Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Viņi nav aizmirsti

Viņi nav aizmirsti

Viņi nav aizmirsti

APUSTULIS Pāvils kristiešus aicināja: ”Darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal. 6:10.) Jehovas kalpi joprojām seko šim padomam un meklē iespējas, kā darīt saviem ticības biedriem labu. Starp tiem, kam ir nepieciešama mūsu mīlestība un rūpes un kas noteikti pelna mūsu uzmanību, ir mūsu dārgie brāļi un māsas, kas savas vecumdienas vada aprūpes centrā vai pansionātā.

Daudzviet pasaulē ir pieņemts, ka savus padzīvojušos vecākus mājās aprūpē viņu bērni. Tomēr ir arī tādas zemes, kur daudziem sirmgalvjiem, lai saņemtu nepieciešamo aprūpi, ir jādzīvo šim nolūkam izveidotās iestādēs. Kā jūtas gados vecie kristieši, kas mīt pansionātā? Ar kādām grūtībām viņi saskaras? Kā tās pārvarēt, ja nav tuvinieku, kas varētu viņiem palīdzēt? Kādu atbalstu var sniegt kristiešu draudze? Un ko mēs gūstam, ja regulāri apciemojam šos brāļus un māsas?

Jauna situācija — jaunas grūtības

Var gadīties, ka pansionāts, kurā tiek ievietots padzīvojušais kristietis, atrodas citas draudzes teritorijā, tāpēc vietējie brāļi un māsas viņu nepazīst un apciemo reti. Turklāt pansionātā viņam apkārt ir cilvēki, kam ir atšķirīgi reliģiskie uzskati. Tas var sagādāt ne mazums grūtību.

Piemēram, ir pansionāti, kuros regulāri tiek organizēti dievkalpojumi. Kāds pansionāta darbinieks atzina: ”Ir bijuši gadījumi, kad Jehovas liecinieki, kas cieš no runas traucējumiem, ratiņkrēslā ir tikuši aizvesti uz dievkalpojumu, viņiem neko pat nepavaicājot.” Turklāt pansionāta personāls mēdz rīkot dzimšanas dienu, Ziemassvētku un Lieldienu svinības, lai ienestu kādas pārmaiņas veco ļaužu vienmuļajā ikdienā. Vēl viena problēma, ar ko ir saskārušies daži pansionātā nonākušie Jehovas liecinieki, ir tāda, ka viņiem tiek pasniegts ēdiens, ko sirdsapziņa viņiem neļauj ēst. (Ap. d. 15:29.) Ja mēs regulāri apciemojam šos brāļus un māsas, mums paveras iespēja viņiem šādos jautājumos palīdzēt.

Draudzes atbalsts

Ja starp pirmā gadsimta kristiešiem kāds padzīvojis draudzes loceklis bija palicis bez tuvinieku atbalsta, draudze apzinājās savu pienākumu gādāt par viņu. (1. Tim. 5:9.) Arī mūsdienās draudzes pārraugi seko, lai kristieši, kas dzīvo viņu draudzes teritorijā esošā pansionātā vai aprūpes centrā, netiktu atstāti novārtā. * Robērs, kāds kristiešu vecākais, stāsta: ”Draudzes pārraugiem būtu ieteicams pašiem pansionātā apmeklēt brāļus un māsas, lai redzētu, kādi ir viņu dzīves apstākļi, un lai kopā ar viņiem lūgtu Dievu. Draudze lielā mērā var atvieglot viņu nastu.” Regulāri atvēlēdami laiku šo draudzes locekļu apciemošanai, mēs apliecinām, ka saprotam, cik svarīgi no Jehovas viedokļa ir gādāt par tiem, kam klājas grūti. (Jēk. 1:27.)

Ja brālim vai māsai pansionātā ir nepieciešama palīdzība, draudzes vecākajiem ir jāparūpējas, lai viņš to saņemtu. Par vienu jomu, kurā noder draudzes atbalsts, Robērs saka: ”Mums būtu sirsnīgi jāaicina padzīvojušie brāļi un māsas apmeklēt kristiešu sapulces, ja vien tas viņiem ir pa spēkam, un jāpiedāvā viņus turp aizvest.” Tiem, kas nespēj mērot ceļu līdz Valstības zālei, draudzes vecākajiem būtu jānodrošina citas iespējas dzirdēt sapulču programmu. Žaklina, kurai ir vairāk nekā 80 gadu un kura cieš no osteoartrīta, klausās sapulces pa tālruni. ”Man ļoti patīk, ka varu sekot līdzi programmai kopā ar pārējiem draudzes locekļiem,” viņa atzīst. ”Es nekad nebūtu ar mieru palaist garām kādu sapulci!”

