Ko jūs dosiet, lai iegūtu mūžīgu dzīvi?
Ko jūs dosiet, lai iegūtu mūžīgu dzīvi?
”Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mat. 16:26.)
1. Kāpēc Jēzus noraidīja Pētera padomu?
APUSTULIS Pēteris nespēja noticēt dzirdētajam — viņa mīļotais skolotājs Jēzus Kristus nupat pilnīgi atklāti bija pateicis, ka to drīzumā gaida ciešanas un nāve. Pēteris, neapšaubāmi vislabāko nodomu vadīts, mudināja Jēzu saudzēt sevi. Viņš noraizējies izsaucās: ”Lai Dievs pasargā, Kungs! ka tev tas nenotiek!” To izdzirdējis, Jēzus novērsās no viņa, pagriezās pret pārējiem mācekļiem, kas, iespējams, domāja tāpat kā Pēteris, un teica Pēterim: ”Atkāpies no manis, sātān, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Marka 8:32, 33; Mat. 16:21—23.)
2. Kas, saskaņā ar Jēzus vārdiem, tiek gaidīts no viņa patiesajiem mācekļiem?
2 Tālākie Jēzus vārdi droši vien palīdzēja Pēterim saprast, kāpēc skolotājs tik asi bija reaģējis uz viņa brīdinājumu. Jēzus ”pieaicināja ļaudis līdz ar saviem mācekļiem” un sacīja: ”Kas man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis un evanģelija dēļ, tas to izglābs.” (Marka 8:34, 35.) Jēzus bija gatavs ziedot savu dzīvību, bet viņš arī gaidīja, ka viņa sekotāji būs gatavi pašaizliedzīgi kalpot Dievam un ziedot sevi. Ja viņi tā rīkotos, viņi tiktu bagātīgi atalgoti. (Nolasīt Mateja 16:27.)
3. a) Kādus jautājumus Jēzus uzdeva saviem klausītājiem? b) Ko klausītājiem varēja atsaukt atmiņā otrais no Jēzus jautājumiem?
3 Tajā pašā reizē Jēzus saviem klausītājiem arī uzdeva divus uz pārdomām rosinošus jautājumus: ”Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” — un: ”Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Marka 8:36, 37.) Ar vārdu ”dvēsele” Jēzus te domāja dzīvību. Atbilde uz pirmo jautājumu ir pilnīgi skaidra ikvienam. Cilvēkam nebūtu nekāda labuma, ja viņš iemantotu visu pasauli, bet zaudētu savu dzīvību. No īpašuma vai mantas labums ir vienīgi tad, ja mēs esam dzīvi un varam to izmantot. Otrais Jēzus jautājums: ”Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” — klausītājiem varēja atsaukt atmiņā apgalvojumu, ko Ījaba dzīves laikā bija izteicis Sātans. Tas skanēja: ”Visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.” (Īj. 2:4.) Daži no tiem, kas nekalpo Jehovam, noteikti piekristu šiem vārdiem. Ir daudz cilvēku, kas ir gatavi darīt jebko, gatavi pārkāpt jebkādus principus, lai tikai paliktu dzīvi. Taču kristieši domā citādi.
4. Kāpēc kristieši Jēzus uzdotajiem jautājumiem piešķir dziļāku nozīmi nekā citi cilvēki?
4 Mēs zinām, ka Jēzus nenāca uz zemi, lai nodrošinātu mums veselību, bagātību un ilgu mūžu pašreizējā pasaulē. Viņš nāca, lai mums dotu iespēju mūžīgi dzīvot jaunajā pasaulē, un cerība uz mūžīgu dzīvi ir tā, ko mēs tik augstu vērtējam. (Jāņa 3:16.) Kristiešiem pirmais no Jēzus jautājumiem būtu jāsaprot šādi: ”Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli, bet zaudē cerību uz mūžīgu dzīvi?” Ir skaidrs, ka tas neko nepalīdz. (1. Jāņa 2:15—17.) Lai būtu vieglāk atbildēt uz otro Jēzus jautājumu, mums būtu jāpadomā: cik daudz es esmu gatavs upurēt tagad, lai īstenotos mana cerība dzīvot mūžīgi jaunajā pasaulē? Mūsu atbilde uz šo jautājumu, kura ir redzama no tā, kā mēs dzīvojam, atklāj, cik stipra ir mūsu cerība uz mūžīgu dzīvi. (Salīdzināt Jāņa 12:25.)
