Mateja evaņģēlijs
Jehovas vārdi ir dzīvi
Mateja evaņģēlijs
PIRMAIS, kas aprakstīja Jēzus dzīvi un kalpošanu, bija Matejs — tuvs Jēzus līdzgaitnieks un bijušais nodokļu ievācējs. Mateja evaņģēlijs ir uzrakstīts ebreju valodā un vēlāk pārtulkots grieķu valodā. Šis evaņģēlijs, kura rakstīšana ir pabeigta ap 41. gadu, sasaista Ebreju rakstus ar Kristiešu grieķu rakstiem.
Mateja evaņģēlijs acīmredzot bija domāts galvenokārt ebrejiem, un šajā evaņģēlijā, kas dziļi skar lasītāja sirdi, Jēzus ir attēlots kā apsolītais Mesija, Dieva Dēls. Iedziļinoties Mateja vēstījumā, mēs nostiprināsim savu ticību patiesajam Dievam, viņa Dēlam un Dieva solījumiem. (Ebr. 4:12.)
”DEBESU VALSTĪBA IR TUVU KLĀT PIENĀKUSI”
Mateja evaņģēlijā ir uzsvērta Valstība un galvenā uzmanība pievērsta Jēzus mācībām, tāpēc viņš savā izklāstā ir atkāpies no hronoloģiskas secības. Piemēram, Kalna runa ir ietverta Mateja evaņģēlija sākuma daļā, lai gan Jēzus to teica apmēram pusotru gadu pēc tam, kad bija sācis savu kalpošanu.
Galilejā Jēzus dara brīnumus, dod saviem divpadsmit apustuļiem norādījumus par kalpošanu, apsūdz farizejus un stāsta līdzības par Valstību. Pēc tam viņš aiziet no Galilejas un nonāk ”Jūdejas robežās viņpus Jardānas”. (Mat. 19:1.) Ceļā Jēzus mācekļiem pastāsta, kas viņu gaida: ”Mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu.. notiesās uz nāvi..; un trešā dienā viņš celsies augšām.” (Mat. 20:18, 19.)
Bībeles pantu skaidrojums.
3:16. Kādā ziņā ”debesis atvērās”, kad Jēzus tika kristīts? Šie vārdi acīmredzot nozīmē, ka Jēzus atcerējās savu agrāko dzīvi debesīs.
5:21, 22. Vai dusmu izpaušana ir lielāks grēks nekā pati dusmošanās? Jēzus brīdināja, ka cilvēks, kas dusmojas uz savu brāli, grēko. Taču, ja cilvēks izpauž dusmas pret otru, izsakoties par to nicīgi, viņš dara lielāku grēku un par to ir sodāms augstākā tiesā.
5:48. Vai cilvēki var būt ”pilnīgi, kā.. debesu Tēvs ir pilnīgs”? Jā, nosacītā ziņā tas ir iespējams. Jēzus runāja par mīlestību un aicināja klausītājus līdzināties Dievam un būt pilnīgiem mīlestībā. (Mat. 5:43—47.) Jēzus sekotāji var būt pilnīgi mīlestībā, ja iemācās mīlēt arī ienaidniekus.
7:16. Pēc kādiem ”augļiem” var pazīt patieso reliģiju? Šo augļu vidū ir ne vien mūsu rīcība, bet arī mūsu uzskati — tas, kam mēs ticam.
10:34—38. Vai Bībeles vēsts ir vainojama tajā, ka ģimene sašķeļas? Nē, Bībele tajā nav vainojama. Šķelšanos rada neticīgo ģimenes locekļu nostāja — viņi, ļoti iespējams, nevēlas pieņemt kristietību vai ir naidīgi noskaņoti pret to, un šāda attieksme ģimeni sašķeļ. (Lūk. 12:51—53.)
