Māciet saviem bērniem ”meklēt mieru un dzīties pēc tā”

Astoņgadīgās Nikolas ģimene gatavojās pārcelties uz valsts otru malu, un meitene gandrīz ik dienu dalījās jaunumos ar savu labāko draudzeni Gabrielu. Pēkšņi kādu dienu Gabriela paziņoja, ka viņai ir pilnīgi vienalga, vai draudzene brauc prom vai ne. Sašutusi un aizvainota līdz sirds dziļumiem, Nikola mammai teica: ”Es ar viņu vairs nedraudzēšos!”

KAD bērnu dzīvē rodas sarežģījumi — līdzīgi tikko aprakstītajam gadījumam ar Nikolu un Gabrielu —, vecākiem bieži ir jānāk talkā, ne vien lai nomierinātu mazos strīdniekus, bet arī iemācītu, kā atrisināt domstarpības. Bērniem piemīt ”bērna daba”, un viņi lielākoties pat nenojauš, cik sāpīgi viņi var aizskart otru ar saviem vārdiem un darbiem. (1. Korintiešiem 13:11.) Vecākiem jāieaudzina bērnos tādas īpašības, lai bērni prastu sadzīvot gan ar pārējiem ģimenes locekļiem, gan ar citiem cilvēkiem.

Kristīgi vecāki no sirds vēlas iemācīt saviem bērniem ”meklēt mieru un dzīties pēc tā”. (1. Pētera 3:11.) Cilvēks, kas prot uzturēt mierīgas, draudzīgas attiecības, izjūt gandarījumu un prieku. Tāpēc vecākiem būtu jācenšas, lai bērnos nesāktu veidoties neuzticēšanās citiem, nekrātos sarūgtinājums un nerastos naidīgums. Kā vecāki var iemācīt bērniem saticību?

Centieties panākt, lai bērnos rastos vēlēšanās iepriecināt ”miera Dievu”

Jehova Bībelē ir saukts par ”miera Dievu”. (Romiešiem 15:33; Filipiešiem 4:9.) Tāpēc gudri vecāki ar Dieva vārdu — Bībeles — palīdzību audzina bērnus tā, lai viņos rastos vēlēšanās iepriecināt Dievu un veidot sevī tādas īpašības, kādas piemīt Dievam. Piemēram, vecāki var palīdzēt bērniem iztēloties iespaidīgo parādību, ko redzēja apustulis Jānis, un paskaidrot, ka smaragdzaļais varavīksnes loks, kas šajā parādībā ieskāva Jehovas troni, simbolizē pilnīgu mieru, kāds valda  ap Jehovu. * (Atklāsmes 4:2, 3.) Šādu mieru var iegūt visi, kas pakļaujas Jehovam.

Jehova māca cilvēkus arī ar sava Dēla Jēzus starpniecību, un Jēzus ir nosaukts par ”Miera valdnieku”. (Jesajas 9:5, 6, LB-65r.) Vecāki ar bērniem var izlasīt un pārrunāt Bībelē aprakstītos gadījumus, kad Jēzus mācīja neiesaistīties strīdos un nedarīt pāri citiem fiziski. (Mateja 26:51—56; Marka 9:33—35.) Tāpat var paskaidrot, kāpēc Pāvils, kas kādreiz bija neiecietīgs ”varmāka”, mainījās un vēlāk rakstīja, ka ”mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem.. un panest ļaunumu”. (1. Timotejam 1:13; 2. Timotejam 2:24.) Iespējams, vecāki būs patīkami pārsteigti par to, kā tas ietekmēs bērna sirdi.

Kādam kristietim, vārdā Evans, ir iespiedies atmiņā gadījums, kad viņu septiņu gadu vecumā skolas autobusā kāds zēns izsmēja. ”Es tik ļoti sadusmojos, ka gribēju viņam atmaksāt! Bet tad es atcerējos, kas man mājās bija mācīts par iesaistīšanos kautiņos. Es zināju, ka Jehova vēlas, lai es ”neatmaksātu nevienam ļaunu ar ļaunu” un ”turētu mieru ar visiem cilvēkiem”,” viņš stāstīja. (Romiešiem 12:17, 18.) Evanam pietika spēka un drosmes, lai situācijā, kurā viegli varēja izcelties kautiņš, viņš atbildētu laipni. Viņš gribēja iepriecināt miera Dievu.

Vecāki, rādiet labu priekšzīmi!

Vai jūsu mājās valda mierīga gaisotne? Ja tā ir, tad bērni var mācīties saticību, jau vērojot vecāku piemēru vien. Tas, vai vecāku pūles vainagosies panākumiem, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā paši vecāki seko Dieva un Kristus paraugam. (Romiešiem 2:21.)

Rass un Sindija, kas audzina divus dēlus, tiem vienmēr atgādina, ka tad, kad citi rīkojas kaitinoši, pašiem ir jāizturas laipni. Sindija uzsvēra šādu domu: ”No mūsu abu izturēšanās saspringtās situācijās ir ļoti atkarīgs, kā dēli paši risina līdzīgas situācijas.”

Pat tad, kad vecāki kļūdās (un kurš gan nekļūdās?), viņi var iemācīt bērniem daudz ko vērtīgu. Kāds triju bērnu tēvs, vārdā Stīvens, atzina: ”Ir gadījies, ka mēs ar sievu neesam noskaidrojuši visu līdz galam un esam bijuši pārāk bargi pret bērniem. Taču, tiklīdz to esam sapratuši, mēs tūdaļ atvainojamies.” Viņa sieva Terija piebilda: ”Mēs paskaidrojam bērniem, ka arī mēs esam tālu no pilnības un mēdzam kļūdīties. Šāda vaļsirdība ir uzlabojusi mūsu visu attiecības, turklāt bērni ir sapratuši, kā rīkoties, ja rodas pārpratumi.”

Ko mācās jūsu bērni, redzot, kā jūs izturaties pret viņiem? Jēzus aicināja: ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs  viņiem.” (Mateja 7:12.) Kaut arī vecāki dažreiz kļūdās, viņu mīlestība un sirsnība pret bērniem noteikti nesīs labus augļus. Ja bērnus pamāca ar mīlestību, viņi paklausa labprāt.

Kas palīdz neļauties dusmām

Salamana Pamācību 19. nodaļas 11. pantā (VDP) var lasīt: ”Kam saprašana, tas apvalda dusmas.” Kas bērniem būtu jāsaprot? Lūk, ko savam dēlam un meitai māca Deivids un Marianna: ”Ja bērnus kāds ir aizvainojis, mēs cenšamies panākt, lai bērni iedomātos, kā otrs varēja justies. Mēs aicinām viņus padomāt par dažiem vienkāršiem jautājumiem, piemēram: vai nevarētu būt, ka šo cilvēku jau pirms tam kaut kas bija satraucis? Varbūt kaut kas viņā bija izraisījis skaudību? Vai kāds viņam nebija nodarījis pāri?” Marianna pastāstīja, kāds ir ieguvums: ”Šāda pieeja parasti nomierina bērnus, kliedē aizvainojumu un pārtrauc strīdus par to, kam bija taisnība un kam ne.”

Ar šādām metodēm vecāki var gūt lieliskus panākumus. Raksta sākumā minētajai Nikolai viņas māte Mišela palīdzēja ne vien atjaunot draudzību ar Gabrielu, bet arī saprast otru meiteni. ”Mēs ar Nikolu izlasījām grāmatas Mācieties no Izcilā Skolotāja * 14. nodaļu,” Mišela atcerējās, ”un es paskaidroju, ko Jēzus domāja, teikdams, ka mums jāpiedod ”septiņdesmit reiz septiņas reizes”. Kad Nikola stāstīja par savu aizvainojumu, es viņu pacietīgi uzklausīju, bet pēc tam palīdzēju meitai saprast, cik ļoti apbēdināta un sarūgtināta jutās Gabriela tāpēc, ka viņas labākā draudzene brauc tālu prom.” (Mateja 18:21, 22.)

Kad Nikola saprata, kas varēja izraisīt Gabrielas asos vārdus, viņai kļuva ļoti žēl draudzenes, un viņa tai piezvanīja, lai salīgtu mieru. ”Kopš tās reizes Nikola cenšas iejusties citu pārdzīvojumos un darīt citiem labu, lai viņi justos iepriecināti, un tas viss viņai pašai sagādā lielu prieku,” ir gandarīta Mišela. (Filipiešiem 2:3, 4.)

Vecākiem ir jāpalīdz bērniem nedusmoties, kad citi kļūdās un rodas pārpratumi. Ja vecāki darīs visu iespējamo, tad viņi droši vien redzēs, ka bērni izturas pret citiem laipni un ar mīlestību. (Romiešiem 12:10; 1. Korintiešiem 12:25.)

Spēja piedot ”nāk par godu”

Cilvēkam ”nāk par godu.. kādu pārkāpumu.. nepamanīt”, rakstīts Salamana Pamācībās, 19. nodaļas 11. pantā. Jēzus savas dzīves visgrūtākajā brīdī rīkojās tā, kā būtu rīkojies viņa Tēvs, un piedeva saviem pāridarītājiem. (Lūkas 23:34.) Kad bērni izjūt, cik patīkami ir, kad vecāki piedod viņiem, arī viņi paši var iemācīties piedot.

