Bēres, kurās izpaužas dievbijība un cieņa

VISAPKĀRT dzirdamas raudas un vaimanas. Melnās drānās tērpti sērotāji pauž savas bēdas, raudādami un kā neprātā krizdami pie zemes. Ritmiskas mūzikas pavadībā kustas dejotāji. Citi sēž pie bagātīgi klāta galda un līksmi sarunājas un smejas. Palmu vīns un alus plūst straumēm, un daži piedzērušies jau guļ zemē. Ko šie cilvēki atzīmē? Dažās pasaules zemēs tas ir parasts veids, kā norit bēres, kurās simtiem cilvēku ir sapulcējušies, lai atvadītos no aizgājēja.

Daudzi Jehovas liecinieki dzīvo vietās, kur valda liela māņticība un bailes no mirušajiem. Miljoniem cilvēku uzskata, ka viņu mirušie tuvinieki pievienojas senču gariem un spēj vai nu palīdzēt, vai kaitēt dzīvajiem. Šāda pārliecība atspoguļojas neskaitāmās bēru tradīcijās. Protams, ir dabiski izjust bēdas un sērot par kādu, kas ir nomiris. Bija gadījumi, kad Jēzus un viņa mācekļi sēroja par kāda tuva cilvēka nāvi. (Jāņa 11:33—35, 38; Ap. d. 8:2; 9:39.) Taču viņi neļāvās pārspīlētām sēru izpausmēm, kādas tolaik bija visai parastas. (Lūk. 23:27, 28; 1. Tes. 4:13.) Kāpēc viņi to nedarīja? Viens iemesls bija tāds, ka viņi zināja, kas īsti ir nāve.

Bībelē ir nepārprotami teikts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.. Tiklab laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri.. ..pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Sal. Māc. 9:5, 6, 10.) No šiem Dieva iedvesmotajiem vārdiem ir skaidrs, ka cilvēks, kas ir miris, vairs nav pie apziņas. Viņš nespēj neko uztvert, domāt un just, kā arī nevar ne ar vienu sazināties. Kā šai svarīgajai Bībeles mācībai būtu jāietekmē tas, kā norit kristiešu rīkotas bēres?

”Neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts”

Jehovas liecinieki neatkarīgi no tā, kāda ir viņu etniskā piederība un kādā kultūrā viņi ir uzauguši, neseko tradīcijām un paražām, kas ir balstītas uz pārliecību, ka mirušie joprojām ir pie apziņas un spēj ietekmēt dzīvos. Ar dēmonisko mācību par dvēseles nemirstību ir saistītas tādas tradīcijas kā mirušā vāķēšana, līksma dzīrošana bērēs, bēru gadadienu ievērošana, upuri mirušajiem un sērošanas rituāli, kas jāievēro atraitnēm. Dievs šādas tradīcijas uzskata par netīrām. (Ecēh. 18:4.) Patiesie kristieši ”nevar būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki”, tāpēc viņi neievēro šādas paražas. (1. Kor. 10:21.) Viņi seko norādījumam: ”Nošķirieties no tiem.. un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts.” (2. Kor. 6:17.) Taču saglabāt šādu nostāju ne vienmēr ir viegli.

Āfrikā un citviet pasaulē valda uzskats, ka, neievērojot pieņemtās bēru tradīcijas, var apvainot senču garus. Atteikšanos ievērot tradīcijas cilvēki uzskata par nopietnu sabiedrības normu pārkāpumu un domā, ka šāda nostāja var visai kopienai uzlikt lāstu vai izraisīt kādu nelaimi. Jehovas liecinieki nereti ir tikuši kritizēti, apvainoti un pat izstumti no sabiedrības vai radu loka, jo ir atteikušies ievērot bēru tradīcijas, kas ir pretrunā ar Bībeles mācībām. Dažus no viņiem apsūdz, ka viņi rīkojas pretēji sabiedrības interesēm un izrāda necieņu pret mirušajiem. Ir arī noticis, ka neticīgie radinieki ar varu ir pārņēmuši savā ziņā kāda kristieša bēru  norisi. Tāpēc rodas jautājumi: kā mēs varam izvairīties no domstarpībām ar cilvēkiem, kas par katru cenu uzstāj, ka ir jāievēro bēru tradīcijas, kuras, kā mēs zinām, nav patīkamas Dievam? Un, kas ir vēl svarīgāk, ko mēs varam darīt, lai mums nebūtu nekā kopīga ar rituāliem un paražām, kas var kaitēt mūsu attiecībām ar Dievu Jehovu?

