Mēs nebaidījāmies, jo ar mums bija Jehova

Pastāstījusi Eijiptija Petride

1972. gadā Jehovas liecinieki no visas Kipras bija sapulcējušies Nikosijā, lai noklausītos īpašu runu. To teikt bija ieradies brālis Neitans Nors, kas ilgus gadus vadīja Jehovas liecinieku organizācijas darbību. Kad es nācu, lai ar viņu sasveicinātos, viņš mani pazina jau pa gabalu, un, pirms es paguvu nosaukt savu vārdu, viņš man jautāja: ”Vai ir kādas ziņas no Ēģiptes?” Brāli Noru es pirmoreiz biju satikusi 20 gadus iepriekš Ēģiptē, savā dzimtajā pilsētā Aleksandrijā.

ES PIEDZIMU Aleksandrijā 1914. gada 23. janvārī un ģimenē biju vecākā no četriem bērniem. Mēs uzaugām pie pašas jūras. Tolaik Aleksandrija, kas ir slavena ar savu arhitektūru un seno vēsturi, bija skaista kosmopolītiska pilsēta. Tā kā pilsētā dzīvoja dažādu tautību cilvēki, gan eiropieši, gan arābi, mēs bērnībā iemācījāmies vairākas valodas — arābu, angļu, franču, itāļu un arī grieķu valodu, kas ir mana dzimtā valoda.

Pabeigusi skolu, es sāku strādāt franču modes namā, kur es ar lielu aizrautību modelēju un šuvu elegantus tērpus augstāko aprindu dāmām. Es biju ļoti reliģioza, un man patika lasīt Bībeli, kaut arī no izlasītā es maz ko sapratu.

Trīsdesmitajos gados es iepazinos ar kādu patīkamu jaunu cilvēku no Kipras. Viņu sauca Teodots Petridis, un viņš bija pazīstams cīkstonis, kas turklāt bija apguvis konditora amatu un strādāja ievērojamā konditorejas uzņēmumā. Gribēdams iekarot manu sirdi, viņš zem mana loga bieži dziedāja grieķu serenādes. Mēs apprecējāmies 1940. gada 30. jūnijā. Tas bija laimīgs laiks. Toreiz mēs dzīvojām vienu stāvu zem manas mātes dzīvokļa. 1941. gadā piedzima mūsu pirmais dēls Jannis.

Uzzinām Bībeles patiesību

Teodots labu laiku nevarēja izšķirties, pie kuras reliģijas mums piederēt, un viņam bija daudz jautājumu par Bībeli. Man nezinot, viņš bija sācis mācīties Bībeli — viņu mācīja Jehovas liecinieki. Kādu dienu, kad es biju mājās ar mūsu mazo dēlēnu, pie durvīm pieklauvēja kāda sieviete, kas man iedeva kartīti ar īsu tekstu par Bībeli. Es aiz pieklājības to izlasīju, un tad viņa man piedāvāja bībelisku literatūru. Grāmatas, ko viņa parādīja, man bija pazīstamas — tieši tādas mājās bija pārnesis Teodots.

”Jā, man jau ir šīs grāmatas,” es teicu. ”Lūdzu, ienāciet.” Es uzreiz apbēru šo sievieti, Jehovas  liecinieci Eleni Nikolau, ar neskaitāmiem jautājumiem. Viņa man pacietīgi atbildēja, izmantojot Bībeli. Man tas ļoti patika — pēkšņi es sāku saprast, par ko ir stāstīts Bībelē. Kādā brīdī, kad mūsu sarunā bija iestājusies pauze, Eleni ievēroja fotogrāfiju, kurā bija redzams mans vīrs. ”Es pazīstu šo kungu!” viņa iesaucās. Tā Teodota noslēpums nāca gaismā. Manam izbrīnam nebija gala — Teodots gāja uz kristiešu sapulcēm viens pats, man neko pat nepasakot! Kad todien Teodots pārnāca mājās, es viņam teicu: ”Turp, uz kurieni tu biji aizgājis pagājušo svētdien, šonedēļ es iešu tev līdzi.”

