Staigāsim Jehovas ceļus
Staigāsim Jehovas ceļus
”Svētīgs ikviens, kas to Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus!” (PS. 128:1.)
1., 2. Kāpēc var apgalvot, ka būt laimīgiem ir iespējams?
IKVIENS cilvēks vēlas būt laimīgs. Diemžēl, kā mēs labi zinām, ne visiem izdodas tādiem būt.
2 Tomēr justies laimīgiem ir iespējams. ”Svētīgs ikviens, kas to Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus!” teikts 128. psalma 1. pantā. Mēs varam būt ”svētīgi” jeb laimīgi, ja ar bijību izturamies pret Dievu un staigājam viņa ceļus, pildot viņa gribu. Kā tas ietekmē mūsu rīcību un mūsu īpašības?
Būsim uzticami
3. Kā uzticamība ir saistīta ar solījumu kalpot Dievam?
3 Tie, kas bīstas Jehovu, ir uzticami, tāpat kā viņš pats. Jehova izpildīja visu, ko viņš bija solījis senajiem izraēliešiem. (1. Ķēn. 8:56.) Solījums kalpot Dievam ir vissvarīgākais solījums, kādu vien cilvēks var dot, un biežas lūgšanas mums palīdzēs to turēt. Mēs varam lūgt tāpat kā psalmu sacerētājs Dāvids: ”Tu, Dievs, klausi manus solījumus.. ..es dziedāšu Tavam vārdam mūžīgi, maksāšu savus solījumus diendienā.” (Ps. 61:6, 9; Sal. Māc. 5:3—5.) Ja gribam būt Dieva draugi, mums jābūt uzticamiem. (Ps. 15:1, 4.)
4. Kāda bija Jeftas un viņa meitas attieksme pret solījumu, ko viņš bija devis Jehovam?
4 Kad Izraēlā bija soģu laiki, viens no viņiem, Jefta, deva solījumu: ja Jehova viņam piešķirs uzvaru cīņā pret amoniešiem, viņš atdos par ”dedzināmo upuri” pirmo, ko viņš satiks pēc atgriešanās no kaujas. Satikt Jeftu iznāca viņa meita — viņa vienīgais bērns. Gan Jefta, gan viņa neprecētā meita paļāvās uz Jehovu un izpildīja to, ko Jefta bija solījis. Lai gan izraēliešu sabiedrībā tika uzskatīts par ļoti svarīgu, lai cilvēks būtu precēts un viņam būtu bērni, Jeftas meita piekrita palikt neprecēta, un viņai bija iespēja kalpot Jehovas svētnīcā. (Soģu 11:28—40.)
5. Kā kļuva redzams, ka Anna ir uzticams cilvēks?
5 Arī dievbijīgā Anna bija uzticams cilvēks. Viņas vīram, levītam Elkanam, bija vēl arī otra sieva, Penīna, un ģimene dzīvoja Ēfraima kalnos. Penīnai bija vairāki bērni, un viņa mēdza izsmiet Annu, kurai bērnu nebija, it sevišķi tad, kad ģimene devās uz saiešanas telti. Vienā no šādām reizēm Anna deva solījumu, ka tad, ja viņai piedzims dēls, viņa to novēlēs Jehovam. Drīz vien Annai sākās grūtniecība, un vēlāk viņai piedzima dēls, ko nosauca par Samuēlu. Pēc Samuēla atšķiršanas no krūts Anna viņu aizveda uz Šilo un novēlēja viņu Jehovam ”uz visu viņa mūža laiku”. (1. Sam. 1:11.) Tā Anna izpildīja savu solījumu, kaut arī viņa nezināja, ka vēlāk viņai piedzims arī citi bērni. (1. Sam. 2:20, 21.)
