Mani gaida ļoti nozīmīga satikšanās

ES ESMU apsolījusi, ka vēl satikšos ar kādu sev ļoti dārgu cilvēku. Vēlos jums pastāstīt, kāpēc es, divu bērnu māte no Spānijas, esmu devusi šādu solījumu.

Manu vecāku mājās nevaldīja miers un saticība, turklāt mūsu ģimene piedzīvoja spēcīgu triecienu, kad mans jaunākais brālis četru gadu vecumā gāja bojā nelaimes gadījumā. Manai mātei sagādāja raizes arī tēva sliktie ieradumi. Bet, par spīti visām šīm grūtībām, māte manī un manā vecākajā brālī ieaudzināja morālās vērtības.

Ar laiku mans brālis nodibināja ģimeni, un arī es apprecējos. Neilgi pēc tam manai mātei tika diagnosticēts vēzis, no kura viņa vēlāk nomira. Bet pirms savas nāves viņa paguva mums nodot kaut ko neizsakāmi vērtīgu.

Viena no mātes paziņām bija viņai pastāstījusi par Bībelē rodamo cerību uz augšāmcelšanu, un māte bija piekritusi mācīties Bībeli. Cerība, kādu viņa smēlās no Dieva Rakstiem, mūža nogalē viņas dzīvei piešķīra jēgu un palīdzēja viņai justies laimīgai.

Redzēdami, cik labi Bībeles zināšanas ietekmē mūsu māti, arī mēs ar brāli nolēmām mācīties Bībeli. Es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieci, un mēnesi vēlāk man piedzima otrais bērns, skaista meitiņa, kurai mēs ar vīru devām vārdu Lusija.

Diena, kad es kristījos, man bija ļoti nozīmīga. Šo dienu īpašu darīja apziņa, ka no šī brīža es piederu Jehovam, jo esmu sevi atdevusi viņam, lai kalpotu viņam mūžīgi. Vēl mani iepriecināja doma, ka es varēšu mācīt patiesību dēlam un meitai, kurus ļoti mīlēju.

Taču drīz notika kaut kas tāds, kas aptumšoja manu prieku. Kad Lusijai bija četri gadi, viņu sāka mocīt asas sāpes vēderā. Pēc vairākām pārbaudēm radiologs mums pastāstīja, ka viņai pie aknām ir izveidojies audzējs apelsīna lielumā. Ārsts paskaidroja, ka Lusijai ir neiroblastoma, ātri progresējošs ļaundabīgs audzējs. Tā sākās Lusijas septiņus gadus garā cīņa ar vēzi, kuras laikā viņai nācās ilgstoši uzturēties slimnīcā.

Lusijas pašaizliedzība

Šo grūto gadu laikā Lusija mani bieži uzmundrināja ar sirsnīgiem apskāvieniem un skūpstiem. Uz slimnīcas darbiniekiem dziļu iespaidu atstāja tas, cik mierīgi viņa panesa savu slimību. Viņa vienmēr ar lielu aizrautību palīdzēja medmāsām, kad bērniem citās palātās bija jāpienes jogurts, sula vai kaut kas cits. Māsiņas Lusijai pat piešķīra baltu halātu, pie kura piesprauda kartīti ar uzrakstu ”medmāsas palīdze”.

”Lusija mani ļoti aizkustināja,” stāstīja kāda slimnīcas darbiniece. ”Viņa bija aktīvs, radošs bērns, un viņai patika zīmēt. Viņa pēc dabas bija dzīvespriecīga un savam vecumam neparasti prātīga.”

Lusija spēku un mieru smēlās no Dieva Rakstiem. (Ebr. 4:12.) Viņa bija pārliecināta, ka jaunajā pasaulē ”nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs”, kā tas ir solīts Bībelē. (Atkl. 21:4.) Viņa no sirds interesējās par citiem cilvēkiem un izmantoja katru izdevību, lai runātu ar viņiem par Bībeli. Lusijas nesatricināmā cerība uz augšāmcelšanu viņai palīdzēja būt nosvērtai un optimistiskai par spīti drūmajām prognozēm. (Jes. 25:8.) Tāda viņa palika līdz pat dienai, kad vēzis izdzēsa viņas dzīvību.