Pirmajā sapulcē, uz kuru es aizgāju, klāt bija aptuveni desmit cilvēki, kas apsprieda pravieša Mihas grāmatu. Es ar lielu uzmanību tvēru ik vārdu. No tā laika sākot, pie mums katru piektdienas vakaru nāca Jehovas liecinieki Jeorgs un Katerini Petraki, kas mums mācīja Bībeli. Mans tēvs un abi brāļi pret to iebilda, bet mana māsa bija iecietīgāka, lai gan viņa pati tā arī nekļuva par Jehovas liecinieci. Savukārt mana māte pieņēma Bībeles patiesību. 1942. gadā mana māte, Teodots un es tikām kristīti jūrā, un tā mēs apliecinājām, ka esam veltījuši savu dzīvi Jehovam.

Nemierīgi laiki

1939. gadā bija sācies Otrais pasaules karš, un tajā drīz tika ierauta visa pasaule. 40. gadu sākumā vācu ģenerāļa Ervīna Rommela komandētais karaspēks bija nonācis līdz tuvējai Alameinai, tāpēc Aleksandrija bija pilna ar britu kareivjiem, un mēs jau sarūpējām sev sausās pārtikas krājumus. Tad Teodotam uzticēja vadīt uzņēmuma jauno konditorejas filiāli Port Taufīkā, kas atrodas netālu no Suecas, un mēs pārcēlāmies uz turieni. Bija interesanti, kā mūs sameklēja turienes Jehovas liecinieki, kas nezināja mūsu adresi. Lai mūs atrastu, kāds laulāts pāris, kas runāja grieķiski, sludināja visās mājās pēc kārtas, līdz sastapa mūs.

Kamēr mēs dzīvojām Port Taufīkā, mēs mācījām Bībeli Stavram un Julai Kiprajiem, kā arī viņu bērniem Totam un Jeorjijai, un mēs ar šo ģimeni cieši sadraudzējāmies. Stavram tik ļoti patika mācīties Bībeli, ka viņš visus pulksteņus mājā pagrieza par stundu atpakaļ, lai mēs nokavētu pēdējo vilcienu un būtu spiesti pārnakšņot pie viņiem. Mūsu sarunas ieilga līdz vēlai naktij.

Nodzīvojuši Port Taufīkā pusotru gadu, mēs atgriezāmies Aleksandrijā, jo bija saslimusi mana māte. Viņa nomira 1947. gadā, saglabājusi uzticību Jehovam. Kārtējo reizi mēs sajutām, kā Jehova mūs uzmundrina ar  nobriedušu kristiešu starpniecību. Tajā laikā mēs arī uzņēmām pie sevis misionārus, kuri bija ceļā uz savu norīkojuma vietu un kuru kuģi uz laiku piestāja Aleksandrijā.

Prieki un bēdas

1952. gadā mums piedzima otrs dēls, ko mēs nosaucām par Jakovu. Mēs apzinājāmies, ka mūsu pienākums ir nodrošināt bērniem garīgi labvēlīgu vidi, tāpēc pie mums mājās regulāri notika sapulces, kurās tika apspriesta Bībele, un bieži viesojās pilnas slodzes kalpotāji. Mūsu vecākajam dēlam tas viss palīdzēja iemīlēt Bībeles patiesību, un viņš jau pusaudža gados sāka kalpot par pionieri, vienlaikus mācīdamies vakarskolā.

Neilgi pēc tam ārsti Teodotam konstatēja sirdsslimību, kuras dēļ viņš vairs nevarēja strādāt līdzšinējo darbu. Tajā laikā mūsu jaunākajam dēlam bija tikai četri gadi. Mēs bažījāmies, kā mēs spēsim iztikt, taču mēs nešaubīgi paļāvāmies uz Jehovas solījumu: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!” (Jes. 41:10.) Mums par lielu pārsteigumu tajā pašā 1956. gadā mūs uzaicināja kalpot par pionieriem Ismaīlijā, pilsētā pie Suecas kanāla. Turpmākie gadi Ēģiptē bija diezgan nemierīgi, un mūsu brāļiem ļoti bija vajadzīgs uzmundrinājums.

