Mēs nedrīkstam aizmirst Jehovu

DAŽI izraēlieši kaut ko līdzīgu jau bija pieredzējuši, bet vairākumam tā bija pirmā un pēdējā reize mūžā, kad caur ūdenstilpi bija iespējams iziet sausām kājām. Jehova bija aizturējis Jordānas ūdeņus, un izraēliešu ciltis šķērsoja upes gultni un iegāja Apsolītajā zemē. Daudzi, kas tobrīd šķērsoja Jordānu, noteikti domāja tāpat kā izraēlieši, kas 40 gadus iepriekš bija izgājuši cauri Sarkanajai jūrai, proti, ka nekad neaizmirsīs Jehovas paveikto. (Joz. 3:13—17.)

Tomēr Jehova zināja, ka daļa izraēliešu ”drīzi.. aizmirsīs Viņa darbus”. (Ps. 106:13.) Tāpēc viņš pavēlēja izraēliešu vadonim Jozuam paņemt no upes gultnes divpadsmit akmeņus un novietot tos pirmajā apmešanās vietā Apsolītajā zemē. Jozua paskaidroja: ”Šie akmeņi [ir] par piemiņu Israēla bērniem!” (Joz. 4:1—8.) Divpadsmit akmeņi izraēliešiem atgādināja par Jehovas varenajiem darbiem un lika apzināties, ka viņiem vienmēr uzticīgi jākalpo Jehovam.

Ko Dieva kalpi mūsdienās var mācīties no šī gadījuma? Arī mēs nekad nedrīkstam aizmirst Jehovu, un mums viņam aizvien uzticīgi jākalpo. Mums var noderēt vairāki brīdinājumi, kas bija izteikti izraēliešiem. Piemēram, Mozus teica: ”Sargies, ka tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa nolikumus.” (5. Moz. 8:11.) Šie vārdi ļauj saprast, ka ikviens, kas aizmirst Jehovu, ar laiku var kļūt viņam nepaklausīgs, un tas var notikt arī ar Dieva kalpiem mūsdienās. Apustulis Pāvils brīdināja kristiešus, lai tie nerīkotos dumpīgi kā izraēlieši tuksnesī un ”nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga”. (Ebr. 4:8—11.)

Aplūkosim dažus notikumus no izraēliešu tautas vēstures, kas mums palīdzēs saprast, kāpēc mēs nedrīkstam aizmirst Jehovu. Turklāt, pievēršot uzmanību tam, kā divi izraēlieši visu mūžu palika uzticīgi Jehovam, mēs redzēsim, kas ir vajadzīgs, lai mēs nepārstātu kalpot Jehovam un vienmēr būtu viņam pateicīgi.

Kāpēc ir jāpiemin Jehova

Visu laiku, kamēr izraēlieši mita Ēģiptē, Jehova viņus ne uz mirkli neaizmirsa. Viņš ”pieminēja savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un ar Jēkabu”. (2. Moz. 2:23, 24.) Visam, ko Jehova paveica, atbrīvodams izraēliešus no verdzības, bija jāpaliek neizdzēšamā piemiņā.

Jehova lika nākt pār Ēģipti deviņām mocībām, kuras faraona burvji nekādi nespēja apturēt, tomēr faraons nepakļāvās Jehovam un atteicās atlaist izraēliešus. (2. Moz. 7:14—10:29.) Bet tad nāca desmitā mocība, pēc kuras lepnais faraons bija spiests izpildīt Jehovas prasīto. (2. Moz. 11:1—10; 12:12.) Mozus vadībā izraēlieši kopā ar citiem, kas viņiem pievienojās, aizgāja no Ēģiptes lielā pulkā, kurā varēja būt kādi trīs miljoni cilvēku. (2. Moz. 12:37, 38.) Nepagāja ilgs laiks, un faraons mainīja savas domas. Viņš sūtīja kara ratus un jātniekus — tā laika varenāko karaspēku — sagūstīt bijušos vergus. Pa to laiku Mozus pēc Jehovas pavēles bija aizvedis izraēliešus pie Pihahirotas. Varēja likties, ka tauta ir nonākusi strupceļā, jo šo vietu ieskāva klintis un Sarkanā jūra. (2. Moz. 14:1—9.)

