Dzīves jēgas meklējumi

KENIJS strādāja respektablā mākleru firmā, viņam piederēja dārga automašīna un ekskluzīvi augšstāva apartamenti turīgā lielpilsētas rajonā. Viņš bija arī pieredzējis izpletņlēcējs, kam patika baudīt brīvo kritienu, lecot no vairāku kilometru augstuma. Vai tas viss sniedza viņam piepildījuma sajūtu? Kā bija minēts laikrakstā Wall Street Journal, viņš pats atzina: ”Te nu es esmu — man ir 45 gadi, un manai dzīvei nav noteiktas virzības. ..mana dzīve ir tukša.”

Elīna nenogurstoši trenējās, lai kļūtu par virtuozu daiļslidotāju, un galu galā sasniedza kārotās slavas virsotnes. ”Es cerēju, ka beidzot jutīšos laimīga, bet šīs cerības neīstenojās,” viņa sūrojās. ”Mani māca dziļa vientulība. Nākotnē mani gaidīja vienīgi vecuma nespēks, un, lai gan materiālā ziņā man nekā netrūka, es sapratu, ka šāda dzīve patiesībā ir tukša un bezjēdzīga.”

Mākslinieks, vārdā Hideo, kas bija pazīstams ar savu izsmalcināto krāsu  izjūtu, par dzīves mērķi uzskatīja aizvien jaunus sasniegumus mākslā. Viņš nepārdeva savus mākslas darbus, uzskatīdams, ka tādā veidā tiktu noniecināta mākslas darbu patiesā vērtība. Sava 98 gadus garā mūža beigās viņš lielāko daļu savu darbu ziedoja kādam muzejam. Visu savu mūžu viņš bija veltījis mākslai, taču patiesu gandarījumu tā arī nesajuta, jo apzinājās, ka būtu vajadzīga mūžība, lai sasniegtu māksliniecisko pilnību.

Daži izvēlas pievērsties labdarībai. Tā rīkojās, piemēram, kāds Holivudas filmu producents. Būdams lielas ASV kinokompānijas viceprezidents, viņš pastāvīgi uzturējās slavenību aprindās un dzīvoja turīgā savrupmāju rajonā. Reiz, kad viņš atvaļinājuma laikā bija ieradies Kambodžā un pusdienoja vienā no Pnompeņas kafejnīcām, pie viņa piegāja kāda meitenīte un lūdza naudu. Viņš tai iedeva dolāru un limonādi, un meitene bija priecīga. Taču jau nākamajā dienā viņš redzēja, ka tā pati meitene atkal ubago. Viņš atskārta, ka ir nepieciešama daudz pamatīgāka palīdzība.

Gadu vēlāk minētais producents nolēma mainīt savu nodarbošanos — viņš atteicās no darba izklaides industrijā un devās palīdzēt trūcīgajiem Kambodžā. Viņš nodibināja skolu, kurā bērni tiek nodrošināti ar naktsmītni, pārtiku un izglītību. Tomēr viņu visu laiku plosa pretrunīgas izjūtas — no vienas puses viņš jūt prieku un gandarījumu par paveikto, bet no otras puses viņu māc izmisums un sarūgtinājums, redzot, ka problēmu kļūst tikai vairāk.

Visi četri minētie cilvēki uzskatīja, ka ir nosprauduši labu mērķi savai dzīvei. Taču, kad šis mērķis ar lielām pūlēm bija sasniegts, viņi neizjuta patiesu gandarījumu. Pēc kā tiecaties jūs? Kas jums dzīvē ir pats svarīgākais? Vai šo mērķu sasniegšana jums tiešām sagādās patiesu gandarījumu?