Sekosim Izcilā Skolotāja paraugam
Sekosim Izcilā Skolotāja paraugam
”Pielūkojiet, kā jūs klausāties!” (LŪKAS 8:18.)
1., 2. Kāpēc mums būtu jāpievērš nopietna uzmanība tam, kā Jēzus savas kalpošanas laikā izturējās pret cilvēkiem?
IZCILAIS SKOLOTĀJS Jēzus Kristus saviem sekotājiem norādīja: ”Pielūkojiet, kā jūs klausāties!” (Lūkas 8:16—18.) Šis princips attiecas uz ikvienu kristieti. Ja mēs pievēršam nopietnu uzmanību garīgajai izglītībai, ko saņemam, tā ietekmē mūsu rīcību un mēs kļūstam par prasmīgiem Valstības sludinātājiem. Mūsdienās mēs, protams, nevaram dzirdēt Jēzus balsi, taču Bībelē mēs varam lasīt, ko viņš ir teicis un kā viņš ir rīkojies. Ko no Bībeles mēs uzzinām par to, kā Jēzus savas kalpošanas laikā izturējās pret cilvēkiem?
2 Jēzus bija izcils labās vēsts sludinātājs un prasmīgs Svēto Rakstu skolotājs. (Lūkas 8:1; Jāņa 8:28.) Lai gatavotu Jēzus mācekļus, arī mums ir gan jāsludina, gan jāmāca. Tomēr dažiem kristiešiem, kas ir labi sludinātāji, mācīšana nepadodas tik viegli. Sludinot ir tikai jāpaziņo vēsts, turpretī, lai kādam mācītu par Jehovu un viņa nodomiem, sludinātājam ar šo cilvēku ir jānodibina personisks kontakts. (Mateja 28:19, 20.) Jēzus Kristus, Izcilais Skolotājs, ir rādījis labu priekšzīmi, kā to darīt. (Jāņa 13:13.)
3. Kāpēc ir vērtīgi sekot Jēzus paraugam?
3 Ja centīsimies izmantot tādus pašus mācīšanas paņēmienus, kādus izmantoja Jēzus, mēs ievērosim apustuļa Pāvila padomu: ”Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes; izmantojiet šo laiku. Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:5, 6.) Lai sekotu Jēzus paraugam, ir jāpūlas, bet, ja mēs to darīsim, mēs kļūsim par labiem skolotājiem, jo ”zināsim, kā ikvienam atbildēt”.
Jēzus rosināja cilvēkus izteikties
4. Kas vedina domāt, ka Jēzus bija labs klausītājs?
4 Jau no bērnības Jēzum bija paradums klausīties cilvēkos un uzdot viņiem jautājumus, lai uzzinātu viņu domas. Kad Jēzum bija divpadsmit gadi, vecāki viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, ”tos klausoties un tos jautājot”. (Lūkas 2:46.) Jēzus nebija ieradies templī, lai mācītāju priekšā padižotos ar savām zināšanām. Kaut gan Jēzus arī uzdeva jautājumus, templī viņš bija ieradies galvenokārt tādēļ, lai klausītos. Iespējams, Jēzus prasme uzklausīt citus bija viens no iemesliem, kāpēc viņš ieguva gan Dieva, gan cilvēku labvēlību. (Lūkas 2:52.)
5., 6. Kas liecina par to, ka Jēzus uzklausīja cilvēkus, kurus mācīja?
5 Arī pēc tam, kad Jēzus bija kristījies un kļuvis par Mesiju, viņš nepārstāja klausīties citos. Jēzus tik ļoti neaizrāvās ar to, ko viņš mācīja, ka aizmirstu par saviem klausītājiem. Bieži vien viņš ieturēja pauzi, pajautāja, ko viņi domā, un tad klausījās atbildi. (Mateja 16:13—15.) Piemēram, kad bija nomiris Martas brālis Lācars, Jēzus viņai teica: ”Ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam!” Pēc tam viņš tai jautāja: ”Vai tu to tici?” Jēzus noteikti uzmanīgi klausījās Martas atbildi: ”Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls.” (Jāņa 11:26, 27.) Nav šaubu, Jēzus jutās ļoti gandarīts, dzirdēdams, kā Marta apliecina savu ticību.
6 Kad daudzi mācekļi pārstāja sekot Jēzum, viņš, vēlēdamies uzzināt savu apustuļu domas, tiem jautāja: ”Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: ”Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jāņa 6:66—69.) Šie vārdi noteikti iepriecināja Jēzu. Vai gan mēs nepriecātos, ja mūsu Bībeles skolnieks līdzīgi apliecinātu savu ticību?
