Vēstule romiešiem
Jehovas vārdi ir dzīvi
Vēstule romiešiem
APMĒRAM 56. gadā, kad apustulis Pāvils veica savu trešo ceļojumu, viņš ieradās Korintas pilsētā. Viņš bija uzzinājis, ka Romā starp ebreju un citu tautu kristiešiem pastāv domstarpības. Vēlēdamies, lai visi Romas kristieši būtu pilnīgi vienoti Kristū, Pāvils viņiem uzrakstīja vēstuli.
Šajā vēstulē Pāvils paskaidroja, kā cilvēki var kļūt taisni Dieva priekšā un kā jādzīvo tiem, ko Dievs ir taisnojis. Vēstule romiešiem padziļina mūsu zināšanas par Dievu un Bībeli, atgādina par Dieva žēlastību un uzsver Kristus nozīmi mūsu glābšanā. (Ebr. 4:12.)
KĀ TIKT TAISNOTAM?
”Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības,” rakstīja Pāvils. ”Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Vēl Pāvils piebilda: ”Cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom. 3:23, 24, 28.) Ar ticību ”viena cilvēka taisnības darbam” gan svaidītie kristieši, gan ”citu avju” ”lielais pulks” var tikt ”taisnoti” — pirmās grupas locekļi var iegūt dzīvi debesīs, kur viņi būs Kristus līdzmantinieki, bet otrās grupas locekļi var kļūt par Dieva draugiem, kam ir cerība palikt dzīviem ”lielajās bēdās”. (Rom. 5:18; Jāņa 10:16; Atkl. 7:9, 14; Jēk. 2:21—24; Mat. 25:46.)
”Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai?” Pāvils vaicāja. ”Nekādā ziņā ne!” viņš atbildēja un paskaidroja: ”Jums.. kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam — uz taisnību.” (Rom. 6:15, 16.) ”Ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit,” uzmundrināja Pāvils. (Rom. 8:13.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:24—32. Vai šajos pantos aprakstītais morālais pagrimums attiecas uz ebrejiem vai cittautiešiem? Lai gan Pāvila vārdi varēja attiekties gan uz ebrejiem, gan uz cittautiešiem, viņš runāja par situāciju, kāda pastāvēja senajā Izraēlā, kad tauta bija atkritusi no Dieva. Kaut arī izraēlieši zināja Dieva taisno likumu, viņi nebija ”turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu”. Tāpēc viņi bija pelnījuši nosodījumu.
3:24—26. Kā Jēzus Kristus dotais izpirkums var dzēst ”agrāk.. nodarītos grēkus”, tas ir, tos, kas izdarīti pirms izpirkuma samaksāšanas? Pirmais pravietojums par Mesiju ir lasāms 1. Mozus 3:15, un tas piepildījās 33. gadā, kad Jēzus nomira pie moku staba. (Gal. 3:13, 16.) Taču jau tajā brīdī, kad Jehova izteica minēto pravietojumu, viņš varēja uzskatīt izpirkumu par samaksātu, jo nekas Jehovu nevar atturēt no viņa nodomu īstenošanas. Tāpēc uz nākotnē gaidāmā Jēzus Kristus izpirkuma upura pamata Jehova varēja piedot to Ādama pēcnācēju grēkus, kuri ticēja Jehovas solījumam sagādāt izpirkumu. Tāpat Jēzus Kristus dotais izpirkums nodrošina, ka tie, kas ir miruši pirms Kristus, varēs celties augšā. (Ap. d. 24:15.)
