Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kas piešķir dzīvei patiesu jēgu?

Kas piešķir dzīvei patiesu jēgu?

Kas piešķir dzīvei patiesu jēgu?

DAUDZU cilvēku dzīvē galveno vietu ieņem nauda, manta un izklaide. Citi tiecas iekarot pasaules slavu. Vēl citi tiecas pilnveidot savu māksliniecisko meistarību, un ir arī tādi, kas visu dzīvi veltī labdarībai. Taču ir daudz tādu cilvēku, kuriem nemaz nav konkrēta mērķa dzīvē un kuri nezina, kāda ir viņu dzīves jēga.

Bet kā ir ar jums? Vai jūs esat nopietni domājuši par savas dzīves jēgu? Aplūkosim, kādus mērķus cilvēki ir centušies savā dzīvē sasniegt, un padomāsim, vai tie ļauj sajust patiesu gandarījumu un piepildījumu. Kas ir vajadzīgs, lai dzīve tiešām būtu saturīga?

Naudai un ērtībām ir zināma nozīme

Bībelē, Salamana Mācītāja grāmatas 7. nodaļas 12. pantā, ir teikts: ”Gudrības pavēnī cilvēks jūtas tikpat droši paslēpts kā naudas pavēnī, bet gudrības pārākums ir atziņā, ka gudrība dod dzīvību tiem, kam tā ir.” Naudai tiešām ir sava vieta mūsu dzīvē — tā mums ir vajadzīga, lai uzturētu sevi un savu ģimeni. (1. Timotejam 5:8.)

Turklāt nauda var nodrošināt zināmas ērtības, kas dara dzīvi patīkamu. Lai gan kristietības dibinātājs Jēzus Kristus atzina, ka viņam ”nav kur savu galvu nolikt”, tomēr arī viņš nereti baudīja izsmalcinātus ēdienus un labu vīnu, kā arī nēsāja dārgu apģērbu. (Mateja 8:20; Jāņa 2:1—11; 19:23, 24.)

Taču galvenais Jēzus dzīvē nebija tiekšanās pēc ērtībām un pozitīvām emocijām. Viņš skaidri zināja, kam dzīvē ir vislielākā nozīme. Jēzus norādīja: ”Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Tad viņš pastāstīja līdzību par bagātnieku, kura lauki bija nesuši bagātīgu ražu un kurš pie sevis sprieda: ”Ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. ..es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.” Kas bagātnieka spriedumos bija nepareizs? Jēzus turpināja līdzību: ”Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” Pat ja bagātnieks būtu savācis visu labību, nomiris viņš tik un tā nevarētu izmantot uzkrāto bagātību. Līdzības noslēgumā Jēzus izteica pamācību: ”Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas 12:13—21.)

Tiesa, pilnībā bez naudas mēs nevaram iztikt, un sava vieta dzīvē ir arī ērtībām un izklaidei, tomēr nedz nauda, nedz izklaide nav tās lietas, kas piešķir dzīvei īstu jēgu. Patiesu gandarījumu var izjust tikai tad, ja esam ”bagāti Dievā”, proti, veidojam savu dzīvi tā, lai iegūtu Dieva labvēlību.

Vai ir svarīgi iegūt slavu un ievērību?

Daudziem cilvēkiem galvenais mērķis dzīvē ir kļūt ievērojamiem un slaveniem. Vēlēšanās iegūt labu slavu un palikt citiem labā piemiņā pati par sevi nav nepareiza. ”Laba slava ir vērtīgāka nekā dārga svaidāmā eļļa,” rakstīts Bībelē, ”un mirstamā diena ir labāka nekā dzimstamā.” (Salamans Mācītājs 7:1.)

Dienā, kad cilvēks mirst, viņa dzīves gājums ir noslēdzies. Ja cilvēks savā mūžā ir paveicis kaut ko vērtīgu, tad viņa ”mirstamā diena” ir krietni labāka nekā diena, kad viņš piedzima, jo tajā laikā viņš vēl neko labu nebija sasniedzis.

