīgi un žēlsirdīgi.
”TAS KUNGS IES TIESĀ”
Jehovam ir ”pamats norāt zemes iedzīvotājus”, tāpēc ka ”zemē nav uzticības, nav mīlestības un nav Dieva atziņas”. (Hozejas 4:1.) Atkritušie izraēlieši krāpj, slepkavo un iesaistās gan burtiskā, gan garīgā netiklībā. ”Reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asiriešiem”, bet Dieva atbalstu viņi nemeklē. (Hozejas 7:11.)
Jehova paziņo spriedumu: ”Samariju izpostīs un pārvērtīs par tuksnesi.” (Hozejas 14:1.) Bez vainas nav arī Jūdeja. ”Ar Jūdu tas Kungs ies tiesā un piemeklēs Jēkabu saskaņā ar viņa dziļāko būtību, un atmaksās viņam pēc nopelna,” teikts Hozejas 12:3. Taču Dievs Jehova dod cerību: ”Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves.” (Hozejas 13:14.)
Bībeles pantu skaidrojums.
6:1—3. Kas sacīja: ”Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā Kunga!”? Iespējams, neuzticīgie izraēlieši cits citu mudināja atgriezties pie Jehovas. Ja tā bija, tad viņi tikai tēloja nožēlu. Viņu mīlestība bija tik nenoturīga un gaistoša ”kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd”. (Hozejas 6:4.) Tāpat runātājs varēja būt Hozeja, kas centās pārliecināt tautu atgriezties pie Jehovas. Lai vai kā, desmit cilšu valsts Izraēlas nepakļāvīgajiem iedzīvotājiem bija jāapliecina patiesa nožēla un no tiesas jāatgriežas pie Jehovas.
7:4. Kādā ziņā izraēlieši, kas pārkāpa laulību, bija ”līdzīgi aizkurtam ceplim”? Šis salīdzinājums ilustrē, cik spēcīgi viņos dega ļaunas iekāres.
Ko mēs varam mācīties.
4:1, 6. Ja vēlamies saglabāt Jehovas labvēlību, mums nepārtraukti jāuzņem zināšanas par viņu un jādzīvo saskaņā ar to, ko mācāmies.
4:9—13. Jehova sauks pie atbildības tos, kas dzīvo netikli un ir iesaistījušies nepareizā pielūgsmē. (Hozejas 1:4.)
5:1. Tiem, kam Dieva tautā ir uzticēta atbildība, pilnībā jānoraida atkrišana, citādi viņi varētu pavedināt citus iesaistīties viltus pielūgsmē, tā kļūstot tiem par ”slazda valgu” un ”ķērēju tīklu”.
6:1—4; 7:14, 16. Paust nožēlu tikai vārdos ir liekulīgi un velti. Lai izjustu Dieva žēlastību, pārkāpējam no sirds jānožēlo sava rīcība un tas jāapliecina, atgriežoties pie tīrās pielūgsmes un dzīvojot saskaņā ar Dieva augstajām normām.
6:6. Tīša grēkošana liecina par to, ka cilvēkam trūkst mīlestības pret Dievu. Nekādi garīgi upuri, lai cik lieli tie būtu, nespēj to atsvērt.
8:7, 13; 10:13. Elku pielūdzēji izraēlieši pārliecinājās, ka patiess ir princips: ”Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Galatiešiem 6:7.)
9:17; 14:1. Pravietojumi par Izraēlu īstenojās, kad Asīrija iekaroja tās galvaspilsētu Samariju. (2. Ķēniņu 17:3—6.) Mums nav nekāda pamata šaubīties, ka visu, ko Dievs ir teicis, viņš izdarīs un viss, ko viņš ir sacījis, kļūs īstenība. (4. Mozus 23:19.)
8:14. 607. gadā p.m.ē. Jehova ar babiloniešu starpniecību lika ”ugunij uzliesmot [Jūdejas] pilsētās”, tā īstenodams pravietojumus par Jeruzalemes un Jūdejas nopostīšanu. (2. Laiku 36:19.) Dieva vārdi nekad nepaliek nepiepildīti. (Jozuas 23:14.)
9:10. Kaut arī izraēlieši bija tauta, kas piederēja patiesajam Dievam, viņi ”pieslējās Baālam-Peoram un zvērēja uzticību kauna pilnajam elkam”. Mēs rīkosimies gudri, ja ņemsim vērā šo brīdinošo piemēru un nekad nelauzīsim solījumu kalpot Jehovam. (1. Korintiešiem 10:11.)
10:1, 2, 12. Mēs nedrīkstam pielūgt Dievu ar ”sašķeltu”, divkosīgu sirdi. Ja ”sējam taisnību”, mēs ”pļausim [Dieva] mīlestību”.
10:5. Bet-Avena (tulkojumā ”posta nams”) ir nievājošs nosaukums, kas dots Bētelei (tulkojumā ”Dieva nams”). Kad tika aizvests Bet-Avenas teļa tēls, Samarijas iedzīvotāji skuma par zaudēto pielūgsmes objektu. Cik bezjēdzīgi ir paļauties uz nedzīvu elku, kas pat sevi nevar nosargāt! (Psalms 135:15—18; Jeremijas 10:3—5.)
11:1—4. Jehova vienmēr izturas pret savu tautu ar mīlestību. Pakļauties Dievam nekad nav nomācoši.
11:8—11; 13:14. Jehovas solījums atvest savu tautu atpakaļ uz dzimteni un atjaunot patieso pielūgsmi ”neatgriezās pie [viņa] tukšā”. (Jesajas 55:11.) 537. gadā p.m.ē. beidzās Babilonijas trimda un tautas atlikums atgriezās Jeruzalemē. (Ezras 2:1; 3:1—3.) Viss, ko Jehova ir runājis ar praviešu starpniecību, noteikti piepildīsies.
12:7. Mums stingri jāapņemas būt žēlsirdīgiem un taisnīgiem un vienmēr cerēt uz Dievu Jehovu.
13:6. Kad izraēlieši bija ”labi paēduši”, viņu sirds kļuva lepna un viņi aizmirsa Jehovu. Mums jāsargās no jebkādas noslieces kļūt lepniem.
”TĀ KUNGA CEĻI IR PAREIZI”
Hozeja sirsnīgi aicina: ”Atgriezies, Israēl, pie tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ!” Viņš skubina tautu sacīt Jehovam: ”Piedodi mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs, tad mēs atnesīsim ziedam nevis vēršus, bet mūsu lūpu upurus.” (Hozejas 14:2, 3.)
Grēciniekam, kas nožēlo savu rīcību, jāatgriežas pie Jehovas, jāpieņem viņa ceļi un jānes viņam slavas upuri tāpēc, ka ”tā Kunga ceļi ir pareizi” un ”taisnie staigā pa tiem”. (Hozejas 14:10.) Mēs priecājamies par to, ka ”pēdējās dienās” vēl daudzi, ”bijībā trīsēdami, nāks pie tā Kunga un Viņa žēlastības”. (Hozejas 3:5.)
[Attēls 25. lpp.]
Hozejas ģimenes dzīve ilustrēja, kādas ir Jehovas attiecības ar Izraēlu
[Attēls 27. lpp.]
740. gadā p.m.ē., kad krita Samarija, desmit cilšu valsts Izraēla beidza pastāvēt