Marka evaņģēlijs
Jehovas vārdi ir dzīvi
Marka evaņģēlijs
MARKA evaņģēlijs ir īsākais no visiem četriem evaņģēlijiem. Jānis Marks to uzrakstīja aptuveni 30 gadus pēc Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanas, un šis evaņģēlijs ir veidots kā dzīvs un dinamisks stāstījums par Jēzus trīsarpus gadus ilgo kalpošanu.
Marka evaņģēlijs acīmredzot ir rakstīts neebrejiem, īpaši romiešiem, un evaņģēlijā ir uzsvērts, ka Jēzus bija Dieva Dēls, kas darīja brīnumus un aktīvi sludināja. Vairāk uzmanības Marks ir pievērsis nevis Jēzus mācībām, bet darbiem. Iedziļināšanās Marka evaņģēlijā stiprinās mūsu ticību Mesijam un palīdzēs dedzīgi sludināt Dieva vēsti. (Ebr. 4:12.)
KALPOŠANA GALILEJĀ
Pirmās nodaļas pirmajos četrpadsmit pantos ir aprakstīta gan Jāņa Kristītāja darbība, gan četrdesmit dienas, ko Jēzus pavadīja tuksnesī, un pēc tam Marks sāk aizraujoši stāstīt par Jēzus kalpošanu Galilejā. Bieži lietotais vārds ”tūdaļ” piešķir vēstījumam spraigumu. (Marka 1:10, 12.)
Nepilnos trijos gados Jēzus trīs reizes apceļo Galileju ar mērķi sludināt. Lielākoties Marks notikumus ir izklāstījis hronoloģiskā secībā. Kalna runu, tāpat kā lielāko daļu citu garu Jēzus runu, Marks ir izlaidis.
Bībeles pantu skaidrojums.
1:15. Kādā ziņā laiks bija ”piepildīts”? Bija ”piepildīts” jeb pienācis laiks, kad Jēzum bija jāsāk kalpošana. Tā kā Jēzus, kam bija jākļūst par Ķēniņu, darbojās cilvēku vidū, varēja teikt, ka ”Dieva valstība ir tuvu atnākusi”. Cilvēki, kas alka pēc patiesības, varēja atsaukties uz Jēzus sludināšanu un konkrēti rīkoties, lai iemantotu Dieva labvēlību.
1:44; 3:12; 7:36. Kāpēc Jēzus nevēlējās, lai ļaudis stāstītu tālāk par viņa brīnumiem? Jēzus negribēja, lai kāds kaut ko secinātu, balstoties uz pārspīlētiem un varbūt pat sagrozītiem nostāstiem. Viņš vēlējās, lai cilvēki paši pārliecinātos, ka viņš ir Kristus, un pieņemtu lēmumu viņam sekot, balstoties uz pašu redzētiem pierādījumiem. (Jes. 42:1—4; Mat. 8:4; 9:30; 12:15—21; 16:20; Lūk. 5:14.) Izņēmums bija gadījums geraziešu zemē ar kādu vīrieti, kas bija atradies dēmonu varā. Jēzus viņam lika iet mājās un pastāstīt savējiem, kas ar viņu bija noticis. Vietējie iedzīvotāji bija lūguši Jēzu pamest viņu apgabalu, tātad Jēzum nākotnē nebūtu gandrīz nekādu iespēju pašam tur sludināt. Savukārt no dēmoniem atbrīvotais vīrietis varētu stāstīt par Jēzu, un tas mazinātu iespējamās negatīvās ļaužu runas par cūku zaudējumu. (Marka 5:1—20; Lūk. 8:26—39.)