6. Kā izpaudās Tihika uzticamība?
6 Vēl viens labs piemērs bija ”uzticamais kalps” Tihiks — kristietis, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā. (Kol. 4:7.) Tihiks ceļoja kopā ar apustuli Pāvilu — no Grieķijas viņi devās uz Maķedoniju, pēc tam uz Mazāziju un, iespējams, arī tālāk uz Jeruzalemi. (Ap. d. 20:2—4.) Varētu būt, ka tieši viņš bija tas brālis, kas palīdzēja Titam rūpēties par ziedojumiem, kas bija domāti trūcīgajiem ticības biedriem Jūdejā. (2. Kor. 8:18, 19; 12:18.) Kad Pāvils pirmo reizi atradās ieslodzījumā Romā, viņš uzticēja Tihikam vēstuļu nogādāšanu kristiešiem Efesā un Kolosās. (Efez. 6:21, 22; Kol. 4:8, 9.) Vēlāk, atrazdamies apcietinājumā otru reizi, Pāvils no Romas sūtīja Tihiku uz Efesu. (2. Tim. 4:12.) Ja mēs būsim uzticami, arī mums pavērsies plašas iespējas kalpošanā Jehovam.
7., 8. Kas liecina par to, ka Dāvids un Jonatāns bija īsti draugi?
7 Dievs vēlas, lai mēs būtu uzticami draugi. (Sal. Pam. 17:17.) Ķēniņa Saula dēlam Jonatānam bija izveidojusies cieša draudzība ar Dāvidu. Kad Jonatāns uzzināja, ka Dāvids ir nogalinājis Goliātu, ”Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība”. (1. Sam. 18:1, 3.) Jonatāns pat brīdināja Dāvidu, kad Sauls gribēja to nogalināt. Pēc Dāvida bēgšanas Jonatāns ar viņu satikās un noslēdza derību. Tas, ka Jonatāns runāja ar Saulu par Dāvidu, gandrīz maksāja viņam dzīvību, tomēr abi draugi tikās atkal, un viņu draudzība kļuva vēl stiprāka. (1. Sam. 20:24—41.) Pēdējo reizi tiekoties, Jonatāns stiprināja Dāvida roku ”cerībā uz Dievu”. (1. Sam. 23:16—18.)
8 Jonatāns krita kaujā ar filistiešiem. (1. Sam. 31:6.) Pēc tam Dāvids raudu dziesmā dziedāja: ”Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība!” (2. Sam. 1:26.) Tā bija patiesa mīlestība draugu starpā, un tajā nebija nekā nepiedienīga.
Vienmēr būsim pazemīgi
9. Kā Soģu grāmatas 9. nodaļā paskaidrots, cik svarīgi ir būt pazemīgiem?
9 Lai mēs varētu būt Dieva draugi, mums jābūt pazemīgiem. (1. Pēt. 3:8; Ps. 138:6.) To, cik svarīga ir pazemība, var redzēt no Soģu grāmatas 9. nodaļas. Gideona dēls Jotāms teica: ”Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu.” Pēc tam viņš pieminēja eļļas koku (jeb olīvkoku), vīģes koku un vīnakoku. Ar tiem tika attēloti cienījami cilvēki, kas netiecās valdīt pār izraēliešiem. Turpretī ērkšķu krūms — kas patiesībā derēja tikai iekuram — simbolizēja lepno valdnieku Abimelehu, kas bija slepkava un tīkoja uzkundzēties citiem. ”Trīs gadus valdījis pār Israēlu”, Abimelehs tika nogalināts. (Soģu 9:8—15, 22, 50—54.) Būt pazemīgam noteikti ir daudz labāk.
10. Ko var mācīties no tā, ka Hērods ”nedeva Dievam godu”?
10 Mūsu ēras pirmajā gadsimtā pastāvēja sliktas attiecības starp lepno Jūdejas valdnieku Hērodu Agripu un Tiras un Sidonas iedzīvotājiem, kuri centās šīs attiecības uzlabot. Reiz, kad Hērods uzstājās tautas priekšā, ļaudis sauca: ”Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!” Hērodam nebija nekas pretī saņemt šādus cildinājumus, un Jehovas eņģelis ”viņu sita”. Hērods nomira briesmīgā nāvē, ”tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu”. (Ap. d. 12:20—23.) Ja mums ir oratora dotības vai mēs esam prasmīgi Bībeles skolotāji, neaizmirsīsim pagodināt Dievu par to, ko viņš mums ļauj paveikt. (1. Kor. 4:6, 7; Jēk. 4:6.)