Dariet zināmu savu nostāju

Dažās zemēs ir parasts, ka bēru norisē sava teikšana ir arī kopienas vecākajiem un attālākiem mirušā radiniekiem. Tāpēc kristietim būtu laicīgi jādara zināms, ka viņš vēlas, lai viņa bēres tiktu rīkotas saskaņā ar Bībeles principiem un to norisi vadītu Jehovas liecinieki. (2. Kor. 6:14—16.) Kristieša bērēs nebūtu jānotiek nekam tādam, kas darītu nemierīgu viņa ticības biedru sirdsapziņu vai paklupinātu tos, kuri zina, kam mēs ticam un ko mēs mācām par nāvi un mirušo stāvokli.

Kad kristiešu draudzes pārstāvim ir izteikts lūgums vadīt bēru norisi, draudzes vecākie var paskaidrot mirušā tuviniekiem Bībeles principus, kas attiecas uz bēru rīkošanu, un dot noderīgus ieteikumus, lai bērēs nenotiktu nekas tāds, kas būtu pretrunā ar Bībeles mācībām. Ja kāds no mirušā radiniekiem, kas nav kristietis, vēlas iekļaut bērēs kaut ko tādu, kas nebūtu pieņemams, ir svarīgi, lai bēru rīkotāji neatkāptos no tā, kas pareizs, kā arī laipni un ar cieņu paskaidrotu savu kristīgo nostāju. (1. Pēt. 3:15, 16.) Bet ja nu neticīgie radinieki joprojām uzstāj, lai bērēs tiktu ievēroti kaut kādi rituāli, kas kristiešiem nav pieņemami? Šādā situācijā mirušā tuvinieki, kas ir kristieši, var nolemt nepiedalīties bēru norisē. (1. Kor. 10:20.) Tādā gadījumā ir iespējams rīkot bēru runu Valstības zālē vai kādā citā piemērotā vietā, kur kristiešiem, kas skumst par tuvinieka nāvi, būtu iespēja gūt ”mierinājumu, ko sniedz Raksti”. (Rom. 15:4, JD-07.) Lai gan mirušā ķermenis atrastos citur, bēru runa ir piemērots veids, kā ar cieņu pieminēt mirušo. (5. Moz. 34:5, 6, 8.) Uzstājīga neticīgo radu iejaukšanās var radīt uztraukumu un padziļināt jau tā lielās bēdas, taču mēs varam gūt mierinājumu no apziņas, ka mūsu nesatricināmo lēmumu darīt tikai to, kas ir pareizs, ievēros Dievs, kas mums spēj dot ”spēka pārpilnību”. (2. Kor. 4:7.)

Izsakiet savas vēlmes rakstveidā

Ja kristietis ir rakstveidā izklāstījis norādījumus par savu bēru norisi, tad bēru organizēšanu ir vieglāk saskaņot ar viņa radiniekiem, kas nav kristieši, jo viņi visdrīzāk piekritīs, ka ir būtiski ievērot aizgājēja vēlmes. Šajā dokumentā būtu svarīgi pateikt, kā jānotiek bērēm, kur tās jārīko un kas ir atbildīgs par to organizēšanu un norisi. (1. Moz. 50:5.) Šādu dokumentu ir ieteicams sastādīt liecinieku klātbūtnē un apstiprināt ar parakstu.  Tālredzība un gudrība, kuras pamatā ir Bībeles principu izpratne, kristietim palīdz apzināties, ka nebūtu jāatliek šāda dokumenta sastādīšana līdz brīdim, kad viņš jau būs sasniedzis ļoti sirmu vecumu vai cietīs no kādas neārstējamas slimības. (Sal. Pam. 22:3; Sal. Māc. 9:12.)