Iepriekš citētos vārdus ir rakstījis ķēniņš Salamans, kura vecākais pusbrālis Absaloms savulaik vēlējās iegūt slavu un ievērību. Taču visi trīs Absaloma dēli, kas varētu nodrošināt viņa vārda piemiņu, acīmredzot nomira vēl jauni, neatstādami pēcnācējus. Kā Absaloms rīkojās? Bībelē ir sacīts: ”Absaloms.. bija ņēmis un sev uzcēlis piemiņas akmeni ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: ”Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu uzglabāt ļaužu piemiņā.” Un viņš nosauca akmeņu pieminekli savā vārdā.” (2. Samuēla 14:27; 18:18.) Mūsdienās Absaloma piemiņas akmens nav atrasts. Tomēr tiem, kas pēta Bībeli, Absaloma vārds saistās ar sliktu slavu — viņš bija cietsirdīgs dumpinieks, kas sarīkoja sazvērestību, lai iegūtu sava tēva Dāvida troni.

Daudzi cilvēki vēlas, lai citi atcerētos viņus un pieminētu viņu sasniegumus. Taču viņi tiecas pēc ievērības sabiedrībā, kuras vērtības un gaume pastāvīgi mainās. Cik noturīga ir slava mūsdienu sabiedrībā? Vēstures profesors Kristofers Lašs savā grāmatā The Culture of Narcissism (Narcisma kultūra) rakstīja: ”Mūsu laikos, kad panākumu priekšnosacījumi lielākoties ir jaunība, šarms un oriģinalitāte, slava ir tik gaistoša kā nekad agrāk, un tie, kas iekaro sabiedrības uzmanību, ik mirkli uztraucas, vai to nezaudēs.” Šādas spriedzes dēļ slavenības bieži vien sāk lietot narkotikas un alkoholu, un tā viņi tikai saīsina savu mūžu. Tiekties pēc šādas slavas ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Bet kura acīs mums būtu svarīgi iegūt labu slavu? Par cilvēkiem, kas pildīja viņa baušļus, Dievs Jehova ar sava pravieša Jesajas starpniecību teica: ”Tiem Es došu vietu savā namā un savos mūros un došu tiem vārdu, ..mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts!” (Jesajas 56:4, 5.) Cilvēki, kas paklausa Dievam, iegūs ”vietu [Dieva] namā” un ”vārdu”. Dievs viņu vārdu atcerēsies mūžīgi un savā laikā dos viņiem iespēju atkal dzīvot. Tieši šādu slavu Bībele mudina iegūt, proti, labu reputāciju mūsu Radītāja, Jehovas, acīs.

Jesajas pravietojums piepildīsies, kad Dievs tiem, kas viņam ir uzticīgi, piešķirs mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes. ”Mūžīgā dzīvība” šajā paradīzē ir ”īstā dzīvība” — tāda dzīve, kādu Dievs bija cilvēkiem paredzējis, kad tos radīja. (1. Timotejam 6:12, 19.) Vai gan nebūtu vērts tiekties pēc dzīves, kas turpināsies mūžīgi?

Māksla un labdarība — ar to vien dzīvē nepietiek

Daudzi mākslinieki cenšas izkopt savas prasmes, tiecoties pēc mākslinieciskās pilnības. Tomēr cilvēka mūžs ir par īsu, lai to panāktu. Hideo, iepriekšējā rakstā minētais mākslinieks, arī 90 gadu vecumā joprojām pūlējās pilnveidot savu talantu. Pat, ja kādam māksliniekam izdodas izkopt savas spējas tiktāl, ka viņš ir apmierināts ar savu veikumu, tobrīd viņš, iespējams, jau ir sasniedzis vecumu, kad vairs nevar strādāt tik ražīgi kā spēku pilnbriedā. Bet kā būtu, ja viņš varētu dzīvot mūžīgi? Iedomājieties, kāda viņam tā būtu iespēja attīstīt savu talantu līdz pašai pilnībai!

Bet ko var teikt par dzīvi, kas veltīta labdarībai? Protams, ir ļoti labi, ja cilvēks neatstāj bez ievērības trūcīgos un izmanto savus līdzekļus, lai tiem palīdzētu. Bībelē sacīts: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Rūpējoties par citu cilvēku labklājību, tiešām ir iespējams izjust patiesu gandarījumu. Bet cik daudz viens cilvēks, īsti var paveikt citu labā, pat ja viņš labdarībai veltī visu savu mūžu? Jāatzīst, ka mūsu iespējas atvieglot citu ciešanas ir diezgan ierobežotas. Turklāt nekāda materiālā palīdzība, lai cik liela tā būtu, nespēj apmierināt kādu būtisku pamatvajadzību, kas piemīt visiem cilvēkiem, bet ko lielākā daļa atstāj neievērotu. Kas tā ir par pamatvajadzību?

