Obadjas, Jonas un Mihas grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
Obadjas, Jonas un Mihas grāmata
”LŪK, Obadjas redzētais.” (Obadjas 1.) Ar šiem vārdiem sākas Obadjas grāmata. Pravietis, kas ap 607. gadu p.m.ē. uzrakstīja šo Bībeles grāmatu, par sevi tajā nav atklājis nekādas citas ziņas kā vienīgi savu vārdu. Citā Bībeles grāmatā, kas pabeigta vairāk nekā divus gadsimtus iepriekš, pravietis Jona atklāti ir aprakstījis, ko viņš pieredzēja, kad bija saņēmis uzdevumu sludināt svešā zemē. Pravietis Miha sludināja laikposmā starp Obadjas un Jonas dzīves laiku, un viņa darbība ilga kādus 60 gadus (apmēram no 777. līdz 717. gadam p.m.ē.). Par sevi Miha ir pastāstījis tikai to, ka viņš ir nācis no Morešetas ciema un ka Jehovas vārds viņam atklājās ”Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahasa un Hiskijas valdīšanas laikā”. (Mihas 1:1.) Salīdzinājumi, ko Miha ir izmantojis, lai uzsvērtu pasludināto vēsti, apstiprina, ka viņš labi pazina dzīvi laukos.
ĒDOMAM ”JĀKĻŪST IZNĪCINĀTAM UZ VISIEM LAIKIEM”
Obadja saka par Ēdomu: ”Sava nozieguma dēļ, ko tu esi izdarījis pret savu brāli Jēkabu, tev būs jāpanes visādi pazemojumi un jākļūst iznīcinātam uz visiem laikiem.” Pravietim vēl ir svaigā atmiņā, cik varmācīgi ēdomieši pavisam nesen ir izturējušies pret Jēkaba pēcnācējiem izraēliešiem. 607. gadā p.m.ē., kad babilonieši izpostīja Jeruzalemi, ēdomieši ”bija turpat klāt” un nostājās pilsētā iebrūkošo ”ārzemnieku” pusē. (Obadjas 10, 11.)
Atšķirībā no ēdomiešiem ”Jēkaba nama bērniem” ir apsolīta atjaunošana. Obadja pravietiski saka: ”Uz Ciānas kalna būs glābiņš, un šim kalnam būs svētam būt.” (Obadjas 17.)
Bībeles pantu skaidrojums.
5—8. Kas tiek uzsvērts ar to, ka Ēdoma iznīcināšana ir salīdzināta ar svešu vīnogu lasītāju ienākšanu un laupītāju ielaušanos naktī? Ja Ēdoma zemē būtu ielauzušies laupītāji, tie paņemtu tikai tik, cik tiem patīk. Ja būtu atnākuši vīnogu lasītāji, tie tomēr atstātu kādu pārpalikumu. Turpretī tad, kad Ēdoma kritīs, notiks citādi: visas tās bagātības tiks rūpīgi uzmeklētas, un babilonieši, Ēdomas pašas sabiedrotie, to pilnīgi izlaupīs. (Jeremijas 49:9, 10.)
10. Kā Ēdoms tika ”iznīcināts uz visiem laikiem”? Piepildoties pravietojumam, ēdomieši kā tauta ar saviem valdniekiem un savu teritoriju ar laiku pilnīgi izzuda. Ap sestā gadsimta vidu p.m.ē. Ēdomu iekaroja Babilonijas valdnieks Nabonīds. Ceturtajā gadsimtā p.m.ē. kādreizējā Ēdomas teritorijā jau dzīvoja nabatieši, un ēdomieši bija spiesti meklēt mājvietu citur — viņi apmetās Jūdejas dienvidos, Negebas apgabalā, ko vēlāk sāka saukt par Idumeju. Pēc tam, kad mūsu ēras 70. gadā romieši nopostīja Jeruzalemi, ēdomieši kā tauta beidza pastāvēt.
Ko mēs varam mācīties.
3, 4. Tā kā ēdomieši dzīvoja kalnainā, dziļu aizu izvagotā apvidū, kur ienaidnieku uzbrukuma gadījumā viņiem bija stratēģiski izdevīgas pozīcijas, viņi savā augstprātībā varbūt iedomājās, ka viņus nekas nevar apdraudēt. Tomēr no Jehovas sprieduma izbēgt nav iespējams.
8, 9, 15. Cilvēku gudrība un spēks nespēj sniegt nekādu aizsardzību Jehovas dienā. (Jeremijas 49:7, 22.)
