Senie ķīļraksti un Bībele

PĒC tam, kad Bābelē bija sajauktas cilvēku valodas, pakāpeniski izveidojās dažādas rakstības sistēmas. Senās Mezopotāmijas jeb Divupes tautas, kā šumeri un babilonieši, lietoja ķīļrakstu, kas sastāvēja no ķīļveida zīmēm. Šajā rakstā tekstus parasti rakstīja ar asu irbuli uz mitrām māla plāksnītēm.

Arheologi ir atraduši ķīļraksta dokumentus, kuros ir pieminēti cilvēki un notikumi, par kuriem ir stāstīts Bībelē. Kas ir zināms par šo seno rakstību? Vai ķīļraksta teksti apstiprina Bībeles precizitāti?

Ziņas no sirmas senatnes

Pēc zinātnieku atzinuma, sākotnēji Mezopotāmijas iedzīvotāji lietoja piktogrāfisko jeb bilžu rakstu, kurā jēdzienus apzīmēja ar simboliskiem attēliem. Piemēram, zīme, kas apzīmēja vērsi, izskatījās kā vērša galva. Bet vajadzība pierakstīt dažādas ziņas nemitīgi pieauga, un ar laiku no piktogrāfiskā raksta attīstījās ķīļraksts. ”Tajā zīmes atveidoja ne vien vārdus, bet arī zilbes, un ar šo zīmju kombinācijām varēja apzīmēt zilbes, kas veidoja noteiktus vārdus,” skaidrots darbā NIV Archaeological Study Bible. Visbeidzot izveidojās ķīļraksta forma, kurā bija ap 200 zīmju un kura deva iespēju ”atspoguļot valodu ar visu tās sarežģīto leksisko un gramatisko struktūru”.

Ap 2000. gadu p.m.ē., kad dzīvoja Ābrahāms, šī rakstības sistēma jau bija augstu attīstīta, un turpmāko 2000 gadu gaitā ķīļraksts tika pārņemts kādās 15 valodās. Vairāk nekā 99 procenti no visiem šodien zināmajiem ķīļraksta tekstiem ir rakstīti uz māla plāksnītēm. Pēdējos 150 gados liels daudzums šādu plāksnīšu ir atklātas Ūrā, Urukā, Babilonā, Nimrudā, Nipūrā, Ašūrā, Nīnivē, Mari, Eblā, Ugaritā un Amārnā. Žurnālā Archaeology Odyssey teikts: ”Speciālisti lēš, ka arheoloģiskajos izrakumos jau ir iegūts viens līdz divi miljoni ķīļraksta plāksnīšu, un katru gadu nāk klāt vēl apmēram 25 tūkstoši.”

Zinātniekiem, kas nodarbojas ar ķīļrakstu pētniecību, visu šo tekstu lasīšana un tulkošana ir grandiozs uzdevums. Saskaņā ar kādu aprēķinu, ”tikai aptuveni desmitā daļa pieejamo ķīļraksta tekstu mūsdienās ir kaut reizi izlasīti”.

Ķīļrakstu atšifrēšanā izšķirīga nozīme bija tam, ka tika atrasti uzraksti, kuros teksts bija divās vai trijās valodās. Zinātnieki secināja, ka šajos uzrakstos, lietojot ķīļrakstu, vairākās valodās rakstīts viens un tas pats teksts. Atšifrēt ķīļrakstus palīdzēja arī atskārta, ka senajos uzrakstos bieži atkārtojas personu vārdi, tituli, valdnieku ģenealoģijas uzskaitījums un pašslavinājuma formulas.

19. gadsimta vidū zinātnieki jau prata izlasīt ķīļraksta dokumentus akadiešu jeb asīriešu-babiloniešu valodā, kas senatnē Tuvajos Austrumos tika izmantota starptautiskai saziņai. Britu enciklopēdijā paskaidrots: ”Līdz ar akadiešu ķīļraksta atšifrēšanu kļuva saprotama pati sistēmas būtība un bija atrasts paraugs, pēc kura varēja atšifrēt ķīļrakstus citās valodās.” Kāda ir saistība starp ķīļrakstiem un Svētajiem Rakstiem?

Ziņas, kas saskan ar Bībeli

Bībelē stāstīts, ka pirms tam, kad Jeruzalemi iekaroja Dāvids (ap 1070. gadu p.m.ē.), šajā pilsētā valdīja kanaāniešu ķēniņi. (Joz. 10:1; 2. Sam. 5:4—9.) Tomēr daži zinātnieki apgalvoja, ka tā nav taisnība. Bet 1887. gadā kāda zemniece Ēģiptē pie Amārnas ciema uzgāja māla plāksnīti ar ķīļrakstiem, un šajā vietā galu galā tika atklāti  aptuveni 380 ķīļraksta dokumentu. Kad zinātnieki izlasīja tekstus, izrādījās, ka tas ir Ēģiptes faraonu (Amenhotepa III un Ehnatona) diplomātiskais arhīvs, kurā ietilpa faraonu sarakste ar kanaāniešu valstiņām. Amārnas arhīvā tika atrastas sešas vēstules, ko bija sūtījis Abdiheba, Jeruzalemes valdnieks.

