Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Centīsimies būt līdzsvaroti, lai kalpotu Dievam ar prieku

Centīsimies būt līdzsvaroti, lai kalpotu Dievam ar prieku

Centīsimies būt līdzsvaroti, lai kalpotu Dievam ar prieku

”MAN atkal neizdevās!” Cik gan bieži daudzi tā saka, kad nespēj izdarīt to, ko ir gribējuši! Piemēram, varbūt jaunai kristietei, kuras mazajam bērnam pastāvīgi vajadzīga viņas uzmanība, nesanāk daudz laika veltīt garīgai darbībai. Varbūt kāds kristietis jūtas nevērtīgs un uzskata, ka viņš nedara draudzē pietiekami daudz. Kādai māsai, kas ir gados, nomāktību var radīt apziņa, ka viņa vairs nav spējīga piedalīties draudzes darbībā tik lielā mērā kā agrāk, kad viņai bija vairāk spēka. ”Reizēm, klausoties runu, kurā izskan mudinājums kalpot par pionieri, es nespēju valdīt asaras,” stāsta Kristiāna, kurai ģimenes apstākļi neļauj darīt kalpošanā Jehovam tik daudz, cik viņa vēlētos.

Kā tikt galā ar šādām izjūtām? Ko mēs varam mācīties no kristiešiem, kas raugās līdzsvaroti uz saviem apstākļiem? Kā mums nāk par labu tas, ka izvirzām sev saprātīgas prasības?

Būsim saprātīgi

Apustulis Pāvils rakstīja par to, kā nezaudēt prieku: ”Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem.” (Filip. 4:4, 5.) Oriģinālvalodas vārds, kas ir tulkots ”lēnība”, var nozīmēt arī ”saprātīgums”. Lai kalpošanā Dievam mēs gūtu prieku un gandarījumu, mums ir jāņem vērā savi apstākļi un iespējas un dzīvē jāizvirza saprātīgi mērķi. Ja mēs par katru cenu tiektos pēc nereālistiskiem mērķiem, mēs radītu sev nevajadzīgu spriedzi. Tomēr mums arī jāuzmanās, lai mēs nekļūtu pārlieku saudzīgi pret sevi, ļaujot iedomātiem šķēršļiem kļūt par attaisnojumu tam, ka samazinām savu līdzdalību kristīgajā kalpošanā vairāk, nekā nepieciešams.

Lai kādi būtu mūsu apstākļi, Jehova vēlas, lai mēs viņam dotu pašu labāko, kas mums ir, — lai mēs viņam kalpotu ar visu sirdi un dvēseli. (Kol. 3:23, 24.) Ja mēs Jehovam dotu mazāk, nekā spējam, tad nevarētu teikt, ka mēs no sirds pildām savu solījumu viņam kalpot. (Rom. 12:1.) Turklāt tā mēs sev liegtu iespēju izjust patiesu prieku un dziļu gandarījumu, kā arī gūt citas svētības, ko saņem ikviens, kas ar visu sirdi kalpo Jehovam. (Mal. 3:10.)

Bībelē lietotais grieķu valodas vārds, kas ir tulkots ”lēnīgs”, norāda uz saprotošu attieksmi un piekāpību. (Jēk. 3:17.) Šajā vārdā ir ietverta arī doma par attieksmi, kurai nav raksturīga pārmērīga stingrība. Tātad, ja būsim saprātīgi, mēs spēsim līdzsvaroti raudzīties uz saviem apstākļiem. Vai tas ir viegli izdarāms? Nē, daudziem tas nenākas viegli, pat ja viņi spēj būt saprotoši pret citiem. Piemēram, ja kāds mūsu draugs būtu pārāk daudz ko uzņēmies un būtu redzams, ka viņam draud spēku izsīkums, mēs noteikti viņam paskaidrotu, ka būtu prātīgi, ja viņš kaut ko mainītu savā dzīvē. Tāpat mums jāmācās pamanīt, vai mēs paši necenšamies izdarīt kaut ko tādu, kas iet pāri mūsu spēkiem. (Sal. Pam. 11:17.)

Bet raudzīties līdzsvaroti uz saviem ierobežojumiem nav viegli, ja mūsu vecāki ir bijuši pārlieku prasīgi. Dažiem bērnībā ir šķitis, ka viņiem vienmēr viss jādara vairāk un labāk, lai izpelnītos vecāku mīlestību. Ja tā ir arī mūsu gadījumā, mums var izveidoties nepareizs priekšstats par to, kā uz mums raugās Jehova. Jehova mūs mīl tāpēc, ka mēs viņam kalpojam no visas sirds. Bībelē ir rakstīts, ka Dievs ”zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi”. (Ps. 103:14.) Jehova zina mūsu ierobežojumus un mūs mīl, ja mēs cenšamies viņam kalpot par spīti savām grūtībām. Vienmēr turēsim prātā, ka mūsu Dievs nelīdzinās stingram uzraugam, — tad mums būs vieglāk pazemīgi atzīt savu spēju robežas. (Mih. 6:8.)

