Kalposim Dievam uzticīgi, ar nedalītu sirdi

”Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos!” (Ps. 86:11.)

1., 2. a) Kas, saskaņā ar Psalmu 86:2, 11, mums ir vajadzīgs, lai mēs paliktu uzticīgi Jehovam pārbaudījumos un kārdinājumos? b) Kad mums ir jāstiprina sava uzticība Jehovam?

KĀPĒC daži kristieši, kas daudzus gadus ir bijuši uzticīgi Dievam, ir izturējuši vajāšanas un ieslodzījumu, vēlāk ieslīgst materiālismā? Cēlonis ir meklējams simboliskajā sirdī — mūsu dziļākajā būtībā. 86. psalmā uzticība Dievam ir saistīta ar saliedētu sirdi, tas ir, ar nedalītu sirdi. ”Pasargi manu dvēseli, jo es Tevi bīstos [”jo es — uzticīgs”, VDP],” lūdzās psalmu dziesminieks Dāvids, ”palīdzi savam kalpam, kas uz Tevi paļaujas!” Vēl viņš lūdza: ”Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā [”saliedē manu sirdi”, VDP], lai es Tavu vārdu bītos!” (Ps. 86:2, 11.)

² Ja mēs no visas sirds nepaļausimies uz Jehovu, mūsu sirds viegli pievērsīsies kaut kam citam, un tas iedragās mūsu uzticību patiesajam Dievam. Savtīgas vēlmes ir kā labi  nomaskētas lamatas mūsu ceļā. Kaut arī mēs varbūt esam izturējuši lielas grūtības, kurās esam palikuši uzticīgi Jehovam, mēs varam iekrist Sātana izliktos slazdos. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mēs jau tagad stiprinātu savu uzticību Jehovam, pirms mums ir jāpiedzīvo ticības pārbaudījumi un kārdinājumi. ”Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” ir teikts Bībelē. (Sal. Pam. 4:23.) Šajā ziņā mēs daudz ko varam mācīties no tā, kas notika ar pravieti, kuram Jehova bija uzdevis doties pie Izraēlas ķēniņa Jerobeāma.

”Es tev došu dāvanu”

3. Kāda bija Jerobeāma reakcija uz pravieša pasludināto Dieva spriedumu?

³ Dieva vīrs nupat bija pasludinājis bargu vēsti ķēniņam Jerobeāmam, kas desmit cilšu valstī Izraēlā bija ieviesis teļa kultu. Ķēniņš saniknojās un pavēlēja saviem kalpiem sagrābt Jehovas vēstnesi, taču Jehova nepameta savu kalpu. Roka, ko ķēniņš dusmās bija izstiepis pret pravieti, tūlīt pat pārdabiskā veidā sakalta, un viltus pielūgsmei uzceltais altāris sašķēlās. Jerobeāma attieksme uzreiz mainījās, un viņš lūdza Dieva vīram: ”Lūdz arī tu žēlastību no tā kunga sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!” Pravietis lūdza Jehovu, un ķēniņa roka tika izdziedināta. (1. Ķēn. 13:1—6.)

4. a) Kāpēc ķēniņa piedāvājums patiesībā bija pārbaudījums pravieša uzticībai Dievam? b) Kā pravietis rīkojās?

⁴ Pēc tam Jerobeāms aicināja patiesā Dieva vīru: ”Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.” (1. Ķēn. 13:7.) Kādu lēmumu pieņēma pravietis? Vai viņš pēc asā nosodījuma izteikšanas izmantoja ķēniņa viesmīlību? (Ps. 119:113.) Vai arī viņš noraidīja piedāvājumu, lai gan izskatījās, ka ķēniņu māc nožēla? Jerobeāms bija bagāts un varēja dāsni apdāvināt savus draugus. Ja Dieva pravietis slepenībā būtu kārojis pēc mantas, ķēniņa piedāvājums droši vien viņam liktos ļoti vilinošs. Taču Jehova pravietim bija pavēlējis: ”Tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kādu tu esi atnācis!” Tāpēc pravietis bez svārstīšanās atbildēja: ”Ja tu man arī dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un arī nedzeršu ūdeni.” Pēc tam pravietis aizgāja no Bēteles un gāja nevis pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, bet pa citu. (1. Ķēn. 13:8—10.) Ko no šī gadījuma var mācīties par to, kas ir īsta uzticība Dievam? (Rom. 15:4.)

