Vēstules korintiešiem
Jehovas vārdi ir dzīvi
Vēstules korintiešiem
APUSTULIS Pāvils bija dziļi noraizējies par Korintas draudzes garīgo stāvokli. Viņš bija dzirdējis, ka brāļu starpā pastāv domstarpības un ka tiek paciesta netiklība. Draudze bija arī sūtījusi Pāvilam vēstuli, kurā bija uzdoti vairāki jautājumi. Tāpēc ap 55. gadu, kad Pāvils sava trešā ceļojuma laikā atradās Efesā, viņš uzrakstīja pirmo no divām vēstulēm kristiešiem Korintā.
Otrā vēstule acīmredzot ir uzrakstīta tikai dažus mēnešus pēc pirmās. Tā kā apstākļi, kas pirmajā gadsimtā valdīja korintiešu draudzē un pašā pilsētā, daudzējādi atbilst mūsdienu situācijai, Pāvila vēstules korintiešiem mums ir ļoti noderīgas. (Ebr. 4:12.)
”ESIET MODRI, STĀVIET TICĪBĀ.., ESIET STIPRI!”
”Lai jūsu starpā būtu vienprātība,” pamācīja Pāvils. (1. Kor. 1:10.) Nav ”cita pamata” kā vien Jēzus Kristus, un tikai uz šī pamata var ”celt” jeb veidot kristīgas īpašības, viņš rakstīja. (1. Kor. 3:11—13.) Par draudzes locekli, kas rīkojās netikli, Pāvils deva šādu norādījumu: ”Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1. Kor. 5:13.) ”Miesa nav netiklībai,” viņš aizrādīja, ”bet tam Kungam.” (1. Kor. 6:13.)
Atbildot uz to, ko korintieši viņam bija rakstījuši, Pāvils deva labus padomus precētiem un neprecētiem kristiešiem. (1. Kor. 7:1.) Tālāk viņš atgādināja, kas kam ir pakļauts kristiešu draudzē un kādai ir jābūt kārtībai sapulcēs, uzsvēra, ka augšāmcelšana ir neapšaubāma, un vēstules beigu daļā mudināja: ”Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1. Kor. 16:13.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:21. Vai sludināšana, ar ko Jehova izglābj ticīgos, patiešām ir ”ģeķīga” jeb muļķīga? Nē, tā nav. Taču, tā kā ”pasaule ar savu gudrību Dievu.. neatzina”, tas, ko viņš izmanto, lai glābtu cilvēkus, pasaulei šķiet muļķīgs. (Jāņa 17:25.)
5:5. Ko nozīmē vārdi, ka ļauna darītājs tiek nodots ”sātānam miesas samaitāšanai [”iznīcībai”, JDV], lai gars tiktu izglābts tā Kunga dienā”? Kad cilvēks, kas ir smagi grēkojis un nav nožēlojis savu rīcību, ir izslēgts no draudzes, viņš atkal pieder pie Sātana ļaunās pasaules. (Jāņa 16:11.) Tāpēc ir rakstīts, ka viņš tiek nodots Sātanam. Kad viņš ir izslēgts, draudzē ir iznīcināta viņa sliktā ietekme un tiek ”izglābts” draudzes gars jeb vispārējā gaisotne. (2. Tim. 4:22.)
7:33, 34. Kas ir ”pasaules lietas”, par kurām rūpējas precēti cilvēki? Pāvils runāja par dzīves laicīgo pusi. Tajā ietilpst iztika, apģērbs un mājoklis, bet ne tas, ko Dievs pasaulē nosoda un no kā kristieši vairās. (1. Jāņa 2:15—17.)
11:26. Cik bieži ir jāatzīmē Jēzus nāve, un līdz kuram laikam? Pāvils nerakstīja, ka Jēzus nāve ir jāatzīmē bieži. Kā redzams no viņa vārdiem, ik reizi — ikkatru Atceres vakaru, kas notiek reizi gadā, 14. nīsanā —, kad svaidītie kristieši iebauda maizi un vīnu, viņi ”pasludina tā Kunga nāvi”. Viņi to dara, ”tiekāms viņš nāk”, tas ir, tikmēr, kamēr Kristus ierodas, lai svaidītos kristiešus pieceltu no nāves un paņemtu debesīs. (1. Tes. 4:14—17.)