12—14. Ēdomiešu piemērs ir brīdinājums tiem, kas ļauni priecājas par grūtībām, kuras piemeklē Dieva kalpus. Jehova neatstāj bez ievērības nežēlīgu izturēšanos pret viņa kalpiem.
17—20. Šis pravietojums par atjaunošanu, kas tika apsolīta Jēkaba nama bērniem, sāka piepildīties, kad 537. gadā p.m.ē. ebreju atlikums no Babilonas atgriezās Jeruzalemē. Jehovas vārdi vienmēr piepildās. Mēs varam pilnībā paļauties uz viņa solījumiem.
”NINIVE TIKS GALĪGI NOPOSTĪTA!”
Saņēmis Dieva pavēli ”doties uz lielo pilsētu Ninivi, norāt to un paziņot tai” vēsti par Dieva spriedumu, Jona nevis paklausa šim norādījumam, bet gan bēg projām pavisam pretējā virzienā. Likdams ”pūst uz jūras lielam vējam” un sūtīdams ”lielu zivi”, Jehova aptur Jonas bēgšanu un vēlreiz liek viņam doties uz Asīrijas galvaspilsētu. (Jonas 1:2, 4; 2:1; 3:1, 2.)
Jona ierodas Nīnivē un pasludina tiešu un nepārprotamu vēsti: ”Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!” (Jonas 3:4.) Jonas sludināšanai ir negaidīts iznākums, kura dēļ viņš ”iedegas dusmās”. Jehova izmanto ”ricinus koku”, lai mācītu Jonam žēlsirdību. (Jonas 4:1, 6.)
Bībeles pantu skaidrojums.
3:3. Vai Nīnive tiešām bija tik liela, ka ”bija vajadzīgas trīs dienas”, lai apietu tai apkārt? Jā, tā patiešām bija. Senatnē ar vārdu ”Nīnive” acīmredzot apzīmēja Nīnives pilsētu kopā ar apkārtējām apdzīvotām vietām no Horsabadas ziemeļos līdz Nimrudai dienvidos. Visas kopā tās veidoja četrstūri, kura apkārtmērs bija apmēram 100 kilometru.
3:4. Vai Jonam bija jāiemācās asīriešu valoda, lai varētu sludināt nīniviešiem? Iespējams, Jona jau prata asīriešu valodu, vai arī viņam brīnumainā kārtā tika dota spēja runāt šajā valodā. Pastāv arī iespēja, ka Jona savu kodolīgo vēsti paziņoja ebrejiski un kāds pārtulkoja viņa teikto asīriešu valodā. Tādā gadījumā Jonas vārdi būtu modinājuši asīriešos īpaši lielu ziņkāri.
Ko mēs varam mācīties.
1:1—3. Ja mēs tīšuprāt ieplānotu darīt kaut ko citu, lai nepiedalītos pilnā mērā Valstības sludināšanā un mācekļu gatavošanā, tas liecinātu, ka mūsu motīvi nav pareizi. Kas tā rīkojas, tas būtībā bēg no Dieva uzdotā darba.
1:1, 2; 3:10. Jehovas žēlsirdība neaprobežojas tikai ar vienu tautu vai atsevišķu ļaužu grupu. ”Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus viņa radījumus.” (Psalms 145:9.)
2:1, 11. Trīs dienas un trīs naktis, ko Jona pavadīja lielās zivs vēderā, pravietiski norāda uz Jēzus nāvi un augšāmcelšanu. (Mateja 12:39, 40; 16:21.)
2:1, 11; 4:6. Jehova izglāba Jonu no satrakotās jūras. Viņš arī lika līdzās Jonam ”atrasties ricinus kokam; tas drīzi izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai, un atsvabināja viņu no drūmā gara stāvokļa”. Arī mūsdienās Jehovas kalpi droši var paļauties uz savu Dievu, ka viņš savā žēlastībā tos sargās un izglābs. (Psalms 13:6; 40:12.)
2:2, 3, 10, 11. Jehova uzklausa savu kalpu lūgšanas un pievērš uzmanību viņu lūgumiem. (Psalms 120:1; 130:1, 2.)
3:8, 10. Patiesajam Dievam ”kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies [nīniviešiem] nodarīt”, proti, viņš mainīja savu lēmumu šajā lietā un nelika tiem piedzīvot solīto nelaimi. Kāpēc Dievs tā rīkojās? Tāpēc, ka nīnivieši bija ”atgriezušies no sava ļaunā ceļa”. Tāpat arī mūsdienās, ja grēcinieks patiesi nožēlo savu nepareizo rīcību, Dievs var apžēloties par viņu.