Faraons nosprieda, ka izraēlieši ir nokļuvuši bezizejas situācijā, un gatavojās viņiem uzbrukt ar savu karaspēku. Taču Jehova apturēja ēģiptiešus, novietodams starp ēģiptiešiem un izraēliešiem mākoņu un uguns stabu. Tad Dievs pāršķēla Sarkano jūru un izveidoja eju, kurai abās pusēs slējās ūdens sienas, kas, iespējams, sasniedza 15 metru augstumu. Izraēlieši sāka šķērsot jūru pa sausu zemi. Drīz vien arī ēģiptieši nonāca pie jūras un ieraudzīja izraēliešus, kas jau bija gandrīz nonākuši otrā krastā. (2. Moz. 13:21; 14:10—22.)

 Apdomīgs karavadonis būtu metis mieru vajāšanai, bet faraons tāds nebija. Pašpārliecinātais valdnieks pavēlēja saviem kara ratu vadītājiem un jātniekiem dzīties pakaļ izraēliešiem pa jūras gultni. Ēģiptieši ar katru mirkli samazināja attālumu, kas viņus šķīra no bēgļiem, bet, pirms viņi sasniedza pēdējos no izraēliešu pulka, karaspēka auļošana tika apturēta. Jehova sabojāja ēģiptiešu kara ratus, tā ka tie vairs nevarēja tikt uz priekšu. (2. Moz. 14:23—25; 15:9.)

Kamēr ēģiptieši vēl centās iekustināt savus bojātos ratus, visi izraēlieši jau bija sasnieguši otru krastu. Tad Mozus izstiepa roku pār Sarkano jūru. Tajā brīdī Jehova lika ūdenim, kas slējās ejas abās pusēs, atgriezties savā vietā. Neskaitāmas ūdens tonnas krita uz faraonu un viņa karotājiem un tos noslīcināja. Viss ienaidnieku karaspēks gāja bojā, bet izraēlieši bija glābti. (2. Moz. 14:26—28; Ps. 136:13—15.)

Ziņas par šo notikumu vēl ilgu laiku iedvesa bailes apkārtējās tautās. (2. Moz. 15:14—16.) Četrdesmit gadus vēlāk Rahāba, kas dzīvoja Jērikā, teica diviem izraēliešu izlūkiem: ”Mums ir no jums sametušās bailes.., jo mēs esam dzirdējuši, ka tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes.” (Joz. 2:9, 10.) Ja pat pagānu tautas nebija aizmirsušas, kā Jehova izglāba savu tautu, cik daudz vairāk izraēliešiem būtu bijis jāatceras Jehova un viņa darbi.

Jehova viņus sargāja kā savu acuraugu

Izgājuši caur Sarkano jūru, izraēlieši nonāca Sinaja tuksnesī, kas bija ”plašs un briesmīgs”. Izraēlieši staigāja pa ”izkaltušām vietām bez ūdens, kurās mocīja slāpes”, un visu šo laiku Jehova gādāja par viņiem. Mozus vēlāk rakstīja, ka Jehova atrada Izraēlu ”tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams. Viņš to pieņēma pie sevis. Viņš to sargāja kā acu raugu.” (5. Moz. 8:15; 32:10.) Kā izpaudās Dieva rūpes par izraēliešiem?

Jehova viņiem piešķīra ”maizi.. no debesīm” — mannu, kas rītos brīnumainā veidā  noklāja zemi. (2. Moz. 16:4, 14, 15, 35.) Viņš arī ”lika izplūst ūdenim no cietās klints”. Dievs izraēliešus svētīja, tā ka visus 40 tuksnesī pavadītos gadus viņu drēbes nenovalkājās un kājas neuztūka. (5. Moz. 8:4.) Ko Jehova varēja pamatoti gaidīt no viņiem? Mozus teica: ”Sargies un jo nopietni pielūko, lai tu neaizmirstu notikumus, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tie neizzūd tev no atmiņas visās tavās mūža dienās!” (5. Moz. 4:9.) Ja izraēlieši ar pateicību paturētu piemiņā to, kā Jehova viņus bija glābis, viņi vienmēr kalpotu Jehovam un censtos pildīt viņa likumus. Vai izraēlieši tā rīkojās?