Ja padzīvojušais kristietis kaut kādu iemeslu dēļ nevar klausīties sapulces pa tālruni, vecākajiem būtu jāparūpējas, lai sapulču programma tiktu ierakstīta. Brālim vai māsai, kas šos ierakstus uzņemas nogādāt pansionāta iemītniekam, rodas lieliska iespēja pārmīt ar viņu dažus uzmundrinošus vārdus. ”Ja mēs viņam stāstām, kā klājas citiem draudzes locekļiem, padzīvojušais brālis vai māsa jūt, ka joprojām pieder pie mūsu garīgās ģimenes,” atzīmē kāds draudzes pārraugs.

Domu apmaiņas lielā nozīme

Nav grūti saprast, ka pārcelšanās uz pansionātu daudziem sirmgalvjiem sagādā lielu spriedzi un izsit viņus no līdzsvara, tāpēc var gadīties, ka viņi ieraujas sevī. Ja mēs apciemosim viņus uzreiz pēc pārcelšanās un ļausim sajust, ka arī turpmāk viņus atbalstīsim un uzmundrināsim, viņiem būs vieglāk kaut kādā mērā atgūt iekšēju mieru un prieku. (Sal. Pam. 17:22.)

Ja padzīvojušajam kristietim aptumšojas prāts, zūd dzirde vai parādās kādas citas problēmas, kas apgrūtina domu apmaiņu, varētu šķist, ka apciemot viņu ir lieki. Taču, ja mēs būsim neatlaidīgi un turpināsim to darīt, lai cik grūti mums būtu ar šo brāli vai māsu sazināties, mēs apliecināsim, ka joprojām cienām viņu. (Rom. 12:10.) Ja gados vecajam kristietim nav viegli atcerēties to, kas noticis nesen, palūgsim viņam atsaukt prātā senākus laikus — varbūt pat bērnību — vai pastāstīt, kā viņš iepazina Bībeles patiesību. Kā rīkoties, ja brālim vai māsai runājot ir grūti atrast pareizos vārdus? Pacietīgi klausīsimies un, ja tas šķiet iederīgi, pacentīsimies uzminēt, kurš ir tas vārds, ko viņš meklē, vai arī īsi apkoposim viņa stāstīto un mudināsim viņu turpināt. Ja kristieša domāšana ir juceklīga vai arī viņš cieš no runas traucējumiem, centīsimies noprast, ko viņš grib pateikt, pēc viņa balss toņa.

Ja pienāk brīdis, kad sarunāties vairs nav iespējams, paliek vēl citi sazināšanās veidi. Kāda pioniere, vārdā Loransa, regulāri apmeklē Madlēnu — 80 gadus vecu kristieti, kas ir zaudējusi spēju runāt. Loransa paskaidro, kā viņas sazinās: ”Es saņemu Madlēnas roku, un mēs kopā lūdzam Dievu. Parādīdama pateicību par šiem brīžiem, viņa samirkšķina acis un vieglītēm saspiež manu roku.” Jau tas vien, ka mēs saņemam padzīvojušā ticības biedra roku vai sirsnīgi viņu apskaujam, viņam var nozīmēt ļoti daudz.

Cik svarīgi ir regulāri apmeklējumi

Regulāri apciemodami ticības biedrus, mēs varam ietekmēt arī to, cik labu aprūpi viņi saņem. Daniela, kas jau aptuveni 20 gadus apmeklē ticības biedrus pansionātos, stāsta: ”Ja darbinieki ievēro, ka kādu no pansionāta iemītniekiem pastāvīgi apciemo, šis cilvēks saņem labāku aprūpi.” Robērs, kura vārdi bija citēti iepriekš, ir novērojis, ka ”pansionāta darbinieki labprātāk uzklausa tos, kas regulāri apmeklē viņu aprūpējamos. Tie, kas atnāk retu reizi, īpašu pretimnākšanu var arī nesaņemt.” Tā kā darbiniekiem bieži ir jāuzklausa prasības un pretenzijas, ko izvirza pansionāta iemītnieku tuvinieki, viņiem ir patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus par viņu darbu. Ja mēs izveidosim labas attiecības ar pansionāta darbiniekiem, viņi, iespējams, ar lielāku cieņu izturēsies pret viņu aprūpē esošā Jehovas liecinieka uzskatiem un pārliecību.

Viena iespēja, kā nodibināt labas attiecības ar pansionāta darbiniekiem, ir piedāvāt savu palīdzību vienkāršos darbos. Daudzos pansionātos hroniski trūkst kvalificēta personāla, un tas negatīvi ietekmē veco ļaužu aprūpes kvalitāti. Rebeka, kas pati strādā pansionātā, stāsta: ”Maltīšu laikos mēs raujamies vai uz pusēm, tāpēc par ciemiņu, kas šādā brīdī atnāktu apciemot sirmgalvi un palīdzētu viņam paēst, mēs tikai priecātos.” Situācijās, kad nezinām, kā palīdzēt, mēs droši varam vērsties pie pansionāta darbiniekiem.