Būsim drosmīgi un stipri
11., 12. Kā notikumi ar Ēnohu apliecina, ka Jehova saviem kalpiem piešķir drosmi un spēku?
11 Ja pazemīgi staigāsim Jehovas ceļus, viņš mums piešķirs drosmi un spēku. (5. Moz. 31:6—8, 23.) Ēnohs, kas piedzima septītajā paaudzē pēc Ādama, drosmīgi staigāja ar Dievu, dzīvodams taisnīgi savu bezdievīgo laikabiedru vidū. (1. Moz. 5:21—24.) Jehova stiprināja Ēnohu, lai tas varētu pasludināt bargu vēsti šiem cilvēkiem viņu bezdievīgo vārdu un darbu dēļ. (Nolasīt Jūdas 14, 15.) Vai mums pietiek drosmes sludināt Dieva taisnīgos spriedumus?
12 Jehova sodīja bezdievīgos cilvēkus pasaules mēroga plūdos Noas laikā. Taču Ēnoha pravietojums joprojām var mūs stiprināt, jo bezdievjus, kas dzīvo tagad, drīz iznīcinās daudzi tūkstoši Dieva ”svēto” jeb eņģeļu. (Atkl. 16:14—16; 19:11—16.) Atbildot uz mūsu lūgšanām, Jehova mums dod drosmi stāstīt gan par to, kā viņš sodīs ļaunos, gan par svētībām, ko cilvēki pieredzēs, kad valdīs viņa Valstība.
13. Kas liecina par to, ka Dievs mums var piešķirt drosmi un spēku, lai mēs tiktu galā ar apstākļiem, kas sagādā raizes?
13 Ir vajadzīga drosme un spēks, ko var dot Dievs, lai tiktu galā ar apstākļiem, kas mums sagādā raizes. Kad Ēzavs apprecēja divas hetietes, ”tās darīja sirdsēstus Īzākam un Rebekai”, viņa vecākiem. Rebeka pat teica: ”Hetietes man dara dzīvi apnicīgu viņu tuvumā.” Uztraukdamās par savu otro dēlu, viņa piebilda: ”Ja Jēkabs arī ņemtu Heta meitu par sievu, tādu, kādas tās ir šinī zemē, kam tad vairs man dzīvot?” (1. Moz. 26:34, 35; 27:46.) Īzāks saprata, ka ir jārīkojas, un sūtīja Jēkabu meklēt sievu starp cilvēkiem, kas pielūdza Jehovu. Lai gan Īzāks un Rebeka nevarēja mainīt to, ko bija izdarījis Ēzavs, Dievs viņiem piešķīra gudrību, drosmi un spēku, kas viņiem ļāva saglabāt uzticību Dievam. Tāpat Jehova palīdzēs arī mums, ja viņam to lūgsim. (Ps. 118:5.)
14. Kā izpaudās kādas mazas izraēliešu meitenes drosme?
14 Daudzus gadus vēlāk kāda maza izraēliešu meitene, ko bija sagūstījuši sirotāji, kļuva par kalponi sīriešu karavadoņa Naāmana namā, un šis vīrs bija spitālīgs. Tā kā meitene bija dzirdējusi par brīnumiem, ko Dievs bija paveicis ar pravieša Elīsas starpniecību, viņa drosmīgi uzrunāja Naāmana sievu un sacīja: ja Naāmans dotos uz Izraēlu, Jehovas pravietis viņu izdziedinātu no spitālības. Naāmans paklausīja, un Izraēlā viņš tika brīnumainā veidā izdziedināts. (2. Ķēn. 5:1—3.) Mūsdienās šīs mazās izraēlietes piemērs bērniem palīdz paļauties uz Jehovu un drosmīgi sludināt skolotājiem, skolas biedriem un citiem.