11:2—6. Kāpēc Jānis jautāja, vai Jēzus ir ”tas, kam jānāk”, ja viņš jau bija dzirdējis Dieva labvēlības apliecinājumu Jēzum un zināja, ka Jēzus ir Mesija? Jānis varbūt gribēja dzirdēt apstiprinājumu no paša Jēzus. Turklāt Jānis gribēja zināt, vai būs kāds ”cits”, kas kļūs par ķēniņu un piepildīs visas ebreju ilgas. Jēzus atbilde nozīmēja, ka pēcteča nebūs.
19:28. Kas ir domāts ar ”divpadsmit Israēla ciltīm”, kuras tiesās? Tās nav divpadsmit garīgā Izraēla ciltis. (Gal. 6:16; Atkl. 7:4—8.) Apustuļiem, ko Jēzus uzrunāja, pašiem bija jākļūst par garīgā Izraēla locekļiem, nevis tā tiesnešiem. Jēzus viņiem ”novēlēja valstību”, un viņiem bija jākļūst ”Dievam par ķēniņiem un priesteriem”. (Lūk. 22:28—30; Atkl. 5:10.) Garīgie izraēlieši ”tiesās pasauli”. (1. Kor. 6:2.) Tātad ar ”divpadsmit Israēla ciltīm”, ko tiesās tie, kuri sēdēs debesīs uz troņiem, acīmredzot ir domāti cilvēki, kas nepieder pie ķēniņu un priesteru grupas un ko Salīdzināšanas dienas norisēs simbolizēja divpadsmit ciltis, no kurām nenāca priesteri. (3. Mozus 16. nodaļa.)
Ko mēs varam mācīties.
4:1—10. Šis evaņģēlija fragments liecina, ka Sātans ir reāla būtne, nevis abstrakts ļaunums. Viņš kārdina cilvēkus ar ”miesas kārumu, acu kārumu un dzīves lepnību”, taču, ja izmantosim Bībeles principus, mēs spēsim palikt uzticīgi Dievam. (1. Jāņa 2:16.)
5:1—7:29. Ir svarīgi būt ”garā nabagiem” — apzināties, ka mums vajadzīgas labas attiecības ar Dievu. Ir jābūt miermīlīgiem, jādzen prom amorālas domas un jātur solījumi. Garīgiem jautājumiem lūgšanās jābūt svarīgākiem nekā materiālajām vajadzībām. Mums jābūt bagātiem Dievā un pirmām kārtām jātiecas pēc Dieva Valstības un viņa taisnības. Mēs nedrīkstam būt kritiski noskaņoti pret citiem, un mums jāpilda Dieva griba. Kā var redzēt, Jēzus Kalna runā patiešām ir ietvertas ļoti vērtīgas domas.
9:37, 38. Mums jārīkojas saskaņā ar savu lūgumu Kungam ”izsūtīt strādniekus.. pļaujamā” un dedzīgi jāiesaistās mācekļu gatavošanā. (Mat. 28:19, 20.)
10:32, 33. Mums nekad nav jābaidās runāt par savu ticību.
13:51, 52. Kad esam sapratuši patiesību par Valstību, mums ir pienākums mācīt citus un dalīties patiesībā ar viņiem.
14:12, 13, 23. Ir svarīgi laiku pa laikam būt vienatnē, lai gremdētos dziļās pārdomās. (Marka 6:46; Lūk. 6:12.)
17:20. Mums ir vajadzīga ticība, lai pārvarētu lieliem kalniem līdzīgus šķēršļus, kas kavē mūsu garīgo izaugsmi, un tiktu galā ar grūtībām. Mēs nedrīkstam būt nolaidīgi, veidojot un stiprinot savu ticību Jehovam un viņa solījumiem. (Marka 11:23; Lūk. 17:6.)
18:1—4; 20:20—28. Jēzus mācekļus nodarbināja jautājums par to, kurš no viņiem ir ievērojamāks, jo arī viņiem, tāpat kā visiem cilvēkiem, bija grēcīga daba un jūdaismā ļoti tika uzsvērts cilvēka stāvoklis. Mums jāattīsta pazemība, jācīnās pret grēcīgām tieksmēm un jāsaglabā pareizs viedoklis par priekšrocībām un pienākumiem.