Viņi aizmirsa Jehovu un kļuva nepateicīgi

Mozus sacīja: ”Savas dzimšanas klinti tu mitējies atzīt un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.” (5. Moz. 32:18.) Nepagāja ilgs laiks, kad izraēlieši vairs nepieminēja un neatcerējās ne Jehovas brīnumus pie Sarkanās jūras, ne viņa palīdzību tuksnesī, ne citus viņa labos darbus. Izraēlieši sāka pretoties Jehovam.

Reiz izraēlieši izteica pārmetumus Mozum, ka ir nonākuši vietā, kur, pēc viņu domām, nebija ūdens. (4. Moz. 20:2—5.) Viņi sūdzējās par mannu, kas bija dota viņu uzturam: ”Mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!” (4. Moz. 21:5.) Viņi apšaubīja Dieva lēmumus un sacēlās pret Mozus vadību, saukdami: ”Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! [..] Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!” (4. Moz. 14:2—4.)

Ko Jehova domāja par izraēliešu nepaklausību? Atskatoties uz tālaika notikumiem, psalmu sacerētājs rakstīja: ”Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā! Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto. Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem, kad Viņš savas zīmes rādīja Ēģiptē.” (Ps. 78:40—43.) Jehovu ļoti sāpināja tas, ka viņa tauta bija viņu aizmirsusi.

Jozua un Kālebs neaizmirsa Jehovu

Tomēr bija arī tādi izraēlieši, kas neaizmirsa Jehovu, — piemēram, Jozua un Kālebs. Viņi bija to 12 vīru vidū, kas no Kadeš-Barneas tika sūtīti izlūkot Apsolīto zemi. Toreiz desmit izlūki bija atnesuši sliktas ziņas, bet Jozua un Kālebs tautai teica: ”Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu  zemi, kurā piens un medus tek. Tikai jūs paši nesacelieties pret to Kungu.” Kad izraēlieši dzirdēja šos vārdus, viņi gribēja nomētāt ar akmeņiem abus izlūkus, bet Jozua un Kālebs bija nelokāmi savā nostājā un nesatricināmi paļāvās uz Jehovu. (4. Moz. 14:6—10.)

Pēc daudziem gadiem Kālebs Jozuam teica: ”Tā Kunga kalps Mozus mani sūtīja no Kadeš-Barneas šo zemi te izlūkot, un es viņam ar labāko sirdsapziņu nodevu par to savu ziņojumu. Bet mani tautas brāļi, kas bija man līdzi gājuši, bija tie, kas darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr paliku pilnīgi tā Kunga, sava Dieva, sekotājs.” (Joz. 14:6—8.) Paļaudamies uz Jehovu, Kālebs un Jozua izturēja dažnedažādas grūtības. Viņi bija apņēmušies pieminēt Jehovu visu savu mūžu.

Kālebs un Jozua apliecināja pateicību Jehovam un atzina, ka Jehova ir izpildījis solījumu dot savai tautai auglīgu zemi. Izraēlieši bija dzīvi, vienīgi pateicoties Jehovam. Jozua rakstīja: ”Tas Kungs Israēlam iedeva visu to zemi, ko Viņš zvērēdams bija apsolījis dot viņu tēviem.. [..] ..neviens vārds nepalika nepiepildīts no visiem labiem un svētības pilniem vārdiem, ko tas Kungs bija Israēla namam apsolījis: viss īstenojās, kā bija teikts.” (Joz. 21:43, 45.) Kā mēs varam līdzināties Kālebam un Jozuam un apliecināt, ka esam pateicīgi Jehovam?

Būsim pateicīgi

Kāds dievbijīgs cilvēks reiz vaicāja: ”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Ps. 116:12.) Jehovas svētību ir ārkārtīgi daudz — viņš par mums gādā materiālā ziņā un dod garīgu vadību, turklāt viņš ir parūpējies par mūsu glābšanu. Mums nepietiktu pat ar mūžību, lai Jehovam atlīdzinātu par visu, ko esam no viņa saņēmuši. Taču ikviens no mums var parādīt viņam savu pateicību.

Vai jūs kādreiz esat izvairījušies no kādām problēmām, tāpēc ka sekojāt Jehovas padomiem? Vai viņa piedošana ir palīdzējusi jums atgūt tīru sirdsapziņu? Ieguvums no visa, ko Dievs mums sagādā, ir ilgstošs, un arī mūsu pateicībai jābūt pastāvīgai. Kāda četrpadsmitgadīga meitene, vārdā Sandra, saskārās ar nopietnām problēmām, bet ar Jehovas palīdzību viņa tās pārvarēja. Viņa teica: ”Es lūdzu Jehovam palīdzību, un tas, kā viņš visu atrisināja,  mani ir dziļi iespaidojis. Tagad es saprotu, kāpēc tēvs tik bieži man atkārtoja to, kas rakstīts Salamana Pamācībās 3:5, 6: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Es esmu pārliecināta, ka Jehova man arī turpmāk palīdzēs, kā viņš to ir darījis līdz šim.”

Pierādīsim ar savu izturību, ka atceramies Jehovu

Bībelē ir uzsvērta vēl kāda īpašība, kas palīdz neaizmirst Jehovu: ”Izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim, un jums nebūtu nekāda trūkuma.” (Jēk. 1:4.) Uz ko norāda vārdi, lai mēs ”būtu pilnīgi caurcaurim”? Tie liek saprast, ka mums ir jāattīsta kristīgas īpašības, kas mums palīdzēs pārbaudījumos saglabāt paļāvību uz Jehovu, kā arī apņēmību izturēt līdz beigām un nepadoties. Ir milzīgs prieks, kad izdodas izturēt līdz galam kādu ticības pārbaudījumu. Atcerēsimies, ka ikvienam pārbaudījumam kaut kad pienāk gals. (1. Kor. 10:13.)

Kāds ilggadējs Jehovas liecinieks, kas ir pārcietis nopietnu slimību, paskaidroja, kas viņam ir palīdzējis izturēt: ”Es cenšos domāt par to, ko šobrīd veic Jehova, nevis par to, ko gribu darīt es. Uzticība Dievam liek man koncentrēties nevis uz savām vēlmēm, bet uz Dieva nodomiem. Kad sastopos ar grūtībām, es nevaicāju: ”Jehova, kāpēc tas notiek ar mani?” Es vienkārši turpinu viņam kalpot un turos pie viņa, pat ja rodas negaidītas problēmas.”

Kristiešu draudze mūsdienās pielūdz Jehovu ”garā un patiesībā”. (Jāņa 4:23, 24.) Patiesie kristieši kopumā nekad neaizmirsīs Jehovu, kā to senatnē izdarīja izraēlieši. Taču tas, ka mēs piederam pie draudzes, vēl negarantē, ka arī katrs no mums personīgi paliks uzticīgs Dievam. Tāpat kā Kālebam un Jozuam, arī mums ir jāapliecina Jehovam sava pateicība un jābūt izturīgiem. Mums ir daudz iemeslu tā rīkoties, jo Jehova šajā grūtajā beigu laikā mūs vada un gādā par katru no mums personīgi.

Gadījumi, kad Jehova ir glābis savus kalpus, mums ir kā tie divpadsmit piemiņas akmeņi, kurus Jozua lika iznest no Jordānas, — tie mums atgādina, ka Jehova savus kalpus nekad nepametīs. Tāpēc rīkosimies tāpat kā psalmu sacerētājs, kas rakstīja: ”Es tad pieminu tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnumdarbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari.” (Ps. 77:12, 13.)

[Attēls 7. lpp.]

Izraēliešiem bija jāstaigā pa ”izkaltušām vietām”

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 8. lpp.]

Kad izraēlieši bija apmetušies Kadeš-Barneā, viņi nosūtīja izlūkus uz Apsolīto zemi

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 9. lpp.]

Pēc tuksnesī pavadītajiem gadiem izraēlieši varēja ar pateicību novērtēt auglīgo Apsolīto zemi

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 10. lpp.]

Mēs varam izturēt grūtības mūsu dzīvē, ja pievēršam galveno uzmanību Jehovas nodomiem