Žurnālā Biblical Archaeology Review sacīts: ”No Amārnas plāksnēm skaidri redzams, ka Jeruzaleme bija pilsēta, nevis vienkārši apmetne un ka Abdiheba ieņēma.. valdnieka stāvokli un viņam bija sava rezidence, kā arī 50 ēģiptiešu karavīru garnizons, kas bija izvietots Jeruzalemē. No šīm ziņām var secināt, Jeruzaleme bija maza kalnu valstiņa.” Runājot par Jeruzalemi laikposmā, kad tapuši Amārnas dokumenti, minētajā žurnālā arī bija atzīmēts: ”Balstoties uz Amārnas vēstulēm, ar pārliecību var teikt, ka jau tad bija izveidojusies savam laikmetam pietiekami nozīmīga pilsēta.”

Personvārdi asīriešu un babiloniešu dokumentos

Asīrieši un vēlāk babilonieši uz māla plāksnītēm, kā arī uz cilindriem, prizmām un pieminekļiem pierakstīja savu vēsturi. Kad pēc daudziem gadsimtiem pētnieki atšifrēja akadiešu ķīļrakstu, viņi atklāja, ka šajos senajos tekstos ir minētas personas, par kurām var lasīt arī Bībelē.

Grāmatā The Bible in the British Museum — Interpreting the Evidence (Bībele Britu muzejā. Liecību interpretācija) stāstīts: ”1870. gadā savā uzrunā jaundibinātajai Bībeles arheoloģijas biedrībai doktors Semjuels Bērčs [ķīļraksta tekstos] varēja identificēt ebreju ķēniņu vārdus Omrijs, Ahabs, Jehus, Asarja.., Menahēms, Pekahs, Hosea, Hiskija un Manase, asīriešu ķēniņu vārdus Tiglat-Pilesers.. [..III], Sargons, Sanheribs, Esarhadons un Ašurbanipals, ..kā arī sīriešu Benhadada, Hazaēla un Recīna vārdus.”

Grāmatā The Bible and Radiocarbon Dating — Archaeology, Text and Science (Bībele un radioaktīvā oglekļa metode. Arheoloģija, teksts un zinātne) Izraēlas un Jūdejas vēstures atspoguļojums Bībelē salīdzināts ar ziņām, kas atrodamas senajos ķīļrakstos. Pie kādiem secinājumiem nonāca grāmatas veidotāji? ”Kopumā 15 vai 16 Jūdejas un Izraēlas ķēniņi parādās svešzemju avotos, un viņu vārdi un dzīves laiks pilnīgi saskan ar to, kas teikts Ķēniņu grāmatās [Bībelē]. Ne par vienu no tiem ziņas nav pretrunā ar Bībeli, un svešzemju avotos nav nosaukts neviens ķēniņš, kas mums nebūtu zināms no Ķēniņu grāmatām.”

Tā dēvētais Kīra cilindrs, slavens ķīļraksta dokuments, kas atklāts 1879. gadā, vēstī, ka pēc Babilonas ieņemšanas (539. gadā p.m.ē.) Kīrs, īstenojot savu parasto politiku, ļāva gūstekņiem, ko babilonieši bija aizveduši trimdā, atgriezties dzimtenē. Starp atbrīvotajiem trimdiniekiem bija arī ebreji. (Ezras 1:1—4.) Daudzi 19. gadsimta zinātnieki bija apšaubījuši, ka Persijas valdnieks tiešām ir izdevis Bībelē citēto pavēli. Taču Kīra cilindrs un citi persiešu laika ķīļraksta dokumenti pārliecinoši pierāda, ka Bībeles vēstījums ir patiess.

1883. gadā Nipūrā, kas atrodas samērā netālu no Babilonas, izrakumos tika atklāti vairāk nekā 700 ķīļraksta tekstu. No 2500 personvārdiem, kas tajos sastopami, aptuveni 70 uzskatāmi par ebreju vārdiem. Vēsturnieks Edvins Jamauči raksta, ka šie ebreji Nipūras ķīļrakstos minēti kā ”līgumslēdzēji, tirdzniecības aģenti, liecinieki, nodokļu ievācēji un galma ierēdņi”. Liecības, ka ap to laiku, kad ebreji tika atbrīvoti no Babilonijas gūsta, daudzi no viņiem joprojām darbojās šādās jomās Babilonas tuvumā, ir visai zīmīgas. Tās saskan ar Bībeles pravietiskajiem vārdiem, ka no Asīrijas un Babilonijas dzimtenē pārradīsies tikai neliels ”pārpalikums” izraēliešu, bet pārējie paliks svešumā. (Jes. 10:21, 22.)

Pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras ķīļraksts pastāvēja līdztekus alfabētiskajam rakstam, bet galu galā asīrieši un babilonieši pārstāja lietot ķīļrakstu un pilnībā pārgāja uz alfabētisko rakstu.

Muzejos glabājas tūkstošiem ķīļraksta plāksnīšu, kuras zinātnieki vēl nav izpētījuši. Tajās, kas jau ir atšifrētas, ir atrodami pārliecinoši pierādījumi, ka Bībelei var uzticēties, un, pētījumiem turpinoties, droši vien tiks atrastas aizvien jaunas liecības, kas apstiprina Bībeles patiesumu.

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

Photograph taken by courtesy of the British Museum