4:1—4. Neviens cilvēks nevar ierobežot Dieva žēlsirdību. Mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu kritizēt Jehovas žēlsirdīgo rīcību.
4:11. Jehova pacietīgi rūpējas, lai vēsts par Valstību tiktu sludināta visā pasaulē, jo viņam ir žēl visu to cilvēku, kas ”vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās”, tāpat kā viņam bija žēl vairāk nekā 120 tūkstošu Nīnives iedzīvotāju. Arī mums jābūt līdzcietīgiem pret cilvēkiem, kas dzīvo mūsu apkaimē, un dedzīgi jāpiedalās Valstības sludināšanā un mācekļu gatavošanā. (2. Pētera 3:9.)
”LAI TAVS PAKAUSIS KĻŪTU GALĪGI PLIKS”
Miha atmasko Izraēlas un Jūdejas grēkus, pravietiski pasludina postu to galvaspilsētām un apsola atjaunošanu. Samarija kļūs ”par akmeņu kaudzi tīrumā”. Savas elkdievības dēļ Izraēla un Jūdeja ir pelnījušas, ka tām ”nodzen.. galvu pilnīgi kailu”, citiem vārdiem, tās ir pelnījušas piedzīvot kaunu. Kad to iedzīvotāji tiks aizvesti gūstā, tām ”pakausis kļūs galīgi pliks kā ērglim” — runa šajā salīdzinājumā acīmredzot ir par grifu, kam uz galvas ir tikai mazliet pūkainu spalvu. Bet Jehova apsola: ”Tiešām gan, Es sapulcinādams sapulcināšu tevi, Jēkab.” (Mihas 1:6, 16; 2:12.) Pērkamo tautas vadoņu un negodīgo praviešu dēļ arī Jeruzalemi ”pārvērtīs par drupu kaudzi”. Tomēr Jehova atkal sapulcinās savu tautu. No ”Betlēmes Efratā” nāks ”tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā”. (Mihas 3:12; 4:6; 5:1.)
Vai Jehova ir bijis netaisns pret Izraēlu? Vai viņa prasības ir pārlieku stingras? Nē, tā nepavisam nav. Jehova no saviem kalpiem prasa vienīgi to, lai viņi ”darītu taisnību, īstenotu dzīvē mīlestību un pazemīgi staigātu sava Dieva priekšā”. (Mihas 6:8.) Taču Mihas laikabiedri ir tik pagrimuši, ka ”labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs”, kas nodara sāpes ikvienam, kurš gadās tuvumā. Bet pravietis, vērsdamies pie Jehovas, saka: ”Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi?” Dievs atkal apžēlosies par savu tautu un visus tās ”grēku darbus” liks ”iemest jūras dziļumos”. (Mihas 7:4, 18, 19.)
Bībeles pantu skaidrojums.
2:12. Kad piepildījās pravietojums par to, ka tiks sapulcināti ”pāri palikušie Israēlā”? Pirmo reizi tas piepildījās 537. gadā p.m.ē., kad ebreju atlikums atgriezās tēvzemē no Babilonas gūsta. Mūsdienās šis pravietojums piepildās saistībā ar ”Dieva Israēlu”. (Galatiešiem 6:16.) Kopš 1919. gada svaidītie kristieši tiek pulcēti kopā ”kā avis.. stiprā kūtī”. Viņiem pievienojas ”liels pulks” ”citu avju” — īpaši kopš 1935. gada —, un tā ”visas malas” kļūst ”pilnas cilvēku trokšņa”. (Atklāsmes 7:9; Jāņa 10:16.) Svaidītie kristieši un”citas avis” kopā dedzīgi kalpo patiesajam Dievam.
4:1—4. Kā ”visu dienu galā” Jehova ”spriež tiesu daudzu lielu tautu starpā un nosaka likteni [”izšķir strīdus lietas”, LB-65r] stiprām pagānu tautām”? Vārdi ”daudzas lielas tautas” un ”stipras pagānu tautas” attiecas nevis uz veselām tautām vai valstīm, bet gan uz atsevišķiem cilvēkiem no visām tautām, kuri kļūst par Jehovas kalpiem. Jehova spriež tiesu un izšķir strīdus lietas jautājumos, kas skar šo cilvēku attiecības ar viņu.
Ko mēs varam mācīties.
