Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jehova ir mans spēks

Jehova ir mans spēks

Jehova ir mans spēks

Pastāstījusi Džona Kovila

Es piedzimu 1925. gada jūlijā Hadersfīldā (Anglija) un biju vienīgais bērns ģimenē. Es bieži slimoju, tāpēc mans tēvs mēdza teikt: ”Kolīdz tev uzpūš vējš, tu saslimsti.” Šie vārdi nebija tālu no patiesības.

BĒRNĪBĀ es biju dzirdējusi, kā garīdznieki saka dedzīgas lūgšanas par mieru, bet, kad sākās Otrais pasaules karš, viņi lūdza par uzvaru karā. Tas mani samulsināja un manā prātā iesēja šaubas. Ap to pašu laiku pie mums iegriezās Enija Retklifa, kas bija vienīgā Jehovas lieciniece mūsu apkaimē.

Iepazīstu Bībeles patiesību

Enija atstāja mums grāmatu Glābšana * un uzaicināja manu māti uz Bībeles apspriešanu, kas tika rīkota pie viņas mājās. Māte gribēja, lai es ietu viņai līdzi. Es joprojām atceros šo pirmo sapulci — tajā tika runāts par izpirkuma upuri, un, man par lielu pārsteigumu, tā nepavisam nebija garlaicīga. Sapulces laikā es saņēmu atbildes uz daudziem saviem jautājumiem. Nākamajā nedēļā mēs atkal atnācām, un tad tika apskatīts Jēzus pravietojums par zīmi, kas raksturo pēdējās dienas. Pārdomājot bēdīgo situāciju, kāda valdīja pasaulē, mēs ar māti uzreiz atskārtām, ka esam atradušas patiesību. Todien mūs uzaicināja arī uz sapulcēm Valstības zālē.

Valstības zālē es iepazinos ar vairākām jaunām pionierēm, kuru vidū bija arī Džoisa Bārbere, kas vēlāk apprecējās ar Pīteru Elisu un tagad kopā ar vīru kalpo Londonas Bētelē. Man toreiz likās, ka visi draudzē ir pionieri, tāpēc, kļuvusi par sludinātāju, es uzreiz sludināju 60 stundas mēnesī, kaut arī vēl mācījos skolā.

Pēc pieciem mēnešiem, 1940. gada 11. februārī, mēs ar māti kristījāmies rajona kongresā, kas notika Bredfordā. Tēvs bija iecietīgs pret mūsu jauno ticību, taču pats tā arī nepieņēma patiesību. Apmēram tad, kad es kristījos, visā pasaulē tika ieviests jauns sludināšanas veids — ar žurnālu somu un plakātiem bija jāstāv uz ielas kādā vietā, kur garām staigā cilvēki. Kādu sestdienu bija mana kārta stāvēt pašā dzīvākajā ielā, pa kuru ļaužu masas plūda uz veikaliem. Tolaik es sludināšanā vēl jutos nedroši, un man šķita, ka tajā dienā man garām pagāja visi mani skolas biedri.

1940. gadā draudze, pie kuras mēs piederējām, tika sadalīta, un gandrīz visi jaunieši bija iedalīti otrā draudzē. Es par to žēlojos draudzes vadošajam pārraugam, bet viņš teica: ”Ja gribi, lai draudzē būtu jaunieši, ar ko tev sadarboties, meklē viņus sludinot.” Es tieši tā arī darīju un jau pēc neilga laika sludināšanā satiku Elsiju Noblu. Viņa pieņēma patiesību un kļuva man par labu draudzeni uz visu mūžu.

Pionieres kalpošana nes daudz svētību

Pēc skolas beigšanas es sāku strādāt par grāmatvedi. Taču, redzēdama, cik priecīgi ir pilnas slodzes sludinātāji, es aizvien vairāk vēlējos pati būt pioniere. 1945. gada maijā mans sapnis īstenojās — es kļuvu par speciālo pionieri. Diena, kurā es sāku kalpot par speciālo pionieri, bija ļoti lietaina. Taču es biju tik priecīga par iespēju sludināt, ka lietus mani nemaz nebaidīja. Kalpodama par pionieri, es vairs neslimoju tik bieži, jo daudz laika pavadīju svaigā gaisā un regulāri braucu ar velosipēdu. Lai gan es nekad neesmu bijusi fiziski spēcīga un neesmu svērusi vairāk par 42 kilogramiem, kas ir par maz manam augumam, man ne reizi nenācās pārtraukt pionieres kalpošanu veselības problēmu dēļ. Gadu gaitā es bieži esmu izjutusi, ka ”Tas Kungs ir mans stiprums”. (Ps. 28:7.)