Taču dažiem no mums, iespējams, ir grūti izveidot šādu līdzsvarotu viedokli. Tādā gadījumā būtu labi lūgt palīdzību kādam pieredzējušam kristietim, kas mūs labi pazīst. (Sal. Pam. 27:9.) Piemēram, varbūt kādam no mums ir vēlēšanās kļūt par pionieri. Tas ir ļoti labs mērķis, bet to ne vienmēr ir viegli sasniegt. Iespējams, kristietis, ar ko esam nolēmuši parunāt, mums var sniegt vērtīgus padomus, kā vienkāršot savu dzīvi. Ja mums ir daudz pienākumu ģimenē, mēs varam ar viņu apspriesties, vai šobrīd ir prātīgi domāt par pioniera kalpošanu. Viņš var palīdzēt saprast, vai papildu pienākumi, ko vēlamies uzņemties, ir reāli izpildāmi, un ieteikt, kas mums savā dzīvē būtu jāmaina, lai mēs spētu darīt vairāk kalpošanā. Kristīgs vīrs var lielā mērā palīdzēt savai sievai nepārpūlēties, bet darboties atbilstoši viņas spējām. Piemēram, ja sieva plāno kādu mēnesi aktīvāk piedalīties sludināšanā, vīrs varētu viņai ieteikt, lai iepriekšējā mēnesī viņa atvēlētu atpūtai vairāk laika nekā parasti. Tas viņai palīdzētu uzkrāt nepieciešamos spēkus un nezaudēt prieku kalpošanā.

Koncentrēsimies uz to, ko mēs spējam paveikt

Vecums vai slikta veselība var ierobežot to, cik daudz mēs spējam darīt kalpošanā Jehovam. Vecākiem reizēm var likties, ka viņi negūst pietiekami daudz no Bībeles studēšanas un kristiešu sapulcēm, jo lielākā daļa spēku viņiem ir jāvelta bērniem. Bet vai nevarētu notikt tā, ka, koncentrēdamies uz saviem ierobežojumiem, mēs vairs nesaskatām to, ko joprojām spējam paveikt?

Pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem kāds levīts izteica dedzīgu vēlēšanos, kas nebija piepildāma. Levītam bija godpilna iespēja divas nedēļas gadā kalpot templī, taču viņš vēlējās, kaut vienmēr varētu mājot altāra tuvumā. (Ps. 84:2—4.) Kas palīdzēja šim uzticīgajam Dieva kalpam saglabāt prieku? Viņš apzinājās, ka pat viena diena, ko viņš pavada Dieva tempļa pagalmos, ir neatkārtojama svētība. (Ps. 84:5, 6, 11.) Arī mums būtu nevis jānododas pārdomām par visu, ko nespējam paveikt, bet gan jāpievērš uzmanība tam, ko mēs joprojām spējam darīt.

Piemēram, tā rīkojās Nerlande — māsa, kas dzīvo Kanādā. Viņa pārvietojas ratiņkrēslā, un agrāk viņai likās, ka viņa nespēj daudz darīt kalpošanā. Bet tad viņa mainīja savas domas un par savu sludināšanas teritoriju izvēlējās tuvējo lielveikalu. Viņa stāsta: ”Es sēžu savā ratiņkrēslā blakus soliņam lielveikalā. Man ir liels prieks, ka varu sākt sarunas ar cilvēkiem, kas apsēžas uz soliņa, lai nedaudz atpūstos.” Nerlande jūt milzīgu gandarījumu par to, ka spēj sludināt šādā īpašā veidā.

Būsim gatavi kaut ko mainīt

Kad pūš ceļavējš, jahta var doties uz priekšu pilnās burās. Bet, kad apstākļi pasliktinās un sākas vētra, burātājs ir spiests mainīt buru stāvokli. Viņš, protams, nespēj kontrolēt vētru, bet, mainīdams buru stāvokli, viņš spēj saglabāt kontroli pār jahtu. Arī mēs bieži nespējam ietekmēt nelabvēlīgos apstākļus, kas mūsu dzīvē uznāk tik pēkšņi kā vētra. Taču mēs paliksim noteicēji pār savu dzīvi, cik vien tas šajos apstākļos ir iespējams, ja mainīsim to, kā izmantojam savus fiziskos un garīgos spēkus. Ņemdami vērā jaunus apstākļus, mēs izjutīsim lielāku gandarījumu un nezaudēsim prieku kalpošanā Dievam. (Sal. Pam. 11:2.)