Būsim pieticīgi

5. Kā materiālisms var kļūt par pārbaudījumu mūsu uzticībai Dievam?

⁵ Varbūt mums šķiet, ka materiālisms nevar kļūt par pārbaudījumu mūsu uzticībai Dievam, taču tā nav tiesa. Vai mēs paļaujamies uz Jehovas solījumu, ka viņš sagādās to, kas mums patiešām ir vajadzīgs? (Mat. 6:33; Ebr. 13:5.) Vai mēs mācāmies iztikt bez lietām, kas var padarīt dzīvi ērtāku, bet ko patlaban nevaram atļauties, vai arī cenšamies par katru cenu tās iegūt? (Nolasīt Filipiešiem 4:11—13.) Vai mēs izjūtam kārdinājumu upurēt teokrātiskās priekšrocības, lai nekavējoties dabūtu visu, ko vēlamies? Vai kalpošana Jehovam mūsu dzīvē ir galvenais? Mūsu atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai mēs kalpojam Dievam ar nedalītu sirdi. ”Lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību,” rakstīja apustulis Pāvils, ”jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Tim. 6:6—8.)

6. Kādas ”dāvanas” mums var tikt piedāvātas, un kas mums jāapsver, izlemjot, vai tās pieņemt vai ne?

⁶ Piemēram, varbūt mums darbā piedāvā paaugstinājumu, kas nozīmē gan lielāku algu, gan citas priekšrocības, vai arī mēs domājam, ka materiālā ziņā mums klātos labāk, ja mēs aizbrauktu strādāt uz citu valsti. Sākumā var likties, ka šādas iespējas ir dāvana no Jehovas, bet, pirms mēs tās izmantojam, mums būtu nopietni jāizvērtē, kas mūs mudina uz šādu  soli. Galvenais, par ko mums jādomā, ir tas, kā mūsu lēmums ietekmēs mūsu attiecības ar Jehovu.

7. Kāpēc ir svarīgi izskaust sevī materiālistiskas tieksmes?

⁷ Sātana pasaule nemitīgi veicina materiālistisku domāšanu. (Nolasīt 1. Jāņa 2:15, 16.) Sātana mērķis ir ietekmēt mūsu sirdi, tāpēc mums allaž jāpārbauda, vai mūsu sirdī nav parādījušās materiālistiskas tieksmes, un, ja tā ir noticis, tās nekavējoties jāizskauž. (Atkl. 3:15—17.) Jēzus bez svārstīšanās atteicās, kad Sātans viņam piedāvāja varu pār visām pasaules valstīm. (Mat. 4:8—10.) Jēzus brīdināja: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūk. 12:15.) Ja mēs būsim uzticīgi Jehovam, mēs paļausimies uz viņu, nevis uz sevi.

Vecā pravieša meli

8. Kā tika pārbaudīta Dieva pravieša uzticība?

⁸ Dieva pravietim viss būtu beidzies labi, ja viņš būtu turpinājis mājupceļu. Taču pavisam drīz pēc pirmā pārbaudījuma sekoja nākamais. Kā stāstīts Bībelē, ”kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam”, kas tajā dienā bija noticis. To izdzirdējis, vecais vīrs palūdza, lai dēli apseglotu viņam ēzeli, un devās ceļā, lai panāktu pravieti, kas bija atnācis pie Jerobeāma. Jau drīz vien viņš ieraudzīja pravieti atpūšamies zem liela koka un tam teica: ”Nāc man līdzi un baudi ko!” Patiesā Dieva pravietis atteicās, bet vecais vīrs neatlaidās: ”Arī es esmu pravietis kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: Atved viņu atpakaļ savā namā sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!” Taču ”viņš meloja”, teikts Bībelē. (1. Ķēn. 13:11—18.)

9. Kas Bībelē teikts par melošanu, un kam kaitē cilvēki, kas melo?

⁹ Mēs nezinām, kas pamudināja veco pravieti uz šādu rīcību, bet skaidrs ir viens: viņš piekrāpa no Jūdejas atnākušo Jehovas kalpu. Varbūt agrāk vecais vīrs patiešām bija uzticams Jehovas pravietis, bet tajā reizē, par ko stāstīts Bībelē, viņš meloja. Šāda rīcība Bībelē ir stingri nosodīta. (Nolasīt Salamana Pamācības 6:16, 17.) Cilvēki, kas melo un pieviļ citus, ne vien grauj savas attiecības ar Jehovu, bet arī kaitē citu garīgumam.