”CILVĒKA DĒLS TIKS NODOTS”
33. gada 9. nīsānā, ”jādams uz ēzeļa”, Jēzus ierodas Jeruzalemē. (Mat. 21:5.) Nākamajā dienā viņš atnāk uz templi un izdzen no turienes tirgoņus, kas ar savu rīcību aptraipa templi. 11. nīsānā viņš māca templī, apsūdz rakstu mācītājus un farizejus un pēc tam mācekļiem pastāsta, kāda ir viņa ”atnākšanas un pastara laika zīme”. (Mat. 24:3.) Nākamajā dienā viņš tiem saka: ”Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai viņu krustā sistu.” (Mat. 26:1, 2.)
Ir 14. nīsāns. Jēzus iedibina savas nāves atceres vakaru, pēc tam viņu nodod, apcietina, tiesā un nonāvē. Trešajā dienā Dievs viņu pieceļ no mirušajiem. Pirms pacelšanās debesīs Jēzus saviem sekotājiem dod šādu norādījumu: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas.” (Mat. 28:19.)
Bībeles pantu skaidrojums.
22:3, 4, 9. Kad izskan trīs aicinājumi uz kāzām? Pirmais no aicinājumiem, kas bija domāti, lai savāktu cilvēku grupu, kas veidos Kristus ”līgavu”, sāka skanēt 29. gadā, kad sāka sludināt Jēzus un viņa sekotāji, un uz to varēja atsaukties līdz 33. gadam. Otrais aicinājums bija spēkā no 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem, kad pār Jēzus mācekļiem nāca svētais gars, līdz 36. gadam. Abi pirmie aicinājumi bija domāti tikai ebrejiem, jūdaisma prozelītiem un samariešiem. Trešais aicinājums izskan ”uz lielceļiem”, proti, tas ir vērsts pie neapgraizītajiem cittautiešiem. Šie cilvēki tiek aicināti no 36. gada, kad kristietībai pievērsās romiešu virsnieks Kornēlijs, līdz pat mūsu dienām.
23:15. Kāpēc cilvēks, ko farizeji bija pievērsuši jūdu ticībai, bija kļuvis par ”elles bērnu, divkārt ļaunāku” nekā farizeji? Daži, ko farizeji bija pievērsuši jūdaismam, pirms tam varbūt bija izdarījuši smagus grēkus, tomēr, kad viņi bija pārņēmuši farizeju uzskatus, ar viņiem kļuva vēl ļaunāk, jo viņu rīcībā acīmredzot izpaudās vēl lielākas galējības nekā viņu skolotāju dzīvē. Tāpēc varēja teikt, ka viņi ir divkārt ļaunāki nekā farizeji, kurus jau tāpat Dievs nosodīja.
27:3—5. Vai Jūda nožēloja izdarīto? Nekas neļauj secināt, ka Jūda patiesi nožēloja izdarīto grēku. Viņš nevis centās iegūt Dieva piedošanu, bet gan atzinās savā ļaunajā darbā augstajiem priesteriem un vecajiem. Tā kā viņš bija izdarījis ”nāves grēku”, viņu pilnīgi pamatoti pārņēma vainas apziņa un izmisums. (1. Jāņa 5:16.) Jūda nožēloja, ka ir pazudināts, nevis dziļi pārdzīvoja, ka ir izdarījis tik briesmīgu grēku.
Ko mēs varam mācīties.
21:28—31. Jehovam ir svarīgi, vai mēs pildām viņa gribu. Piemēram, mums ir dedzīgi jāsludina Valstība un jāgatavo mācekļi. (Mat. 24:14; 28:19, 20.)
22:37—39. Cik kodolīgi šajos divos augstākajos baušļos ir izteikta Dieva prasību būtība!
[Attēls 31. lpp.]
Vai jūs aktīvi piedalāties garīgajā pļaujā?
[Norāde par autortiesībām]
© 2003 BiblePlaces.com
[Attēls 31. lpp.]
Matejs daudz rakstīja par Dieva Valstību