13:13. Kādā ziņā mīlestība ir lielāka par ticību un cerību? Kad ”tas, kas cerams,” piepildās un tas, ko esam gaidījuši un uz ko esam paļāvušies, īstenojas, ticībai un cerībai vairs nav tādas nozīmes kā iepriekš. (Ebr. 11:1.) Mīlestība ir lielāka par ticību un cerību tādā nozīmē, ka tā paliek mūžīgi.
15:29. Ko nozīmē kristīties par mirušajiem? Pāvils nedomāja, ka dzīvie var kristīties to cilvēku labā, kas ir miruši nekristīti. Pāvils runāja par to, ka svaidītie kristieši tiek it kā iegremdēti tādā dzīvē, kurā viņiem līdz pat nāvei ir jāsaglabā uzticība Dievam, un ka pēc nāves viņi tiek celti augšā dzīvei debesīs. Jaunās pasaules tulkojumā šajā pantā ir teikts, ka viņi ”tiek kristīti, lai kļūtu par mirušiem”.
Ko mēs varam mācīties.
1:26—31; 3:3—9; 4:7. Ja mēs pazemīgi lielāmies ar Jehovu, nevis ar sevi, mēs veicinām vienotību draudzē.
2:3—5. Sludinot Korintā, grieķu filozofijas un grieķiskās izglītības centrā, Pāvils varbūt raizējās par to, vai viņam izdosies pārliecināt klausītājus. Taču viņš nepieļāva, ka ”nespēks [un] bailes” viņu kavētu veikt Dieva uzticēto kalpošanu. Arī mēs nedrīkstam pieļaut, ka neierasti apstākļi mūs kavētu sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. Tāpat kā Pāvils, arī mēs varam pilnībā paļauties uz Jehovas palīdzību.
2:16. Lai mums būtu ”Kristus prāts”, mums jāiepazīst viņa domāšanas veids un personība, jāveido sevī tāds pats domāšanas veids un visā jāseko viņa priekšzīmei. (1. Pēt. 2:21; 4:1.) Tātad ir svarīgi vairot savas zināšanas par Jēzus dzīvi un kalpošanu.
3:10—15; 4:17. Mums jāanalizē, kā mēs mācām cilvēkiem Bībeli, un jāuzlabo sava mācītprasme. (Mat. 28:19, 20.) Ja mēs nemācām pietiekami labi, cilvēks, kam mēs skaidrojam Bībeli, var neizturēt ticības pārbaudījumus. Tad mēs ”cietīsim zaudējumu” (Str), un, kaut gan mēs paši tiksim izglābti, mēs jutīsimies tā, it kā mūsu glābšana notiktu ”caur uguni”.
6:18. ”Sargāties no netiklības” nozīmē ne vien nedarīt neko tādu, ko var apzīmēt ar vārdu porneia, bet arī vairīties no pornogrāfijas, morālas netīrības, seksuālām fantāzijām un flirta, proti, no visa, kas var pamudināt uz netiklu rīcību. (Mat. 5:28; Jēk. 3:17.)
7:29. Ir svarīgi, lai laulātie veltītu viens otram uzmanību, taču viņiem jāraugās, lai viņu dzīvē galvenais joprojām būtu Valstības darbs.
10:8—11. Jehova bija ļoti neapmierināts, kad izraēlieši kurnēja pret Mozu un Āronu. Mums jāuzmanās, lai arī mums neizveidotos paradums kurnēt.
16:2. Ja mēs vēlamies pastāvīgi atbalstīt Valstības darbu, mums jau iepriekš jāplāno ziedot un jāziedo sistemātiski.
”PILNVEIDOJIETIES”
Savā otrajā vēstulē Pāvils, rakstīdams par cilvēku, kas tika izslēgts no draudzes, bet pēc tam nožēloja savu grēcīgo rīcību, mudināja, lai korintieši ”viņam piedod un to iepriecina”. Kaut gan Pāvila pirmā vēstule bija skumdinājusi korintiešus, viņš priecājās, ka šie kristieši ”tapa skumdināti uz atgriešanos”. (2. Kor. 2:6, 7; 7:8, 9.)