Kas sniedz patiesu gandarījumu

Jēzus norādīja, ka ir kaut kas tāds, bez kā neviens cilvēks nevar iztikt. Viņš sacīja: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.) Saskaņā ar Bībeli, patiesu laimi un gandarījumu nevar sagādāt bagātība, slava, mākslinieciski sasniegumi un nodarbošanās ar labdarību. Patiesi jēgpilna dzīve ir iespējama tikai tad, ja mēs apmierinām savas garīgās vajadzības, proti, iekšējo vajadzību pielūgt Dievu.

Apustulis Pāvils tos, kas vēl nebija iepazinuši Radītāju, mudināja viņu meklēt. Pāvils teica: ”[Dievs] licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam.” (Apustuļu darbi 17:26—28.)

Kad apmierinām iekšējo vajadzību pielūgt patieso Dievu, mēs izjūtam patiesu laimi un gandarījumu. Turklāt, apmierinot garīgās vajadzības, mēs iegūstam cerību uz ”īsto dzīvību”. To apstiprina Terēzas dzīve. Viņa ierakstīja jaunu lappusi savas valsts televīzijas vēsturē, kļūdama par pirmo afroamerikāņu aktrisi, kurai tika uzticēta galvenā loma televīzijas seriālā. Tomēr jau pēc neilga laika viņa no tā visa atteicās. Kāpēc? ”Esmu pārliecināta, ka vislielāko gandarījumu var gūt, dzīvojot saskaņā ar Dieva Rakstu padomiem,” paskaidroja Terēza. Viņa nevēlējās apdraudēt savas attiecības ar Dievu, tēlojot lomu seriālā, kurā tiktu slavināts sekss un vardarbība. Kaut arī Terēza vairs nebija sabiedrības uzmanības centrā, turpmākā dzīve viņai sagādāja patiesu gandarījumu. Kļuvusi par pilnas slodzes sludinātāju, viņa dedzīgi stāstīja cilvēkiem labo vēsti par Dieva Valstību un palīdzēja viņiem nodibināt tuvas attiecības ar Dievu.

Kā bija minēts kādā laikrakstā, Terēzas bijušais kolēģis viņas lēmumu pamest aktrises karjeru komentēja šādiem vārdiem: ”Mana sirds vai lūza, redzot, kā viņa atsakās no savas karjeras, kas, pēc manām domām, bija ļoti veiksmīga. Acīmredzot viņa bija atradusi kaut ko vēl svarīgāku.” Kādu laiku vēlāk Terēza gāja bojā nelaimes gadījumā. Pēc viņas nāves šis paziņa teica: ”Viņa jutās laimīga, un no dzīves neko vairāk nevar vēlēties. Cik daudzi no mums varētu atzīt, ka arī tā jūtas?” Ja cilvēks, kura dzīvē galvenais ir tuvas attiecības ar Dievu, nomirst, viņam ir brīnišķīga cerība tikt celtam augšā, kad valdīs Dieva Valstība. (Jāņa 5:28, 29.)

Radītājam ir īpašs nodoms par dzīvi uz zemes. Viņš vēlas, lai ikviens cilvēks saprastu šo nodomu un dzīvotu mūžīgi paradīzē uz zemes. (Psalms 37:10, 11, 29.) Arī jums ir iespējams iepazīt Jehovu, debess un zemes Radītāju, un uzzināt, kāds ir viņa nodoms. Ja vēlaties, Jehovas liecinieki labprāt jums palīdzēs apgūt šīs zināšanas. Tādā gadījumā, lūdzu, sazinieties ar viņiem vai rakstiet Sargtorņa izdevējiem.

[Attēls 5. lpp.]

Kādus aplamus spriedumus izteica Jēzus līdzībā minētais bagātnieks?

[Attēls 7. lpp.]

Vai jūs gribētu dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes?