Vai mēs cenšamies ”cits citu pārspēt savstarpējā cieņā”?

”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Rom. 12:10.)

1. Ko daudzviet cilvēki vairs necenšas darīt?

DAŽĀS pasaules daļās ir pieņemts, ka tad, ja pieaugušie sēž, bērni viņu klātbūtnē godbijīgi nometas ceļos, lai atrastos zemāk par tiem. Tā bērni pauž cieņu pret cilvēkiem, kas ir vecāki par viņiem. Tāpat bērni nekad nepagriež muguru pieaugušajiem, jo tas tiktu uzskatīts par necieņas izpausmi. Paražas, kā apliecināt citiem cieņu, dažādās kultūrās ir atšķirīgas, taču tās sasaucas ar norādījumu, kas bija iekļauts Mozus bauslībā: ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku.” (3. Moz. 19:32.) Diemžēl daudzviet pasaulē cilvēki vairs necenšas izrādīt citiem cieņu, un cilvēku attiecībās aizvien izplatītāka kļūst necieņa.

2. Kas, saskaņā ar Bībeli, mums ir jāgodā?

² No Dieva Rakstu viedokļa cienīt un godāt citus ir ļoti svarīgi. Bībelē ir dots norādījums godāt Jehovu un Jēzu. (Jāņa 5:23.) Tāpat tajā ir prasīts godāt ģimenes locekļus, ticības biedrus un cilvēkus, kas nepieder pie draudzes. (Rom. 12:10; Efez. 6:1, 2; 1. Pēt. 2:17.) Kā mēs varam parādīt Jehovam godu? Kā mums jārīkojas, lai apliecinātu cieņu mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām? Tālāk tiks aplūkoti šie un citi jautājumi, kas ar tiem saistīti.

Godāsim Jehovu un viņa vārdu

3. Kāds ir viens svarīgs veids, kā godāt Jehovu?

³ Viens svarīgs veids, kā godāt Jehovu, ir izturēties ar pienācīgu cieņu pret viņa vārdu. Mēs esam ”tauta [viņa] vārdam”. (Ap. d. 15:14, JD-07.) Būt nosauktiem Visvarenā Dieva Jehovas vārdā ir liels gods. Pravietis Miha sacīja: ”Ikviena tauta staigā sava dieva vārdā, bet mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam!” (Mih. 4:5.) Mēs staigājam Jehovas vārdā, cenzdamies ik dienas dzīvot tā, lai tiktu godāts viņa vārds. Kā Pāvils atgādināja kristiešiem Romā, ja mēs nedzīvojam saskaņā ar labo vēsti, ko sludinām, Dieva vārds tiek ”zaimots” jeb likts negodā. (Rom. 2:21—24.)

4. Kāda ir jūsu attieksme pret godpilno uzdevumu liecināt par Jehovu?

⁴ Mēs sagādājam Jehovam godu arī ar to, ka sludinām. Senatnē Jehova aicināja Izraēla tautu būt viņa lieciniekiem, taču tauta nepildīja šo uzdevumu. (Jes. 43:1—12.) Izraēlieši daudzas reizes sacēlās pret Jehovu un ”sāpināja Israēla Svēto”. (Ps. 78:40, 41.) Beigu beigās viņi pavisam zaudēja Jehovas labvēlību. Vai mēs esam pateicīgi par godpilno uzdevumu liecināt par Jehovu un darīt zināmu viņa vārdu? Mēs pildām šo uzdevumu, jo mīlam Dievu un vēlamies, lai viņa vārds tiktu svētīts. Tā kā mēs zinām patiesību par debesu Tēvu un viņa nodomu, mēs nevaram šīs zināšanas paturēt pie sevis. Mēs jūtamies tāpat kā apustulis Pāvils, kas rakstīja: ”Man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evanģeliju!” (1. Kor. 9:16.)