Mani un citus speciālos pionierus norīkoja sludināt pilsētās, kurās vēl nebija Jehovas liecinieku, lai tur ar laiku izveidotos draudzes. Vispirms es trīs gadus kalpoju Anglijā, bet nākamos trīs gadus — Īrijā. Reiz Īrijas pilsētā Lisbērnā Bībeli sāka mācīties vīrietis, kas bija kādas protestantu baznīcas mācītājs. Apguvis dažas Bībeles pamatmācības, viņš sāka mācīt savai draudzei to, ko bija uzzinājis. Vairāki draudzes locekļi par to sūdzējās baznīcas vadībai, un no viņa tika pieprasīti paskaidrojumi. Vīrietis atbildēja, ka šādi viņu mudināja rīkoties kristieša pienākums — viņam bija jāpastāsta draudzei, ka daudzas mācības, kuras viņš iepriekš bija sludinājis, ir aplamas. Neraugoties uz ģimenes sīvo pretestību, viņš vēlāk kristījās un līdz pat savai nāvei uzticīgi kalpoja Jehovam.

Lārnā, kas bija mana otrā kalpošanas vieta Īrijā, man pusotru mēnesi bija jāsludina vienai, jo mana sludināšanas partnere apmeklēja kongresu ”Teokrātijas pieaugums”, kas notika Ņujorkā 1950. gadā. Šo laiku vienai izturēt nebija viegli — es arī ļoti gribēju būt kongresā. Bet tieši tad sludināšanā es pieredzēju vairākus uzmundrinošus gadījumus. Piemēram, es satiku padzīvojušu vīrieti, kas pirms vairāk nekā 20 gadiem bija saņēmis kādu no mūsu organizācijas izdotajām publikācijām. Gadu gaitā viņš to bija pārlasījis tik bieži, ka gandrīz vai zināja no galvas. Viņš kopā ar savu dēlu un meitu pieņēma patiesību.

Mācības Gileādas skolā

1951. gadā mani un desmit citus pionierus no Anglijas uzaicināja uz Sautlānsingu (ASV) mācīties Gileādas skolas 17. grupā. Man ļoti patika bībeliskā izglītība, ko mēs saņēmām turpmāko mēnešu laikā. Toreiz māsām vēl nebija jāuzstājas draudzes priekšā teokrātiskajā kalpošanas skolā, taču Gileādas skolā arī mums, māsām, tika doti dažādi uzdevumi. Mēs, protams, ļoti uztraucāmies. Kad es pirmo reizi uzstājos, man no pirmās līdz pēdējai minūtei trīcēja roka, kurā es turēju pierakstus. Mūsu pasniedzējs Maksvels Frends pēc tam ar smaidu teica: ”Tu biji uztraukusies ne tikai uzstāšanās sākumā, kā tas ir ar visiem labiem oratoriem, bet no sākuma līdz pat galam!” Mācību laikā mūsu prasme runāt auditorijas priekšā krietni uzlabojās. Jau drīz vien mācības bija galā un visus absolventus nosūtīja uz dažādām pasaules valstīm. Man bija jādodas uz Taizemi.

”Smaidu zeme”

Es uzskatu par īstu Jehovas dāvanu to, ka par manu partneri misionāres darbam Taizemē bija izraudzīta Astrīda Andešsone. Uz Taizemi mēs devāmies kravas kuģī, un ceļš prasīja gandrīz divus mēnešus. Kad mēs ieradāmies galvaspilsētā Bangkokā, mūs pārsteidza dzīvā rosība tirgus laukumos un tas, ka galveno ielu vietā bija kanāli. 1952. gadā Taizemē bija mazāk nekā 150 Valstības sludinātāju.

Kad mēs pirmoreiz ieraudzījām Sargtorni taju valodā, mēs nodomājām: ”Vai mēs jebkad spēsim runāt šajā valodā?” Īpaši grūti mums bija iemācīties pareizo intonāciju, kādā jāizrunā vārdi. Piemēram, vārds kaoū, ja to izrunā vienā intonācijā, nozīmē ”rīsi”, savukārt, izrunāts citā intonācijā, tas nozīmē ”vēsts”. Pirmajās sludināšanas reizēs mēs ar lielu aizrautību visiem teicām nevis: ”Es atnesu jums labu vēsti,” — bet gan: ”Es atnesu jums labus rīsus.” Laika gaitā mēs pieredzējām ne mazums smieklīgu pārpratumu, taču pakāpeniski mēs iemācījāmies izrunāt vārdus pareizā intonācijā.