1:6, 9; 3:12; 5:1. 740. gadā p.m.ē., Mihas dzīves laikā, Samariju izpostīja asīrieši. (2. Ķēniņu 17:5, 6.) Ķēniņa Hiskijas laikā asīriešu iebrucēji nonāca līdz pašai Jeruzalemei. (2. Ķēniņu 18:13.) 607. gadā p.m.ē. babilonieši sagrāva un nodedzināja Jeruzalemi. (2. Laiku 36:19.) Kā bija pravietots, Mesija piedzima ”Betlēmē Efratā”. (Mateja 2:3—6.) Jehovas pravietiskie vārdi piepildās vienmēr.
2:1, 2. Mēs būtu bīstamā situācijā, ja apgalvotu, ka kalpojam Dievam, bet pirmām kārtām dzītos pēc bagātības, nevis ”pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības”. (Mateja 6:33; 1. Timotejam 6:9, 10.)
3:1—3, 5. Jehova prasa, lai tie, kam uzticēti atbildīgi pienākumi viņa tautā, rīkotos taisnīgi.
3:4. Ja gribam, lai Jehova atbildētu uz mūsu lūgšanām, mēs nedrīkstam tīši grēkot un dzīvot dubultu dzīvi.
3:8. Savu uzdevumu sludināt labo vēsti, kurā ietilpst arī paziņojumi par Jehovas tiesas spriedumiem, mēs varam izpildīt vienīgi tad, ja mūs stiprina viņa svētais gars.
5:4. Šajā mesiāniskajā pravietojumā ir apsolīts, ka tad, kad Dieva kalpiem uzbruks ienaidnieki, celsies ”septiņi ganu cilšu priekšnieki un astoņi novadu vecākie”. ”Septiņi” simbolizē pabeigtību, pilnību, savukārt ”astoņi” norāda, ka tas būs liels skaits spējīgu, garīgi nobriedušu vīriešu, kas uzņemsies vadību Jehovas tautā.
5:6, 7. Mūsdienās svaidītie kristieši daudziem ir ”kā tā Kunga rasa”, proti, kā svētība no Dieva, jo Dievs viņus izmanto, lai darītu zināmu vēsti par Valstību. ”Citas avis” arī palīdz cilvēkiem gūt garīgu atspirdzinājumu, aktīvi atbalstot svaidītos kristiešus sludināšanā. (Jāņa 10:16.) Piedalīties šajā darbā, kas cilvēkiem sagādā patiesu atvieglojumu, ir liels gods.
6:3, 4. Mums jāseko Dieva Jehovas paraugam un jābūt laipniem un līdzjūtīgiem arī pret tiem, ar kuriem nav viegli saprasties vai kuru garīgums ir vājš.
7:7. Cīnoties ar grūtībām, kas mūs piemeklē šīs ļaunās pasaules beigu laikā, neļausimies nomāktībai, bet centīsimies līdzināties Miham un gaidīsim uz savu Dievu.
7:18, 19. Jehova labprāt piedod mums grēkus, tāpēc arī mums jābūt gataviem piedot tiem, kas grēko pret mums.
”Mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā”
Tiem, kas cīnās pret Dievu un viņa kalpiem, būs ”jākļūst iznīcinātiem uz visiem laikiem”. (Obadjas 10.) Tomēr Jehovas dusmas var novērst, ja grēcinieks ņem vērā viņa brīdinājumus un ”atgriežas no sava ļaunā ceļa”. (Jonas 3:10.) ”Visu dienu galā”, tas ir, šajās pēdējās dienās, patiesā pielūgsme ir paaugstināta pār visām viltus reliģijām un Dievam paklausīgie cilvēki steidzas pie tās. (Mihas 4:1; 2. Timotejam 3:1.) Būsim pilni apņēmības ”staigāt tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam”. (Mihas 4:5.)
Cik daudz vērtīga mēs varam mācīties no Obadjas, Jonas un Mihas grāmatas! Lai arī šīs pravietiskās grāmatas ir uzrakstītas vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu, tajās lasāmā vēsts vēl šodien ir ”dzīva un spēcīga”. (Ebrejiem 4:12.)
[Attēls 11. lpp.]
Obadja pravietoja, ka Ēdomam ”jākļūst iznīcinātam uz visiem laikiem”
[Attēls 13. lpp.]
Miha gaidīja uz Jehovu, un tas jādara arī mums
[Attēls 14. lpp.]
Iespēja sludināt ir liels gods