”Dieva vīrs atgriezās kopā ar viņu”

10. Kā rīkojās Dieva pravietis, un ar ko viss beidzās?

¹⁰ No Jūdejas atnākušajam pravietim būtu bijis jāsaprot, ka vecais pravietis viņu maldina. Viņš būtu varējis domāt: ”Kāpēc gan Jehovam bija jāsūta eņģelis pie kāda cita cilvēka, lai man dotu jaunus norādījumus?” Pravietis  būtu varējis arī lūgt, lai Jehova paskaidrotu, kā viņam jārīkojas, bet Bībelē nav teikts, ka viņš to būtu darījis. ”Dieva vīrs atgriezās kopā ar viņu [veco vīru] un paēda maizi viņa namā un padzērās ūdens.” Jehova ar to nebija apmierināts. Kad pieviltais pravietis beidzot devās atpakaļ uz Jūdeju, ceļā viņam uzbruka lauva un viņu saplosīja. Tas patiešām bija bēdīgs gals. (1. Ķēn. 13:19—25.) *

11. Kādā ziņā Ahija bija labs paraugs?

¹¹ Savukārt pravietis Ahija, kam bija uzdots svaidīt Jerobeāmu par ķēniņu, palika uzticīgs Jehovam arī sirmā vecumā. Kad Ahija jau bija ļoti vecs un neredzīgs, Jerobeāms lika savai sievai doties pie Ahijas, lai to izvaicātu par viņa dēla veselības stāvokli. Ahija drosmīgi pavēstīja, ka ķēniņa dēls nomirs. (1. Ķēn. 14:1—18.) Starp daudzajām Jehovas svētībām, ko saņēma Ahija, bija arī priekšrocība dot ieguldījumu Bībeles tapšanā, jo viens no avotiem, ko vēlāk izmantoja priesteris Ezra, bija Ahijas uzrakstītais materiāls. (2. Laiku 9:29.)

12.—14. a) Ko mēs varam mācīties no gadījuma ar jaunāko pravieti? b) Ar piemēru paskaidrojiet, kāpēc mums uzmanīgi jāieklausās uz Bībeli balstītajos padomos, ko dod draudzes vecākie, un jālūdz Jehova!

¹² Bībelē nav teikts, kāpēc jaunākais pravietis pirms došanās pie vecā vīra nejautāja padomu Jehovam. Vai nevarētu būt, ka vecā vīra vārdi bija tieši tas, ko viņš pats gribēja dzirdēt? Ko mēs no tā varam mācīties? Mums ir jābūt absolūti pārliecinātiem par Jehovas prasību pareizumu un jābūt apņēmības pilniem tās ievērot, lai ko tas mums arī nozīmētu.

¹³ Daži kristieši, kad viņiem dod padomus, saklausa tikai to, ko viņi vēlas dzirdēt. Piemēram, kādam sludinātājam varbūt piedāvā darbu, kura dēļ viņam atliktu mazāk laika ģimenei un teokrātiskai darbībai, un viņš griežas pēc padoma pie draudzes vecākā. Draudzes vecākais sarunas sākumā droši vien bilst, ka viņš nav tas, kuram ir jāizlemj, kā brālim jāapgādā ģimene, bet pēc tam viņš paskaidro, kā jaunais darbs var iespaidot brāļa garīgumu. Ko brālis paturēs prātā pēc sarunas: draudzes vecākā pirmos vārdus vai arī nopietnos padomus, kas tiem sekoja? Ir skaidrs, ka brālim ir jācenšas saprast, kāds lēmums nāks par labu viņa garīgumam.

¹⁴ Lūk, vēl kāda situācija. Varbūt kāda māsa vaicā draudzes vecākajam, vai viņai būtu jāsāk  dzīvot atsevišķi no neticīgā vīra. Bez šaubām, vecākais uzsvērs, ka lēmums ir jāpieņem viņai pašai, bet pēc tam viņš māsai atgādinās, kāds šajā jautājumā ir Bībeles viedoklis. (1. Kor. 7:10—16.) Vai māsa pievērsīs pienācīgu uzmanību vecākā vārdiem? Vai arī viņa jau patiesībā ir izlēmusi atstāt savu vīru? Pieņemot lēmumu šādā jautājumā, māsai ir jāpārdomā uz Bībeli balstītie padomi un jāgriežas ar lūgšanām pie Dieva.