Varbūt kādam ir neērti dot norādījumus par savām bērēm. Taču, sastādot šādu dokumentu, kristietis apliecina savu briedumu un to, ka viņš domā par citiem. (Filip. 2:4.) Ir labāk jau iepriekš paskaidrot savu gribu attiecībā uz bēru norisi, nevis atstāt visu sērojošo ģimenes locekļu ziņā, uz kuriem varbūt tiks izdarīts spiediens, lai viņi kristieša bērēs iekļautu kaut ko tādu, kam viņš pats nekad nebūtu piekritis.

Sargāsimies no ārišķības un pārmērībām

Daudzās Āfrikas zemēs valda uzskats, ka bērēm ir jābūt lielām un krāšņām, lai netiktu sadusmoti senču gari. Citi bēres uzskata par iespēju izrādīties ar savu stāvokli un mantu. (1. Jāņa 2:16.) Viņi iegulda daudz laika, pūļu un līdzekļu tajā, lai sarīkotu ”pienācīgas” bēres. Lai saaicinātu pēc iespējas vairāk cilvēku, dažādās vietās tiek izlīmēti plakāti ar mirušā attēlu un aicinājumu uz bērēm. Tiek izgatavoti T krekli ar mirušā fotogrāfiju, kuri tiek izdalīti sērotājiem. Lai iespaidotu visus atnākušos, tiek pagādāts smalks un dārgs zārks. Kādā Āfrikas zemē daži ieslīgst tādās galējībās, ka pasūta zārkus automašīnu, lidmašīnu, kuģu un citu priekšmetu formā, lai parādītu savu turību, vērienu un izsmalcinātību. Nelaiķis var tikt izņemts no zārka un novietots īpaši izrotātā gultā. Ja mirusī ir sieviete, viņa reizēm tiek ietērpta kāzu kleitā, bagātīgi izgreznota ar rotām un krellēm un izskaistināta ar kosmētikas līdzekļiem. Vai minētā rīcība iederētos kāda Dieva kalpa bērēs?

Nobrieduši kristieši apzinās, ka ir gudri izvairīties no pārmērībām, kādām bieži ļaujas cilvēki, kas nepazīst Dievu un neievēro viņa principus. Mēs paturam prātā, ka lepnas svinības un tradīcijas un paražas, kas ir pretrunā ar Bībeles principiem, ”nav no Tēva, bet ir no pasaules”, kas iznīkst. (1. Jāņa 2:15—17.) Tāpēc mums būtu jāuzmanās, lai mūs neietekmētu nekristīgs sāncensības gars, tā ka mēs censtos pārspēt citus.  (Gal. 5:26.) Pieredze rāda, ka tādās vietās, kur kultūras un sabiedrības normu pamatā ir bailes no mirušajiem, bēres palaikam izvēršas par lielu, nekontrolējamu pasākumu. Godinot mirušos, neticīgie cilvēki var viegli aizrauties un galu galā nodoties netīrai rīcībai. Šādos bēru pasākumos palaikam ir dzirdamas skaļas, pārspīlētas vaimanas, citreiz sērotāji apkampj mirušo un ar to sarunājas, it kā ar dzīvu cilvēku, kā arī dod tam naudu un citas mantas. Ja kaut kas tāds notiktu kristieša bērēs, tas darītu lielu negodu Jehovas vārdam un viņa kalpiem. (1. Pēt. 1:14—16.)

Zināšanām par to, kādā stāvoklī patiesībā atrodas mirušie, būtu mūs jāmudina drosmīgi atteikties no jebkādu pasaulīgu tradīciju ievērošanas bēru laikā. (Efez. 4:17—19.) Lai gan Jēzus bija izcilākais un ievērojamākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, viņš tika apglabāts ļoti vienkārši. (Jāņa 19:40—42.) Tie, kam ir ”Kristus prāts”, neuzskata vienkāršas bēres par kaut ko apkaunojošu. (1. Kor. 2:16.) Nav šaubu, ka vienkāršās bērēs ir daudz vieglāk parūpēties, lai tajās nenotiktu nekas tāds, kas ir pretrunā ar Bībeles principiem, un lai tās noritētu mierīgi un pieklājīgi — tā, kā tas piedien cilvēkiem, kas mīl Dievu.