5. Kā ir iespējams saņemt mūžīgu dzīvi?
5 Protams, Jēzus neteica, ka mūžīgu dzīvi ir iespējams nopelnīt. Dzīve — pat salīdzinoši īsais dzīves laiks pašreizējā pasaules kārtībā — ir dāvana. Mēs to nevaram ne nopirkt, ne arī nopelnīt ar kādiem darbiem. Vienīgais veids, kā saņemt mūžīgu dzīvi, ir ”piegriezties ticībā Kristum Jēzum” un Jehovam, kurš ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (Gal. 2:16; Ebr. 11:6.) Taču ticībai ir jāparādās darbos, jo ”nedzīva ir ticība bez darbiem”. (Jēk. 2:26.) Tāpēc, apskatot sīkāk Jēzus jautājumu par to, ko cilvēks var dot, lai iegūtu mūžīgu dzīvi, mums būtu nopietni jāapdomā, no kā šajā pasaulē mēs esam gatavi atteikties un ko mēs esam gatavi darīt kalpošanā Jehovam, lai apliecinātu, ka mūsu ticība patiešām ir dzīva.
”Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam”
6. Kas Jēzum bija galvenais?
6 Jēzus neraudzījās uz to, ko piedāvāja pasaule, bet gan pievērsās tam, kas tiešām bija svarīgs, un nepadevās kārdinājumiem dzīties pēc materiāliem labumiem. Viņa dzīve liecināja par pašaizliedzību un paklausību Dievam. Jēzus neizdabāja sev, viņš teica: ”Kas viņam [Dievam] labpatīk, to es daru vienmēr.” (Jāņa 8:29.) Cik daudz Jēzus bija gatavs darīt, lai patiktu Dievam?
7., 8. a) Ko upurēja Jēzus, un kā viņš tika atalgots? b) Kāds jautājums mums būtu jāapdomā?
7 Kādā reizē Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:28.) Agrāk, kad Jēzus bija sācis brīdināt sekotājus, ka viņam drīz būs jāatdod sava dzīvība, Pēteris viņu bija mudinājis saudzēt sevi. Tomēr Jēzus nesvārstījās, viņš labprātīgi atdeva savu nevainojamo dzīvību cilvēces labā. Tā kā Jēzus bija parādījis tādu nesavtību, viņa nākotne bija droša. Viņš tika piecelts no nāves, un tagad viņš atrodas pie Dieva labās rokas. (Ap. d. 2:32, 33.) Jēzus mums ir brīnišķīgs paraugs.
8 Apustulis Pāvils kristiešiem, kas dzīvoja Romā, deva padomu ”nedzīvot par patikšanu sev pašiem” un atgādināja, ka ”arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam”. (Rom. 15:1—3.) Cik lielā mērā mēs paklausām šim padomam un sekojam Kristus pašaizliedzības paraugam?
Jehova vēlas, lai mēs viņam dotu pašu labāko
9. Ko kristietis būtībā dara, kad atdod sevi Dievam?
9 Senajiem izraēliešiem dotajā bauslībā bija noteikts, ka ebrejs, kas bija kļuvis par vergu, bija jāatbrīvo vai nu septītajā kalpošanas gadā, vai arī gaviļu gadā. Bet bauslībā bija paredzēta arī cita iespēja. Ja vergs bija iemīlējis savu kungu, viņš varēja palikt pie sava kunga un kalpot viņam visu atlikušo mūžu. (Nolasīt 5. Mozus 15:12, 16, 17.) Mēs izdarām līdzīgu izvēli, kad atdodam sevi Dievam. Mēs labprātīgi piekrītam pildīt Dieva gribu, nevis sekot savām iegribām. Tā rīkojoties, mēs apliecinām dziļu mīlestību pret Jehovu un vēlēšanos kalpot viņam mūžīgi.