15. Kā rīkojās Ahaba nama pārraugs Obadja?
15 Drosme, ko dod Dievs, palīdz izturēt vajāšanas. Tā tas bija ar ķēniņa Ahaba nama pārraugu Obadju, kas dzīvoja vienā laikā ar pravieti Eliju. Kad ķēniņiene Izebele pavēlēja nogalināt Dieva praviešus, Obadja paslēpa 100 no viņiem ”pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit alās”. (1. Ķēn. 18:13; 19:18.) Vai mēs būtu gatavi drosmīgi palīdzēt ticības biedriem vajāšanās, tāpat kā Obadja palīdzēja Jehovas praviešiem?
16., 17. Kā Aristarhs un Gajs izturējās vajāšanās?
16 Ja mums jāsastopas ar vajāšanām, mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova būs ar mums. (Rom. 8:35—39.) Efesas teātrī Aristarhs un Gajs, kuri sludināšanā sadarbojās ar Pāvilu, nonāca aci pret aci ar tūkstošiem cilvēku lielu pūli. Sudrabkalis Demetrijs bija sakūdījis ļaudis uz dumpi. Viņš un viņa amata brāļi no sudraba darināja dievietes Artemīdas svētnīcas, bet tagad šis ienesīgais peļņas avots bija apdraudēts, jo daudzi pilsētas iedzīvotāji Pāvila sludināšanas ietekmē pārstāja pielūgt elkus. Pūlis ar varu atveda Aristarhu un Gaju uz teātri un sāka skandēt: ”Varena ir efeziešu Artemida!” Aristarhs un Gajs droši vien domāja, ka viņiem būs jāmirst, tomēr pilsētas rakstvedis nomierināja pūli. (Ap. d. 19:23—40.)
17 Ja mēs būtu pieredzējuši kaut ko tamlīdzīgu, vai mēs nolemtu meklēt mierīgāku dzīvi? Nekas neliecina, ka Aristarhs un Gajs būtu zaudējuši drosmi. Aristarhs, kas bija no Tesalonikas, zināja, ka labās vēsts sludināšana var izraisīt vajāšanas. Agrāk, kad Tesalonikā sludināja Pāvils, tur bija izcēlušies nemieri. (Ap. d. 17:5; 20:4.) Tā kā Aristarhs un Gajs staigāja Jehovas ceļus, Jehova viņiem deva spēku un drosmi, lai viņi izturētu vajāšanas.
Rūpēsimies par citu vajadzībām
18. Kā Priska un Akvila rūpējās par citu vajadzībām?
18 Neatkarīgi no tā, vai mēs tiekam vajāti vai ne, mums jārūpējas par citiem kristiešiem. Priska un Akvila ”raudzījās” uz citu vajadzībām. (Nolasīt Filipiešiem 2:4.) Šis priekšzīmīgais laulātais pāris, iespējams, uzņēma pie sevis Pāvilu Efesā, kur sudrabkalis Demetrijs izraisīja dumpi. Varbūt tieši toreiz Akvila un Priska ”galvu lika ķīlā” par Pāvila dzīvību. (Rom. 16:3, 4; 2. Kor. 1:8.) Mūsdienās, domājot par brāļiem, kas pieredz vajāšanas, mēs rīkojamies ”gudri kā čūskas”. (Mat. 10:16—18.) Mēs esam uzmanīgi un neatklājam pretiniekiem brāļu vārdus un citu informāciju.