Taizemieši ir ļoti draudzīgi cilvēki — ne velti Taizemi dēvē par ”smaidu zemi”. Pirmā pilsēta, kurā mūs norīkoja sludināt, bija Korata (tagad Nakonračasima), un mēs tur palikām divus gadus, bet vēlāk mums bija jāsludina Čiangmai pilsētā. Vairākums taizemiešu ir budisti, un Bībele viņiem ir sveša. Kad mēs bijām Koratā, es mācīju Bībeli kādam vīrietim, kas bija pasta priekšnieks. Vienā no nodarbībām es ar viņu runāju par patriarhu Ābrahāmu, un viņš, izdzirdējis Ābrahāma vārdu, priecīgs pamāja ar galvu, jo šis vārds viņam bija pazīstams. Taču drīz es sapratu, ka mēs nerunājam par vienu un to pašu cilvēku. Pasta nodaļas vadītājs domāja, ka runa ir par Abrahamu Linkolnu, ASV prezidentu!

Mums ļoti patika mācīt Bībeli pazemīgajiem taizemiešiem, savukārt viņi mums iemācīja, kā būt apmierinātām, dzīvojot vienkārši. Tas bija neatsverami, jo pirmajā misionāru mājā Koratā nebija ne elektrības, ne ūdensvada. Tādās vietās mēs apguvām prasmi gan ”dzīvot pilnībā”, gan ”ciest trūkumu”. Gluži kā apustulis Pāvils, arī mēs izjutām atbalstu, kādu dod ”tā spēks, kas.. dara stipru”. (Filip. 4:12, 13.)

Jauna situācija un jauna sludināšanas teritorija

1945. gadā, labu laiku pirms došanās uz Taizemi, es pabiju Londonā, kur kopā ar dažiem pionieriem un Bēteles darbiniekiem apmeklēju Britu muzeju. Toreiz es iepazinos ar Alanu Kovilu, kas drīz pēc tam mācījās Gileādas skolas 11. grupā. Pēc mācībām viņš tika nosūtīts sludināt uz Franciju, bet vēlāk — uz Beļģiju. * Pēc vairākiem gadiem, kad es jau biju misionāre Taizemē, viņš lūdza manu roku, un es piekritu kļūt par viņa sievu.

Mēs apprecējāmies Briselē 1955. gada 9. jūlijā. Es vienmēr biju sapņojusi pavadīt medusmēnesi Parīzē, tāpēc Alans ieplānoja, ka nedēļā pēc kāzām mēs varētu doties uz kongresu, kas tika organizēts šajā pilsētā. Taču, tiklīdz mēs ieradāmies kongresa norises vietā, Alanam palūdza tulkot visu kongresa programmu. Viņam uz kongresu bija jādodas jau agri no rīta, un savā naktsmītnē mēs atgriezāmies vēlu vakarā. Tā nu sava medusmēneša laikā es atrados Parīzē, bet vīru es lielākoties redzēju iztālēm — viņš visu kongresa laiku stāvēja uz skatuves. Lai vai kā, es biju priecīga, ka mans vīrs kalpo garīgajiem brāļiem un māsām, un es ne mirkli nešaubījos, ka tad, ja mēs galveno vietu savā laulībā ierādīsim Jehovam, mēs būsim no tiesas laimīgi.

Apprecoties es nokļuvu jaunā sludināšanas teritorijā — Beļģijā. Gandrīz viss, ko es zināju par Beļģiju, bija tas, ka šai valstij pāri ir gājuši vairāki kari, taču jau drīz vien es ievēroju, ka lielākā daļa šīs valsts iedzīvotāju ir ļoti miermīlīgi. Lai sludinātu Beļģijā, man bija jāiemācās franču valoda, kas ir visplašāk lietotā valoda valsts dienvidu daļā.