2:28. Kāpēc Jēzus ir saukts par ”kungu arī pār sabatu”? ”Bauslībai piemīt nākamo labumu ēna,” rakstīja apustulis Pāvils. (Ebr. 10:1.) Kā bauslībā bija noteikts, sešām darba dienām sekoja sabats, un Jēzus daudz cilvēku izdziedināja tieši sabatā. Tas pravietiski norādīja uz mieru, atpūtu un daudzajām svētībām, ko cilvēki izjutīs Kristus tūkstoš gadu valdīšanas laikā, kad būs darīts gals Sātana nežēlīgajai valdīšanai. Tāpēc Valstības Ķēniņš ir ”kungs arī pār sabatu”. (Mat. 12:8; Lūk. 6:5.)
3:5; 7:34; 8:12. Kā Marks varēja zināt, ko Jēzus juta dažādās situācijās? Marks nepiederēja pie divpadsmit apustuļiem, un viņš nebija arī viens no Jēzus tuvākajiem līdzgaitniekiem. Jau no seniem laikiem tradicionāli tiek uzskatīts, ka lielāko daļu informācijas Marks uzzināja no apustuļa Pētera. (1. Pēt. 5:13.)
6:51, 52. Kādā ziņā mācekļi nebija sapratuši ”notikumu ar maizēm”? Dažas stundas iepriekš Jēzus tikai ar piecām maizēm un divām zivīm bija paēdinājis piecus tūkstošus vīru un daudz sieviešu un bērnu. Mācekļiem būtu bijis jāsaprot, ka Dievs Jehova Jēzum ir devis varu darīt brīnumus. (Marka 6:41—44.) Ja viņi būtu sapratuši, cik liela vara Jēzum ir piešķirta, viņi nebūtu bijuši tik pārsteigti, kad Jēzus brīnumainā kārtā gāja pa ūdens virsu.
8:22—26. Kāpēc Jēzus aklajam cilvēkam atjaunoja redzi pakāpeniski? Iespējams, Jēzus tā rīkojās aiz iejūtības pret šo cilvēku. Pakāpeniska redzes atjaunošana cilvēkam, kas ilgu laiku bija bijis neredzīgs, ļāva viņam pamazām pierast pie spožās saules gaismas.
Ko mēs varam mācīties.
2:18; 7:11; 12:18; 13:3. Marks sniedz paskaidrojumus par dažādām paražām, vārdiem, uzskatiem un vietām, ko neebreji varēja nezināt. Viņš raksta, ka ”farizeji gavē”, ”korban” nozīmē ”lai tas ir par upuri”, ka saduceji ”saka augšāmcelšanos neesam” un ka ”Dieva namam pretī” ir ”Eļļas kalns”. Tā kā Mesijas ciltskoks interesētu galvenokārt ebrejus, Marks to savā evaņģēlijā nemaz nav iekļāvis. Šajā ziņā mums ir jāmācās no Marka — kad sludinām vai uzstājamies ar runām draudzes sapulcē, mums jāņem vērā, kādi ir mūsu klausītāji un cik daudz viņi jau zina par apskatāmo tēmu.
3:21. Jēzus ģimenes locekļi tajā laikā neticēja viņam. Jēzus saprot, kā jūtas tie cilvēki, kurus radinieki viņu ticības dēļ izsmej.
3:31—35. Kad Jēzus kristījās, viņš kļuva par Dieva garīgo Dēlu un ”augšējā Jeruzāleme” kļuva par viņa māti. (Gal. 4:26.) No tā laika Jēzus mācekļi viņam bija tuvāki un mīļāki nekā viņa miesīgie radinieki. Arī mūsu dzīvē galvenajam ir jābūt visam, kas saistīts ar patiesā Dieva pielūgsmi. (Mat. 12:46—50; Lūk. 8:19—21.)
8:32—34. Mums jāprot saskatīt, kad mums izrāda pārprastu laipnību, un mēs nedrīkstam padoties aicinājumiem būt pārlieku iecietīgiem pret sevi. Kristus sekotājam jābūt gatavam ”sevi aizliegt”, tas ir, teikt ”nē” savām savtīgajām tieksmēm un centieniem. Viņam jābūt gatavam ”ņemt savu krustu” jeb moku stabu, proti, vajadzības gadījumā ciest, pieredzēt kaunu, vajāšanas vai pat mirt savas kristīgās pārliecības dēļ. Kristietim vienmēr ir jāseko Jēzum un jāveido sava dzīve pēc Jēzus parauga. Lai varētu saukties par Jēzus mācekļiem, mums jābūt tikpat pašaizliedzīgiem, kāds bija Jēzus Kristus. (Mat. 16:21—25; Lūk. 9:22, 23.)
