Vai Jēzus mācīja, ka pastāv elle?
Vai Jēzus mācīja, ka pastāv elle?
CILVĒKI, kas tic, ka grēcinieki pēc nāves cieš mūžīgas mokas elles ugunī, reizēm pamato šo mācību ar Jēzus vārdiem, kas lasāmi Marka evaņģēlija 9. nodaļas 48. pantā (arī 44. un 46. pantā). Jēzus minēja tārpu, kas nemirst, un uguni, kas neizdziest. Ja kāds jums pajautātu, kā jāsaprot šie vārdi, kā jūs atbildētu?
Cilvēks, kas uzdotu šādu jautājumu, varētu nolasīt 44., 46. vai 48. pantu, kas daudzos Bībeles izdevumos skan vienādi. * Latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā ir rakstīts: ”Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāki ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē [grieķiski geenna]. Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.” (Marka 9:47, 48.)
Pēc dažu domām, šie Jēzus vārdi apstiprina to, ka ļauno cilvēku dvēseles pēc nāves pieredz mūžīgas mokas. Piemēram, Navarras universitātes (Spānija) izdotajā Sagrada Biblia ir skaidrots: ”Mūsu Kungs ar [šiem vārdiem] norāda uz mocībām ellē. Bieži ”tārpu”, kas ”nemirst”, skaidro kā sirdsapziņas pārmetumus, kas mūžam moka tos, kas ir ellē, bet ”uguni”, kas ”neizdziest”, — kā viņu fiziskās ciešanas.”
Taču salīdzināsim Jēzus teikto ar pravieša Jesajas grāmatas pēdējo pantu. * Vai nav skaidrs, ka Jēzus atsaucās uz vārdiem, kas ir rakstīti Jesajas grāmatas 66. nodaļā? Pravietis minētajā pantā acīmredzot runā par iziešanu ”no Jeruzalemes un došanos uz blakus esošo Hinoma ieleju (Gehennu), kurā reiz tika upurēti cilvēki (Jer 7:31) un kura ar laiku kļuva par pilsētas atkritumu izgāztuvi”. (The Jerome Biblical Commentary.) Simboliskajā aprakstā Jesajas 66:24 nav runāts par cilvēkiem, kas tiktu mocīti, — pantā ir minētas ”mirušo miesas”. Tie, kas ”nemirs”, ir tārpi, nevis dzīvi cilvēki vai nemirstīgas dvēseles. Bet ko nozīmē Jēzus vārdi, kas lasāmi Marka evaņģēlijā?
Pievērsīsim uzmanību, kas par Marka 9:48 ir teikts katoliskajā darbā El evangelio de Marcos. Análisis lingüístico y comentario exegético, 2. sējumā: ”Šī frāze ir ņemta no Jesajas (66,24). Tur pravietis norāda uz diviem veidiem, kā mirušo miesas parasti gāja zudībā: satrūdēšanu un sadedzināšanu.. Tas, ka blakus ir minēts tārps un uguns, uzsver domu par iznīcināšanu.. Abi iznīcinošie spēki ir pastāvīgi (”neizdziest”, ”nemirst”), un no tiem nav iespējams izvairīties. Šajā tēlainajā aprakstā vienīgie, kas paliek mūžīgi, ir tārps un uguns — bet ne cilvēks —, un tie abi iznīcina visu, kas nonāk to varā. Tāpēc šeit ir runa nevis par mūžīgām mocībām, bet gan par pilnīgu iznīcību, kas ir līdzvērtīga pilnīgai un galīgai nāvei, jo padara augšāmcelšanos neiespējamu. [..] Tātad [uguns] ir iznīcības simbols.”
Ikviens, kas zina, cik mīlošs un taisnīgs ir patiesais Dievs, droši vien piekritīs, ka ir saprātīgi uztvert Jēzus vārdus tieši šādā nozīmē. Jēzus mācīja nevis to, ka ļaunie cilvēki tiks mūžīgi mocīti, bet to, ka viņiem draud pilnīga iznīcība, kas padara augšāmcelšanos neiespējamu.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 3. rk. Uzticamākajos Bībeles manuskriptos 44. un 46. pants nav atrodams. Zinātnieki atzīst, ka abi šie panti acīmredzot ir pievienoti vēlāk. Izcilais grieķu valodas speciālists, teologs Ārčibolds Robertsons rakstīja: ”Senākajos un labākajos manuskriptos šo abu pantu nav. Tie parādās Rietumu un Sīrijas (Bizantijas) manuskriptos, turklāt tajos ir tikai atkārtoti vārdi no 48. panta. Tāpēc mēs [izlaižam] 44. un 46. pantu, kuri nav autentiski.”
^ 5. rk. ”Viņi izies arī ārā no pilsētas un redzēs mirušo miesas, kas atkrituši no Manis, jo viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu ikvienam un līdz ar to visai miesai.” (Jes. 66:24.)