1955. gadā Beļģijā bija aptuveni 4500 sludinātāju. Gandrīz piecdesmit gadus mēs ar Alanu kalpojām Beļģijā — mēs strādājām Bētelē, kā arī apmeklējām draudzes, kad Alans bija ceļojošais pārraugs. Pirmos divarpus gadus mēs draudzes apmeklējām, braucot ar velosipēdiem — vienalga, vai ceļš veda kalnā vai lejup no kalna, lija lietus vai spīdēja saule. Gadu gaitā mēs esam nakšņojuši vairāk nekā 2000 mājokļos, kur mūs pie sevis uzņēma ticības biedri. Es iepazinu daudzus brāļus un māsas, kas nebija fiziski spēcīgi, bet kas kalpoja Jehovam no visa sava spēka. Viņu piemērs man palīdzēja nepamest savu kalpošanu. Katru reizi, kad bijām pavadījuši nedēļu kādā draudzē, mēs jutām, ka esam saņēmuši stiprinājumu. (Rom. 1:11, 12.) Alans šajā laikā man daudzējādā ziņā palīdzēja. Es esmu sapratusi, cik patiesi ir vārdi, kas lasāmi Salamana Mācītāja 4:9, 10: ”Labāk diviem nekā vienam.. Ja viens pakritīs, viņa biedrs to piecels.” (VDP.)

Bagātīga dzīve Jehovas spēkā

Gadu gaitā, palīdzēdami brāļiem un māsām kalpot Jehovam, mēs ar Alanu pieredzējām daudz priecīgu brīžu. Piemēram, kad 1983. gadā mēs apmeklējām franču valodas draudzi Antverpenē, mūs pie sevis uzņēma ģimene, pie kuras dzīvoja arī Benžamēns Bandivila, kāds jauns brālis no Zairas (tagad Kongo Demokrātiskā Republika), kas bija ieradies Beļģijā, lai iegūtu augstāko izglītību. Viņš mums teica: ”Es jūs apskaužu par to, cik daudz jūs darāt kalpošanā Jehovam.” Alans viņam atbildēja: ”Tu saki, ka tu apskaud mūs, bet pats centies veidot karjeru šajā pasaulē. Vai tas tev nešķiet pretrunīgi?” Šie tiešie vārdi lika Benžamēnam pārdomāt savu dzīvi. Vēlāk, atgriezies Zairā, viņš kļuva par pionieri, un tagad viņš kalpo filiāles komitejā.

1999. gadā man izoperēja barības vada čūlu, un kopš tā laika es esmu kļuvusi vēl vājāka — tagad es sveru tikai ap 30 kilogramiem. Es tiešām esmu kā trausls ”māla trauks”. Taču es esmu pateicīga, ka Jehova man ir devis ”spēka pārpilnību”. Kad operācija jau bija aiz muguras, ar Jehovas palīdzību es atkal varēju doties līdzi Alanam, kad viņš apmeklēja draudzes. (2. Kor. 4:7.) 2004. gada martā Alans miegā nomira. Man viņa ļoti pietrūkst, bet mani mierina apziņa, ka Jehova ir viņu paturējis savā atmiņā.

Tagad 83 gadu vecumā es varu atskatīties uz vairāk nekā 63 pilnas slodzes kalpošanā pavadītiem gadiem. Es joprojām cenšos kalpošanā būt aktīva — es vadu Bībeles nodarbības pie sevis mājās un ik dienas izmantoju iespējas stāstīt citiem par Jehovas brīnišķīgajiem nodomiem. Reizēm man prātā ienāk doma: ”Kāda būtu mana dzīve, ja es 1945. gadā nebūtu kļuvusi par pionieri?” Tobrīd likās, ka mans veselības stāvoklis attaisnotu lēmumu nekalpot par pionieri. Cik gan priecīga es esmu, ka sāku kalpot pilnu slodzi jau agrā jaunībā! Man ir bijusi neaprakstāma iespēja personīgi pārliecināties, ka tad, ja Jehovam ierādām pirmo vietu dzīvē, viņš ir mūsu spēks.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 6. rk. Grāmata Glābšana tika izdota 1939. gadā un vairs netiek iespiesta.

^ 22. rk. Alana Kovila dzīvesstāsts bija lasāms 1961. gada 15. marta Sargtornī (angļu val.).

[Attēls 18. lpp.]

Ar Astrīdu Andešsoni (pa labi), ar kuru kopā kalpojām Taizemē

[Attēls 18. lpp.]

Kopā ar vīru apmeklējam draudzes, 1956. gads

[Attēls 20. lpp.]

Es un Alans 2000. gadā