5. Kas liecina, ka ticība Jehovam ir saistīta ar cieņu pret viņu?

⁵ Dāvids kādā no psalmiem rakstīja: ”Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu Kungs nepamet tos, kas Tevi meklē.” (Ps.  9:11.) Ja mēs tiešām pazīstam Jehovu un izprotam viņa vārda dziļo nozīmi, mēs uz viņu paļaujamies tikpat stipri, kā to darīja viņa uzticīgie kalpi senatnē. Paļauties uz Jehovu un ticēt viņam ir vēl viens veids, kā viņu godāt. Kad senajiem izraēliešiem pietrūka paļāvības uz Jehovu, viņš Mozum jautāja: ”Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis?” (4. Moz. 14:11.) Kā var redzēt no šiem jautājumiem, ticības un paļāvības trūkums liecināja par izraēliešu necieņu pret Dievu. Savukārt, ja mēs paļaujamies, ka Jehova mūs aizsargās un atbalstīs pat grūtās situācijās, mēs apliecinām, ka cienām viņu.

6. Kas mūs mudina dziļi cienīt Jehovu?

⁶ Jēzus norādīja, ka cieņai pret Jehovu jānāk no sirds. Sarunā ar cilvēkiem, kuru kalpošana bija liekulīga, Jēzus citēja Jehovas vārdus: ”Šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no manis.” (Mat. 15:8.) Patiesa cieņa pret Jehovu sakņojas dziļā mīlestībā pret viņu. (1. Jāņa 5:3.) Mēs neaizmirstam Jehovas solījumu: ”Kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu.” (1. Sam. 2:30.)

Cieņa, ko citiem apliecina draudzes pārraugi

7. a) Kāpēc brāļiem, kam draudzē uzticēti atbildīgi pienākumi, ir jāciena draudzes locekļi, kas atrodas viņu pārraudzībā? b) Kā izpaudās Pāvila cieņa pret ticības biedriem?

⁷ Apustulis Pāvils ticības biedrus mudināja: ”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Rom. 12:10.) Brāļiem, kam draudzē ir uzticēti atbildīgi pienākumi, jābūt par priekšzīmi pārējiem un jo īpaši jācenšas cienīt draudzes locekļus, kas atrodas viņu pārraudzībā. Šajā ziņā viņi var daudz ko mācīties no paša Pāvila. (Nolasīt 1. Tesaloniķiešiem 2:7, 8.) Draudzēs, ko Pāvils apmeklēja, brāļi zināja, ka viņš nekad nelūgs tiem darīt kaut ko tādu, ko viņš pats nevēlētos darīt. Pāvils cienīja savus ticības biedrus un tāpēc iemantoja viņu cieņu. Kad Pāvils rakstīja: ”Tagad jūs pamācu: Sekojiet manai priekšzīmei!”, nav šaubu, ka daudzi labprāt atsaucās uz šo aicinājumu. (1. Kor. 4:16.)

8. a) Kā Jēzus apliecināja cieņu saviem mācekļiem? b) Kā draudzes pārraugi var sekot Jēzus priekšzīmei?

⁸ Pārraugi apliecina cieņu draudzes locekļiem arī ar to, ka paskaidro, kāpēc viņi izsaka kādu lūgumu vai dod kādu norādījumu. Tādējādi viņi līdzinās Jēzum. Piemēram, kad Jēzus mudināja mācekļus lūgt, lai Jehova sūta pļaujā vairāk strādnieku, viņš arī paskaidroja, kāpēc tā jārīkojas. Jēzus sacīja: ”Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mat. 9:37, 38.) Citā reizē viņš pieteica mācekļiem būt modriem un uzreiz arī paskaidroja iemeslu: ”Jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk.” (Mat. 24:42.) Atkal un atkal Jēzus ne vien deva kādus norādījumus, bet arī paskaidroja, kāpēc būtu tiem jāseko. Šādi viņš parādīja mācekļiem cieņu. Jēzus izturēšanās ir brīnišķīgs piemērs draudzes pārraugiem.