19. Ko labu citiem darīja Stirna?
19 Rūpes par citiem var izpausties ļoti dažādi. Ir kristieši, kam ir kādas īpašas vajadzības, un varbūt mūsu spēkos ir viņiem palīdzēt. (Efez. 4:28; Jēk. 2:14—17.) Pirmajā gadsimtā Jopes draudzē bija kāda devīga sieviete, vārdā Stirna. (Nolasīt Apustuļu darbus 9:36—42.) Stirna ”bija labdare un nabagu apdāvinātāja” — acīmredzot viņa šuva drēbes trūcīgām atraitnēm. 36. gadā viņa nomira, un tas ļoti apbēdināja atraitnes. Taču Dievs ar apustuļa Pētera starpniecību piecēla Stirnu no nāves, un visu atlikušo dzīvi uz zemes viņa, jādomā, ar prieku sludināja labo vēsti un darīja labu citiem. Ir ļoti patīkami, ka arī mūsdienās ir šādas nesavtīgas kristietes.
20., 21. a) Kā uzmundrinājums ir saistīts ar rūpēšanos par citu vajadzībām? b) Kā mēs varam uzmundrināt citus?
20 Mēs rūpējamies par citiem, viņus iepriecinot un uzmundrinot. (Rom. 1:11, 12.) Pāvila līdzgaitnieks Sīla prata stiprināt citus. Pēc tam, kad ap 49. gadu bija izlemts jautājums par apgraizīšanu, vadošā padome izraudzījās pārstāvjus, ar kuriem no Jeruzalemes nosūtīja vēstuli ticības biedriem citās vietās. Sīla, Jūda, Barnaba un Pāvils nogādāja šo vēstuli Antiohijā, un tur Sīla un Jūda ”pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja”. (Ap. d. 15:32.)
21 Vēlāk Pāvils un Sīla nokļuva cietumā Filipos, bet, kad notika zemestrīce, viņiem radās iespēja sludināt un redzēt, kā cietumsargs un viņa saimes ļaudis kļūst ticīgi. Iekams Sīla un Pāvils aizgāja no pilsētas, viņi satika brāļus un ”uzmundrināja tos”. (Ap. d. 16:12, 40, JD-07.) Arī mums, tāpat kā Pāvilam un Sīlam, jācenšas uzmundrināt citus, un to mēs varam darīt ar saviem komentāriem sapulcēs, ar savām runām un ar savu dedzību sludināšanā. Kad mums ir sakāms kāds ”stiprinājuma vārds”, tad runāsim! (Ap. d. 13:15, JD-07.)
Staigāsim Jehovas ceļus pastāvīgi
22., 23. Kas mums jādara, lai gūtu labumu no tā, ko lasām Bībelē?
22 Mēs no sirds esam pateicīgi Jehovam, ”iepriecināšanas Dievam”, kas ir iekļāvis savos Rakstos tik daudz reālu notikumu aprakstu. (2. Kor. 1:3.) Lai tas, ko lasām Bībelē, mums nāktu par labu, mums jāmācās no šiem gadījumiem un jāļauj, lai mūs vada Dieva svētais gars. (Gal. 5:22—25.)
23 Pārdomas par Bībelē teikto mums palīdz attīstīt Dievam tīkamas īpašības. Tās ļauj arī veidot ciešākas attiecības ar Jehovu, kas mums dod ”gudrību, atziņu dziļumu un prieku”. (Sal. Māc. 2:26.) Mēs savukārt varam iepriecināt Dieva mīlošo sirdi. (Sal. Pam. 27:11.) Apņemsimies to darīt un pastāvīgi staigāt Jehovas ceļus.
Kā jūs atbildētu?
• Kā mēs varam apliecināt, ka esam uzticami cilvēki?
• Kāpēc mums jābūt pazemīgiem?
• Kā tas, ko lasām Bībelē, palīdz vairot drosmi?
• Kā mēs varam rūpēties par citu vajadzībām?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 8. lpp.]
Jefta un viņa meita uzticīgi izpildīja to, ko Jefta bija solījis, lai arī tas nenācās viegli
[Attēls 10. lpp.]
Ko bērni var mācīties no izraēliešu meitenes?
[Attēls 11. lpp.]
Kā Stirna rūpējās par citu kristiešu vajadzībām?