Padomāsim par dažiem piemēriem. Ja nespēka dēļ mēs nevaram paveikt visu, ko mēs gribētu, varbūt dienā, kad ir sapulce, mēs varam neplānot tādus darbus, kas prasa daudz spēka, un tad vakarā mums droši vien nebūs grūti apmeklēt sapulci. Mēs noteikti daudz ko iegūsim no garīgo brāļu un māsu sabiedrības. Ja māte nevar doties sludināt pa mājām, tāpēc ka viņai ir jāpaliek pie sava saslimušā bērna, viņa varētu uzaicināt pie sevis kādu māsu, lai ar to kopā sludinātu pa telefonu, kamēr bērns guļ.

Ko darīt, ja apstākļu dēļ mums nav iespējams jau iepriekš izpētīt visu, kas tiks apskatīts draudzes sapulcēs? Mēs varētu izlemt, cik lielai daļai no sapulces mēs paspēsim sagatavoties, un tad izpētīt attiecīgo materiālu pēc iespējas rūpīgāk. Ja noteiksim savus tuvākos mērķus atkarībā no apstākļiem, mēs nezaudēsim dedzību un prieku.

Reizēm, lai mainītu savus mērķus, ir vajadzīga apņēmība un ne mazums pūļu. Seržs un Aņēza, kas dzīvo Francijā, bija spiesti krasi mainīt savus plānus. ”Kad mēs uzzinājām, ka Aņēza gaida bērnu, mūsu sapnis kļūt par misionāriem pagaisa kā nebijis,” stāsta Seržs. Tagad, būdams divu meitu tēvs, Seržs paskaidro, kā viņi ar sievu ir izmainījuši savus mērķus: ”Tā kā mēs nevarējām kalpot ārzemēs, mēs nolēmām būt ”misionāri” savā zemē. Mēs pārgājām uz svešvalodas grupu citā draudzē.” Vai jauna mērķa izvirzīšana viņiem nāca par labu? Seržs saka: ”Jaunajā draudzē mēs jūtamies ļoti noderīgi.”

Francijā kāda vairāk nekā 70 gadus veca māsa, vārdā Odīla, cieš no osteoartrīta ceļgalos un tāpēc nevar ilgi nostāvēt kājās. Viņa bija ļoti apbēdināta, kad slimības dēļ vairs nevarēja piedalīties sludināšanā pa mājām. Tomēr viņa nepadevās un sāka sludināt pa telefonu. Viņa atzīst: ”Tas ir daudz vienkāršāk un patīkamāk, nekā es biju domājusi!” Šādi mainot sludināšanas paņēmienu, māsa spēja atjaunot savu dedzību kristīgajā kalpošanā.

Līdzsvarota attieksme palīdz gūt daudz svētību

Ja mēs cenšamies raudzīties saprātīgi uz to, ko spējam un ko nespējam paveikt, mēs sev aiztaupām daudz nepatīkamu pārdzīvojumu. Ja līdzsvaroti izraugāmies mērķus, mēs varam tos sasniegt un izjust gandarījumu, lai kādi būtu mūsu ierobežojumi. Tad mums ir prieks par savu veikumu, pat ja tas ir samērā neliels. (Gal. 6:4.)

Cenšoties būt līdzsvaroti tajā, ko mēs prasām no sevis, mēs kļūstam arī iejūtīgāki pret citiem kristiešiem. Saprazdami viņu ierobežojumus, mēs vienmēr būsim pateicīgi par visu, ko viņi dara mūsu labā. Kad pateicamies par piedāvāto palīdzību, mēs veicinām savstarpēju sadarbību un sapratni draudzē. (1. Pēt. 3:8.) Atcerēsimies, ka Jehova ir mīlošs Tēvs, kas neprasa no mums vairāk, kā mēs spējam dot. Tad, ja mums būs līdzsvarots viedoklis par sevi un mūsu mērķi būs saprātīgi, garīga darbība mums dos lielu prieku un gandarījumu.

[Izceltais teksts 29. lpp.]

Lai kalpošanā Dievam mēs gūtu prieku un gandarījumu, mums ir jāņem vērā savi apstākļi un iespējas un dzīvē jāizvirza saprātīgi mērķi

[Attēls 30. lpp.]

Nerlande ar prieku kalpošanā dara visu, ko spēj

[Attēls 31. lpp.]

Mācīsimies ”mainīt buru stāvokli”

[Norāde par autortiesībām]

© Wave Royalty Free/age fotostock

[Attēls 32. lpp.]

Seržs un Aņēza ir daudz ieguvuši no tā, ka izvirzīja sev jaunus mērķus