9:24. Mums nav jākaunas stāstīt citiem par savu ticību, nedz arī jākaunas lūgt Dievu, lai viņš vairotu mūsu ticību. (Lūk. 17:5.)
PĒDĒJAIS MĒNESIS
32. gada beigās Jēzus ”nāk Jūdejas robežās, gar Jardānas otru pusi”, un pie viņa atkal ierodas daudz ļaužu. (Marka 10:1.) Pēc sludināšanas šajā apvidū Jēzus dodas uz Jeruzalemi.
8. nīsanā Jēzus atrodas Betānijā. Viņš ēd mielastu kādā namā, kad tajā ienāk kāda sieviete un lej pār Jēzus galvu smaržīgu eļļu. Notikumi, kas sākas ar Jēzus triumfālo iejāšanu Jeruzalemē un beidzas ar viņa augšāmcelšanu, ir aprakstīti hronoloģiskā secībā.
Bībeles pantu skaidrojums.
10:17, 18. Kāpēc Jēzus kādam cilvēkam neļāva viņu saukt par ”Labo Mācītāju”? Noraidīdams šo glaimojošo titulu, Jēzus atzina, ka šāds gods pienākas vienīgi Jehovam, un uzsvēra, ka viss labais nāk no Jehovas — patiesā Dieva. Jēzus pievērsa uzmanību arī citai pamatpatiesībai: tikai Dievs Jehova, kas ir radījis visu, ir tiesīgs noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns. (Mat. 19:16, 17; Lūk. 18:18, 19.)
14:25. Ko nozīmēja apustuļiem teiktie Jēzus vārdi: ”Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.”? Jēzus vārdi nenozīmēja, ka debesīs var dzert īstu vīnu. Tā kā Bībelē vīns reizēm simbolizē prieku, var secināt, ka Jēzus runāja par prieku, ko viņš jutīs, kad kopā ar saviem svaidītajiem, augšā celtajiem sekotājiem būs Valstībā. (Ps. 104:15; Mat. 26:29.)
14:51, 52. Kas bija jauneklis, kas ”izbēga pliks”? Šo gadījumu atstāsta tikai Marks, līdz ar to var spriest, ka viņš rakstīja par sevi.
15:34. Vai Jēzus vārdi ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” liecināja, ka viņam bija zudusi ticība? Nē, Jēzus nebija zaudējis ticību. Lai gan nav iespējams precīzi zināt, kāpēc Jēzus tā izsaucās, iespējams, Jēzus sajuta, ka Jehova viņu vairs neaizsargāja, tā ļaudams, lai Dēla uzticība tiktu pārbaudīta līdz galam. Tāpat ir iespējams, ka Jēzus teica minētos vārdus, lai piepildītu pravietojumu, kas par viņu ir rakstīts 22. psalma 2. pantā. (Mat. 27:46.)
Ko mēs varam mācīties.
10:6—9. Dievs vēlas, lai laulības saglabātos. Tāpēc, ja ģimenē rodas problēmas, vīram un sievai jācenšas tās atrisināt ar Bībeles principu palīdzību, nevis jādomā, ka šķiršanās būs viegls un ātrs risinājums. (Mat. 19:4—6.)
12:41—44. Mēs varam mācīties no trūcīgās atraitnes, ka nesavtīgi ir jāatbalsta patiesā pielūgsme.
[Attēls 29. lpp.]
Kāpēc Jēzus šim cilvēkam lika, lai viņš ietu un stāstītu saviem radiniekiem, kas ar viņu bija noticis?