6:3—5. Ko nozīmē būt ”kristītiem Jēzū Kristū” un ”kristītiem Viņa nāvē” (Str)? Kad Jehova svaida Jēzus Kristus sekotājus ar svēto garu, viņi kļūst vienoti ar Jēzu un pievienojas draudzei, kas ir Kristus — draudzes galvas — miesa. (1. Kor. 12:12, 13, 27; Kol. 1:18.) Tā ir viņu kristīšanās Jēzū Kristū. Savukārt Kristus nāvē viņi kristījas tādā nozīmē, ka viņi dzīvo uzupurējoties un atsakās no cerības mūžīgi dzīvot uz zemes. Tāpat kā Jēzus nāve, arī svaidīto kristiešu nāve ir upura nāve, tikai dzīvībai, ko viņi mirstot zaudē, nav izpirkuma vērtības. Viņu kristīšanās Kristus nāvē ir pabeigta tad, kad viņi nomirst un ceļas augšā dzīvei debesīs.
7:8—11. Kā bauslis ”ierosināja” grēku? Bauslība palīdzēja pilnībā saprast, kas ir grēks, un tā cilvēki vairāk apzinājās savu grēcīgumu. Viņi biežāk redzēja, ka ir izdarījuši grēku, un vairāk cilvēku saprata, ka ir grēcinieki. Tāpēc varēja teikt, ka bauslība ierosina grēku.
Ko mēs varam mācīties.
1:14, 15. Mums ir daudz iemeslu dedzīgi sludināt labo vēsti. Viens iemesls ir tas, ka mēs esam parādā cilvēkiem, kas ir izpirkti ar Jēzus asinīm, un mums ir pienākums palīdzēt viņiem tuvoties Dievam.
1:18—20. Bezdievīgiem, netaisniem cilvēkiem ”nav ar ko aizbildināties”, jo Dieva radītajā pasaulē skaidri ir saskatāmas viņa neredzamās īpašības.
2:28; 3:1, 2; 7:6, 7. Izteikdams domas, kas ebrejus varēja aizvainot, Pāvils minēja arī kaut ko tādu, ko viņiem bija patīkami dzirdēt. Mēs no viņa varam mācīties, ka par jautājumiem, kas kādu varētu aizskart, jārunā apdomīgi un taktiski.
3:4. Ja cilvēku teiktais ir pretrunā ar Dieva vārdiem, mēs uzskatām, ka ”Dievs ir patiess”, — mēs ticam tam, kas rakstīts Bībelē, un rīkojamies saskaņā ar Dieva gribu. Dedzīgi sludinādami Valstību un gatavodami mācekļus, mēs varam palīdzēt arī citiem saprast, ka Dievs ir patiess.
4:9—12. Dievs pielīdzināja Ābrahāma ticību viņam par taisnību jau ilgi pirms tam, kad viņš tika apgraizīts (tas notika 99 gadu vecumā). (1. Moz. 12:4; 15:6; 16:3; 17:1, 9, 10.) Šādi Dievs parādīja, kā cilvēks var kļūt viņa priekšā taisns.
4:18. Ābrahāms ”ticēja cerībai, kad cerības nebija” (JD-07). Cerība ir nesaraujami saistīta ar ticību — ticība ir balstīta uz cerību. (Ebr. 11:1.)
5:18, 19. Loģiski izklāstījis, kādā ziņā Jēzus bija līdzīgs Ādamam, Pāvils lakoniski paskaidroja, kā viens cilvēks varēja ”atdot savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”. (Mat. 20:28.) Arī mums ir jāprot veidot loģiskus spriedumus un izteikties lakoniski.
7:23. Mūsu locekļi, piemēram, rokas, kājas, mēle, mūs var padarīt par ”grēka likuma gūstekņiem”, tāpēc mums vienmēr jāpūlas valdīt pār savu miesu.
8:26, 27. Ja mēs esam nonākuši tik sarežģītā situācijā, ka pat nezinām, ko lai lūdzam Dievam, Dieva gars ”aizlūdz par mums”. Tādā gadījumā Jehova, kas ”uzklausa lūgšanas”, var uzskatīt noteiktas, Bībelē ietvertas lūgšanas, kas atbilst mūsu situācijai, par tādām, ko esam teikuši mēs. (Ps. 65:3.)