Cienīsim Jehovas draudzi un tajā pastāvošo kārtību

9. Kāpēc ir svarīgi cienīt pasaules mēroga kristiešu draudzi un tās pārstāvjus?

⁹ Lai godātu Jehovu, mums jāciena arī pasaules mēroga kristiešu draudze un tās pārstāvji. Ja mēs ņemam vērā uz Bībeli balstītos padomus, ko sniedz uzticīgā kalpa grupa, mēs apliecinām cieņu Jehovas iedibinātajai kārtībai. Pirmā gadsimta kristiešu draudzē daži necienīja brāļus, kam bija uzticēti atbildīgi pienākumi, tāpēc apustulis Jānis izteica viņiem nosodījumu. (Nolasīt  3. Jāņa 9—11.) Kā var secināt no Jāņa vārdiem, šiem draudzes locekļiem trūka cieņas ne tikai pret pašiem pārraugiem, bet arī pret to, ko viņi mācīja. Tomēr jāatzīst, ka lielākā daļa kristiešu tā nerīkojās. Kamēr bija dzīvi apustuļi, kristiešu saime kopumā apliecināja dziļu cieņu tiem, kas uzņēmās vadību. (Filip. 2:12.)

10., 11. Kāpēc, saskaņā ar Bībeli, nav nepareizi, ka kristiešu draudzē ir cilvēki, kam ir kaut kāda vara?

¹⁰ Pēc dažu domām, Jēzus vārdi ”jūs visi esat brāļi” norāda, ka kristiešu draudzē nemaz nevajadzētu būt cilvēkiem, kam ir kaut kāda vara. (Mat. 23:8.) Taču Ebreju un Grieķu rakstos ir atrodami daudzi piemēri, kur Dievs kādam bija piešķīris noteiktas pilnvaras. Seno ebreju vidū šādas pilnvaras bija patriarhiem, tiesnešiem un ķēniņiem, un tas liecina, ka Jehova māca un vada savus kalpus, izmantojot pārstāvjus no cilvēku vidus. Tos, kas neparādīja pienācīgu cieņu Jehovas ieceltajiem pārstāvjiem, Jehova sodīja. (2. Ķēn. 1:2—17; 2:19, 23, 24.)

¹¹ Līdzīgi arī pirmā gadsimta kristieši atzina apustuļiem piešķirtās pilnvaras. (Ap. d. 2:42.) Piemēram, Pāvils pamācīja brāļus un deva viņiem norādījumus. (1. Kor. 16:1; 1. Tes. 4:2.) Taču viņš arī labprāt pakļāvās tiem, kam bija noteikšana pār viņu. (Ap. d. 15:22; Gal. 2:9, 10.) Pāvilam bija pareizs viedoklis par kārtību, kādā tika vadīta draudze.

12. Ko no Bībelē minētajiem piemēriem var secināt?

¹² Ko no tā var secināt? Pirmkārt, ”uzticīgais un gudrais kalps” rīkojas saskaņā ar Bībeli, kad ar Vadošās padomes starpniecību uztic brāļiem atbildīgus pienākumus, turklāt brāļiem, kam pašiem ir noteikta vara, ir jāpakļaujas citiem. (Mat. 24:45—47; 1. Pēt. 5:1—3.) Otrkārt, mums visiem ir jāciena tie, kam pār mums ir kāda noteikšana. Bet kā mēs varam apliecināt cieņu brāļiem, kas pārrauga kristiešu draudzes darbību?

Apliecināsim cieņu ceļojošajiem pārraugiem

13. Kā mēs varam apliecināt cieņu kristiešu draudzes ceļojošajiem pārstāvjiem?

¹³ Pāvils rakstīja: ”Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru.” (1. Tes. 5:12, 13.) Par ceļojošajiem pārraugiem noteikti var teikt, ka viņi pašaizliedzīgi strādā mūsu labā, tāpēc viņi ir pelnījuši, ka mēs viņus turam augstā cieņā. Viens veids, kā parādīt viņiem cieņu, ir labprāt pieņemt viņu padomus. Kad šie brāļi mums dara zināmus uzticīgā kalpa norādījumus, ”gudrība, kas nāk no augšienes,” mudina mūs paklausīt. (Jēk. 3:17.)