10. Kādā ziņā mēs piederam Dievam, un kā šim faktam būtu jāietekmē mūsu domas un rīcība?
10 Ja jūs mācāties Bībeli, piedalāties labās vēsts sludināšanā un apmeklējat Jehovas liecinieku sapulces, jūs rīkojaties slavējami. Cerams, jūs drīz jutīsiet vēlēšanos veltīt savu dzīvi Jehovam un vaicāt sev to pašu, ko reiz sludinātājam Filipam jautāja etiopiešu galminieks: ”Kas mani kavē kristīties?” (Ap. d. 8:35, 36.) Pēc kristīšanās jums ar Dievu būs tādas pašas attiecības, kādas bija kristiešiem, par kuriem Pāvils rakstīja, ka viņi ”nepieder sev pašiem”, jo viņi bija ”dārgi atpirkti”. (1. Kor. 6:19, 20.) Neatkarīgi no tā, vai mums ir cerība dzīvot debesīs vai uz zemes, kopš brīža, kad mēs esam atdevuši sevi Jehovam, mēs piederam viņam. Cik gan svarīgi tāpēc ir apspiest savtīgas vēlmes un nebūt ”cilvēku vergiem”! (1. Kor. 7:23.) Ir liels gods kalpot Jehovam un vienmēr būt viņa rīcībā.
11. Kāds upuris jādod kristiešiem, un ko mēs varam mācīties no tā, kas par upuriem bija teikts bauslībā?
11 Pāvils saviem ticības biedriem rakstīja: ”Nododiet sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums.” (Rom. 12:1.) Šie vārdi ebreju tautības kristiešiem, iespējams, atsauca atmiņā upurus, kas bija daļa no viņu kalpošanas Dievam, pirms viņi bija kļuvuši par Jēzus sekotājiem. Viņi noteikti zināja bauslības prasību, ka uz Jehovas altāra upurētajiem dzīvniekiem bija jābūt pašiem labākajiem. Jehovam nebija pieņemams nekas, kam bija kaut mazākā vaina. (Mal. 1:8, 13.) Šis pats nosacījums ir spēkā arī tad, kad mēs nododam sevi par ”dzīvu.. upuri”. Mēs dodam Jehovam pašu labāko, nevis to, kas paliek pāri pēc tam, kad esam īstenojuši visas savas personiskās vēlmes. Kad mēs atdodam sevi Dievam, mēs pilnībā veltījam viņam savu dzīvi — savus spēkus, spējas un to, kas mums pieder. (Kol. 3:23.)
Gudri izmantosim laiku
12., 13. Kāds ir viens no veidiem, kā mēs Jehovam varam dot pašu labāko?
12 Viens veids, kā mēs Jehovam varam dot pašu labāko, ir gudri izmantot laiku. (Nolasīt Efeziešiem 5:15, 16.) Lai tā rīkotos, ir nepieciešama paškontrole, jo pasaule un mūsu pašu iedzimtā nepilnība mūs mudina izmantot laiku vienīgi izpriecām un personiskiem mērķiem. Tiesa, ”katrai lietai ir savs nolikts laiks” — ir ”nolikts laiks” arī patīkamai atpūtai un darbam, kas ļauj mums pildīt savus kristiešu pienākumus. (Sal. Māc. 3:1.) Tomēr kristiešiem ir jāsaglabā līdzsvarotība un gudri jāizmanto laiks.
13 Kad Pāvils bija ieradies Atēnās, viņš ievēroja, ka ”visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt”. (Ap. d. 17:21.) Arī tagad daudzi izšķiež savu laiku, piemēram, pārlieku daudz laika veltī televīzijai, videospēlēm un internetam. Tamlīdzīgu izklaižu, kas zog mūsu laiku, parādās aizvien vairāk. Ja mēs padodamies dažādiem vilinājumiem, mēs atstājam novārtā savu garīgumu. Mēs pat varam sākt uzskatīt, ka esam pārāk aizņemti, lai veltītu laiku svarīgākajam dzīvē — tam, kas ir saistīts ar kalpošanu Jehovam. (Filip. 1:9, 10.)
14. Kādi jautājumi būtu nopietni jāapdomā?
14 Tāpēc ikvienam Jehovas kalpotājam būtu jāapdomā šādi jautājumi: vai manā dienas kārtībā ir paredzēts laiks Bībeles lasīšanai, pārdomām par izlasīto un lūgšanām? (Ps. 77:13; 119:97; 1. Tes. 5:17.) Vai es atvēlu laiku tam, lai gatavotos kristiešu sapulcēm? Vai es piedalos sapulcēs ar savām atbildēm? (Ps. 122:1; Ebr. 2:12.) Bībelē stāstīts, ka Pāvils un Barnaba ”labu laiku.. droši sludināja, paļaudamies uz to Kungu”. (Ap. d. 14:3.) Vai mēs nevarētu kaut ko mainīt savā dzīvē, lai vairāk laika atvēlētu sludināšanai, iespējams, pat kalpotu par pionieriem? (Nolasīt Ebrejiem 13:15.)