 Tā bija diena, kad es apsolīju, ka vēl satikšu savu mīļo meitiņu. Lusija tik tikko spēja atvērt acis. Mēs ar vīru bijām pie viņas gultas, vīrs bija saņēmis vienu viņas roku, un es turēju otru. ”Neuztraucies, es tevi neatstāšu,” es čukstēju. ”Elpo mierīgi. Kad tu pamodīsies, tu būsi pilnīgi vesela. Tev nekas vairs nesāpēs, un es būšu kopā ar tevi.”

Tagad man atliek izpildīt savu solījumu. Es saprotu, ka gaidīt nebūs viegli. Bet es zinu, ka tad, ja pacietīgi gaidīšu uz Jehovu un palikšu viņam uzticīga, es satikšu savu meitiņu, kad viņa tiks piecelta no nāves.

Lusijas atstātais mantojums

Drosme, ar kādu Lusija stājās pretī slimībai, un draudzes locekļu sniegtais atbalsts dziļi ietekmēja manu vīru, kas tolaik nebija Jehovas liecinieks. Dienā, kad Lusija nomira, viņš man pateica, ka viņam ir jāsakārto domas. Pēc pāris nedēļām vīrs palūdza kādam draudzes vecākajam, lai tas mācītu viņam Bībeli. Drīz viņš jau apmeklēja visas draudzes sapulces, un ar Jehovas palīdzību viņam beidzot izdevās atmest smēķēšanu.

Dziļās sāpes, ko man sagādāja Lusijas nāve, nav pilnībā pagaisušas, taču es esmu no sirds pateicīga Jehovam par to, ko Lusija ir panākusi ar savu stipro ticību. Mēs ar vīru mierinām viens otru, pārrunādami brīnišķīgo cerību uz augšāmcelšanu un iztēlodamies laiku, kad atkal satiksim Lusiju un redzēsim viņas izteiksmīgās apaļās acis un smaidīgo seju ar bedrītēm vaigos.

Traģiskais gadījums ar Lusiju spēcīgi ietekmēja arī kādu sievieti, kura dzīvo mūsu apkaimē un kuras dēls mācījās skolā, kurā bija gājusi Lusija. Kādā lietainā sestdienas rītā šī sieviete atnāca pie mums un pastāstīja, ka viens no viņas dēliem vienpadsmit gadu vecumā bija miris no tās pašas slimības, kāda bija Lusijai. Padzirdējusi, kas bija noticis ar Lusiju, viņa noskaidroja, kur mēs dzīvojam, un ieradās mūs apciemot. Viņa vēlējās zināt, kā es spēju dzīvot tālāk pēc Lusijas nāves, un ierosināja izveidot pašpalīdzības grupu, kurā mātes, kas nonākušas līdzīgā situācijā, varētu saņemt mierinājumu.

Es viņai paskaidroju, ka man patiesu mierinājumu ir devis kāds Bībeles solījums, kas ir daudz pārāks par jebko, ko varētu piedāvāt cilvēki. Viņas acis iemirdzējās, kad es izlasīju Jēzus vārdus, kas rakstīti Jāņa 5:28, 29. Viņa piekrita mācīties Bībeli un drīz vien izjuta ”Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu”. (Filip. 4:7.) Bieži nodarbību laikā mēs uz brīdi apstājamies un iztēlojamies sevi jaunajā pasaulē sagaidām sev tuvos cilvēkus, kas tiek piecelti no nāves.

Kaut arī Lusijas dzīve bija tik īsa, viņa ir atstājusi paliekošu mantojumu. Pateicoties viņas ticībai, mūsu ģimene tagad vienoti kalpo Dievam un ir nostiprinājusies arī mana apņēmība palikt nelokāmai ticībā. Var droši teikt, ka mūs visus gaida ļoti nozīmīga satikšanās ar tuviem cilvēkiem, kas tiks piecelti no nāves.

[Attēls 20. lpp.]

Lusijas zīmējums, kurā attēlota paradīze