1960. gadā mums bija jāatstāj valsts, un līdzi mēs varējām ņemt tikai pa vienai ceļasomai. Mēs devāmies uz mana vīra dzimto salu Kipru. Tolaik Teodots veselības problēmu dēļ nevarēja strādāt, taču kāds līdzjūtīgs brālis un viņa sieva mums atļāva dzīvot mājā, kas piederēja viņiem. Diemžēl divus gadus vēlāk mans vīrs nomira, un es paliku viena ar mazo Jakovu. Jannis, kas arī bija pārbraucis uz Kipru, bija apprecējies, un viņam bija jāapgādā pašam sava ģimene.

Saņemam palīdzību grūtībās

Stavrs un Dora Kairi mums piedāvāja apmesties viņu mājā. Es kritu ceļos un pateicos Jehovam, ka viņš atkal bija parūpējies par mūsu vajadzībām. (Ps. 145:16.) Kad Stavrs un Dora nolēma pārdot savu māju un uzcelt jaunu, kuras pirmajā stāvā būtu Valstības zāle, viņi ieplānoja jaunajā ēkā arī nelielu divu istabu piebūvi man un Jakovam.

Kad Jakovs izauga un apprecējās, viņš un viņa sieva kalpoja par pionieriem, līdz piedzima pirmais no viņu četriem bērniem.  1974. gadā, divus gadus pēc brāļa Nora neaizmirstamā apmeklējuma, Kiprā sākās politiski nemieri. * Daudzi iedzīvotāji, viņu vidū arī Jehovas liecinieki, bēga no savām mājām, lai sāktu jaunu dzīvi citā valstī. Tā darīja arī mans dēls Jannis — viņš pārcēlās uz Kanādu kopā ar sievu un trim bērniem. Mums par lielu prieku šajā laikā Kiprā joprojām bija vērojams Valstības sludinātāju skaita pieaugums.

Kad es sāku saņemt pensiju, man parādījās vairāk brīva laika, ko veltīt sludināšanai. Taču pirms pāris gadiem man bija viegls insults, un es pārcēlos uz dzīvi pie sava dēla Jakova un viņa ģimenes. Vēlāk, kad mana veselība vēl vairāk pasliktinājās, es pāris nedēļas pavadīju slimnīcā, un tad mani pārvietoja uz pansionātu. Lai gan mani pastāvīgi moka sāpes, es sludinu aprūpes darbiniekiem, kā arī pansionāta iemītniekiem un viesiem. Turklāt es pavadu daudzas stundas, iedziļinoties Bībelē, un ar garīgo brāļu palīdzību man ir iespējams apmeklēt tuvējo draudzes grāmatstudiju.

Mierinājums vecumdienās

Mani ļoti mierina ziņas, ko saņemu no tiem, kam mēs ar Teodotu esam palīdzējuši iepazīt Bībeli. Daudzi šo kristiešu bērni un mazbērni kalpo pilnu slodzi dažādās zemēs — Anglijā, Austrālijā, Grieķijā, Kanādā un Šveicē. Mans dēls Jannis ar sievu un dēlu dzīvo Kanādā. Jaņņa vecākā meita un viņas vīrs ir pionieri, bet jaunākā meita Linda un viņas vīrs Džošua Sneips tika uzaicināti mācīties Gileādas skolā, 124. grupā.

Mans dēls Jakovs ar savu sievu dzīvo Vācijā. Divi viņu dēli kalpo Bētelē — viens Grieķijā, Atēnās, bet otrs Vācijā, Zeltersā. Viņu jaunākais dēls, meita un znots ir pionieri Vācijā.

Cik gan daudz man būs, ko pastāstīt mātei un mīļajam Teodotam, kad viņi tiks piecelti no nāves! Viņus noteikti ļoti iepriecinās apziņa, ka viņi savai ģimenei ir atstājuši tik lielisku mantojumu. *

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 24. lpp.]

Kārtējo reizi mēs sajutām, kā Jehova mūs uzmundrina ar nobriedušu kristiešu starpniecību

[Karte 24. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KIPRA

NIKOSIJA

VIDUSJŪRA

ĒĢIPTE

KAIRA

Alameina

Aleksandrija

Ismaīlija

Sueca

Port Taufīka

Suecas kanāls

[Norāde par autortiesībām]

Based on NASA/Visible Earth imagery

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Teodotu 1938. gadā

[Attēls 25. lpp.]

Mans dēls Jannis ar sievu

[Attēls 25. lpp.]

Mans dēls Jakovs ar sievu