Jēzus klausījās ar cieņu
7. Kāpēc daudzi samarieši sāka ticēt Jēzum?
7 Jēzus sekmīgi gatavoja mācekļus arī tāpēc, ka cilvēki viņam nebija vienaldzīgi un viņš tos uzklausīja ar cieņu. Reiz netālu no Ziharas pie Jēkaba akas Jēzus sludināja kādai samarietei. Jēzus ne tikai pats runāja, bet arī uzmanīgi klausījās tajā, ko sieviete sacīja. Jēzus pamanīja, ka viņu interesē, kā būtu pareizi jāpielūdz Dievs, un paskaidroja viņai, ka Dievs meklē tādus cilvēkus, kas viņu pielūdz garā un patiesībā. Jēzus pret šo sievieti bija izturējies ar cieņu un interesējies par viņas domām, tāpēc viņa tūlīt pat pastāstīja par Jēzu savā pilsētā, un ”daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus”. (Jāņa 4:5—29, 39—42.)
8. Kā mēs varam uzsākt sarunas sludināšanā, ņemot vērā, ka cilvēkiem parasti patīk izteikt savu viedokli?
8 Parasti cilvēkiem patīk izteikt savas domas. Piemēram, seno Atēnu iedzīvotāji labprāt apmainījās viedokļiem un dzirdēja kaut ko jaunu. Ņemot vērā šo faktu, apustulim Pāvilam izdevās pateikt Atēnu areopāgā runu, kas daudzus spēcīgi ietekmēja. (Apustuļu darbi 17:18—34.) Savukārt mēs varam iesākt sarunu sludināšanā apmēram šādiem vārdiem: ”Es esmu atnācis pie jums, jo vēlos dzirdēt jūsu domas kādā jautājumā.” Kad esam pieminējuši konkrētu jautājumu, uzklausīsim cilvēka viedokli un sarunas turpinājumā vai nu kaut ko piebildīsim cilvēka teiktajam, vai uzdosim kādu jautājumu, lai labāk izprastu viņa viedokli. Pēc tam mēs varam laipni parādīt, kas Bībelē teikts par šo tēmu.
Jēzus prasmīgi risināja sarunas
9. Ko Jēzus darīja, pirms ”izskaidroja visus rakstus” Kleopam un viņa biedram?
9 Jēzus nekad nenonāca situācijā, kad viņš nezinātu, ko teikt. Jēzus prata atrast īstos vārdus, jo viņš ne vien uzmanīgi klausījās, bet bieži arī zināja, ko cilvēki domā. (Mateja 9:4; 12:22—30; Lūkas 9:46, 47.) Lūk, kāds gadījums risinājās neilgi pēc Jēzus augšāmcelšanas, kad divi no viņa mācekļiem gāja no Jeruzalemes uz Emavu. Evaņģēlijā stāstīts: ”Gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina. Un viņš tiem sacīja: ”Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens ar vārdu Kleops atbildēja un viņam sacīja: ”Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un viņš tiem sacīja: ”Kas tad?”” Pēc tam Izcilais Skolotājs klausījās, kā viņi stāstīja, ka Jēzus no Nācaretes bija mācījis ļaudis un darījis brīnumus, bet tika sodīts ar nāvi, taču tagad daži runājot, ka viņš ir celts augšā no mirušajiem. Jēzus ļāva Kleopam un viņa biedram visu brīvi pastāstīt un tikai tad pievērsās tam, ko viņi nesaprata, un ”izskaidroja [viņiem] visus rakstus”. (Lūkas 24:13—27, 32.)
10. Kā mēs varētu noskaidrot cilvēka reliģiskos uzskatus?
10 Satiekot kādu cilvēku sludināšanā, mēs visbiežāk nekā nezinām par viņa reliģiskajiem uzskatiem. Lai tos noskaidrotu, mēs, piemēram, varētu teikt, ka mūs interesē, kāds ir citu cilvēku viedoklis par lūgšanām, un pajautāt: ”Kā jums šķiet, vai kāds tiešām uzklausa cilvēku lūgšanas?” No atbildes mēs varētu daudz ko uzzināt par mūsu sarunas biedru un viņa reliģiskajiem uzskatiem. Ja viņš ir reliģiozi noskaņots, mēs varētu turpināt sarunu ar jautājumu: ”Kā jūs domājat, vai Dievs uzklausa pilnīgi visas lūgšanas? Vai arī ir tādas lūgšanas, kas viņam nav patīkamas?” Ar šādiem jautājumiem mēs varētu ierosināt nepiespiestu sarunu. Kad rodas piemērots brīdis, lai nolasītu kādu domu no Bībeles, darīsim to taktiski, nevis ar mērķi apgāzt mūsu sarunas biedra uzskatus. Ja saruna būs patīkama, viņš, iespējams, labprāt piekritīs satikties vēlreiz. Bet ja nu mūsu sarunas biedrs uzdod jautājumu, uz kuru mēs nemākam atbildēt? Mēs varam izpētīt šo jautājumu dziļāk un nākamajā reizē ”ar lēnprātību un bijību” paskaidrot, kāds ir mūsu ”cerības pamats”. (1. Pētera 3:15, 16, LB-65r.)
Jēzus mācīja cilvēkus, kam bija pareizi noskaņota sirds
11. Kas mums jādara, lai atrastu cilvēkus ar pareizi noskaņotu sirdi?
11 Jēzum piemita nevainojama spriestspēja, kas ļāva viņam noteikt, kurus cilvēkus ir vērts mācīt. Mums pamanīt cilvēkus ar pareizi noskaņotu sirdi ir daudz grūtāk, gluži kā apustuļiem, kam Jēzus deva norādījumu: ”Kurā pilsētā vai miestā jūs ieiesit, uzmeklējiet, kas tur vērts.” (Mateja 10:11.) Arī mums jāseko šim ieteikumam un jāuzmeklē cilvēki, kas labprāt klausās labo vēsti un ir gatavi mācīties Bībeles patiesību. Lai atrastu tos, kas ir ”vērti”, mums uzmanīgi jāieklausās katrā cilvēkā un jācenšas pamanīt, kāda ir viņa attieksme.
12. Kā mēs varam palīdzēt cilvēkam, kas ir izrādījis zināmu interesi par labo vēsti?
12 Pēc tam, kad esam runājuši ar cilvēku, kas ir izrādījis zināmu interesi par Valstības vēsti, būtu labi apdomāt, kādas domas no Bībeles viņam būtu īpaši noderīgas. Ja pierakstām, ko sarunas gaitā esam uzzinājuši par mājas saimnieku, mums būs vieglāk viņu apmeklēt atkārtoti. Nākamajās apmeklējuma reizēs mums uzmanīgi jāklausās, lai uzzinātu vairāk par sarunas biedra uzskatiem, attieksmi un dzīves apstākļiem.
13. Kā mēs varētu noskaidrot, kāda ir cilvēku attieksme pret Bībeli?
13 Kā mēs varētu pamudināt cilvēkus izteikt savas domas par Dieva Rakstiem? Dažviet cilvēki labprāt izsakās, ja viņiem pajautā: ”Vai, pēc jūsu domām, Bībele ir grūti saprotama grāmata?” No atbildes bieži vien var uzzināt, kāda ir cilvēka attieksme pret garīgiem jautājumiem. Vēl viens paņēmiens ir nolasīt kādu Bībeles pantu un tad painteresēties, ko cilvēks par to domā. Mēs varam daudz sasniegt kalpošanā, ja, tāpat kā Jēzus, izmantojam labus jautājumus. Tomēr arī šinī ziņā mums jābūt līdzsvarotiem.
Jēzus meistarīgi izmantoja jautājumus
14. Kā ir iespējams interesēties par cilvēku viedokli, tos pārlieku neizjautājot?
14 Interesējoties par cilvēku viedokli, mēs nedrīkstam likt viņiem justies neērti. Sekosim Jēzum, kurš nebija netaktisks izprašņātājs, bet uzdeva tādus jautājumus, kas mudināja domāt. Jēzus bija arī uzmanīgs klausītājs, kura klātbūtnē godprātīgi cilvēki jutās nepiespiesti un guva atspirdzinājumu. (Mateja 11:28.) Visdažādākie cilvēki bez bažām vērsās pie Jēzus ar to, kas viņus satrauca. (Marka 1:40; 5:35, 36; 10:13, 17, 46, 47.) Lai cilvēki justos brīvi un atklāti izteiktu savas domas par Bībeli un tās mācībām, mēs nedrīkstam viņus pārlieku iztaujāt.
15., 16. Kā mēs varētu iesaistīt cilvēkus sarunā par reliģiskiem jautājumiem?
15 Lai ierosinātu sarunu, mēs varam ne tikai prasmīgi izmantot jautājumus, bet arī minēt kādu interesantu domu un tad uzklausīt sarunas biedra viedokli. Piemēram, Jēzus teica Nikodēmam: ”Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3.) Šie vārdi tik ļoti pārsteidza Nikodēmu, ka viņš nespēja atturēties no sarunas ar Jēzu. (Jāņa 3:4—20.) Arī mēs līdzīgā veidā varam iesaistīt cilvēkus sarunā.
16 Tādās vietās kā Āfrika, Austrumeiropa un Latīņamerika populārs sarunu temats ir daudzu jaunu reliģiju rašanās. Šādās vietās sarunu bieži var iesākt ar vārdiem: ”Mani satrauc tas, ka ir tik daudz reliģiju. Bet ir pamats domāt, ka drīzumā cilvēki no visām tautām pielūgs Dievu vienoti. Vai tas nebūtu labi?” Pasakot kaut ko pārsteidzošu par savu cerību, mēs varam panākt, ka cilvēki izsaka savu viedokli. Turklāt viņiem ir vieglāk atbildēt uz jautājumiem, kuros iekļautas divas iespējamās atbildes. (Mateja 17:25.) Kad mājas saimnieks ir izteicies par mūsu jautājumu, atbildēsim uz to paši, izmantojot vienu vai divus Bībeles pantus. (Jesajas 11:9; Cefanjas 3:9.) Ja uzmanīgi klausīsimies un vērosim cilvēka reakciju, mēs, iespējams, sapratīsim, par ko būtu labi runāt nākamajā reizē.
Jēzus uzklausīja arī bērnus
17. Kas liecina, ka Jēzus pievērsa uzmanību arī bērniem?
17 Jēzus pievērsa uzmanību ne vien pieaugušajiem, bet arī bērniem. Viņš zināja, kādas rotaļas bērniem patīk un par ko viņi runā. Bija reizes, kad Jēzus pieaicināja pie sevis tieši bērnus. (Lūkas 7:31, 32; 18:15—17.) Bērni bija arī ļaužu pūļos, kas nāca klausīties Jēzu. Kad bērni skaļā balsī slavēja Mesiju, Jēzus to ievēroja un norādīja, ka Svētajos Rakstos par to ir pravietots. (Mateja 14:21; 15:38; 21:15, 16.) Mūsdienās daudz bērnu kļūst par Jēzus mācekļiem. Kā mēs viņiem varam palīdzēt?
18., 19. Kā vecāki var veidot bērnā stipru ticību?
18 Lai veidotu bērnā stipru ticību, vecākiem ir viņā jāklausās un jācenšas saprast, kādos jautājumos bērna domas nesakrīt ar Jehovas viedokli. Lai arī ko bērns sacītu, ir svarīgi, lai vecāki vispirms pateiktu kaut ko atzinīgu un tad, izmantojot atbilstošas Bībeles vietas, paskaidrotu bērnam Jehovas viedokli.
19 Sarunājoties ar bērniem, bez jautājumiem nevar iztikt, taču bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, nepatīk, ja viņus pārlieku iztaujā. Sarunas labāk risinās, ja vecāki nevis apgrūtina bērnu ar vienu sarežģītu jautājumu pēc otra, bet paši kaut ko īsi pastāsta par sevi. Atkarībā no sarunas temata vecāki varētu pastāstīt, kā viņi agrāk ir domājuši vai jutušies un kāpēc tā ir bijis, un pēc tam viņi varētu painteresēties, vai arī bērns domā vai jūtas līdzīgi. Balstoties uz bērna atbildi, vecāki, ļoti iespējams, varēs izveidot saturīgu un uzmundrinošu sarunu par kādu Bībeles tematu.
Arī turpmāk sekosim Izcilā Skolotāja paraugam
20., 21. Kāpēc mums jābūt labiem klausītājiem?
20 Mums ir jābūt labiem klausītājiem, vienalga, vai mēs risinām sarunu ar bērnu vai pieaugušo. Uzmanīga klausīšanās ir mīlestības izpausme. Ieklausoties citos, mēs izturamies pazemīgi un apliecinām cieņu pret sarunas biedru. Protams, klausīties nozīmē pievērst nopietnu uzmanību cilvēka teiktajam.
21 Arī turpmāk kristīgajā kalpošanā vērīgi ieklausīsimies satiktajos cilvēkos. Ja būsim uzmanīgi, mēs, visticamāk, nopratīsim, kādas domas no Bībeles viņus varētu īpaši interesēt. Pēc tam centīsimies viņiem palīdzēt, izmantojot dažādos Jēzus mācīšanas paņēmienus. Sekodami Izcilā Skolotāja paraugam, mēs izjutīsim prieku un gandarījumu.
Kā jūs atbildētu?
• Kā Jēzus rosināja citus izteikties?
• Kāpēc Jēzus uzklausīja tos, kurus mācīja?
• Kā sludināšanā būtu jāizmanto jautājumi?
• Kā mēs varam palīdzēt bērniem kļūt par Jēzus mācekļiem?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 28. lpp.]
Uzklausīsim cilvēkus, kam sludinām
[Attēls 30. lpp.]
Mēs līdzināmies Jēzum, kad pievēršam uzmanību bērniem