Es redzēju, kā Korejā vēršas plašumā sludināšana
Es redzēju, kā Korejā vēršas plašumā sludināšana
Pastāstījis Miltons Hamiltons
”Mēs ar nožēlu darām jums zināmu, ka Dienvidkorejas valdība ir anulējusi visas jums, misionāriem, paredzētās vīzas un ir norādījusi, ka jūs šajā valstī neesat vēlami. [..] Ņemot vērā radušos apstākļus, jūs uz laiku tiekat norīkoti kalpot Japānā.”
1954. gada beigās mēs ar Lizu, manu sievu, saņēmām šādu ziņu no Bruklinas Bēteles Ņujorkā. Tajā gadā mēs bijām mācījušies Gileādas skolā, kas atradās Ņujorkas štatā, un bijām absolvējuši šīs skolas 23. grupu. Laikā, kad mēs saņēmām minēto vēstuli, mēs kalpojām Indiānas štata pilsētā Indianapolisā.
Mēs ar Lizu apprecējāmies 1948. gadā. Es viņu pazinu jau no vidusskolas laikiem, jo mēs bijām mācījušies vienā klasē. Manai sievai ļoti patika pilnas slodzes kalpošana, taču viņa nevēlējās atstāt ASV un kalpot svešā zemē. Kas viņu pamudināja mainīt savas domas?
Liza piekrita kopā ar mani doties uz sapulci, uz kuru bija aicināti tie, kas vēlējās mācīties Gileādas skolā. Minētā sapulce notika starptautiskā kongresa laikā, kas risinājās 1953. gada vasarā Ņujorkā, Yankee stadionā. Pēc šīs uzmundrinošās sapulces mēs izpildījām iesniegumus mācībām Gileādā. Pašiem par pārsteigumu, mēs tikām uzaicināti mācīties jau nākamajā klasē, un mācībām bija jāsākas 1954. gada februārī.
Pēc Gileādas skolas absolvēšanas mēs tikām norīkoti kalpot Korejas Republikā jeb Dienvidkorejā. Pavisam nesen, 1953. gada vasarā, bija beidzies Korejas karš, kas bija ildzis trīs gadus, un valsts bija izpostīta. Tomēr vispirms, kā jau bija minēts iepriekš, mums bija jādodas uz Japānu. 1955. gada janvārī pēc 20 dienu ilga brauciena ar kuģi pāri okeānam kopā ar vēl sešiem misionāriem, kuri arī bija norīkoti uz Dienvidkoreju, mēs ieradāmies Japānā. Piestātnē sešos no rīta mūs sagaidīja Loids Berijs, kas tajā laikā bija Japānas filiāles pārraugs. Drīz vien mēs devāmies uz misionāru māju Jokohamā un vēlāk tajā pašā dienā jau gājām sludināt.
Beidzot ierodamies Korejā
Galu galā mums tomēr izdevās iegūt vīzu iebraukšanai Dienvidkorejā. 1955. gada 7. martā mēs ar lidmašīnu devāmies ceļā no Hanedas starptautiskās lidostas Tokijā un pēc triju stundu lidojuma ieradāmies Seulā. Mūs sagaidīja vairāk nekā 200 vietējo Jehovas liecinieku, un, viņus redzot, mēs nespējām valdīt prieka asaras. Tajā laikā visā Dienvidkorejā bija tikai aptuveni 1000 Jehovas liecinieku. Jāatzīst, ka mums, tāpat kā daudziem citiem
rietumniekiem, visi aziāti likās ļoti līdzīgi gan pēc izskata, gan izturēšanās. Taču nepagāja ilgs laiks, līdz mums tā vairs nešķita. Korejiešiem ir ne tikai sava valoda un rakstība, bet arī savi tradicionālie ēdieni, apģērbi un daudzas citas tikai viņiem vien raksturīgas iezīmes, piemēram, savdabīga arhitektūra. Pat pēc izskata korejieši atšķiras no citām Āzijas tautām.Pirmais grūtais uzdevums, ar ko mēs sastapāmies jaunajā kalpošanas vietā, bija valodas mācīšanās. Grāmatu, no kurām mācīties korejiešu valodu, mums nebija. Mums drīz vien kļuva skaidrs, ka ir neiespējami pareizi izrunāt korejiešu valodas vārdus, par pamatu ņemot angļu valodā sastopamās skaņas. Lai iemācītos pareizu korejiešu valodas izrunu, ir jāapgūst korejiešu alfabēts.
Mācoties valodu, mēs neiztikām bez kļūdām. Tā reiz, sludinot pa mājām, Liza kādai sievietei gribēja pajautāt, vai viņai ir Bībele. Sieviete savādi palūkojās uz Lizu, apgriezās un aizgāja. Atgriezusies viņa pasniedza Lizai sērkociņu kārbiņu. Izrādījās, ka mana sieva bija jautājusi nevis pēc sonkjon, kas nozīmē ”Bībele”, bet gan pēc sonjan, proti, ”sērkociņiem”.
Dažus mēnešus vēlāk mums tika uzdots izveidot misionāru māju Pusanā, ostas pilsētā valsts dienvidos. Mums izdevās noīrēt trīs mazas istabiņas mums abiem un vēl divām māsām, kas bija norīkotas kalpot kopā ar mums. Mūsu dzīvoklī nebija ūdensvada un kanalizācijas. Vienīgi naktīs ūdens spiediens bija pietiekami augsts, lai ūdens pa šļūteni nonāktu mājas otrajā stāvā, un mēs pa kārtai cēlāmies rīta agrumā, lai savāktu traukos ūdens krājumus. Lai šo ūdeni varētu droši dzert, tas bija vai nu jāvāra, vai jāhlorē.
Bija arī citas neērtības. Elektrības padeve bija tik ierobežota, ka mēs nevarējām izmantot ne veļasmašīnu, ne gludekli. Mūsu virtuve bija priekšnams, kurā vienīgā ierīce bija petrolejas plīts. Mēs katrs savā dienā gatavojām ēdienu pārējiem, un drīz vien mēs jau bijām apguvuši, kā pagatavot maltīti šādos apstākļos. Kad mēs ar Lizu bijām trīs gadus pavadījuši Korejā, mēs saslimām ar hepatītu. Tajos gados šī slimība skāra lielāko daļu misionāru. Pagāja vairāki mēneši, līdz mēs atveseļojāmies, un tās nebija vienīgās veselības problēmas, ko mēs pieredzējām.
Spēju stiprināt citus grūtībās
Pēdējos 55 gados Korejas pussala ir bijusi viena no tām Āzijas vietām, ko raksturo ļoti saspīlēta politiskā situācija. Pussalu sadala demilitarizētā zona, kas atrodas 55 kilometrus no Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas. 1971. gadā Korejā ieradās Frederiks Frencs no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā. Es pavadīju viņu, kad viņš devās uz demilitarizēto
zonu, visciešāk apsargāto robežu pasaulē. Gadu gaitā ANO pārstāvji šeit bieži ir tikušies ar Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas valdību pārstāvjiem.Saprotams, mēs saglabājām neitralitāti politiskos jautājumos, arī tajos, kas bija saistīti ar situāciju Korejas pussalā. (Jāņa 17:14.) Vairāk nekā 13 tūkstošiem Jehovas liecinieku Dienvidkorejā ir bijuši piespriesti cietumsodi, kopumā vairāk nekā 26 tūkstošu gadu garumā, par to, ka viņi bija atteikušies ņemt rokās ieročus. (2. Kor. 10:3, 4.) Visi gados jaunie brāļi šajā valstī zina, ka par atteikšanos dienēt viņiem tiks piespriests cietumsods, tomēr viņi nepadodas bailēm. Ir bēdīgi, ka valdība uzskata par noziedzniekiem kristiešus, kuru vienīgais ”noziegums” ir viņu ciešā apņēmība saglabāt kristīgo neitralitāti.
1944. gadā Otrā pasaules kara laikā arī es biju atteicies doties militārajā dienestā un tāpēc biju pavadījis divarpus gadus cietumā Pensilvānijas štata pilsētā Luisbergā. Tāpēc, kaut arī korejiešu brāļiem cietumā nākas saskarties ar vēl lielākām grūtībām nekā savulaik man, es saprotu, kas viņiem jāpieredz. Daudziem jaunajiem brāļiem Korejā bija ļoti uzmundrinoši zināt, ka arī kādi no misionāriem ir pārcietuši līdzīgus pārbaudījumus. (Jes. 2:4.)
Pieredzam sarežģītu situāciju
Arī mūs pašus skāra ar kristīgo neitralitāti saistīti pārbaudījumi, kas sākās 1977. gadā. Varas pārstāvji bija nosprieduši, ka mēs esam ietekmējuši jaunos korejiešus un tāpēc viņi atsakās iet armijā un ņemt rokās ieročus. Tāpēc valdība nolēma, ka neļaus atgriezties Dienvidkorejā nevienam misionāram, kas kaut kādu iemeslu dēļ būs atstājis valsti. Šis ierobežojums bija spēkā no 1977. līdz 1987. gadam. Ja mēs šajos gados kaut reizi būtu aizbraukuši no Korejas, mums vairs neļautu atgriezties atpakaļ. Tāpēc šo gadu laikā mēs ne reizi nedevāmies uz mājām, pat ne tāpēc, lai apciemotu tuviniekus.
Mēs daudzas reizes tikāmies ar varas pārstāvjiem un skaidrojām savu neitrālo kristīgo nostāju. Galu galā viņi saprata, ka mūs nevar iebiedēt, un minētais ierobežojums, kas bija pastāvējis desmit gadus, beidzot tika atcelts. Šajos gados tikai dažiem misionāriem bija nācies atstāt valsti veselības problēmu vai citu nopietnu iemeslu dēļ, taču lielākā daļa no mums bija palikuši, un mēs par to bijām priecīgi.
80. gadu vidū pretinieki melīgi apsūdzēja Jehovas liecinieku juridiski reģistrētās organizācijas valdi, ka tā mācot jauniešus atteikties no dienēšanas armijā. Tāpēc valdība katru no valdes locekļiem, to vidū arī mani, sauca uz nopratināšanu. 1987. gada 22. janvārī prokuratūra atzina pret mums izvirzītās apsūdzības par nepamatotām, un tas palīdzēja izvairīties no pārpratumiem turpmāko gadu laikā.
Dievs svētī mūsu darbu
Mūsu neitrālās nostājas dēļ pretestība sludināšanas darbam Dienvidkorejā gadu gaitā bija pieaugusi, tāpēc bija aizvien grūtāk atrast piemērotu vietu kongresiem. Šī iemesla dēļ Jehovas liecinieki Pusanā uzcēla kongresu namu, pirmo Austrumu valstīs. Man bija gods 1976. gada 5. aprīlī teikt šī nama svinīgās atklāšanas runu, kuru klausījās 1300 klātesošo.
Kopš 50. gadiem Korejā ir uzturējušies tūkstošiem kareivju no ASV. Mums bija iespēja sludināt tiem, kas šeit dienēja, un daudzi no viņiem, atgriezušies ASV, kļuva par aktīviem Jehovas kalpiem. Mēs bieži saņēmām vēstules no viņiem, un mēs uzskatījām par svētību, ka bijām varējuši palīdzēt šiem cilvēkiem iepazīt Jehovu.
Diemžēl 2006. gada 26. septembrī es zaudēju savu mīļo sievu Lizu. Man viņas ārkārtīgi pietrūkst. 51 gada laikā, ko mēs bijām pavadījuši šeit, viņa ar prieku pieņēma visus uzdevumus un nekad nežēlojās. Viņa nekad pat neieminējās par to, ka mēs varētu atgriezties Amerikā — zemē, kuru viņa reiz tik ļoti nevēlējās atstāt.
Es kalpoju Dienvidkorejas Bētelē. Tās darbinieku skaits gadu gaitā no nelielas saujiņas ir izaudzis līdz 250 cilvēkiem. Man ir liels gods kalpot septiņu cilvēku lielajā filiāles komitejā, kas pārrauga sludināšanas darbu Korejā.
Kad es ierados Dienvidkorejā, valsts bija ļoti nabadzīga, taču tagad tā ir viena no ekonomiski attīstītākajām valstīm pasaulē. Korejā šobrīd ir vairāk nekā 95 tūkstoši Jehovas liecinieku, un gandrīz 40 procenti no viņiem kalpo par pionieriem vai palīgpionieriem. Arī tie ir iemesli, kuru dēļ es esmu ļoti pateicīgs par iespēju kalpot Dievam šeit un redzēt, kā aug viņa kalpu skaits.
[Attēls 24. lpp.]
Kopā ar citiem misionāriem ierodamies Korejā
[Attēls 24., 25. lpp.]
Kalpojot Pusanā
[Attēls 25. lpp.]
Kopā ar brāli Frencu pie demilitarizētās zonas, 1971. gads
[Attēls 26. lpp.]
Ar Lizu neilgi pirms viņas nāves
[Attēls 26. lpp.]
Dienvidkorejas Bētele, kur es joprojām kalpoju