Pāvils aicināja korintiešus: ”Tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās.., tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā.” Atbildējis pretiniekiem, viņš beigās deva padomu visiem: ”Esiet līksmi, topiet pilnīgi [”pilnveidojieties”, JD-07], iepriecinājieties savā starpā, esiet vienprātīgi, turiet mieru.” (2. Kor. 8:7; 13:11.)
Bībeles pantu skaidrojums.
2:15, 16. Kādā ziņā mēs esam ”Kristus saldā smarža”? Mēs esam ”Kristus saldā smarža” tādā ziņā, ka ievērojam Bībeles likumus un principus un izplatām Bībeles vēsti. Netaisnajiem šī ”smarža” šķiet nepatīkama, bet Jehovam un visiem, kas vēlas viņam paklausīt, tā ir patīkama.
5:16. Ko nozīmē vārdi, ka ar garu svaidītie kristieši ”neviena nepazīst pēc miesas”? Viņi neraugās uz cilvēkiem no miesīga viedokļa, tas ir, neizrāda nevienam īpašu labvēlību viņa materiālā stāvokļa, rases vai tautības dēļ. Galvenās viņiem ir garīgās attiecības ar ticības biedriem.
11:1, 16; 12:11. Kāpēc Pāvils rakstīja: ”Esmu tapis bezprātis.”? Pāvils nebija nesaprātīgs, taču daži no korintiešiem viņu varēja uzskatīt par lielīgu un nesaprātīgu, ņemot vērā, ko viņš bija spiests teikt, lai aizstāvētu savas tiesības būt apustulim.
12:1—4. Kas ”tika aizrauts paradīzē”? Tā kā Bībelē nav runāts ne par vienu citu, kas būtu redzējis tādu parādību, un tālākajos pantos Pāvils aizstāv savas tiesības būt apustulim, viņš acīmredzot runāja par sevi. Pāvils parādībā droši vien redzēja garīgo paradīzi, kāda tagad, ”pēdējā beigu laikā”, pastāv kristiešu draudzē. (Dan. 12:4.)
Ko mēs varam mācīties.
3:5. No šī panta izriet, ka Jehova ir tas, kas padara kristiešus spējīgus kalpošanai. Viņš to dara ar Bībeles, svētā gara un savas organizācijas zemes daļas palīdzību. (Jāņa 16:7; 2. Tim. 3:16, 17.) Tāpēc mums cītīgi jāstudē Bībele un uz Bībeli balstīta literatūra, neatlaidīgi jālūdz, lai Dievs mums dotu svēto garu, un regulāri jāapmeklē kristiešu sapulces un jāpiedalās tajās. (Ps. 1:1—3; Lūk. 11:10—13; Ebr. 10:24, 25.)
4:16. Tā kā Jehova gādā, lai ”mūsu iekšķīgais [cilvēks] dien’ no dienas atjaunojas”, mums regulāri jāizmanto viss, ko Jehova ir devis mūsu garīguma stiprināšanai, — mēs nedrīkstētu pieļaut, ka paietu kaut diena, kad mēs nebūtu pievērsuši uzmanību garīgiem jautājumiem.
4:17, 18. Apziņa, ka tagadējās grūtības ir ”īslaicīgas un vieglas” (Str), mums palīdz palikt uzticīgiem Jehovam arī tad, kad mums klājas grūti.
5:1—5. Pāvils skaisti apraksta, ko jūt svaidītie kristieši, domājot par savu cerību dzīvot debesīs.
13:5. Lai ”pārbaudītu paši sevi, vai stāvam ticībā”, mums jāraugās, vai mūsu rīcība saskan ar to, ko esam uzzinājuši no Bībeles. Mums jāizvērtē savs garīgums, kā arī tas, cik labi mēs spējam atšķirt labu no ļauna, un tas, vai mūsu darbi liecina par ticību. (Ebr. 5:14; Jēk. 1:22—25.) Ņemdami vērā Pāvila padomu, mēs būsim spējīgi arī turpmāk iet patiesības ceļu.
[Attēls 26, 27. lpp.]
Ko nozīmē vārdi: ”Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat.”? (1. Kor. 11:26)