Sludinām labo vēsti augstu Andu kalnos

MĒS gulējām uz klona grīdas un, drebinādamies savos guļammaisos, klausījāmies, kā spēcīgs lietus sitas pret rievoto skārda jumtu virs mūsu galvām. Domādami par apstākļiem šajā nelielajā šķūnī, mēs prātojām, vai tik mēs neesam pirmie cilvēki, kas to izmanto par savām naktsmājām.

Ko gan mēs, astoņpadsmit cilvēku grupa, darījām šajā attālajā Bolīvijas nostūrī? Atbilde ir vienkārša: mēs vēlējāmies paklausīt Jēzus pavēlei sludināt labo vēsti ”līdz pat zemes malai”. (Ap. d. 1:8, EAD; Mat. 24:14.) Tāpēc mēs bijām devušies sludināt uz nomaļu apvidu augstu Andos.

Turpceļā

Jau pats ceļš līdz augstajiem kalniem prasīja no mums diezgan daudz. Vispirms mēs uzzinājām, ka sabiedriskais transports uz šādām nomaļām vietām nekursē pēc precīza grafika. Turklāt, kad mūsu autobuss atbrauca, izrādījās, ka tas ir mazāks, nekā mēs bijām paredzējuši, un dažiem no mums bija jāstāv kājās. Tomēr beigu beigās mēs visi nonācām mūsu izvēlētajā apgabalā.

Tā kā mēs bijām nodomājuši sludināt ciematos, kas atrodas augstu kalnos, pēc brauciena ar autobusu mēs turpinājām ceļu kājām. Apkrāvušies ar visu nepieciešamo, mēs viens aiz otra uzmanīgi kāpām pa stāvajām kalnu takām.

Kaut gan sākumā likās, ka ciemati ir nelieli, mājas atradās patālu cita no citas, tāpēc ikvienā ciematā mums bija jāpavada daudzas stundas, lai sludinātu katrā mājā. Vienmēr likās, ka, lai arī cik tālu mēs ietu, tālumā  parādās vēl kāda māja. Turklāt mēs bieži apmaldījāmies līkumoto taku labirintos.

”Kāpēc jūs neatnācāt jau agrāk?”

Kādu sievieti dziļi iespaidoja tas, cik tālu ceļu mēs bijām mērojuši, un viņa mums ļāva izmantot savu virtuvi un malku, lai mēs varētu pagatavot sev pusdienas. Savukārt kāds vīrs, uzzinājis, kas Bībelē teikts par mirušo stāvokli, jautāja: ”Kāpēc jūs neatnācāt jau agrāk?” Viņu tik ļoti ieinteresēja mūsu stāstītais, ka tad, kad devāmies projām no viņa ciemata, viņš mūs pavadīja, lai pa ceļam uzdotu vēl dažus jautājumus. Kādu citu vīrieti, kas par Jehovas lieciniekiem neko nebija dzirdējis, ļoti ieinteresēja mūsu publikācijas. Viņš mūs gluži vai apbēra ar pateicības vārdiem un iedeva mums sava šķūņa atslēgu, lai mēs varētu pārlaist nakti zem jumta.

Kādu vakaru mēs uzslējām teltis, kad jau bija ļoti tumšs, un nemaz nepamanījām, ka tur mudžēt mudžēja no lielām, melnām skudrām. Visai drīz tās lika mums par sevi manīt un sāka mums kost. Taču mēs bijām pārāk noguruši, lai pārvietotu teltis, un skudras laimīgā kārtā jau pēc brīža, šķiet, aizmirsa par mūsu klātbūtni.

Sākumā gulēšana uz zemes nelikās ērta, un mums sāpēja mugura un sāni, bet nakts laikā mēs pie tā pieradām. No rīta, kad mūsu acīm pavērās neskartās ielejas ar mākoņiem, kas lēnām cēlās augšup gar kalnu nogāzēm, un krāšņās sniegotās virsotnes tālumā, visas sāpes pagaisa  kā nebijušas. Visapkārt valdīja klusums, dzirdēt varēja vienīgi tuvējā strauta čaloņu un putnu dziesmas.

Kad bijām nomazgājušies strautā, mēs kopā apspriedām kādu Bībeles pantu, paēdām brokastis un palēnām devāmies augšup, lai sasniegtu arī citus ciematus. Kāpiens bija pūļu vērts. Kāda padzīvojusi sieviete, ko mēs sastapām, pat apraudājās, kad uzzināja, ka Bībelē ir atrodams Dieva vārds, Jehova. Viņa bija aizkustināta līdz sirds dziļumiem, jo nu viņa savās lūgšanās varēja vērsties pie Dieva, saucot viņu vārdā.