Vai bērēs būtu jālīksmojas?

Sabiedrībā varbūt ir pieņemts, ka pēc bērēm radi, kaimiņi un citi sanāk kopā lielā pasākumā, lai dzīrotu un dejotu skaļas mūzikas pavadībā. Šādu bēru tradīciju ievērošana bieži vien beidzas ar to, ka daži piedzeras vai iesaistās netikumīgā rīcībā. Ir cilvēki, kas domā, ka lielā līksmība palīdz tikt galā ar bēdām par tuvinieka zaudējumu. Citi to vienkārši uzskata par savas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Taču ir arī tādi, kuri dzīrošanu bērēs atzīst par svarīgu rituālu, kas ļauj pienācīgi atvadīties no aizgājēja, parādīt viņam godu un atbrīvot viņa dvēseli, lai tā varētu doties pie senčiem.

Patiesie kristieši piekrīt Bībeles gudrajiem vārdiem: ”Labāk ir skumt nekā smieties, jo kad vaigs ir noskumis, tad sirdij ir labi.” (Sal. Māc. 7:3.) Turklāt viņi saprot, ka ir labi klusībā pārdomāt to, cik īsa ir dzīve, un atsaukt prātā cerību uz augšāmcelšanu. Tiem, kam ir tuvas un ciešas attiecības ar Jehovu, tik tiešām ”mirstamā diena ir labāka nekā dzimstamā”. (Sal. Māc. 7:1.) Tāpēc, apzinoties, ka dzīrošana bērēs ir saistīta ar ticību mirušo gariem un ka tā var novest pie netikumīgas rīcības, patiesie kristieši nerīko un pat neapmeklē šādus pasākumus. Pievienojoties tiem, kas bērēs dzīro, kristietis apliecinātu, ka viņam trūkst dievbijības un ka viņš neciena citu Dieva kalpu sirdsapziņu.

Jābūt redzamam, ka mēs atšķiramies no pasaules

Cik gan pateicīgi mēs esam par to, ka neesam pakļauti slimīgām bailēm no mirušajiem, kas ir izplatītas to vidū, kuri nezina patiesību! (Jāņa 8:32.) Mēs esam ”gaismas bērni”, tāpēc pat tajā, kā mēs sērojam, būtu jāatspoguļojas dievbijībai un cieņai un tam, ka mums ir zināšanas par Bībeles patiesību un droša cerība uz augšāmcelšanu. (Efez. 5:8; Jāņa 5:28, 29.) Šī cerība mūs attur no pārmērīgām bēdu izpausmēm, kādām ļaujas ”tie, kam nav cerības”. (1. Tes. 4:13.) Cerība mums dod drosmi nostāties Dieva Jehovas pusē un nepadoties apkārtējo spiedienam. (1. Pēt. 3:13, 14.)

Ja mēs uzticīgi ievērojam Bībeles principus, mēs dodam apkārtējiem cilvēkiem iespēju ”redzēt, kāda ir starpība.. starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”. (Mal. 3:18.) Pienāks laiks, kad nāves vairs nebūs. (Atkl. 21:4.) Gaidot šī izcilā solījuma piepildīšanos, rūpēsimies par to, lai mēs Jehovas priekšā būtu tīri un nevainojami un paliktu nošķirti no šīs ļaunās pasaules un tradīcijām, kas ceļ neslavu Dievam. (2. Pēt. 3:14.)

[Attēls 30. lpp.]

Ir gudri savas vēlmes par bēru norisi izklāstīt rakstveidā

[Attēls 31. lpp.]

Kristiešu bērēm būtu jānotiek vienkārši un ar cieņu