8:38, 39. Nekas — ne nelaimes, ne ļaunās garīgās būtnes, ne cilvēku valdības — nevar kavēt Jehovu mūs mīlēt. Nekas nedrīkst arī mums būt par iemeslu, ka mēs pārstātu mīlēt Jehovu.
9:22—28; 11:1, 5, 17—26. Daudzi pravietojumi par izraēliešu tautas atjaunotni piepildās svaidīto kristiešu draudzē, kuras locekļi ir aicināti ”nevien no jūdu, bet arī no pagānu vidus”.
10:10, 13, 14. Lai dedzīgi sludinātu, mums ir vajadzīga ne tikai mīlestība pret Dievu un savu tuvāko, bet arī stipra ticība Dievam un viņa solījumiem.
11:16—24, 33. ”Dieva laipnība un bardzība” ir brīnišķīgā līdzsvarā. ”Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi.” (5. Moz. 32:4.)
MUMS JĀDZĪVO SASKAŅĀ AR TO, KA ESAM TAISNOTI
”Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri!” rakstīja Pāvils. (Rom. 12:1, Str.) ”Tāpēc”, tas ir, ņemot vērā faktu, ka Dievs kristiešus viņu ticības dēļ uzskata par taisniem, tālākajiem Pāvila vārdiem ir jāiespaido kristiešu viedoklis par sevi, attieksme pret citiem un pret valsts varu.
”Es ikvienam no jums saku: nedomājiet sevi augstākus, kā pienākas,” piekodināja Pāvils. ”Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota,” viņš mudināja. (Rom. 12:3, 9, JDV.) ”Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda.” (Rom. 13:1.) Runājot par jautājumiem, kuros katrs var lemt pēc savas sirdsapziņas, Pāvils aicināja: ”Netiesāsim.. cits citu.” (Rom. 14:13.)
Bībeles pantu skaidrojums.
12:20. Ko nozīmē vārdi ”tu uz viņa [ienaidnieka] galvas sakrāsi kvēlojošas ogles”? Bībeles laikos rūdu lika krāsnī starp diviem ogļu slāņiem — viens atradās apakšā, bet otru uzbēra rūdai virsū. Augšējais slānis vēl vairāk paaugstināja temperatūru, tā ka metāls sāka kust un atdalījās no sārņiem. Ja mēs darām labu saviem ienaidniekiem, mēs varam mīkstināt viņu sirdi un var parādīties viņu labās īpašības.
12:21. Kā mēs varam ”uzvarēt ļaunu ar labu”? Viens no veidiem, kā mēs to varam darīt, ir drosmīgi veikt Dieva uzticēto darbu — sludināt labo vēsti par Valstību tik ilgi, kamēr Dievs šo darbu uzskatīs par pabeigtu. (Marka 13:10.)
13:1. Kādā ziņā ”varas, kas valda,” ”ir Dieva ieceltas”? Laicīgajām varām iespēja valdīt ir tāpēc, ka Dievs to atļauj, un dažos gadījumos Dievs pat bija paredzējis atsevišķu valdnieku nākšanu pie varas. Bībelē ir ietverti pravietojumi par daudziem valdniekiem.
Ko mēs varam mācīties.
12:17, 19. Atriebties nozīmē darīt to, uz ko ir tiesības tikai Jehovam. Ja mēs atmaksātu ļaunu ar ļaunu, mūsu rīcība liecinātu par augstprātību.
14:14, 15. Mēs nedrīkstam kļūt brālim par klupšanas akmeni ar to, kādu ēdienu vai dzērienu viņam piedāvājam.
14:17. Lai iegūtu Dieva labvēlību, tas, ko cilvēks ēd un dzer vai arī no kā viņš atturas, nav galvenais. Nozīme ir taisnībai, mieram un priekam.
15:7. Mums laipni jāuzņem draudzē ikviens, kas no sirds meklē patiesību, un jāsludina vēsts par Dieva Valstību visiem cilvēkiem.
[Attēli 31. lpp.]
Vai izpirkums var attiekties uz grēkiem, kas izdarīti pirms izpirkuma samaksāšanas?