Lūk, kāds gadījums notika ar piecgadīgo Villiju, kam ļoti patīk kopā ar vecmāmiņu izkrāsot dažādus attēlus. Reiz vecmāmiņa piepeši pārtrauca krāsot, piecēlās, sarāja Villiju un aizgāja prom. Zēns bija tuvu asarām. Viņa tēvs Sems stāstīja: ”Villija vecmāmiņai ir astoņdesmit gadu, un viņa cieš no Alcheimera slimības. Mēs vienkāršā valodā paskaidrojām Villijam par šo slimību, lai viņš  spētu to saprast.” Vecāki atgādināja zēnam, ka daudz reižu ir piedevuši viņam, un pamācīja, ka viņam tāpat būtu jāpiedod citiem. Tālākais vecākus patīkami pārsteidza. ”Var iedomāties, ko mēs ar sievu jutām, kad redzējām, kā mūsu dēlēns pieiet pie vecmāmiņas, pazemīgā tonī runā ar viņu, tad paņem viņu pie rokas un aizved atpakaļ pie galda,” aizkustināts stāstīja Sems.

Ir ļoti jauki, ja bērni prot būt iecietīgi pret citu kļūdām un trūkumiem un prot piedot. (Kolosiešiem 3:13.) Bērniem ir jāsaprot, ka pat tad, kad kāds viņus tīšuprāt apvaino, miermīlīga atbilde var izlīdzināt asumus un ar Jehovas palīdzību situācija var mainīties uz labo pusi, kā apstiprina Bībele: ”Ja tīk Kungam, ko cilvēks dara, pat ienaidnieku Viņš tam pielabina!” (Salamana Pamācības 16:7, VDP.)

Nepagurstiet, mācot bērniem saticību

Ja vecāki ar Bībeles palīdzību mierīgā gaisotnē pamāca bērnus un paši ir tādi cilvēki, ”kas mieru tur”, viņi dāvā saviem bērniem kaut ko ļoti vērtīgu. (Jēkaba 3:18.) Bērni apgūst spēju risināt domstarpības mierīgā ceļā un uzturēt mierīgas, draudzīgas attiecības ar citiem, un šī spēja viņiem noderēs visa mūža garumā.

Denam un Ketijai ir trīs pusaudža vecuma bērni, kas ir kļuvuši par labiem kristiešiem. ”Lai gan negāja viegli ar viņu audzināšanu, kad viņi bija mazi, mūsu pūles nav bijušas veltīgas. Tagad bērni prot sadzīvot ar citiem un labprāt piedod, ja gadās kaut kas nepatīkams, kas apdraud mierīgas attiecības ar pārējiem,” priecājas Dens. Ketija apstiprina: ”Tas mums sagādā īpaši lielu prieku, jo miers pieder pie Dieva gara augļiem.” (Galatiešiem 5:22.)

Tātad kristīgiem vecākiem ir pamatots iemesls ”nepiekust” un ”nepagurt”, mācot bērniem tiekties pēc miera, pat ja sākumā šķiet, ka viņu pūles nes niecīgus augļus. Ja viņi neatlaidīgi turpinās savu labo darbu, ”mīlestības un miera Dievs” noteikti būs ar viņiem. (Galatiešiem 6:9; 2. Korintiešiem 13:11.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

POZITĪVA IETEKME?

Rakstā ”Vardarbība plašsaziņas līdzekļu piedāvātajā izklaidē”, ko bija publicējusi organizācija Media Awareness Network, kuras mērķis ir veicināt sabiedrībā prasmi kritiski izvērtēt plašsaziņas līdzekļus, bija teikts: ”Pastāv uzskats, ka ar rupju spēku var atrisināt jebkuru problēmu, un to īpaši kultivē izklaides produkcija, kurā gan ļaundari, gan labie varoņi pastāvīgi rīkojas varmācīgi.” No analizētajiem televīzijas raidījumiem, filmām un mūzikas videoklipiem tikai nepilnos desmit procentos bija pievērsta uzmanība vardarbības postošajām sekām. Parasti ”vardarbību attēlo kā pilnībā attaisnojamu, dabisku un neizbēgamu rīcību — kā visvienkāršāko problēmu risināšanas veidu”.

Iespējams, dažās ģimenēs būtu kaut kas jāmaina televīzijas skatīšanās ieradumos. Vecāki, neļaujiet televīzijai sagraut visu, ko jūs tik cītīgi pūlaties ieaudzināt bērnos!

[Attēls 17. lpp.]

Centieties panākt, lai bērnos rastos vēlēšanās iepriecināt ”miera Dievu”

[Attēls 18. lpp.]

Māciet bērniem atrisināt domstarpības mierīgā garā

[Attēls 19. lpp.]

Bērniem ir jāiemācās lūgt piedošanu un piedot pašiem