15. Kā draudzes vecākie izmanto savu laiku?
15 Kad apustulis Pāvils un Barnaba apmeklēja kristiešu draudzi Antiohijā, ”viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem” un tos uzmundrināja. (Ap. d. 14:28.) Arī mūsdienās draudzes vecākie daudz laika veltī tam, lai stiprinātu citus. Vecākie ne tikai sludina, bet arī gana Dieva ganāmo pulku, meklē noklīdušās avis, atbalsta vājos un veic daudzus citus pienākumus draudzē. Ikviens kristīts brālis var padomāt, vai viņam nebūtu iespējams tiekties pēc šiem papildu pienākumiem kalpošanā.
16. Kādi ir daži no veidiem, kā mēs varam ”darīt labu.. ticības biedriem”?
16 Daudzi ir guvuši lielu prieku, sniedzot palīdzību katastrofā vai kādā citā nelaimē cietušajiem. Piemēram, kāda māsa, kurai ir pāri sešdesmit gadiem un kura kalpo Bētelē, vairākas reizes ir iesaistījusies šādā darbā, kaut arī tāpēc viņai ir bijis jāveic tāls ceļš. Viņa pat ir izmantojusi tam savu atvaļinājumu. Kāpēc viņa bija gatava šādi uzupurēties? Māsa stāstīja: ”Kaut arī man nav nekādu īpašu iemaņu, es uzskatīju par godu darīt jebko, kas bija vajadzīgs. Redzēdama, cik stipra ir to brāļu un māsu ticība, kuri bija pieredzējuši lielus materiālus zaudējumus, es guvu lielu uzmundrinājumu.” Tūkstošiem Jehovas kalpu visā pasaulē ir piedalījušies Valstības zāļu un kongresu namu celtniecībā. Veicot šādus darbus, mēs nesavtīgi ”darām labu.. ticības biedriem”. (Gal. 6:10.)
”Es esmu pie jums ikdienas”
17. Ko jūs esat gatavi darīt, lai iegūtu mūžīgu dzīvību?
17 No Dieva atsvešinātā cilvēku sabiedrība drīz beigs pastāvēt. Mēs precīzi nezinām, kad tas notiks, bet mēs zinām, ka ”laiks ir īss” un ka ”šīs pasaules iekārta beidzas”. (Nolasīt 1. Korintiešiem 7:29—31.) Tas palīdz vēl labāk saprast, cik liela nozīme ir Jēzus jautājumam: ”Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” Lai iegūtu ”īsto dzīvību”, mēs noteikti esam gatavi nest jebkādus upurus, ko Jehova no mums prasīs. (1. Tim. 6:19.) Mums ir jāklausa Jēzus aicinājumam ”staigāt [viņam] pakaļ” un ”dzīties papriekšu pēc Dieva valstības”. (Mat. 6:31—33; 24:13.)
18. Kāda paļāvība mums var būt, un kāpēc?
18 Ir skaidrs, ka sekot Jēzum ne vienmēr ir viegli, un, kā jau viņš brīdināja, tas daudziem ir maksājis dzīvību. Tomēr, sekojot Jēzum, mēs neļaujamies kārdinājumam saudzēt sevi. Mēs ticam tam, ko viņš teica saviem svaidītajiem sekotājiem pirmajā gadsimtā: ”Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20.) Tāpēc centīsimies tik lielā mērā, cik vien mēs varam, izmantot savu laiku un spējas kalpošanā. Ja mēs tā darām, mēs apliecinām savu paļāvību uz to, ka Jehova pasargās savus kalpus lielajās bēdās un piecels no nāves tos, kas ir miruši. (Ebr. 6:10.) Mēs arī parādām, ka ļoti augstu vērtējam mums dāvāto dzīvību.
Kā jūs atbildētu?
• Kā Jēzus apliecināja izcilu gatavību kalpot Dievam un cilvēkiem?
• Kāpēc mums jāaizliedz sevi, un kā mēs to varam darīt?
• Kādiem bija jābūt seno izraēliešu upuriem, un ko mēs no tā mācāmies?
• Kā mēs varam gudri izmantot savu laiku?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēli 26. lpp.]
Jēzus vienmēr darīja to, kas patika Dievam
[Attēls 28. lpp.]
Daudzi izraēlieši aiz pateicības Dievam deva labāko, kas viņiem bija
[Attēli 29. lpp.]
Mēs iepriecinām Dievu, gudri izmantodami savu laiku