Kad mēs sludinājām kādam vecam vīram, viņš teica, ka Dievs viņu ir atcerējies, un sāka dziedāt par to, ka mūs esot atsūtījuši eņģeļi. Kāds cits vīrietis, kas bija pārāk slims, lai izietu no mājas, teica, ka neviens pats viņa ciema iedzīvotājs nav papūlējies viņu apciemot. Viņu pārsteidza, ka mēs bijām veikuši visu garo ceļu no Lapasas līdz viņa mājām. Savukārt kādu citu vīrieti dziļi iespaidoja fakts, ka, pretstatā citām reliģijām, kas ticīgos uz baznīcu aicina ar zvaniem, Jehovas liecinieki apmeklē cilvēkus mājās.

Tā kā šajā apgabalā mājās nav elektrības, ļaudis iet gulēt, kad kļūst tumšs, un ceļas līdz ar saullēktu. Lai sastaptu cilvēkus mājās, mums bija jāsāk sludināt sešos no rīta, citādi viņi būtu izgājuši strādāt lauku darbus. Dienas gaitā daži bija gatavi pārtraukt darbu, lai uzklausītu Bībeles vēsti, bieži vien dodot vērsim sengaidīto atpūtu no arkla vilkšanas. Daudzi, kurus satikām mājās, noklāja aitādas, kur mums apsēsties, un sasauca kopā visu ģimeni, lai uzklausītu, kas mums sakāms. Daži saimnieki pateicībā par atstāto Bībeles literatūru mums līdzi iedeva maisus ar kukurūzu.

”Jūs mani neesat aizmirsuši”

Protams, lai cilvēki dziļāk iepazītu Bībeles patiesību, viņus ir jāapmeklē vairāk nekā vienu reizi. Daudzi lūdzās, lai mēs atgrieztos un turpinātu viņus mācīt. Tāpēc uz šo apgabalu mēs esam devušies jau vairākkārt.

Vienā no šādām reizēm kāda padzīvojusi sieviete pauda neviltotu prieku par mūsu atgriešanos: ”Jūs man esat kā pašas bērni. Jūs mani neesat aizmirsuši.” Kāds vīrietis sirsnīgi pateicās par darbu, ko mēs veicam, un uzaicināja mūs nākamreiz nakšņot pie viņa. Šķiet, vislielākais atalgojums par mūsu pūlēm bija dzirdēt, ka viena sieviete, kurai mēs bijām sludinājuši, ir pārcēlusies uz pilsētu un tagad pati sludina labo vēsti.

Atgriezīsimies pie mūsu pirmā ceļojuma. Pēdējā ceļojuma dienā plītiņai, ko bijām paņēmuši līdzi, beidzās petroleja, un arī pārtikas krājumi gāja uz beigām. Mēs salasījām malku ugunskuram, pagatavojām ēdienu no atlikušajiem produktiem un devāmies mājup. Mums bija jāiet tāls ceļš līdz pilsētai, no kurienes kursēja autobuss, un, kad mēs tur nonācām, bija jau satumsis.

Mājupceļā

Mājupceļā viss nebūt neritēja gludi, jo mūsu autobuss salūza. Mums tomēr laimējās, un pēc kāda laika mēs turpinājām ceļu pārpildītā kravas automašīnā. Vietējie painteresējās, ko mēs darām šajā apvidū, un brauciena laikā mums bija iespēja viņiem sludināt. Lai arī cilvēki šeit pēc dabas ir kautrīgi, viņi ir sirsnīgi un draudzīgi.

Pēc deviņas stundas ilgā brauciena kravas kastē mēs, slapji un pārsaluši, nokļuvām mājās. Taču ceļā mēs pieredzējām arī kaut ko iepriecinošu — kāda sieviete, kas dzīvo Lapasā, piekrita mācīties Bībeli.

Iespēja sludināt labo vēsti cilvēkiem šajā attālajā zemes nostūrī patiesi bija kaut kas neaizmirstams. Mēs sludinājām četros lielos un daudzos mazos ciematos. Mums gluži dabiski prātā nāca vārdi: ”Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu.” (Jes. 52:7; Rom. 10:15.)

[Attēls 17. lpp.]

Gatavi sludināt labo vēsti