Ja mēs pie padzīvojušā ticības biedra būsim bieži viesi, mēs pamanīsim, kas viņam ir nepieciešams, un, saņēmuši pansionāta darbinieku atļauju, varēsim kaut ko darīt lietas labā. Piemēram, ja viņa istabai trūkst mājīguma, mēs varētu censties to atdzīvināt ar viņa tuvinieku fotoattēliem vai bērnu zīmējumiem. Iespējams, brāļa vai māsas pašsajūtu uzlabotu silts mājas tērps vai kāda no personiskās higiēnas lietām. Ja pansionāta teritorijā ir vieta pastaigām, varbūt mēs varam izvest mūsu ticības biedru laukā ieelpot svaigu gaisu. ”Var redzēt, ka Madlēna gaida manus iknedēļas apciemojumus,” saka iepriekš pieminētā Loransa. ”Kad es atnāku kopā ar bērniem, viņas skatiens burtiski atdzīvojas un sejā parādās smaids.” Centieni uzmundrināt ticības biedru un viņam palīdzēt var padarīt viņa dzīvi gaišāku. (Sal. Pam. 3:27.)

Abpusējs ieguvums

Sirmā ticības biedra regulāra apmeklēšana var ”pārbaudīt [mūsu] mīlestību, vai tā ir īsta”. (2. Kor. 8:8.) Kādā ziņā? Vērot, kā ticības biedrs kļūst aizvien nespēcīgāks, ir ļoti sāpīgi. Loransa atzīst: ”Kad es redzēju, ka Madlēnas veselības stāvoklis aizvien pasliktinās, es pēc katras mūsu tikšanās raudāju. Bet tad es atklāju, ka ar dedzīgu lūgšanu palīdzību ir iespējams pārvarēt raizes par to, ko nesīs nākamā diena, un tagad mūsu kopīgie brīži ir daudz uzmundrinošāki.” Robērs gadiem ilgi apmeklē Leriju — kristieti, kas cieš no Parkinsona slimības. Robērs stāsta: ”Lerija slimība ir tiktāl progresējusi, ka es vairs nesaprotu ne vārda, ko viņš saka. Bet, kad mēs kopā lūdzam Dievu, es joprojām jūtu viņa stipro ticību.”

Apciemodami gados vecos ticības biedrus, mēs ne tikai palīdzam viņiem, bet arī daudz iegūstam paši. Kad mēs redzam, cik apņēmīgi viņi sargā savas tuvās attiecības ar Jehovu, kaut gan apkārtējie turas pie citiem uzskatiem, pieaug arī mūsu ticība un drosme. Vērojot viņu neatlaidīgos centienus uzņemt garīgo uzturu par spīti vājajai redzei un dzirdei, mēs gūstam apstiprinājumu tam, ka ”cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. (Mat. 4:4.) Veco ļaužu spēja priecāties par vienkāršām lietām — bērna smaidu vai kopīgu maltīti — mums māca būt apmierinātiem ar to, kas mums ir. Viņu cieņa pret garīgām vērtībām palīdz mums neaizmirst, kas dzīvē ir svarīgākais.

Tas, ka draudzē ir padzīvojuši kristieši, kam ir nepieciešams citu atbalsts, draudzei nāk tikai par labu. Kāpēc tā var teikt? Tā kā šiem kristiešiem ir sevišķi vajadzīga brāļu mīlestība un līdzjūtība, draudzes locekļi var mācīties izpaust šīs īpašības vēl lielākā mērā. Vai situācijas, kad par kādu no ticības biedriem ir īpaši jāgādā un, iespējams, tas jādara ilgāku laiku, mēs uzskatām par izdevību kalpot cits citam? (1. Pēt. 4:10, 11.) Ja draudzes vecākie rāda šajā ziņā labu priekšzīmi, draudzes locekļi vēl skaidrāk saprot, cik nozīmīga ir šī kristīgās dzīves joma. (Ecēh. 34:15, 16.) Labprātīgi un ar mīlestību atbalstīdami savus padzīvojušos ticības biedrus, mēs viņiem apliecinām, ka viņi nav aizmirsti.

[Zemsvītras piezīme]

^ 8. rk. Kad draudzes sekretārs uzzina, ka brālis vai māsa no viņa draudzes ir pārcēlies uz dzīvi pansionātā, kas atrodas citas draudzes teritorijā, viņš parādītu patiesu mīlestību un gādību, ja nekavējoties informētu par to attiecīgās draudzes vecākos.

[Izceltais teksts 28. lpp.]

”Ja darbinieki ievēro, ka kādu no pansionāta iemītniekiem pastāvīgi apciemo, šis cilvēks saņem labāku aprūpi.”

[Attēls 26. lpp.]

Mūsu sirsnīgās lūgšanas var palīdzēt padzīvojušajam kristietim atgūt iekšēju mieru

[Attēls 26. lpp.]

Mīlestības un pieķeršanās apliecinājumi stiprina mūsu sirmos ticības biedrus