14. Kāda rīcība liecina par cieņu pret ceļojošo pārraugu, un ko mēs iegūstam, tā rīkodamies?

¹⁴ Bet ja nu ceļojošais pārraugs iesaka darīt kaut ko citādi, nekā esam ieraduši? Lai  izturētos pret šādiem norādījumiem ar cieņu, varbūt ir jāapspiež sevī vēlme iebilst: ”Pie mums tā nav parasts,” vai: ”Varbūt tas der citām draudzēm, bet mūsējai ne.” Vislabāk ir censties paklausīt, un to darīt būs vieglāk, ja cieši turēsim prātā, ka draudze pieder Jehovam un ka tās galva ir Jēzus. Draudze, kas ar prieku uzklausa ceļojošā pārrauga padomus un ņem tos vērā, apliecina viņam patiesu cieņu. Apustulis Pāvils uzslavēja brāļus Korintā par paklausību un cieņu, ar kādu viņi bija atsaukušies uz padomiem, kurus viņiem bija devis ceļojošais pārraugs Tits. (2. Kor. 7:13—16.) Arī mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu prieks kalpošanā ievērojami augs, ja ar atsaucību pieņemsim ceļojošo pārraugu norādījumus. (Nolasīt 2. Korintiešiem 13:11.)

”Turiet visus godā”

15. Kā mēs varam apliecināt cieņu mūsu ticības biedriem?

¹⁵ Pāvils rakstīja: ”Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, jaunākus kā brāļus, vecākas sievas kā mātes, jaunākas — kā māsas visā šķīstībā. Godā atraitnes — tās, kas ir īstas atraitnes.” (1. Tim. 5:1—3.) Dieva Rakstos mēs tiekam mudināti ikvienam kristiešu draudzē parādīt godu. Bet ja nu mums ar kādu brāli vai māsu ir radušās nesaskaņas? Vai mēs pieļausim, ka domstarpību dēļ mēs nepildītu pienākumu cienīt savu ticības biedru? Vai arī mēs centīsimies mainīt savu nostāju, koncentrējoties uz labo, kas ir šajā Dieva kalpā? Draudzes pārraugiem sevišķi jāuzmanās, lai viņi nesāktu valdīt pār ganāmo pulku un vienmēr saglabātu godpilnu attieksmi pret draudzes locekļiem. (1. Pēt. 5:3.) Kristiešu draudzē, ko raksturo sirsnīga mīlestība, mums ir plašas iespējas parādīt ticības biedriem cieņu. (Nolasīt Jāņa 13:34, 35.)

16., 17. a) Kāpēc mums jāciena gan tie cilvēki, kam mēs sludinām, gan tie, kas ir noskaņoti naidīgi pret mums? b) Kā mēs varam ”turēt visus godā”?

¹⁶ Protams, mums jāciena ne tikai mūsu ticības biedri, bet arī cilvēki, kas nepieder pie kristiešu draudzes. Pāvils pirmā gadsimta kristiešiem rakstīja: ”Kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem.” (Gal. 6:10.) Nav šaubu, situācijās, kad darbā vai skolā kāds pret mums izturas nelaipni, paklausīt  šim padomam nav viegli. Taču Bībelē ir ieteikts: ”Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni!” (Ps. 37:1.) Ja mēs turēsim prātā šos vārdus, mums būs vieglāk izturēties ar cieņu pat pret tādiem cilvēkiem, kas pret mums ir noskaņoti naidīgi. Būdami pazemīgi, mēs arī sludināšanā spēsim visiem atbildēt ”ar lēnprātību un bijību”. (1. Pēt. 3:15, 16.) Par cieņu pret cilvēkiem, kam mēs sludinām, liecina pat mūsu āriene.

¹⁷ Gan attiecībās ar ticības biedriem, gan ar cilvēkiem, kas nepieder pie draudzes, mēs vēlamies sekot Bībeles padomam: ”Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku.” (1. Pēt. 2:17.)

Kā jūs atbildētu?

Kā mēs varam parādīt cieņu

• Jehovam,

• draudzes vecākajiem un ceļojošajiem pārraugiem,

• saviem ticības biedriem,

• cilvēkiem, kam mēs sludinām?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 23. lpp.]

Pirmā gadsimta kristieši cienīja kārtību, kādā vadošā padome pārraudzīja draudžu darbību

[Attēls 24. lpp.]

Jebkurā pasaules malā draudžu vecākie godā ceļojošos pārraugus, ko ieceļ Vadošā padome