Būsim pazemīgi

15. Ko mēs mācāmies no Dieva pravieša kļūdas?

¹⁵ Ko vēl mēs varam mācīties no kļūdas, ko pieļāva pravietis, kurš bija sūtīts pie Jerobeāma? Salamana Pamācību grāmatas 3. nodaļas 5. pantā ir rakstīts: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību.” Minētajam pravietim bija jāpaļaujas uz Jehovu, kā viņš to bija darījis jau agrāk, taču šajā reizē viņš paļāvās pats uz saviem spriedumiem. Savas kļūdas dēļ viņš gāja bojā un zaudēja labo slavu Dieva acīs. Šis gadījums ļoti spilgti parāda, cik būtiski kalpošanā Jehovam ir būt pazemīgiem un uzticamiem.

16., 17. Kas mums palīdz saglabāt uzticību Jehovam?

¹⁶ Mūs viegli var pievilt mūsu sirds savtīgās tieksmes. ”Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga.” (Jer. 17:9.) Lai mēs paliktu uzticīgi Jehovam, mums pastāvīgi ir jāpūlas atbrīvoties no vecās personības ar tās slieksmi uz augstprātību un pašpaļāvību un ir ”jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā”. (Nolasīt Efeziešiem 4:22—24.)

¹⁷ ”Gudrība mīt pazemīgajos,” var lasīt Salamana Pamācību grāmatas 11. nodaļas 2. pantā (LB-65r). Ja mēs pazemīgi paļausimies uz Jehovu, mēs izvairīsimies no tādām kļūdām, kurām ir smagas sekas. Piemēram, kad esam par kaut ko nomākti vai sarūgtināti, ir liela iespēja, ka mūsu spriedumi nebūs visai saprātīgi. Varbūt mēs esam noguruši no kāda kalpošanas veida un sākam domāt, ka iepriekšējo gadu gaitā jau esam darījuši pietiekami, tāpēc tagad ir pienākusi citu kārta pūlēties. Vai arī mums sāk likties, ka mums būtu jādzīvo tā kā visiem. Tomēr, ja mēs darīsim kalpošanā tik daudz, cik vien spējam, un centīsimies kļūt ”pilnīgāki tā Kunga darbā vienumēr”, mēs pasargāsim savu sirdi. (Lūk. 13:24; 1. Kor. 15:58.)

18. Ko mēs varam darīt, ja nezinām, kādu lēmumu pieņemt?

¹⁸ Reizēm mums ir jāpieņem sarežģīti lēmumi un mēs varbūt nezinām, kā būtu vispareizāk rīkoties. Vai tādos gadījumos mūsos nerodas vēlēšanās vadīties pašiem pēc savas gudrības? Šādā situācijā vislabākais ir lūgt palīdzību Jehovam. Jēkaba vēstules 1. nodaļas 5. pantā ir ieteikts: ”Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi.” Debesu Tēvs mums dos svēto garu, kas mums vajadzīgs, lai mēs pieņemtu gudrus lēmumus. (Nolasīt Lūkas 11:9, 13.)

Apņemsimies palikt uzticīgi

19., 20. Kas mums būtu jāapņemas?

¹⁹ Nemierīgajos laikos, kas sākās pēc Salamana novēršanās no patiesās pielūgsmes, izraēliešu uzticība Jehovam tika ļoti pārbaudīta. Jāatzīst, ka daudzi kaut kādā veidā atkāpās no Jehovas principiem, tomēr daļa izraēliešu palika uzticīgi Jehovam.

²⁰ Arī mēs ik dienu sastopamies ar situācijām, kurās tiek pārbaudīta mūsu uzticība Dievam. Mēs noteikti varam pierādīt, ka esam viņam uzticīgi. Centīsimies tādi būt vienmēr un gādāsim, lai mūsu sirds būtu nedalīta, un pilnībā paļausimies, ka Jehova svētīs savus uzticīgos kalpus. (Psalms 31:24.)

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kāpēc mums jāpūlas izskaust sevī materiālistiskas tieksmes?

• Kā mēs varam saglabāt uzticību Jehovam?

• Kā pazemība mums palīdz palikt uzticīgiem Jehovam?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 9. lpp.]

Vai jums ir grūti pretoties kārdinājumiem?

[Attēli 10. lpp.]

Vai jūs ar lūgšanām pārdomājat uz Bībeli balstītus padomus?